— Nē, kas to būtu domājis, ka tas esat jūs! — vāverīte jutās gauži iepriecināta. — Visi domāja, ka jūs vairs sen neesot starp dzīvajiem. Tiesa, dažreiz klīda baumas, ka esot redzēts, reizēm viens, reizēm cits kāds esot jūs manījis. . . taču neko noteiktu nevarēja noskaidrot, tāpēc to uzskatīja par tukšām baumām. — Vāverīte pētoši pavērās Bembijā. — Nu kā tad citādi… ja jūs neesat atgriezies atpakaļ…
Varēja manīt, ka vāverīte, gaidīdama uz atbildi, dega ziņkārībā. Bembijs klusēja. Bet arī viņā pamodās klusa, trauksmaina ziņkāre. Viņam gribējās jautāt. Jautāt par Falinu, tanti Enu, Ronno un Karusu, jautāt par visiem jaunības draugiem. Taču viņš klusēja.
Vāverīte joprojām sēdēja Bembijam iepretī, to uzmanīgi vērodama.
— Tad nu gan ir ragu vainags! — tā iesaucās apbrīnodama. — Kāds kronis! Nevienam visā mežā nav tāda, tikai sirmajam valdonim!
Senāk Bembiju šis atzinums būtu sajūsminājis un viņam glaimojis, bet tagad viņš tikai izmeta:
— Jā… var jau būt…
Vāverīte aši pamāja ar galvu.
— Patiesi! — tā brīnījās. — Nudien, jūs sākat nosirmot!
Bembijs gāja tālāk. Vāverīte noprata, ka saruna beigusies, un ielingoja koku zaros.
— Uz redzēšanos! — tā sauca nopakaļ. — Visu labu! Man bija liels prieks. Ja man gadīsies sastapt kādu no jūsu vecajiem paziņām, tad pastāstīšu, ka esat dzīvs… viņi visi ļoti priecāsies.
Bembijs, to dzirdot, juta atkal sirdi viegli iesmeldzamies. Taču neteica nekā. Staltradzis bija viņu pamācījis vēl bērnībā, ka vajagot dzīvot vienatnē. Un arī vēlāk, līdz pat šim laikam atklājis daudzas atziņas, noslēpumus. Taču no visām pamācībām visnozīmīgākā bija — vajag dzīvot vienam. Ja gribi sevi saglabāt, ja gribi izprast dzīves jēgu, ja gribi tikt pie gudrības, vajag dzīvot vienatnē!
— Bet mēs abi, mēs taču tagad esam pastāvīgi kopā? — Bembijs kādreiz vaicāja.
— Ne vairs ilgi, — sirmais valdonis atbildēja.
Šī saruna bija notikusi tikai pirms dažām nedēļām.
Nupat Bembijam tas pēkšņi iešāvās prātā, tāpat iešāvās prātā, ka pirmajā tikšanās reizē Staltradža vārdi bija veltīti palikšanai vienatnē. Tas notika toreiz, kad Bembijs vēl bija bērns un sauca pēc mātes. Tad Staltradzis bija pienācis klāt un jautājis: «Vai tad tu nevari dzīvot viens?»
Bembijs gāja savu ceļu tālāk.
Mežs atkal bija tinies baltā sniega segā, siltā, mīkstā villainē, un gulēja kluss. Bija dzirdama vienīgi vārnu ķērkšana un šad un tad kādas satrauktas žagatas žadzināšana vai arī biklā, rāmā zīlīšu vidžināšana. Tad sals pieņēmās, un iestājās pilnīgs klusums. Pat gaiss sāka saltumā skanēt.
Kādā rītā dziļo klusumu saplosīja suņa rejas.
Nerimtīga, skubīga riešana, kas reizēm spalgi un aprauti, reizēm ar ērcīgu aizrautību atbalsojās mežā.
Gravā, zem vētras gāztā skābarža, Bembijs pacēla galvu un palūkojās uz Staltradzi, kas gulēja līdzās.
— Nav nekas, — tas atbildēja Bembija jautājošam skatienam, — nekas tāds, kas varētu attiekties uz mums.
Tā viņi gulēja savā miteklī ar veco koka stumbru kā drošu jumtu virs galvas, biezā sniega kupena aizturēja ledus- salto vēju, un krūmu mezglainie zari kā blīvs žogs pasargāja no jebkura glūnoša skatiena.
Riešana — nikna, elsojoša, satraukta, arvien vairāk tuvojās. Tam vajadzēja būt mazam sunim.
Arvien tuvāk un tuvāk. Nu jau bija dzirdama divu sēkšana, tramīgā vaukšķēšana jaucās kopā ar klusu, smeldzīgu rūkoņu. Bembijs uztraucās, bet Staltradzis nomierināja atkal:
— Nekas, tas neattiecas uz mums.
Abi palika nekustīgi savā siltajā miteklī un lūkojās ārā.
Arvien tuvāk un tuvāk brīkšķēja zari, no skrējienā skartajiem zariem krita sniegs un virmodams pacēlās augšup. Un nu jau varēja saskatīt skrējējus pašus.
Cauri sniega kupenām, krūmiem, zariem un saknēm lēca,
spraucās un līda vecā lapsa. Tai pa pēdām dzinās pakaļ suns. Tas tiešām bija mazs suns ar īsām kājām.
Lapsai bija sadragāta priekškāja un virs tās izplēsts vilnas kumšķis. Lapsa turēja sadragāto ķepu augsti paceltu, no brūcēm tecēja asinis, elpa lauzās no krūtīm sēcoši, acis aiz šausmām un saspringuma bija plaši ieplestas. Lapsa aiz bailēm un niknuma bija kā bez prāta, tuvu izmisumam un galīgi pagurusi. Pēkšņi tā apsviedās apkārt. Pagriezienā iekrāva sunim pa ausi, tā ka tas pārsteigumā pāris soļus pastreipuļoja atpakaļ.
Lapsa attupās uz pakaļkājām. Viņa nespēja vairs kustēt. Sašauto ķepu nevarīgi pacēlusi, plaši atplestu rīkli, trīcošām lūpām viņa šņāca sunim pretī.
Taču suns neapklusa ne mirkli. Spalgā, kviecošā riešana pieņēmās vēl negantāk un nevaldāmāk.
— Rau! Rau, rau, rau, kur tā! Rau, rau!
Suns patlaban nelamāja vis lapsu, nemaz ar to nerunāja, bet, acīm redzot, sauca kādu citu, kas bija vēl tālu prom.
Tiklab Bembijs, kā arī Staltradzis zināja, ka tas ir viņš, ko suns aicina šurp. To zināja arī lapsa. Asinis tagad plūda no brūcēm aumaļām, uzburdamas baltajā sniega segā ugunīgi sārtu lāmu, kas lēni kūpēja.
Lapsu pārņēma nespēks. Sadragātā ķepa gļēvi slīdēja lejup, bet, saskaroties ar auksto sniegu, to dedzināja svelošas sāpes. Ar lielu piepūli viņa cēla ķepu atkal augšā un trīsēdama centās noturēt to gaisā izslietu.
-— Ļauj man… — lapsa ierunājās klusi un lūdzoši. — Ļauj man… — tā čukstēja lūdzoši, gurdeni un pazemīgi.
— Nē! Nē! Nē! — suns nikni ķaukstēja.
— Es tevi lūdzu … — lapsa sacīja, — es vairs nespēju… ar mani ir beigas … ļauj man iet… ļauj tikt mājās … ļauj kaut mierā nomirt…
— Nē! Nē! Nē! — suns gaudoja.
— Mēs taču esam radi… — lapsa lūdzās vēl pazemīgāk, — ļauj man iet… — viņa raudāja — … ļauj nomirt pie savējiem . .. mēs esam tikpat kā tuvinieki, tu un es…
— Nē! Nē! Nē! — suns plosījās.
Tad lapsa izslējās stalti taisna. Viņas skaistais, smailais purniņš noliecās pie asiņojošām krūtīm, viņa pacēla acis un lūkojās tieši sunim pretī. Gluži citādā, apvaldītā, skumjā un rūgtuma pilnā balsī viņa izdvesa:
—- Vai tev nav kauna? . . . Nodevējs!
— Nē! Nē! Nē! — aizelsdamies kauca suns.
— Ak tu pārbēdzējs… atkritējs! — Lapsas saplosītais augums naidā un nicinājumā iztaisnojās. — Iztapoņa! Nožēlojamais okšķeris… izspiego mūs tur, kur viņš nespēj atrast… vajā mūs tur, kur viņš nespēj panākt… nodod mūs … mūs visus, kas esam tavi radi… mani, kas esmu tikpat kā tava māsa… un tu te stāvi un pat nekaunies?
Pēkšņi visapkārt sākās skaļa murdoņa:
— Nodevējs! — sauca žagatas no kokiem.
— Okšķeris! — brēca sīlis.