— Nāc! — uzsauca Staltradzis un metās skriet trokšņa virzienā.
— Vai tur briesmas nedraud? — Bembijs, skriedams līdzās, uzdrīkstējās jautāt.
— Draud gan! — viņš saņēma drūmu atbildi. — Draud lielas briesmas!
Drīz vien viņi ieraudzīja zarus, kas, joņiem raustīti un vilkti, nemitīgi kustējās. Tuvāk pienākot, varēja manīt, ka pa krūmāju aizlocījās neliela taciņa.
Zemē gulēja draugs garausis, reizēm tas svaidījās no vienas puses uz otru, spārdījās, reizēm aprima, atkal spārdījās, un katra kustība atsaucās zaros virs viņa.
Bembijs ievēroja tumšu svītru, tādu kā vīnogulāju stīgu. Tā cieši novilkta stiepās no kāda zara lejup uz zaķi, apvijusies tam ap kaklu.
Patlaban garausis, liekas, izdzirda, ka viņam kāds tuvojas. Kā bez prāta viņš lēca gaisā, krita zemē, dzīrās bēgt, bet, norauts zālē, kūleniski apsviedās, raustījās un spārdījās.
— Nekusties! — uzsauca Staltradzis un tad līdzjūtīgi, tik maigā balsī, ka Bembijam iedūra sirdī, atkārtoja, noliecies pavisam tuvu pie garauša:
— Esi mierīgs, draugs zaķi, tas esmu es! Tagad nekusties.
Guli pavisam rami.
Zaķis gulēja nekustēdamies plakaniski zemē. Aizžņaugtā elpa gārdzoši sēca.
Staltradzis paņēma zaru ar savādo stīgu lūpās, novilka zemē, veikli pagriezies, uzkāpa uz tā un, piespiedis ar cietajiem nagiem pie zemes, ar vienu vienīgu raga piesitienu pārcirta pušu.
— Pacieties, kaut ari sāpētu, — viņš noliecās pie zaķa.
Piešķiebis galvu, viņš piespieda vienu raga zaru cieši pie
zaķa pakauša, taustīdams nobrauca ar to aiz garajām ausīm kažokā un pamāja. Zaķis sāka locīties.
Staltradzis tūdaļ palaida viņu vaļā.
— Guli mierīgi! — viņš sacīja. — Runa ir par tavu dzīvību!
Viņš sāka visu no jauna. Zaķis gulēja nekustīgi un gārdza. Bembijs mēmā izbrīnā stāvēja līdzās.
Tagad viens raga zars, cieši iespiedies zaķa kažokā, aiz- spraucās aiz cilpas. Staltradzis, gandrīz uz ceļiem nometies, kā urbdams grozīja galvu, iebāza ragu dziļāk cilpā, līdz beidzot tā padevās un atslāba.
Zaķis dziļi ievilka elpu, un to pašu brīdi visas viņa bailes un sāpes izlauzās skaļās vaimanās.
— E … ē … ē! — viņš raudāja elsodams.
— Klusē! — Staltradzis uzsauca, viegli norādams, viņš uz brīdi pārtrauca savu darbošanos. Viņa mute atradās līdzās zaķa plecam, viens rags — starp garajām ausīm, un izskatījās it kā viņš turētu zaķi uzdurtu uz raga.
— Kā tu vari būt tāds muļķis un tagad raudāt, — Staltradzis miermīlīgi purpināja, — gribi laikam atsaukt lapsu? Jā? Nu, tātad. Turies mierīgi.
Runādams viņš darbojās tālāk — palēnām, piesardzīgi, saspringti. Pēkšņi cilpa, gari pavilkdamās, padevās. Garausis, to vēl īsti neapjēgdams, bija brīvs. Viņš paspēra soli un kā apmāts palika tupam. Tad palēca uz priekšu, lēnām, bailīgi, tad arvien ātrāk un ātrāk. Beidzot aizdrāzās vienā stiepienā.
— Ne paldies nepateicis! — Bembijs sašutis iesaucās, no- raudzīdamies tam nopakaļ.
— Viņš jau vēl nav attapies, — noteica Staltradzis.
Cilpa gulēja zemē. Bembijs mazliet piegrūda tai ar kāju,
tā iečirkstējās un nobiedēja Bembiju. Šāda skaņa neiederējās meža pasaulē.
— Vai… viņš? —Bembijs klusi jautāja.
Staltradzis pamāja ar galvu.
Palēnām abi gāja tālāk.
— Uzmanies, — Staltradzis runāja, — ejot pa taciņu, pārbaudi zarus, izslej uz priekšu ragu vainagu, augšup lejup un, ja dzirdi šo čirkstoņu, griezies tūlīt atpakaļ. Tai laikā, kad tev nav ragu vainaga, uzmanies divkārt. Es jau sen vairs pa taciņām nestaigāju.
Bembijs nodevās trauksmainām pārdomām.
— Viņa šeit nav… — Bembijs bezgala izbrīnījies čukstēja.
— Nē… patlaban viņa mežā nav, — Staltradzis apstiprināja.
— Un tomēr — atkal viņš! — Bembijs neizpratnē purināja galvu.
Staltradža balss bija rūgtuma pilna:
— Kā jūsu Gobo teica?… Vai neskandināja par viņa visvarenību un žēlsirdību? …
— Vai tad viņš nav visvarens? — Bembijs čukstēja.
— Tikpat, cik žēlsirdīgs, — skarbi attrauca Staltradzis.
— Bet… pret Gobo viņš taču esot izturējies labi… — Bembijs bailīgi ieminējās.
— Vai tu tā domā, Bembij? — viņš skumji jautāja. Pirmo reizi viņš uzrunāja Bembiju vārdā.
— Es nezinu! — Bembijs izmisīgi iesaucās. — Nesaprotu!
— Vajag mācīties izprast dzīvi… un uzmanīties, — vecais Staltradzis lēnām noteica.
Ausa rīts, kas Bembijam atnesa nelaimi.
Agrā mijkrēšļa blāvi pelēcīgā gaisma ielija mežā. Pļavās pacēlās pienbalta migla, visapkārt valdīja klusums, kas dvesmo dienas sākuma elpu. Vēl nebija pamodušās vārnas, ne arī žagatas, gulēja sīlis.
Šai naktī Bembijs satika Falinu. Viņa skumji un bikli uzlūkoja savu draugu.
— Esmu tik vientuļa, — Falina klusi sacīja.
— Arī es esmu vientuļš, — Bembijs vilcinādamies atteica.