— Esam klāt Bembijs dzirdēja Staltradzi runājam. Viņš aizslīdēja gar stumbru uz augšu, Bembijs vilkās nopakaļ un gandrīz vai iegāzās bedrē.
— Tā, te tu vari gulēt! — noteica Staltradzis.
Bembijs sabruka un vairs nekustējās.
Tālāk, zem kritušā stumbra, bedre bija vēl platāka un veidoja mazu zemnīcu. Cieši saaugušie krūmi saslējās virs ieejas tik blīvi, ka noslēpa to jebkura acīm. Ja izdevās nokļūt tur lejā, tad vairs nebija ne no kā jābaidās.
— Te tu esi drošībā, — sacīja Staltradzis, — te tu paliksi.
Bembijs gulēja siltajā zemes paspārnē, ar kritušā koka trunošo mizu virs galvas, ieklausījās savās sāpēs, kā tās pieauga, nebija valdāmas, tad atkāpās, saplaka un aprima arvien vairāk un vairāk. Reizēm viņš izrausās, vārgi grīļodamies, pastāvēja uz savām nogurušajām, nedrošajām kājām, tad paspēra pāris saspringtu soļu, lai pameklētu barību.
Viņš plūca zālītes, kurām agrāk nepiegrieza nekādu vērību, pat neredzēja tās. Tagad pēkšņi tās pašas sevi atgādināja, vilināja ar savdabīgo, skurbo smaržu. Senāk noniecinātais, izspļautais — ja tas nejauši gadījās mutē reizē ar maltītei noplūkto — tagad likās garšīgs un aromātisks. Viena otra sīka lapiņa, dažs labs sulīgs stiebrs arī patlaban tam derdzās, bet Bembijs tos tomēr negribēdams ēda, un viņa brūce dzija ašāk, spēki atgriezās manāmi.
Bembijs bija glābts. Tomēr viņš vēl nepameta alu, vienīgi naktīs mazliet paklaiņoja. Dienā rāmi palika guļam. Tikai tagad, kad vairs nejuta sāpes un domās pārdzīvoja visu notikušo vēlreiz, viņā pamodās neprātīgas bailes un sirds sažņaudzās dziļā satraukumā. Viņš nespēja no tā atbrīvoties, nespēja piecelties un kā citkārt doties klejojumos.
Bembijs gulēja, reizēm juzdamies pārsteigts, reizēm sašutis, apkaunots, saviļņots, drīz smeldzīgu skumju, drīz laimes pārpilns.
Staltradzis pastāvīgi palika Bembija tuvumā. Sākumā tas pavadīja pie viņa dienas un naktis. Tagad reizēm pameta viņu vienu, it īpaši, ja manīja, ka Bembijs nodevies pārdomām. Tomēr nekur tālu no alas negāja.
Kādā vakarā pēc pērkona negaisa saules riets gaiši apstaroja dzidri zilo debess jumu. Visapkārt koku galotnēs skaļi dziedāja melnie strazdi, žubināja žubītes, zaros vidžināja zīlītes, zemē zālē un krūmos bija dzirdama fazānu metāliskā ķērkšana, skaļi gavilēdams, smējās dzenis un mīlas aizrautībā dūdoja baloži.
Bembijs iznāca no savas paslēptuves. Dzīve bija skaista. Staltradzis kā gaidīdams stāvēja turpat netālu. Abi kopā devās paklaiņot.
Taču pāri grāvim, pie pārējiem, Bembijs vairs neatgriezās.
Bija nakts, to piepildīja rudens lapkriša čuksti, koka galotnēs spalgi iebrēcās apogs. Tad nogaidīja.
Tomēr Bembijs jau no tālienes bija to pamanījis cauri pakailajiem zariem un neteica nekā. Apogs pielidoja tuvāk un iebļāvās vēl skaļāk. Tad atkal pagaidīja. Taču Bembijs arī šoreiz neteica nekā. Apogs to nespēja izturēt.
— Vai jūs nenobijāties? — viņš īgni apvaicājās.
— Kā nu ne, — Bembijs rāmi atbildēja, — mazliet nobijos.
— Ak tā gan, — apogs aizvainoti krekšķēja, — tikai mazliet? Senāk jūs vienmēr šausmīgi pārbijāties. Bija patiesa bauda redzēt jūsu izbīli. Nezin, kas tam varētu būt par iemeslu, ka tagad jūs tikai mazliet baidāties?… — viņš pukodamies atkārtoja: — Mazliet nobijos . . .
Apogs bija kļuvis vecs, tāpēc vēl iedomīgāks un vieglāk aizvainojams.
Bembijs gribēja atbildēt, ka viņš arī agrāk nav baidījies, nekad nav baidījies, ka teicis tā vienīgi tādēļ, lai sagādātu putnam prieku. Tomēr viņš to nepateica. Redzot veco, labo apogu tupam kokā un pukojamies, viņam sametās tā žēl. Viņš centās to nomierināt.
— Varbūt tāpēc, ka tieši domāju par jums.
— Ko? — Apogs no jauna sasparojās. — Ko? Jūs domājāt par mani?
— Jā, — Bembijs vilcinādamies atbildēja, — tieši tobrīd, kad jūs sākāt kliegt. Citādi, protams, es būtu tāpat nobijies kā allaž.
— Vai tiešām? — apogs dūdoja.
Bembijs nespēja atturēties no kārdinājuma viņu nomierināt. Kam tad ar to var kaitēt? Lai mazais, vecais zēns papriecājas.
— Tiešām gan, — viņš apstiprināja, — man katrreiz šermuļi pārskrien pār kauliem, kad es jūs tā pēkšņi izdzirdu.
Apogs piepūtās un pārvērtās par pūkainu, brūnganpelē- cīgu spalvu kamoliņu, un jutās laimīgs.
— Ļoti mīļi, ka jūs par mani domājāt. . . ļoti mīļi… — viņš maigi dūdoja. — Mēs neesam sen redzējušies.
— Ļoti sen, — Bembijs apstiprināja.
— Jūs laikam vairs neejat pa agrākajām taciņām? — apogs apjautājās.
— Nē… — Bembijs gausi novilka, — pa agrakajam taciņām es vairs neeju.
— Arī es tagad ieskatos pasaulē tālāk nekā senāk, — apogs lielīgi paskaidroja. Viņš noklusēja, ka jaunāks nekaunīgs zellis viņu padzinis no dzimtās vietas. — Nevar jau vienmēr palikt vienā un tai pašā nostūrī, — viņš piebilda. Tad gaidīja uz atbildi.
Bet Bembijs jau bija gabalā. Viņš bija iemanījies tikpat nedzirdami pazust, kā to prata Staltradzis.
— Kāda nekaunība! — sašuta apogs.
Viņš noskurinājās, iegremdēja knābi krūšu spalviņās un ņēmās filozofēt:
— Nekad nedrīkst ticēt, ka ar smalkajiem kungiem var pastāvēt kāda draudzība. Lai arī cik tie būtu laipni… kādā jaukā dienā tie kļūst nekaunīgi… un tad paliec nu sēžot kā tāds muļķis …
Pēkšņi apogs kā akmens krišus nokrita zemē. Viņš bija nomedījis peli, kas nu viņa nagos vairs tikai vienu pašu reizi iepīkstējās. Viņš saplosīja to gabalos, jo vajadzēja izgāzt savas dusmas. Aši, bez apdomāšanās, viņš aprija medījumu. Tad aizlaidās prom. «Kas man gar tādu Bembiju?» viņš prātoja. «Kas man gar visu to smalko sabiedrību? Negribu nekā par viņiem zināt!» Viņš sāka neganti klaigāt. Tik spalgi, satraucoši, ka daži meža baloži, kuriem viņš lidoja garām, izbailēs pamodušies, švirkstinādami spārnus, pacēlās no savām guļvietām.
Mežā ilgi bija plosījusies vētra un norāvusi no zariem pēdējās lapas. Tagad koki stāvēja kaili.
Ausa pelēcīgs rīts, kad Bembijs atgriezās gravā, lai kopā ar sirmo Staltradzi ietu gulēt. Pēkšņi kāda smalka balstiņa viņam uzsauca, vēl un vēlreiz. Bembijs apstājās. No koka zibenīgi nokūleņoja zemē vāverīte un apsēdās pie Bembija kājām.
— Tad patiesi tas esat jūs! — tā nočiepstēja bijīgā izbrīnā. — Es pazinu uzreiz, kad jūs gājāt garām, bet nespēju ticēt…
— Kā tad jūs te gadījāties?… — Bembijs jautāja.
Možais, mazais dzīvnieciņš kļuva bēdīgs:
— Ozols pagalam… — vāverīte sāka gausties, — mans jaukais, vecais ozols … vai atceraties? Tas bija briesmīgi… V i ņ š to nogāza.
Bembijs skumji nokāra galvu. Viņam bija no sirds žēl vecā, brīnišķīgā koka.
— Tas notika tik ātri, — vāverīte steidzās stāstīt, — mēs, visi, kas dzīvojām koka zarotnē, aizbēgām un noskatījāmies, kā viņš ar milzīgi lielu, spožu zobu pārkoda veco ozolu. Koks pa atvērto brūci skaļi vaimanāja. Vaimanāja vienā laidā, vaimanāja arī zobs… bija neciešami klausīties. Tad nabaga jaukais koks nogāzās. Laukā, uz pļavas… mēs visi raudājām.
Bembijs klusēja.
— Jā, — vavente nopūtas, — viņš var visu …Viņš ir visuvarens.
Vāverīte uzlūkoja Bembiju lielām acīm un saslēja ausis, taču Bembijs klusēja.
— Un tā nu mēs visi esam palikuši bez pajumtes, — vāverīte žēlojās, — nemaz nezinu, kur pārējie izklīduši, es atnācu šurp… bet tādu koku diezin vai kādreiz vairs atradīšu.