— Uz redzēšanos! — uzsauca viņam nopakaļ Bembijs.
Māte smaidīja:
— Jaukais zaķis… tik vienkāršs un tik kautrīgs. Arī viņam nav viegli šai pasaulē. — Viņas vārdos bija jaušama simpātija.
Kamēr māte ēda, Bembijs mazliet paklaiņoja. Viņš cerēja sastapt kādu no iepriekšējiem paziņām un labprāt arī iegūtu jaunus. Pašam to neapzinoties, viņu pastāvīgi urdīja kādas gaidas. Pēkšņi tālu pļavā viņš izdzirda tādu kā čaboņu, kā strauju dipoņu, kas satricināja zemi. Bembijs pacēla galvu. Pāri pretī, mežmalā, kaut kas zālē pazibēja. Kāda būtne… nē… divas! Bembijs pameta ašu mirkli uz māti. Taču viņa, galvu dziļi zālē iegremdējusi, nelikās neko dzirdam. Tikmēr tur pāri tika griezti strauji loki, tādi paši, kādus vēl nesen Bembijs pats bija liecis. Bembijs pārsteigumā, grasīdamies mukt, atsprāga atpakaļ. Māte ievēroja viņa satraukumu un pacēla galvu.
— Kas tev lēcies? — viņa uzsauca.
Taču Bembijs, nespēdams izteikt ne vārda, stomījās:
— Tur … tur …
Māte pavērās uz to pusi.
—- Ak tā, — viņa sacīja, — tā ir mana māsīca, patiesi, arī viņai tagad bērniņš… nē, pat divi. — Māte to sacīja kā smiedamās, bet tad kļuva nopietna:
— Nē … ka Ēnai divi bērni… patiesi divi…
Bembijs skatījās, acis iepletis. Tur, iepretī, viņš tagad ieraudzīja stāvam kādu, kam bija apbrīnojama līdzība ar māti. Līdz šim viņš to nemaz nebija pamanījis. Redzēja, kā pa zāli joprojām kaut kas virpuļot virpuļoja, bet saskatāmas bija vienīgi iesārtas muguriņas, tievas sarkanas svītriņas.
— Nāc, — māte aicināja, — iesim turp, te nu beidzot tev ir piemērota sabiedrība.
Bembijs jau dzīrās skriet, bet, tā kā māte gāja apdomīgi un, sperdama soli pēc soļa, vērās visapkārt, arī viņš savaldījās. Taču satraukums bija milzīgs, viņš tikko spēja iegrožot savu nepacietību.
Māte skaļā balsī prātoja:
— Tā jau es domāju, ka reiz mēs tomēr Enu satiksim.
Nevarēju saprast, kur viņa palikusi? Zināju, ka viņai arī ir -bērns. To, protams, varēja iedomāties. Bet, ka divi. . .
Arī viņi bija jau labu laiku kā pamanīti, un tie visi trīs nāca šurp. Bembijam vajadzēja tanti apsveikt, bet viņš neredzēja neko citu kā vien tās abus bērnus.
Tante bija gaužām laipna.
— Redzi nu, — viņa sacīja Bembijam, -— tas ir Gobo un tā ir Falina. Jūs variet vienmēr kopā spēlēties.
Bērni stāvēja kā sastinguši un klusi raudzījās cits citā. Gobo cieši līdzās Falinai, Bembijs abiem iepretī. Visi trīs nekustēdamies plaši ieplestām acīm raudzījās cits citā.
— Gan jau, — māte noteica, — gan viņi sadraudzēsies.
— Tas nu gan ir skaists bērns, — priecājās tante Ena, — nudien, neparasti skaists. Tik spēcīgs un kāda stalta stāja…
— Nekas, var iztikt, — māte kautrīgi piekrita. — Kā ir, tā jābūt mierā. Bet ka tev, Ena, divi bērni…
— Jā, tā nu tas ir, — Ena skaidroja. — Tu taču zini, mīļā, ka man tie nav pirmie …
— Man Bembijs ir pirmdzimtais …
— Nu redzi nu, — Ena mierināja, — varbūt nākošreiz arī tev būs citādāk…
Bērni vēl arvien stāvēja un vēroja cits citu. Neviens nebilda ne vārda. Pēkšņi Falina palēcās un joza prom. Viņai beidzot bija sameties garlaicīgi.
To pašu brīdi Bembijs nesās pakaļ, un Gobo, nekavējoties ne mirkli, sekoja. Viņi riņķoja kā vēja nesti, zibenīgi sviedās apkārt, klupdami un kūleņus mezdami, jārējās un skrēja. Tas bija lieliski. Un, kad nevilšus, mazliet aizelsušies, palika stāvam, bija jau nodibinājusies vispilnīgākā saprašanās. Visi trīs sāka tērgāt.
Bembijs pastāstīja, ka sarunājies ar labo sienāzīti un balto taurenīti.
— Vai esi pārmijis kādu vārdu arī ar zeltvaboli? — jautāja Falina.
Nē, ar zeltvaboli Bembijam nav iznācis parunāties. Viņš nemaz tādu nepazina, nezināja, kas tā ir.
—- Es bieži ar viņu runājos, — Falina mazliet augstprātīgi paskaidroja.
— Bet mani sīlis lamāja, — Bembijs sacīja.
— Tiešām? — Gobo brīnījās. — Vai sīlis bija tik nekaunīgs? — Gobo varēja brīnīties bez sava gala un bija ļoti kautrīgs. Viņš tikai tā, starp citu, bez lielības, piemetināja:
— Nu, un man ezis sabakstīja degunu.
— Kas tas ir — ezis? — Bembijs apjautājās. Viņš jutās, laimīgs, jo bija tik brīnišķīgi runāties ar draugiem un dzirdēt daudz aizraujoša.
— Ezis ir šausmīgs radījums! — iesaucās Falina. — Viss vienos milzīgos ērkšķos… un turklāt vēl ļoti ļauns!
— Vai tu tiešām domā, ka ezītis ir ļauns? — Gobo neticēja. — Viņš taču nevienam pāri nedara.
— Ak tā gan? — Falina aši iebilda. — Vai tad viņš tevi nesadūra?
-— Nu vienīgi tāpēc, ka es viņam uzbāzos ar savu runāšanu, — Gobo domāja, — un padurstīja arī tikai vieglītēm. Nemaz tik ļoti nesāpēja.
Bembijs pievērsās Gobo:
— Kāpēc tad viņš negribēja ar tevi runāt?
— Viņš ne ar vienu nemēdz runāt, — Falina iejaucās.
— Tiklīdz viņam tuvojas, viņš satinas kamolā un uz visām pusēm spurojas tikai adatas. Mūsu māte saka, tāds jau viņš. esot, negribot nekādās darīšanās ne ar vienu ielaisties.
-— Varbūt viņam tikai bailes? — sprieda Gobo.
Taču Falina nešaubīgi iebilda:
— Māte saka, ar tādiem neesot daudz ko runāt.
Bembijs pēkšņi klusiņām apjautājās Gobo:
— Vai tu zini, kas tas ir … briesmas?