Gobo nogrima pārdomās. Viņš no visas sirds pūlējās to izskaidrot, jo labi redzēja, cik ziņkārīgi Bembijs gaida uz atbildi.
— Briesmas… — viņš čukstēja, — briesmas… tas ir kaut kas ļoti nelāgs …
— Nu jā, — Bembijs neatlaidās, — kaut kas ļoti ļauns …
bet kas?
Visi trīs baiļu nojausmā drebēja.
Pēkšņi Falina skaļi un līksmi iesaucās:
— Ja briesmas… tad jāskrien! — Viņa lēkšus metās prom, jo nevarēja taču stāvēt uz vietas un baiļoties. Bembijs un Gobo steidzās pakaļ. Viņi atkal sāka draiskoties, delverē- ties pa pļavas zaļo, čaukstošo paklāju un vienā mirklī aizmirsa nupat vēl apspriesto nopietno jautājumu. Pēc brīža pierimuši un tāpat kā iepriekš sastājušies vienkop, lai parunatos, viņi paraudzījās, ko dara matēs. Arī tam, šad tad paplūcot zāli un rāmi tērzējot, laiks pagāja nemanot.
Tad tante Ena pacēla galvu un uzsauca bērniem:
— Gobo, Falina! Laiks doties ceļā …
Arī Bembija māte aicināja:
— Nāc nu! … Iesim!
— Vēl mazu brītiņu, — Falina sāka spēji lūgties, — vēl pavisam mazu brītiņu.
— Paliksim! Lūdzu! Ir tik jauki! — Arī Bembijs pievienojās lūgumam. Un Gobo atkārtoja:
— Ir tik jauki… vēl mazlietiņ!
Visi trīs runāja cits caur citu.
Ena pavērās Bembija mātē:
— Vai es neteicu? Nu tie vairs nebūs ne izšķirami.
Tobrīd notika vēl kaut kas, un tas bija neiedomājami
varenāks par visu, ko Bembijam bija gadījies jau šodien piedzīvot. No meža puses veldamās, zemi satricināja klaudzoša dipoņa. Sprakšķēja zari, švīkstēja krūmi, un, iekāms kāds paspēja saspicēt ausis, jau no biezokņa pasprukusi trauksmainā šalkoņa un tai sekojošā mežonīgā brāzma bija klāt. Kā nevaldāms viesulis divi nemiera cēlāji izlauzās šurp, tad,
apmetuši pļavā plašu loku, aulēkšiem ienira atpakaļ mežā, vēlreiz izjoņoja no biezokņa un pēkšņi apstājās soļus divdesmit attālu viens no otra.
Bembijs palika kā sastindzis uz vietas un blenza. Abi dzīvnieki izskatījās līdzīgi mātei un tantei Ēnai. Tikai viņu galvas rotāja baltžuburaini ragu vainagi, izrakstīti ar brūnām krellītēm. Bembijs kā apstulbis vērās gan uz vienu, gan otru. Viens bija augumā mazāks, arī vainags tam bija pieticīgāks. Taču otrs bija valdonīgi skaists. Viņš turēja galvu augstu paceltu, un augstu slējās žuburotie ragi. Tie vizēja gaismēnās un ēnās, ar krāšņu melnu un brūnu zīlīšu rakstu, bet paši gali, tālu izpletušies, vizēja balti.
— O! — Falina iesaucās, nespēdama apvaldīt sajūsmu.
— O! — klusiņām atkārtoja Gobo.
Bembijs nebilda ne vārda. Viņš aizgrābtībā bija kļuvis gluži mēms.
Tagad abi sakustējās, novērsās viens no otra katrs uz savu pusi un palēnām devās atpakaļ mežā. Valdonīgais skaistulis pienāca pavisam tuvu klāt pie Bembija mātes, tantes Ēnas un bērniem. Klusi un cēli viņš aizsoļoja garām, karaliski augsti pacēlis lepno galvu, nevienam ne skatiena neuzmetis. Bērni uzdrīkstējās elpot tikai tad, kad viņš bija nozudis biezoknī. Viņi meklēja ar acīm otru, bet tieši tobrīd meža zaļās durvis noslēdzās aiz viņa.
Falina pirmā pārtrauca klusumu.
— Kas tie bija? — viņa iesaucās. Un mazā, draiskā balss drebēja.
Gobo tikko dzirdami atkārtoja:
— Kas tie bija?
Bembijs klusēja.
— Tie bija tēvi, — svinīgi paskaidroja tante Ena.
Vairāk runāts netika, un radi izšķīrās. Tante Ena iespraucās ar bērniem turpat tuvākajos krūmos. Te bija viņu ceļš. Bembijam vajadzēja ar māti doties pāri pļavai līdz ozolam, lai nokļūtu uz pierastās taciņas. Viņš ilgi klusēja. Beidzot iejautājās:
— Vai viņi mūs neredzēja?
Māte saprata, kas mazajam prātā:
— Protams, redzēja. Viņi redz visu.
Bembijs jutās nomākts; viņš baidījās jautāt, taču vēlēšanās uzzināt bija pārāk spēcīga.
— Kāpēc? … — viņš ieminējās un apklusa.
— Ko tu, bērns, gribi teikt? — māte palīdzēja.
— Kāpēc viņi nepalika pie mums?
— Viņi nemēdz palikt pie mums, — māte skaidroja, — tikai laiku pa laikam…
— Kāpēc viņi ar mums nerunāja? — Bembijs nemitējās.
— Tagad viņi ar mums nerunā… tikai šad tad… Jāgaida, kamēr viņi nāks, un jāgaida, kamēr viņi ar mums runās … kā tas pašiem labpatiks.
— Vai mans tēvs runās ar mani? — vaicāja Bembijs drebošu sirdi.
— Protams, bērns, — māte apgalvoja, — kad būsi pieaudzis, viņš ar tevi runās un reizēm tu varēsi ar viņu palikt kopā.
Bembijs gāja klusēdams līdzās mātei, visas viņa domas un jūtas vērpās ap tikšanos ar tēvu. «Cik viņš skaists!» Bembijs atkal un atkal domāja. «Cik skaists!»
It kā uzminējusi Bembija domas, māte sacīja:
— Ja tu saglabāsi dzīvību, bērns, ja būsi pietiekami gudrs, lai izbēgtu no briesmām, tad tu arī būsi kādreiz tikpat spēcīgs un skaists kā tēvs un tavu galvu rotās tāds pats vainags kā viņam.
Bembijs dziļi uzelpoja. Sirds bija pārpilna laimes un priecīgas nojausmas.
Laiks paiet, un Bembija pieredze augtin aug, piedzīvojumi seko cits citam. Reizēm viņam vai galva apreibst, cik neticami daudz jāmācās.