— Man jābūt vientuļam, — viņš paskaidroja. Bet, lai arī cik saudzīgi centās, tas izskanēja skarbi. To Bembijs dzirdēja pats.
— Vai tu mani vēl mīli? — Falina, viņu uzlūkodama, klusi vaicāja.
— Es nezinu, — Bembijs atbildēja.
Tad Falina, vairs ne vārda neteikdama, lēni devās prom un pameta Bembiju vienu …
Patlaban viņš stāvēja pie lielā ozola noras malā, piesardzīgi vēroja, vai nedraud briesmas, un dzertin dzēra spirgto rīta vēsmu, dzidru un skaidru, tā mikli un svaigi smaržoja pēc zemes, pēc rasas, zāles un slapjām šķilām. Bembijs elpoja dziļiem malkiem. Pēkšņi viņu sagrāba tik bezbēdīgs prieks, kādu viņš sen nebija jutis. Bembijs līksmi paspēra soli miglas apņemtajā pļavā.
Tobrīd nogranda pērkons.
Sajutis spēcīgu grūdienu, Bembijs sagrīļojās. Neprātīgu baiļu dzīts, viņš ielēca atpakaļ biezoknī un metās skriet. Ne Bembijs saprata, kas noticis, ne arī spēja kaut ko sakarīgu izdomāt, tikai skrēja un skrēja. Šausmas stindzināja sirdi, laupīja elpu, bet viņš joņoja, cik spēka. Pēkšņi Bembiju caururba svelošas, neciešamas sāpes. Viņš juta, ka pār kreiso gūžu, no tās vietas, kur svilināja sāpes, notecēja tieva dedzinoša strūkliņa. Bembijam vajadzēja skrējienu pagausināt, soļot lēnāk. Tad krustus un pakaļkājas sažņaudza tik spējš stingums, ka viņš saļima.
Cik labi tā gulēt un nekā nedomāt!
— Celies! Bembij! Celies! — Līdzās stāvēja sirmais Staltradzis un saudzīgi grūstīja Bembiju pie pleca.
Bembijs dzīrās iebilst: «Es nespēju,» — bet Staltradzis atkārtoja:
— Celies! Celies!
Viņa balsī bija neatlaidīga uzstājība un arī tik daudz maiguma, ka Bembijs neteica nekā. Arī neciešamās sāpes uz brīdi aprima.
— Celies! Tev jātiek prom, mans bērns! — Tagad balsī bija jaušamas bailes un steiga.
«Mans bērns …» Šķita, ka šie vārdi, kas neviļus paspruka sirmajam valdonim, vienā mirklī uzrāva Bembiju kājās.
— Tā! — Staltradzis atzinīgi pamāja, dziļi ievilka elpu un pārliecinoši turpināja: — Nāc tagad man līdzi… turies tikai aiz manis! …
Viņš aši aizsteidzās pa priekšu. Bembijs sekoja, kaut arī ilgoties ilgojās nolikties zemē, palikt mierīgi guļam un atpūsties.
Sirmais Staltradzis, šķiet, to noprata, jo nemitējās uzmundrināt:
— Tagad jāpacieš, lai cik lielas sāpes tevi mocītu, tagad nedrīkst ne domāt par gulēšanu… pat ne domāt nedrīkst, jo šādas domas vien jau nogurdina! Tagad vajag glābties… vai saproti, Bembij?… Glābties… Citādi tu esi pazudis… domāt tikai par to, ka viņš seko tev pa pēdām… vai tu mani saproti, Bembij? … Un viņš nogalinās tevi bez žēlastības… turies tikai līdzi… tā, tikai līdzi… gan jau būs labi.. . jābūt labi…
Bembijam nebija vairs spēka prātot. Ar katru soli sāpes plosīja arvien vairāk, aizcirtās elpa un aptumšojās apziņa, karstā strūkliņa, kas svilinot tecēja lejup pa gūžu, iededza sirdī trauksmainu nemieru.
Sirmais Staltradzis gāja, apmezdams plašu loku. Tas prasīja daudz laika. Cauri sāpju un nespēka miglai Bembijs ar izbrīnu atskārta, ka pēkšņi viņi atkal iet garām lielajam ozolam.
Te Staltradzis apstājās un ošņāja zemi:
— Šeit! — viņš čukstēja. — Te ir viņš un… te… suns … Nāc … aši!
Viņi skrēja.
Pēkšņi Staltradzis atkal apstājās.
— Vai redzi! … — viņš iesaucās. — Te tu gulēji zemē.
Bembijs ievēroja nogulēto zāli un lielu savu paša asiņu
palti, kas sūcās zemē.
— Viņi jau te bijuši… Viņš un suns… — Staltradzis rūpīgi pārbaudīja visu laukumiņu, — tagad nāc! — Viņš lēnām, arvien no jauna ošņādams, devās pa priekšu. Bembijs redzēja uz krūmu lapām un zāļu stiebriem spīguļojam sārtās lāses. «Mēs te jau esam gājuši,» viņš domāja, bet nespēja pateikt.
— Nu, tā! — dziļi apmierināts, noteica Staltradzis. — Tagad esam viņiem aizmugurē …
Viņš vēl kādu laiku gāja pa tām pašām pēdām, tad negaidot izmeta līkumu un uzsāka jaunu apli. Bembijs grīļodamies sekoja.
Vēl vienu reizi, tagad no pretējās puses, viņi nonāca pie ozola, vēlreiz pie tās vietas, kur Bembijs bija nokritis, tad Staltradzis devās citā virzienā.
— Ed! — viņš palika stāvam un, atkārpījis zāli, norādīja
uz dažām sīkām, tumši zaļām lapiņām, kas īsas, leknas un pārslainas spraucās laukā no raupjās zemes.
Bembijs paklausīja. Lapiņas bija pretīgi rūgtenas un nejauki smakoja.
Pēc kāda brīža Staltradzis jautāja:
— Kā jūties?
—- Labāk, — Bembijs aši atbildēja.
Pēkšņi viņš atkal spēja runāt, prāts bija noskaidrojies un nogurums mazinājies.
— Ej kādu laiciņu pa priekšu, — Staltradzis mudināja un tad sacīja:
-— Beidzot!
Viņi apstājās.
— Asinis vairs netek, — paskaidroja Staltradzis, — brūce neasiņo un tātad nekļūs par nodevēju… nenorādīs viņam un sunim ceļu uz tavu dzīvību.
Staltradzis izskatījās piepūlējies un noguris, bet balss skanēja moži.
— Iesim, — viņš aicināja, — tagad varēsi atpūsties.
Viņi aizgāja līdz platajam grāvim, kuru Bembijs vēl nekad nebija šķērsojis. Staltradzis nokāpa tajā, Bembijs sekoja, bet izrāpties no tā otrā stāvajā nogāzē bija pārāk grūti. Atkal smeldzīgi uzvirmoja sāpes. Bembijs klupa, grīļojās, cēlās un smagi elsoja.
— Es nespēju tev palīdzēt, — Staltradzis teica, — tev jātiek augšā!
Un Bembijs uzrāpās. Viņš juta no jauna pār gūžu nolīstam karsto strūkliņu, juta no jauna zūdam spēkus.
— Tu atkal asiņo. Tā jau domāju. Bet nedaudz… un… — Staltradzis čukstus piebilda, — tagad tas arī nevar mums neko kaitēt.
Soli pa solim viņi virzījās uz priekšu pa milzīgu dižskābaržu joslu. Zeme te bija mīksta un gluda. Iešana nesagādāja nekādas grūtības. Bembiju sagrāba nepārvarama vēlēšanās nogulties, izstiepties un nekustēties vairs. Tālāk iet vairs nebija spēka. Sāpēja galva, ausīs džinkstēja, nervi drebēja, un sāka kratīt drudzis. Acu priekšā sametās tumšs. Nekādas vēlēšanās. Vienīgi prasība pēc miera un vienaldzīga izbrīna, kā dzīve pēkšņi tā pārvērtusies, salūzusi. Sen aizmirsta, pa- gaisusi laime viņam tagad šķita klaiņošana pa mežu, kad pats bija vesels, neievainots … vēl šorīt… vēl pirms stundas …