— Atkritējs! — sprauslāja sesks.
No kokiem, no krūmiem šņāca un čiepstēja, svilpa un brēca, un gaisā ķērca vārnas:
— Krrā-ā-pnieks!
Visi steidzās šurp, visi bija no koku galotnēm un saviem drošajiem patvērumiem noklausījušies strīdā. Sašutums, kas virda lapsā, uzjundīja seno rūgtumu viņos visos; asinis, kas
kūpēja, sārtodamas sniegu, satracināja viņus un apslāpēja parastās bailes.
Suns paskatījās visapkārt.
— Jūs! — tas iesaucās. — Ko jūs gribat? Ko jūs zināt? Ko jūs gvelžat? Jūs visi piederat viņam, tāpat kā es… Tikai es … es mīlu viņu, es pielūdzu viņu! Es v i ņ a m kalpoju! Jūs gribat sacelties… Jūs, nožēlojamie, pret viņu? Viņš ir visuvarens! Viņš ir pār mums visiem! Viss, kas jums ir, ir no viņa! Viss, kas aug, kas ir dzīvs, viss ir viņa! — Suns aiz sajūsmas trīsēja.
— Nodevējs! — iepīkstējās vāverīte.
— Jā! — lapsa šņāca. — Nodevējs! Neviens cits kā vien tu … vienīgi tu!…
Suns svētā sašutumā lēkāja un griezās riņķī.
— Vienīgi es?… Mele! Vai pie viņa nav daudzi, vēl daudzi citi? … Zirgs … govs… aita… vistas… no jums visiem, no visiem jūsu perēkļiem ir pie viņa daudzi un pielūdz viņu… kalpo viņam!
— Salašņas! — lapsa šņāca nevaldāmā nicinājumā.
Suns vairs negaidīja un sagrāba lapsu aiz rīkles, sēkdami,
rēkdami abi kūleņoja pa sniegu — mežonīgs kamols, kas raustījās, kampa uz visām pusēm un no kura smidzēja asinis, lidoja spalvas un uzvirpuļoja sniegs. Lapsa vairs nespēja ilgi cīnīties. Pēc dažiem mirkļiem viņa jau gulēja uz muguras, gaišo vēderu uz augšu pavērsusi, noraustījās, izstiepās un nomira.
Suns viņu vēl papurināja, tad nometa savandītajā sniegā. Pēc tam, kājas iepletis, nostājās līdzās un no jauna ņēmās skaļā, dobjā balsī riet:
— Rau! Rau! Rau, kur ir!
Visi, šausmu pārņemti, aizmetās prom, kur nu kurais varēdams.
— Briesmīgi… — Bembijs klusi izdvesa.
— Briesmīgāk vēl ir tas, — sacīja Staltradzis, — ka viņi tic tam, ko suns sludināja. Tic, dzīvo visu mūžu vienās bailēs, nīst viņu, paši sevi… un ļauj viņa labā sevi nogalināt.
Aukstums pēkšņi mitējās, un ziemas vidū iestājās atelpa. Zeme pilniem malkiem dzēra kūstošo sniegu, tā ka jau visur pletās lieli zemes plankumi. Melnie meža strazdi vēl nedziedāja, bet, kad tie cēlās augšup no zemes, kur bija meklējuši
tārpus, vai ari laidelējās no koka uz koku, tie laiku pa laikam stiepti un spalgi iegavilējās, un iztālēm šī gavilēšana atgādināja dziedāšanu. Šur tur atskanēja dzeņa smiekli, vieglāk sarunas raisījās žagatām un vārnām, rosīgāk tērzēja zīlītes un fazāni, norausušies no kokiem, kur bija apmetušies ziemas guļai, palika uz vietas stāvam gandrīz tikpat ilgi kā labajā laikā, lai rīta saulē izbužinātu spalvas un ar mazām atstarpēm atkal un atkal metāliski piesmakušā balsī iebrēktos.
Šādā rītā Bembijs bija aizklaiņojis tālāk nekā parasti. Gaismai austot, viņš bija pienācis pie grāvja malas. Pāri pretī, tur, kur viņš kādreiz bija dzīvojis, kaut kas kustējās. Bembijs palika zaru aizsegā un vēroja. Tiešām, tur kāds viņa dzimtas loceklis lēnām pastaigājās šurp un turp, meklēja no sniega brīvos laukumus un ņēmās mieloties gar pāragri izspraukušos zālīti.
Bembijs patlaban grasījās vienaldzīgi novērsties un iet prom, kad pazina Falinu. Viņš jau dzīrās izlēkt laukā un saukt, taču palika nekustīgi stāvam. Tik ilgi viņš nebija Falinu redzējis. Sirds sāka nevaldāmi dauzīties. Falina gāja lēnām, it kā nogurusi vai arī noskumusi. Viņa tagad izskatījās līdzīga viņa mātei vai arī tantei Ēnai, kā to Bembijs izbrīnījies un sāpināts ievēroja. Falina pacēla galvu un raudzījās pāri pretī, it kā jauzdama Bembija tuvumu.
Un atkal Bembiju neatturami vilka iziet viņai pretī, un atkal viņš stāvēja kā sastindzis un nespēja pakustēties. Viņš redzēja, ka Falina ir nosirmojusi un novecojusi. «Možā, draiskā, mazā Falina,» viņš domāja, «cik viņa bija skaista un naska!» Atmiņā pēkšņi atmirdzēja viss jaunības laiks. Pļava, takas, pa kurām viņu bija vadājusi māte, jautrās rotaļas ar Gobo un Falinu, jaukais sienāzītis un taurenītis, cīņa ar Kārušu un Ronno, kad viņš bija uzvarējis un iekarojis Falinu. Bembijs pēkšņi atkal jutās laimīgs, bet tai pašā reizē arī satriekts.
Tur pāri patlaban gāja Falina, noliektu galvu, gausiem soļiem, gurdi un skumji. Bembijs šai brīdī mīlēja viņu ar pāri plūstoša maiguma smeldzi, tiecās pāri grāvim, kas nu jau tik ilgi bija šķīris no viņas un pārējiem, dzīrās viņu panākt, uzrunāt, pakavēties jaunības atmiņās, atcerēties visu, kas bijis. Bet viņš tikai lūkojās Falinai nopakaļ cauri kailajiem krūmu zariem, līdz viņa izzuda skatienam.
Bembijs vēl ilgi palika nekustīgi uz vietas un vērās pāri prom.
Nodārdēja pērkona spēriens.
Bembijs sarāvās. Tas bija tepat šaipus grāvja. Ne nu tik tuvu, tomēr te, šinī pusē, kur atradās viņš. Tad nogranda vēl viens pērkona spēriens un tūlīt vēl viens.
Bembijs ar pāris lēcieniem atkāpās dziļāk biezoknī, apstājās un klausījās. Klusums. Piesardzīgi viņš zagās mājup.
Sirmais Staltradzis jau stāvēja kā gaidīdams pie nogāztā koka stumbra.
— Kur tu kavējies tik ilgi? — viņš jautāja nopietni, un Bembijs klusēja.
— Vai tu dzirdēji? — viņš pēc brīža jautāja.
— Jā, trīs reizes nogranda … v i ņ š ir mežā.
— Protams… viņš ir mežā… mums jāiet turp, — Staltradzis uzsvērti atkārtoja.
— Uz kurieni? — Bembijam nevilšus paspruka jautājums.
— Turp, kur viņš ir tagad, — sacīja Staltradzis nomāktā balsī.
Bembijs iztrūkās.
— Nebaidies, — Staltradzis mierināja. — Nāc tagad un esi bez bažām. Priecājos, ka varu tevi turp aizvest un parādīt… — viņš sastomījās, bet pabeidza, — iekāms mums jāšķiras.
Bembijs satriekts uzlūkoja Staltradzi un pēkšņi atskārta, cik ļoti tas sakrities. Galva nosirmojusi balta, seja novājējusi, skaistajās acīs dziļais mirdzums apdzisis, tās bija blāvas, zaļganas, gurdas.
Bembijs un sirmais Staltradzis nebija pagājuši necik tālu, kad degunā iesitās pirmais derdzīgās smakas vilnis, kas viņu sirdīm bieži vien bija licis sarauties šausmās un draudu nojausmā.
Bembijs apstājās. Bet sirmais Staltradzis mierīgi gāja tālāk, tieši pretī brīdinošās smakas vilnim. Bembijs vilcinādamies sekoja.
Svešā dvesma uzvilnīja arvien spīvāk, arvien satrauco- šāk. Tomēr Staltradzis nekavēdamies gāja uz priekšu. Bem- bijā pazibēja bēgšanas nodoms, tas kutināja kaut kur krūtīs, sīca galvā un raustīja kājas. Tomēr Bembijs, zobus sakodis, noturējās un palika cieši aiz sirmā Staltradža.
Tad naidīgā smaka uzplūda tik nomācoši, ka tai līdzās vairs nebija gaisā jūtams nekas cits, aizcirtās elpa.
— Te! — sirmais Staltradzis sacīja, atkāpdamies sānis.
Pāris soļu tālāk, izjauktā sniegā, sabradātos krūmājos gulēja viņš.
Bembijam paspruka apslāpēts baiļu kliedziens, ar vienu lēcienu viņš jau padevās sen ilgotajam bēgšanas vilinājumam. Aiz bailēm viņš bija kā bez prāta.
— Stāt! — viņš izdzirda saucam Staltradzi, atskatījās un
redzeja, ka tas mierīgi stāvēja līdzas viņam, kurš gulēja zemē.
Mēms aiz pārsteiguma, spiests paklausīt, nevaldāmas ziņkārības un trauksmaina nemiera dzīts, Bembijs lēnām tuvojās.