Tur viņš gulēja — bālā, kailā seja pavērsta uz augšu, platmale netālu sniegā, un Bembijam, kam nebija nekādas sajēgas par cepurēm, šķita, ka baismīgā galva saskaldījusies divos gabalos.
Malu mednieka kailajā kaklā kā maza, sārta mute pavērusies brūce. No tās vēl lēnām sūcās asinis, asinīs bija izmirkušas spalvas zem deguna, asinis plašā lāmā pletās sniegā, kas, to sasildīts, kusa.
— Te nu mēs stāvam, — sirmais Staltradzis klusām ierunājās, — stāvam pavisam tuvu klāt… un kur nu tagad ir briesmas?
Bembijs pavērās lejup uz guļošo, kura augums, kura locekļi un āda viņam likās noslēpumaini un baismīgi. Viņš paraudzījās izdzisušajās acīs, kas akli raudzījās pretī, un nesaprata nekā.
— Bembij, — Staltradzis sacīja, — vai atceries, ko stāstīja Gobo, ko teica suns, vai atceries, — kam visi tic?
Bembijs nebija spējīgs atbildēt.
— Vai redzi, Bembij, viņš guļ tur, kā gulētu viens no mums? Vai dzirdi, Bembij, viņš nav visuvarens, kā šie apgalvo. Viņš tāpat pazīst bailes, trūkumu, sāpes. Viņu var pārvarēt līdzīgi mums, un tad nu, kā redzam dažkārt mūsējos, tā tagad redzam viņu te nevarīgi nokritušu zemē.
Iestājās klusums.
— Vai tu mani saprati, Bembij?
— Jā, — Bembijs čukstēja.
— Tad es varu mierīgi iet, — sacīja sirmais Staltradzis.
Kādu gabaliņu abi gāja kopā. Pie kāda slaika oša Staltradzis palika stāvam.
— Paliec nu tepat, Bembij, — viņš mierīgi runāja, — pienācis mans laiks. Man jāmeklē, kur nolīst, lai sagatavotos dzīves nobeigumam…
Bembijs grasījās ko iebilst.
— Nē, — Staltradzis neļāva runāt, — nē… mūsu pēdējā stunda mums katram jāsagaida vienatnē. Ardievu, mans dēls… es tevi ļoti mīļoju.
Bez mazākās vēsmiņas, bez krēslas dzestruma vasaras diena iemirdzējās jau agrā rītausmā. Tā vien šķita, ka saule šodien leca steidzīgāk kā citus rītus. Tā aši pacēlās un kā milzīgs ugunsgrēks iekvēlojās žilbinošās liesmās.
Rasa no pļavām un krūmiem izgaroja vienā mirklī, zeme izkalta, un savēlušies cinguļi sabirza. Mežā jau agri iestājās klusums. Reizēm tikai atskanēja dzeņa sīkie smiekli un baložu nenogurstošā, maiguma pārpilnā dūdošana.
Bembijs stāvēja nelielā kla- jumiņā, kas slēpās dziļā biežņā. Saulē viņam virs galvas snidzi- nāja un sīca odu bars. Bembijam līdzās lazdāja lapotnē kaut kas paklusi dūca, dūkšana tuvojās arvien vairāk un vairāk, līdz garām gausi aizlidoja liela maijvabole, izlidoja cauri odu baram, augstāk un augstāk, tuvāk koka galotnei, kur bija nodomājusi pavadīt nakti. Vaboles segspārni pletās graciozi un iznesīgi. Spārni spēkpilni šalca.
Odi sīca, sijājās un svep- stēja:
— Vai redzat šo te? … -— Tas ir vecais Staltradzis.
— Visi viņa ciltsbrāļi jau sen miruši. Bet šis vēl dzīvo.
Pāris odu mazulīšu gribēja zināt:
— Nez cik ilgi tāds var dzīvot?
Pārējie dīca korī:
— Kas to lai zina. Viņš pārdzīvojis visus savējos . . . ve- cumvecs … kā pati mūžība.
Bembijs gāja savu ceļu. «Sīk- maņu sīkšana,» viņš domāja, «odu tērgāšana . ..» «cn^ Hj^-n ^ Tv^^ tad viņš izdzirda kādu
^ ~ ' 1 trauslu, bailīgu balstiņu. Kāds
no viņa paša cilts sauca:
— Māmiņ!… Māmiņ! …
Bembijs spraucās cauri krūmiem balss virzienā. Tur, cieši līdzās viens otram, stāvēja divi mazuļi sārtos svārciņos, brālītis un māsiņa, pamesti vieni un izmisuši.
— Māmiņ! … Māmiņ!…
Tie nepaguva ne atjēgties, kad pretī bija nostājies Bembijs. Aiz pārsteiguma vaļējām mutēm mazuļi blenza viņā.
— Jūsu mātei tagad nav laika, — Bembijs stingri noteica. Viņš ielūkojās acīs mazulim:
— Vai tad tu nevari dzīvot viens?
Mazulis un viņa māsiņa neteica nekā.
Bembijs pagriezās, ienira tuvākajā krūmā un, iekāms abi spēja attapties, pazuda viņu acīm. Viņš gāja uz priekšu.
«Mazulis man patīk,» Bembijs domāja. «Varbūt satikšu viņu, kad būs paaudzies… Un mazā arī jauka… tāda izskatījās Falina, kad vēl bija bērns.»
Bembijs gāja tālāk un nozuda biezoknī.
10 — 2781
F e 1 i x S a lt e n BAMBI
Eine Lebensgeschichte aus dem Walde Berlin 1965
Fēlikss Zaltens BEMBIJS
Redaktore M. Paula. Māksi, redaktors H. Purviņš. Tehn. redaktore G. Sneidermane. Korektore R. Sils. Nodota salikšanai 1967. g. 1. septembrī. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 30. novembrī. Tipogr. pap. Nr. 2. Papīra formāts 60 X 84/16. 9,25 fiz. iespiedi.; 7,57 uzsk. iespiedi.; 8,48 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Maksā 38 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīga. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 21369/J-2108. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2781.