Nu viņš pamazām iemācījies arī izmantot ožu. Drīz Bembijs pratīs to tikpat labi kā māte. Viņš iemanījies ievilkt gaisu un to vienmērīgi un saprātīgi pārbaudīt. A, tas ir āboliņš un auzene, domā Bembijs tādās reizēs, kad vējš pūš no pļavas puses, kā tad, un tur patlaban ir arī draugs zaķis, to var just. Vai atkal lapu, zemes, sīpolu un smaržīgo sveķu aromātu vidū mana, ka netālu iet garām sesks, un, ja Bembijs piebāž degunu pie zemes un pārbauda, kā nākas, tad zina, ka tur gājusi lapsa vai arī tuvumā kaut kur sastopami radi — tante Ena ar bērniem.
Bembijs tagad ir draugos ar nakti, un vēlēšanās gaišā dienas laikā skraidīt apkārt vairs nav tik liela. Viņš mīļu prātu pa dienu guļ mazajā, krēslainajā kambarītī, līdzās mātei. Dzird tveicē virmojam gaisu un snauž. Laiku pa laikam pamostas, klausās un, kā jau tas piederas, ošņā gaisu. Viss kārtībā. Dzirdama mazo zīlīšu tērgāšana, vienā laidā sīc odi, kas tikpat kā nekad nespēj klusēt, un meža baloži nebeidz aizrautīgi dūdot un maigi skandēt savus pārdzīvojumus. Bembijam gar visu to nav nekādas daļas. Viņš no jauna iegrimst miegā.
Nakts viņam nu iepatikusies ļoti. Visur valda možums, visur rosība. Protams, arī naktī jāuzmanās, tomēr šai laikā briesmas nav tik draudošas un var iet, kur vien gribas. Un visur gadās sastapt paziņas, kas arī bezrūpīgāk nekā parasti klaiņo apkārt. Naktī mežs ir svētsvinīgs un kluss. Šo klusumu iešķeļ tikai dažas balsis, bet tās izskan savādāk nekā balsis dienā un to ietekme ir pārsteidzošāka.
Bembiju valdzina pūce. Viņas lidojums ir cildens, apslāpēti kluss, viegls. Kaut arī varen liela, tā nesaceļ vairāk trokšņa par taurenīti. Ievērības cienīga ir pūces seja, dziļdomīga, un kur tad burvīgās acis! Bembijs apbrīno tās ciešo, rāmi drosmīgo skatienu. Viņš labprāt klausās tās sarunās ar māti vai kādu citu. Tādās reizēs viņš nostājas gabaliņu nostāk, jo viņu mazliet biedē valdonīgais skatiens, kuru nebeidz apbrīnot, daudz jau viņš nesaprot no visām pūces gudrajām runām, bet, ka tās ir gudras, to Bembijs zina, tās viņu sajūsmina un vēl vairāk palielina cieņu pret pašu pūci.
Dažbrīd pūce uzsāk dziesmu. «Hā-ū-ah! Ha-ha-ha! Hā- ā-ah!» tā skandina. Tas izklausās savādāk nekā strazda vai vālodzes dziesma, savādāk nekā dzeguzes laipnie saucieni,
taču Bembijam patīk pūces dziedāšana, jo viņš jauš tanī kādu noslēpumainu nopietnību, neizmērojamu gudrību un apslēptas skumjas.
Un kur tad vēl mazais, jaukais radījums — apogs. Jocīgs, kustīgs un neizsakāmi ziņkārīgs. Par visu vari cenšas sev pievērst uzmanību. «Uj-iik! Uj-iik!» tas brēc aizsmakušā, nežēlīgi griezīgā balsī. Liekas, it kā tam draudētu nāves briesmas. Īstenībā tas ir lieliskā omā un priecājas kā negudrs, ja izdodas kādu nobaidīt. «Uj-iik!» tas brēc tik neganti skaļi, ka atbalss dzirdama mežā vai veselu pusstundu. Pats tikmēr klusiņām gurdzoši smejas, bet šos smieklus var saklausīt tikai tad, ja gadās stāvēt turpat apogam līdzās.
Bembijs bija atklājis, ka apogs priecājas, ja tam izdodas kādu sabaidīt vai arī ja citi domā, ka tam noticis kas ļauns. Kopš tā laika Bembijs, atrazdamies apoga tuvumā, nekad nepalaiž garām izdevību pieskriet tam klāt un apjautāties:
— Vai jums kas ļauns atgadījies?
Vai arī smagi nopūšas:
— Tad nu gan nobijos!
Apogam tas gaužām patīk.
— Jā, jā, — viņš smejas, — izklausās baismīgi!
Putns sabož spalvas un izskatās pēc pelēka, mīksta kamola — apburoši skaists.
Arī negaisu Bembijs ir vairākas reizes pieredzējis. Gan dienā, gan naktī. Pirmo reizi dienā, un jo dziļāka krēsla apņēma lapotnes noslēpto kambari, jo lielākas bailes sagrāba Bembiju. Viņam šķita, ka pašā dienas vidū nakts nokritusi tieši no debesīm. Un, kad vētra kaukdama brāzās cauri mežam tā, ka pat mēmie koki smagi elsoja, Bembijs nespēja apvaldīt baiļu trīsas. Un, kad sāka plaiksnīties zibens, atskanēja pērkona grāvieni, Bembijs, pārliecināts, ka nupat pa
saule grūst gabalu gabalos, aiz šausmām nekā vairs neaptvēra. Viņš rikšoja nopakaļ mātei, kas, mazliet samulsusi, bija pielēkusi kājās un staigāja šurp un turp pa biezokni. Bembijs nespēja ne apjēgt, ne domāt kaut ko. Sākās briesmīga lietusgāze. Visi paslēpās kur kurais, mežs bija kā izmiris, un glābiņa nekur. Pat visdziļākajā biezoknī ūdens straumēm gāzās lejup. Taču zibeņošana piestāja, ugunīgās mēles vairs nekārstījās koku galotnēm pa starpām, pērkons pamazām attālinājās, vēl to dzirdēja tikai ducinām tālumā, un beigās tas apklusa pilnīgi. Tagad lietus tā kā pierima. Tas šalca un šļāca vienmērīgi un spēcīgi vēl kādu stundu, mežs dziļi elpoja bezvēja klusumā un ļāvās lietus straumītēm, bailes vairs nevienu nemāca. Lietus tās bija aizskalojis.
Vēl nekad māte nebija ar Bembiju tik agri devusies uz pļavu kā šai vakarā. Īstenībā vakars vēl nemaz nebija iestājies. Saule vēl augstu pie debesīm, gaiss spēcinoši svaigs,
smaržīgāks nekā jebkad, un mežs dziedāja tūkstoš balsīs, jo visi bija izklīduši no paslēptuvēm, steidzās, rosījās un aizgūtnēm pārrunāja pārdzīvotās briesmas.
Cieši pie taciņas, pašā pļavas malā auga liels ozols. Ejot uz pļavu, ceļš pastāvīgi veda garām skaistajam, lielajam ozolam. Tagad ozolā uz zara sēdēja vāverīte un apsveica nācējus. Bembiju ar vāverīti saistīja draudzība. Pirmaj ā tikšanās reizē Bembijs bija noturējis vāverīti tās sārtenā kažociņa dēļ par mazu mazu stirniņu un to neizpratnē uzlūkojis. Bet toreiz Bembijs bija tiešām pārāk bēr
nišķīgs un neko daudz nesaprata. Vāverīte viņam jau no sākta gala bija sevišķi patikusi. Tāda smalka, patīkami runātīga, Bembijs nespēja vien beigt jūsmot par tās apbrīnojamo veiklību — prasmi vingrot, rāpties pa zariem, lēkāt un balansēt. It kā tas būtu tīrais nieks, tērzēdama tā skraidīja pa gludo koka stumbru augšā un lejā. Vai arī cienīgi sēdēja uz kāda līgana zara, ērti atzvēlusies pret savu kuplo asti, kas graciozi slējās gaisā, dižojās ar baltajām krūtiņām, klīrīgi vicināja mazās priekšķepiņas, grozīja galviņu un vienā mirklī sarunāja veselu lērumu aizraujoša un jocīga.
Arī nupat tā laidās lejā, turklāt tik aši un ar tādiem lēcieniem, ka bija jābaidās, ka neriokūleņo uz galvas lejā. Aizrautīgi vicinādama savu garo, sarkano asti, tā apsveica nācējus, jau no tālienes saukdama:
— Labdien! Labdien! Cik jauki jūs atkal satikt mūspusē!
Māte un Bembijs palika stāvam. Vāverīte tecēja pa gludo
stumbru lejā:
— Nu kā jūs to visu pārcietāt? — viņa ņēmās tērgāt. — Protams, protams, es jau redzu, ka viss ir labākajā kārtībā. Un tas galu galā ir galvenais. — Viņa zibenīgi pašāvās atkal pa stumbru augstāk, žubinādama: — Nē, tur lejā man ir pārāk mitrs. Pagaidiet, es izmeklēšu labāku vietiņu. Cerams, ka tas jūs netraucēs. Ļoti pateicos! Es vismaz domāju,
ka tas jūs netraucēs. Un ari no šejienes mēs it labi varam sarunāties.
Tā viņa skraidelēja pa kādu taisnu zaru turp un šurp:
— Tas tikai bija trādirīdis! Kāds tracis, vesels skandāls! Varat iedomāties, kā es pārbijos. Iespiedos klusiņām kaktā un neuzdrīkstējos ne pagrozīties. Nav nekā ļaunāka par tādu nekustīgu sēdēšanu. Mierinu jau sevi ar cerību, ka nekas nenotiks, kā tad, mans koks šādiem gadījumiem pats labākais, nē, tur nav ko teikt, mans koks ir lielisks… vienreizējs. Esmu apmierināta. Lai ietu cik tālu iedama, visā apkārtnē otra tāda nav. Taču, kad plosās tāds trakums kā šodien, tad, gribi vai ne, jāuztraucas pāri mēram.
Vāverīte sēdēja, atspiedusies pret savu krāšņo, augstu saslieto asti, grozīja baltās krūtiņas un izteiksmīgi spieda abas priekšķepiņas pie sirds. Jā, šaubu nebija, vāverītes uztraukums bijis neaprakstāms.
— Mēs ejam uz pļavu, — māte sacīja, — saulē apžā- vēties.
— Lieliska doma! — iesaucās vāverīte. -— Jūs esat tik gudra, patiesi, es vienmēr esmu teikusi, ka jūs esat gudra! — Ar vienu lēcienu viņa atradās uz augstāka zara. — Visprātīgākais pašreiz, kas vien var būt, — doties uz pļavu! — viņa sauca no saviem augstumiem. Tur viņa, šūpodamās krustām šķērsām pa koku lapotni, vieglos lēcienos uzlingoja galotnē.
— Es arī gribu augšā, tuvāk saulei, — viņa labā omā tērgāja,
— esmu taču cauri slapja! Gribu pašā augšā! — Vāverītei vairs nerūpēja, vai viņu vēl dzird, vai ne.
Pļavā jau valdīja diezgan liela rosība. Draugs zaķis tupēja tur ar visu savu ģimeni. Un tante Ena ar dažiem paziņām. Un šodien Bembijs ieraudzīja atkal tēvus. Gausiem soļiem tie iznāca no meža, katrs no savas puses, parādījās pat kāds trešais. Lēnām un prātīgi tie gar pašu mežmalu pastaigājās pa pļavu uz priekšu un atpakaļ, katrs savrup. Tie nepievērsa nevienam uzmanību, jā, nesarunājās pat ne savā starpā. Bembijs, degdams ziņkārē, ar lielu cieņu noraudzījās uz viņiem.
Vēlāk Bembijs apspriedās ar Falinu, Gobo un pāris citiem bērniem. Viņš ieteica mazliet parotaļāties. Visi tam dedzīgi piekrita, un sākās nebeidzamā riņķošana. Falina bija vislīksmākā. Sprigana, atjautīga, pastāvīgi gatava uz stiķiem un niķiem. Taču Gobo drīz vien jutās noguris. Negaiss bija viņu pārbaidījis, sirds bija sākusi pārāk strauji pukstēt un nenorima vēl tagad. Gobo vispār bija vārgāks, taču Bembijs viņu mīlēja labsirdīgā, atsaucīgā rakstura dēļ un arī tāpēc, ka Gobo pastāvīgi mazliet skuma, bet centās to neizrādīt.
Paiet laiks, un Bembijs iepazīst jauno zāles dzinumu garšu, pumpuru maigo valdzinājumu un āboliņa saldmi. Un gadās, ka tad, kad Bembijs pieglaužas mātei, lai veldzētu slāpes, viņa to atstumj.
— Neesi jau vairs mazais bērns, — viņa saka, citreiz pat: — Ej un liec mani mierā.
Notiek pat tā, ka māte mazajā meža bunkurītī pieceļas, pieceļas dienas vidū un iet prom, nelikdamās ne zinis, vai Bembijs viņai seko, vai ne. Dažreiz, klīstot pa parastajiem ceļiem, šķiet, ka māte nemaz nemana, vai Bembijs viņai iet nopakaļ un uzcītīgi turas soli solī. Tad kādu dienu māte nozūd. Bembijs netiek gudrs, kā tas varēja notikt, viņš ir pilnīgā nesaprašanā. Taču māte ir prom, un Bembijs pirmo reizi pamests viens.
Viņš brīnās, kļūst nemierīgs, viņam metas bail, zūd drosme, un sagrābj nevaldāmas ilgas. Dziļi noskumis, viņš nekustas ne no vietas un sauc. Neviens nenāk, neviens neatbild.
Bembijs klausās, ošņā. Nekā. Sauc atkal. Klusiņām, izjusti, lūdzoši:
— Māmiņ! … Māmiņ! … — Veltīgi.
Bembiju pārņem izmisums, nespēdams vairs izturēt, viņš sāk iet. Iet pa pazīstamo taciņu, paliek stāvam un sauc, tad vilcinādamies, soli pa solim, nobijies un apjucis, klīst uz priekšu. Bembijs ir dziļi noskumis.
Iet tālāk un tālāk, kamēr uziet uz taciņām, pa kurām vēl nekad nav gājis, un nonāk pilnīgi svešā apvidū. Un tad viņš vairs nezina, kur atrodas.
Tobrīd viņš izdzird divas bērnu balstiņas, kas sauc tāpat kā viņš:
— Māmiņ! … Māmiņ! …
Bembijs nekustas un klausās. Nudien, tie ir Gobo un Falina. Tiem jābūt viņiem. Viņš aši steidzas balsu virzienā un drīz vien ierauga lapu starpā pazibam sarkanīgos kažociņus. Gobo un Falina! Abi noskumuši stāv līdzās zem krūkļa un sauc:
— Māmiņ!… Māmiņ! …
Izdzirduši krūmos čaboņu, abi kļūst līksmi, bet, ieraudzījuši Bembiju, jūtas vīlušies. Tomēr arī šī sastapšanās tos nedaudz iepriecē. Bembijs priecājas, ka nav vairs tik viens un pamests.
— Mana māmiņa ir prom, — Bembijs saka.