— Tāpēc, ka mēs te ejam… viņš baidās.
— O! — Bembijs vērsās pie sienāzīša, kas sēdēja uz kādas margrietas baltā ziedu šķīvīša. — O! — viņš pieklājīgi sacīja. — Nebaidieties, mēs jums nedarīsim nekā ļauna.
— Es nebaidos, — sienāzītis čerkstošā balsī atteica.
— Tikai pirmajā brīdī satrūkos, jo biju iegrimis sarunā ar sievu.
— Lūdzu, piedodiet, — Bembijs kautrīgi atvainojās.
— Mēs jūs iztraucējām.
— Nav runas vērts, — sienāzītis čirkstināja. — Tāpēc ka jūs tas esat. Bet nekad jau nevar zināt, kas nāk, tāpēc jāuzmanās.
— Vai ziniet, es esmu šodien pirmo reizi mūžā pļavā, — Bembijs stāstīja. — Māte mani…
Sienāzītis ietiepīgi nolieca galviņu, savilka nopietnu seju un noburkšķēja:
— Tas mani neinteresē. Man nav laika ar jums tērgāt, man jāsameklē sieva. Hop! — Un prom bija.
— Hop! — Bembijs samulsis atkārtoja, apbrīnodams augsto lēcienu, ar kādu sienāzītis pazuda.
Bembijs pieskrēja pie mātes:
— Vai zini… es ar viņu runāju!
— Ar ko?— mate nesaprata.
— Nu ar sienāzīti, ar viņu es runāju. Viņš bija tik laipns pret mani. Viņš man patīk. Brīnumaini zaļš un beigās tik caurspīdīgs, kāda nevar būt
neviena lapiņa, arī vissmalkākā ne.
— Tie ir spārni.
— Tā? — Bembijs nevarēja rimties. — Un viņam tāda domīga, nopietna seja. Bet tomēr laipns viņš bija pret mani. Un kā viņš prot lēkt! Tas nu gan ir laikam grūti. Pateica tikai «hop!» un uzlēca tik augstu, ka vairs ne saredzēt.
Abi gāja tālāk. Saruna ar sienāzīti bija Bembiju satraukuši un drusku nogurdinājusi, jo tā bija pirmā reize, kad viņš sarunājās ar svešinieku. Viņš jutās izsalcis un piespiedās pie mātes, lai atveldzētos.
Kad Bembijs uz brīdi palika mierā, klusi sapņodams, viegli, tīkami apreibis, kā vienmēr pēc tam, kad bija apmierinājis izsalkumu, viņš zālāja mudžeklī pamanīja kustamies kādu gaišu puķi. Bembijs pavērās ciešāk. Nē, tā vis nebija puķe, bet taurenītis. Bembijs zagās tuvāk.
Taurenītis turējās ieķēries kādā zāles stiebriņā un lēnītēm kustināja spārnus.
— Lūdzu, palieciet sēžam! — Bembijs viņam uzsauca.
— Kāpēc man jāpaliek sēžam! Es taču esmu taurenītis,— mazais lidonis brīnījās.
— Ak, palieciet tikai mazu brītiņu, -— lūdza Bembijs, — esmu jau sen vēlējies jūs apskatīt tuvumā. Esiet tik labs!
— Lai notiek! — sacīja baltspārnītis. — Bet ne ilgi.
— Cik jūs esat skaists! — Bembijs jūsmoja. — Burvīgs'. Kā puķe!
— Ko! — taurenītis savicināja spārniņus. — Kā puķe? Hm, manās aprindās valda vispārējs uzskats, ka mēs esam skaistāki par puķēm.
Bembijs apjuka.
— Protams, — viņš minstinājās, — daudz skaistāki… piedodiet… es tikai gribēju teikt…
— Man ir pilnīgi vienalga, ko jūs gribējāt teikt, — taurenītis attrauca. Viņš klīrīgi izlocīja savu šmaugo vidukli un patiktkāri pakustināja graciozās ūsiņas.
Bembijs viņu aizrautīgi vēroja.
— Cik jūs esat graciozs! — viņš iesaucās. — Cik smalks un graciozs! Un cik krāšņi jūsu baltie spārni!
Taurenītis plaši izpleta spārnus, tad saslēja tos stāvus, tie sakļāvās kopā un izskatījās kā buras.
— O! — iesaucās Bembijs. — Tagad es redzu, ka jūs esat skaistāks par puķi. Turklāt jūs protat lidot un puķes to neprot. Tās ieaugušas zemē; tur tas joks.
Taurenītis pacēlās gaisā.
— Nu pietiks, — viņš sacīja. — Lidot es protu! — Viņš pacēlās tik liegi, ka tas nebija ne pamanāms, ne aptverams. Baltie spārni cilājās maigi un piemīlīgi, un tad viņš jau lidinājās saules pielijušajā gaisā.
— Tikai jums par prieku es paliku tik ilgi sēžam, — viņš sacīja, plivinādamies augšup un lejup, — bet nu es lidošu prom.
Tāda bija pļava.
2*
Dziļi biezoknī slēpās laukumiņš, kas piederēja Bembija mātei. Tas atradās tikai dažus soļus atstatu no šaurās stirnu taciņas, kas te vijās cauri mežam, bet tas, kurš nezināja mazo spraugu biežņā, nemūžam taciņu nespētu atrast.
Pavisam šaurs kambarītis, tik šaurs, ka tikai Bembijs ar māti te varēja apmesties, turklāt tik zems, ka Bembija mātei, kad viņa stāvēja visā augumā, galva slējās zaros. Lazdas, irbulenes un dzeloņplūmes te auga juku jukām un uztvēra to mazumiņu saules gaismas, kas spraucās cauri koku lapotnei, nekad netiekot līdz zemei. Te, šinī kambarītī, Bembijs nāca pasaulē, un te bija viņa un viņa mātes miteklis.
Patlaban māte, nolikusies zemē, gulēja. Arī Bembijs bija mazliet pasnaudis. Nu viņš pēkšņi jutās gluži žirgts. Viņš piecēlās kājās un lūkojās apkārt.
Te, iekšā, ēnas jau bija tā sabiezējušas, ka valdīja gandrīz krēsla. Varēja dzirdēt viegli šalkojam mežu. Reizi pa reizei iečivinājās kāda zīlīte, retumis atskanēja dzeņa gaišie smiekli vai arī skumji ieķērcās vārna. Citādi visapkārt pletās klusums. Tikai gaiss dienvidus tveicē virmoja, un, ja vien uzmanīgi ieklausījās, to varēja dzirdēt. Te, iekšā, aiz karstuma nebija glābiņa.
Bembijs paraudzījās lejup uz māti.
— Vai tu esi aizmigusi?
Nē, māte nebija aizmigusi. Viņa pamodās to pašu brīdi, kad Bembijs cēlās augšā.
— Ko mēs tagad darīsim? — Bembijs jautāja.
— Neko,.— māte atteica, — paliksim vien tepat. Liecies tikai uz auss un guli nost.
Taču Bembijam miegs nebija ne prātā.