Māte pacēla galvu.
— Uz pļavu? Tagad … uz pļavu? … — viņa runāja tik izbrīnījusies un iztrūkusies, ka Bembijam sametās bail.
— Vai tad tagad nedrīkst uz pļavu? — viņš nedroši jautāja.
— Nē, — māte stingri atbildēja. — Tagad tas nav iespējams.
— Kāpēc? — Bembijs nojauta, ka te slēpjas kaut kas baismīgs. Viņa bailes pieņēmās, un tai pašā reizē urdīt urdīja vēlēšanās visu uzzināt.
— Kāpēc tagad nevar uz pļavu?
— Gan uzzināsi vēlāk, kad būsi vecāks… — māte atrunājās.
— Pasaki labāk tūlīt, — Bembijs neatlaidās.
— Vēlāk, — māte atkārtoja. — Tagad tu vēl esi mazs, — viņa maigi sacīja, — un ar bērniem nemēdz par tādām lietām runāt. — Viņa bija gluži nopietna kļuvusi. — Tagad… uz pļavu! … Ne domāt par to nedrīkst. Gaišā dienas laikā! …
— Bet, — Bembijs iebilda, — kad mēs gājām uz pļavu, arī bija gaiša diena.
— Tas ir kaut kas cits, tad bija agrs rīts.
— Vai tad tikai agri no rīta drīkst turp? — Bembijs bija pārāk ziņkārīgs un nespēja rimties.
Māte pacietīgi skaidroja:
-— Tikai agri no rīta vai vēlu vakarā… vai arī naktī…
— Un dienā nekad ne? Nemūžam? …
Māte vilcinājās.
— Taču, — viņa izmeta, — reizēm… daži no mūsējiem reizēm iet arī dienā. Bet tie ir īpaši apstākļi… es nevaru tev to tā izskaidrot… tu vēl esi par mazu … daži iet… bet viņi tad ir pakļauti vislielākām briesmām …
— Kāpēc briesmām? — Bembijs saspringti gaidīja atbildi.
Māte vilcinājās un lāgā negribēja runāt.
— Tā nu ir, ka viņiem draud briesmas… tu taču dzirdi, bērns, ka esi vēl par mazu, lai to saprastu.
Bembijs domāja, ka viņš visu spēj saprast, tikai ne to, kāpēc māte negrib pateikt visu, kā ir. Taču viņš klusēja.
— Tā nu mums jādzīvo, — māte runāja, — mums visiem. Kaut arī mums ļoti patīk diena… un it īpaši bērnībā… mums tomēr jādzīvo tā, lai dienā mūs ne redz, ne dzird. Tikai laikā no vakara līdz rītam drīkstam staigāt apkārt. Vai tu to saproti?
— Jā.
-v^Nu rprļgj^hprng t^pčr miirņ^ jāpal iek lenfit. Juir esam. Te mēs esam drošībā. Tā! U.n tagad liecies atkal zemē un guli nost.
Taču Bembijs vairs negribēja gulēt.
— Kāpēc mēs šeit esam drošībā? — viņš jautāja.
— Tāpēc ka te mūs visi krūmi apsargā, tāpēc ka te knikšķ zari, sprakšķ sausā kritala un brīdina mūs, tāpēc ka zemi sedz pērnās, izkaltušās lapas un čaukst, lai paziņotu mums … Tāpēc ka te ir sīlis, arī žagata, kas uzmana un ziņo mums jau tad, kad nācējs vēl tālu …
-— Kas tas ir? — Bembijs gribēja zināt. — Pērnās lapas?
— Nāc, apsēdies te, — māte aicināja, — es tev pastāstīšu …
Bembijs labprāt paklausīja, pieglaudās mātei cieši klāt, un viņa pastāstīja, ka koki nepaliek vienmēr zaļi, ka pienāk
laiks, kad pazūd saule, pazūd jaukais siltums. Iestājas aukstums, lapas nodzeltē, metas brūnas un sarkanas, pamazām atraisās no zariem un nokrīt, koki snaigsta pret debesīm kailos zarus un izskatās gaužām noplucināti. Bet nobirušās lapas guļ zemē, un, tiklīdz kāds tām pieskaras, tās čaukst — tur kāds nāk! Ai, cik labas ir šīs pērnās, izkaltušās lapas. Tās lieliski pakalpo, ir uzcītīgas un uzmanīgas. Vēl tagad, vasaras vidū, daudzas saglabājušās slēpjas zem zaļās zālītes un jau no tālienes brīdina, ka tuvojas briesmas.
Bembijs cieši piespiedās mātei klāt. Viņš aizmirsa pļavu. Bija tik labi tā sēdēt un klausīties, ko māte stāsta.
Kad māte apklusa, viņš ļāvās pārdomām. Cik mīļas, labas ir šīs pērnās, birušās lapas, ka tās tik uzcītīgi uzmana, kaut arī novītušas, izsalušas un jau daudz savā mūžā piedzīvojušas. Bembijs apsvēra, kas gan īsti tās varētu būt par briesmām, kuras māte nemitīgi piemin. Taču saspringtā domāšana viņu no- » cv gurdināja; visapkārt valdīja klusums,
varēja vienīgi dzirdēt, kā tveicē
Kādā vakarā, kad Bembijs ar savu māti bija atkal izgājis- laukā, pļavā, viņam šķita, ka nu jau pazīst visu, kas vien redzams un dzirdams. Taču atklājās, ka īstenībā nemaz tik labi viņš nezina, kas dzīvē notiek, kā to bija iedomājies.
Sākumā viss noritēja tāpat kā pirmajā reizē. Bembijs spēlēja ar māti «gūstītājus». Viņš riņķoja apkārt pa plašo lauku, un augstais debess jums un brīvā elpa tā reibināja, ka viņš vairs nezināja aiz pārgalvības, kur likties. Un tad pēc kāda brīža viņš pamanīja, ka māte stāv kā sastingusi. Bembijs straujajā skrējienā apstājās tik pēkšņi, ka visas četras- kājas izslīdēja katra uz savu pusi. Lai kaut cik noturētos, vajadzēja palēkties augstu gaisā, un nu viņš atkal droši stāvēja uz visām četrām. Šķita, ka māte ar kādu sarunājas, taču garajā zālē nevarēja lāgā saprast, ar ko. Bembijs, ziņkārības dzīts, pierikšoja tuvāk. Turpat mātei līdzās, garo zāļu mudžeklī kustējās divas garas ausis. Tās bija pelēcīgi brūnas ar brīnumjaukām melnām svītrām. Bembijs pārsteigts samulsa, taču māte drošināja:
— Nāc tik šurp, tas ir mūsu draugs garausis… nāc, nebaidies, ļauj sevi apskatīt.
Bembijs, ne mirkli nevilcinādamies, piegāja tuvāk klāt. Tur jau zaķis tupēja un izskatījās varen cēls. Garās, smailās ausis te slējās stāvus gaisā, te pēkšņi kā nevarības lēkmē sašļukušas nokarājās lejup. Bembijs, ieraudzījis zaķa ūsas, kas spurājās apkārt mutei uz visām pusēm, kļuva domīgs, ievēroja arī, ka zaķim ir mīlīga seja, gaužām labsirdīgi vaibsti, un ka lielās, apaļās acis rāmi raugās pasaulē. Zaķis patiesi izskatījās draudzīgs. Bembij a īslaicīgās šaubas izzuda kā nebijušas. Dīvainā veidā pat respekts, ko viņš sākumā izjuta, drīz izgaisa pilnīgi.
— Labvakar, jaunekli! — zaķis sveicināja izmeklēti pieklājīgi.
Bembijs pamāja:
— Labvakar!
Viņš pats nesaprata, kāpēc,
taču vienīgi pamāja. Ļoti draudzīgi,
rātni, bet mazliet augstprātīgi. Citādi viņš nespēja. Laikam jau tas bija iedzimts.
— Kas par skaistu, jaunu princi! — zaķis sacīja mātei. Viņš uzmanīgi vēroja Bembiju, saslēja augstu gaisā drīz vienu, drīz otru smailo ausi, tad abas reizē un lāgiem ļāva tām aši un ļengani nokrist, kas Bembijam lāgā nepatika. Tā vien šķita, ka šie žesti teiktu: tas nu neatmaksājas.
Tikmēr zaķis joprojām lielām, apaļām acīm maigi vēroja Bembiju. Viņa purniņš ar krāšņajām ūsām kustējās vienā laidā, tā kā dažs, pūlēdamies aizturēt šķavas, rausta degunu un lūpas. Bembijam sanāca smiekli. Arī zaķis tūdaļ sāka smieties, tikai viņa acīs iegūla domīgums.
— Apsveicu, no sirds apsveicu ar šādu dēlu, — viņš sacīja mātei. — Jā, jā … tas tik būs kādreiz varens princis … jā, jā, to jau redz tūlīt.
Zaķis izslējās un Bembijam par neizsakāmu izbrīnu nu tupēja uz pakaļkājām. Izpētījis ar savām stāvajām ausīm un apbrīnojami kustīgo purniņu visapkārt gaisu, viņš atkal cienīgi nometās uz visām četrām.
— Jā, nu man jāatvadās no godājamās sabiedrības, man vēl vakarā daudz darba … lūdzu mani atvainot.