Abi satraukti raugās viens otrā.
— Kur gan viņas varētu būt? — gudro Bembijs. Viņš grasās šņukstēt.
— Es nezinu, — Gobo nopūšas. Viņam sāk spēji dauzīties sirds un vispār kļūst gaužām nelāgi.
Pēkšņi Falina ieminas:
— Man liekas … viņas aizgājušas pie tēviem …
Gobo un Bembijs pārsteigti saskatās. Viņi bijīgi klusē.
— Tu domā… pie tēviem? — Bembijs drebēdams jautā.
Dreb arī Falina, taču savelk gudru seju. Viņa uzvedas tā,
it kā zinātu vairāk, nekā nolēmusi teikt. Protams, ka Falina nezina nekā, nezina pat, kur šāda doma radusies. Taču, kad arī Gobo jautā:
— Vai tu tiešām tā domā? — Viņa sarauc pieri un noslēpumaini atkārto:
— Jā, man tā liekas.
Tas nu būtu vismaz kā pieturas punkts, un par to derētu padomāt. Tomēr Bembijam tāpēc nekļūst labāk. Pārāk satraukts un noskumis viņš nespēj pašreiz arī neko apsvērt. Viņš iet prom, jo nevar mierīgi palikt uz vietas. Falina un Gobo viņu mazu gabaliņu pavada, un tagad klaigā visi trīs:
— Māmiņ! … Māmiņ! …
Gobo un Falina paliek stāvam, viņi neuzdrīkstas vairs tālāk iet. Falina prātīgi spriež:
— Kam iet tālāk? Māmiņa zina, kur mēs esam. Paliksim tepat, lai viņa atgriežoties varētu mūs atrast.
Bembijs turpina ceļu viens. Viņš līkumo cauri biezoknim, kas ieskauj nelielu klajumiņu. Klajuma vidū viņš pēkšņi apstājas, kā zemē ieaudzis, un nespēj ne pakustēties.
Tur, klajuma malā, augstā lazdu krūmā kāds stāv. Bembijs vēl nekad nav redzējis tamlīdzīgu radījumu. Un tai pašā laikā saož kaut ko tādu, kas nekad nav bijis gaisā jūtams. Svešāda smaka, nomācoša, sīva un satraucoša — prātu var zaudēt!
Bembijs, acis iepletis, raugās uz svešo radījumu. Dīvaini izslējies, savādi šaurs, ar bālu seju, kas ap degunu un acīm ir gluži kaila. Pretīgi kaila. Seja iedveš nepārvaramas šausmas. Tā ir baismīgs bieds. Sejai ir neiedomājama vara, kas stindzina visus locekļus. Nepanesami mokoši raudzīties šajā vieplī, un tomēr Bembijs stāv nekustīgi un nespēj no tā ne acu novērst.
Radījums ilgi nekustas. Tad pastiepj kāju, vienu no tām, kas pašā augšā, tuvu pie sejas. Bembijs līdz šim brīdim to nemaz nebija ievērojis. Taču, kad atbaidošā kāja pastiepjas taisni gaisā, Bembiju šī kustība aizrauj kā lingas sviestu, viņš lido kā vēja nesta pūka. Viens mirklis, un viņš atkal atrodas biezoknī, tur, no kurienes nācis. Un skrien, ko kājas nes.
Pēkšņi arī māte gadās līdzās. Lec kopā ar Bembiju cauri krūmiem un brikšņiem. Abi rikšo, cik spēka. Māte ved, viņa zina ceļu, un Bembijs seko. Tā abi skrien, kamēr atrodas pie sava kambarīša.
— Vai tu redzēji? … — māte klusiņām vaicā.
Bembijs nespēj ne atbildēt, ne atvilkt elpu. Viņš tikai pamāj.
— Tas … bija … viņš! — māte saka. Abi trīc un dreb.
Bembijs tagad bieži palika viens. Taču neuztraucās vairs tik ļoti kā pirmajās dienās. Māte pazuda, un tādās reizēs viņš varēja saukt, cik grib, viņa nerādījās. Bet tad negaidot atkal uzradās.
Tā kādu nakti viņš pamests viens klaiņoja apkārt. Pat Gobo un Falina nebija nekur sameklējami. Debesis metās pelēcīgas, tumsa sāka izklīst, un virs krūmiem varēja samanīt lapotņu velvi. Te krūmos kaut kas nobrīkšķēja, gari vilkta švīkoņa pašāvās cauri lapām, un garām aizdipināja māte. Cieši viņai nopakaļ traucās vēl kāds. Bembijs nesaprata, kas tas bija. Vai tante Ena, tēvs vai kāds cits. Māti viņš pazina uzreiz, lai arī cik ātri tā aizdrāzās garām. Pazina viņas balsi. Viņa kliedza, bet Bembijam šķita, ka tas tikai tā, pa jokam vien, kaut arī dzirdēja izskanam kaut ko līdzīgu bailēm.
Citu reizi kaut kas pārsteidzošs notika dienā. Bembijs bija stundām ilgi klīdis cauri biezoknim. Beidzot viņš sāka saukt. Ne jau tāpēc, ka būtu nobijies. Viņš tikai nespēja vairs paciest nomācošo vientulību un juta, ka drīz sametīsies neciešami skumji. Un tā viņš sāka saukt māti.
Pēkšņi Bembijs ieraudzīja sev pretī vienu no tēviem, kas viņu stingri uzlūkoja. Bembijs nebija dzirdējis viņu nākam un satrūkās. Šis bija spēcīgāks par citiem, lielāks un lepnāks. Viņa apģērbs liesmoja tumši sārtenā vizmā, taču sejā jau varēja manīt sidrabainu pelēcīgumu. Virs kustīgajām ausīm augsti un vareni slējās melni pērļots žuburains vainags.
— Ko tu brēc? — viņš bargi noprasīja. Bembijs nodrebēja aiz bailēm un neuzdrošinājās atbildēt. — Tavai mātei tagad nav laika.
Pavēlošā balss viņu tikpat kā iznīcināja, bet tai pašā laikā iedvesa apbrīnu.
— Vai tad tu nemaz nevari dzīvot viens? Kaunies!
Bembijs gribēja pateikt, ka gluži labi var iztikt arī viens,
ka jau bieži bijis viens, bet nespēja izdabūt ne vārda. Gauži nokaunējies, viņš stāvēja rātni un nekustīgi. Stalt- radzis pagriezās un vienā mirklī pazuda. Bembijs netika gudrs — kurp, ne arī vai tas gājis lēni vai ātri. Kā gāja, tā pazuda, tikpat pēkšņi kā ieradies. Bembijs klausī-
jās saspringti, taču nedzirdēja soļus, kas attālinātos, nedzirdēja ne lapiņu čabam. Tāpēc nodomāja, ka tam jābūt tepat vēl tuvumā, un ošņāja gaisu uz visām pusēm. Bet gaisā nebija nekas jūtams. Bembijs atviegloti uzelpoja, jo nu viņš atkal bija viens, bet tai pašā laikā ļoti vēlējās vēlreiz piedzīvot šo sastapšanos, lai izpelnītos uzslavu.
Kad māte atgriezās, viņš nebilda ne vārda par tikšanos mežā. Vairs nesauca un neklaigāja, kad viņa atkal pazuda. Klaiņodams vienatnē, viņš domāja par Staltradzi un nemitīgi ilgojās to sastapt vēlreiz. Tad varētu teikt: «Vai redzi, es nemaz nebrēcu.» Un tas viņu slavētu.
Taču Gobo un Falinai, kad Bembijs tos atkal sastapa pļavā, viņš savu piedzīvojumu izstāstīja. Tie klausījās, elpu aizturējuši, jo neko tamlīdzīgu nespēja ne sapņos iedomāties.
— Vai tu nenobijies? — Gobo uztraucies jautāja.
Kā nu ne! Bembijs atzinās, ka nobijies. Bet tikai mazliet.
— Es nu gan nezinātu, kur aiz bailēm dēties, — Gobo šausminājās.
Nē, neko pārāk Bembijs vis neesot iztrūcies, jo Staltradzis bijis apbrīnojami skaists.
— Tas man neko nelīdzētu. Aiz bailēm es nemaz nebūtu spējīgs viņu aplūkot. Kad esmu pārbijies, man acu priekšā viss griežas. Es nekā vairs neredzu, un sirds tik neganti dauzās, ka nevaru ne elpu atvilkt.
Falinu Bembija stāsts padarīja ļoti domīgu, viņa neteica ne vārda.
Taču nākamo reizi sastopoties, Gobo un Falina aizelsušies metās Bembijam pretī. Tāpat kā Bembijs, arī viņi bija šoreiz vieni.
— Mēs tevi visu laiku meklējām, — Gobo sauca jau pa gabalu.
— Jā, — Falina runāja svarīgi, —-jo tagad mēs skaidri zinām, kas tas bijis, ko tu redzēji.
Bembijs aiz ziņkārībās palecas gaisa:
— Kas? …
— Tas bijis vecais valdonis, — Falina svinīgi paziņoja.
— Kā jūs to zināt? — Bembijs neatlaidās.
— Mūsu māte sacīja! — Falina paskaidroja.