NETĀLU no tā iedobuma, kuru mazā Maja izvēlējās savam vasaras miteklim, tās pašas priedes mizā dzīvoja ķirmis Fridolīns ar savu ģimeni. Tas bija darbīgs un nopietns vīrs, kas ar lielu rūpību gādāja par savas ģimenes pieaugšanu un šinī nozarē jau bija sasniedzis labas sekmes. Ar lepnumu tas varēja uzskaitīt kādus piecdesmit rosīgus dēlus ar labām izredzēm nākotnē. Katrs no tiem urba koka
mizā savu līkloču kanālu un jutās tur ļoti labi.
„Mana sieva to tā ir iekārtojusi, ka viens otram tie nestāv nekad ceļā," stāstīja Fridolīns Majai. „Mani dēli cits citu nepazīst, jo to dzīves ceļi nekrustojas."
Maja pazina Fridolīnu jau sen. Zināja ari, ka cilvēki nemīl ne viņu, ne viņa saimi, bet personīgi tā neredzēja iemesla vairīties no viņa, jo Fridolīns pats un viņa ieskati bija patīkami. Rītos, kad mežs vēl snauda un saulīte nebija uzlēkusi, viņa bieži dzirdēja klusus piesitienus un urbšanu, it kā kas klusu tecētu vai arī koks miegā elpotu. Vēlāk viņa atrada smalkus brūnus putekļus, izbīdītus no alas.
Kādu rītu tas agri atnāca pie viņas, kā viņš to bieži vien mēdza darīt, un apjautājās, kā tā labi gulējusi.
„Vai šodien jūs nelidojat?" vaicāja viņš.
„Nē," atbildēja Maja, „ir par daudz vējains."
Un tā ari patiesībā bija. Mežs brāzmoja, nikni un neganti vēja roka kūla tā zarus, tā ka lapiņas no tiem, likās, nupat, nupat aizlidos. Ar katru vēja grūdienu atplaiksnījās drusku gaišāks, un bija iespaids, it kā koki paliktu manāmi kailāki. Priedē, kurā mita Fridolīns un Maja, asi gaudodams, svilpa vējš, kas izklausījās tā, it kā koks būtu uztraukts un dusmīgs.
Fridolīns nopūtās. ,.Strādāju visu nakti," tas stāstīja, „kas tad cits atliek? Jālūko taču tikt uz priekšu. Ar šo priedi neesmu visai apmierināts, vajadzēja apcelt kādu egli." Viņš slaucīja pieri un pasmaidīja.
„Kā labi iet jūsu bērniem?" draudzīgi vaicāja Maja.
Fridolīns pateicās. „Tā lieta kļūst arvien nepārredzamāka," runāja tas vilcinādamies, „bct es dzīvoju cerībās, ka viņiem visiem iet labi."
Aplūkojot šo mazo brūno vīru ar tā krūšu bruņām, kuras izskatījās kā pārāk liela galva, un tā īsajiem, mazliet apcirptajiem spārniem, Majai likās, ka tas varētu atstāt gandrīz komisku iespaidu, lai gan viņa zināja, ka tas ir bīstams kukainītis un pat lielajiem kokiem var atnest lielu ļaunumu. Ja viņi lielos pulkos uzkristu kādam kokam, tad īsā laikā tā zaļās skujas ir pagalam, tam jāsakalst un jāmirst, un nav tam līdzekļu, ar ko aizsargāties pret šiem mazajiem laupītājiem, kas viņam saposta mizu, aiz kuras sulai jāsūcas uz augšu, uz galotni. Stāstīja, ka pat veseli meži krituši viņu lautai par upuri. Domīga raudzījās Maja stāstītājā, un tā pārdzīvoja nopietnu brīdi, iedomājoties, cik nozīmīgs un varens var kļūt šis mazais dzīvnieciņš.
Fridolīns nopūtās un norūpējies sacīja: „Ak, dzīve jau būtu skaista, ja tikai nebūtu dzeņu."
„Jā, jā," piekrita Maja, „tas taisnība, dzenis aprij visu, ko tik dabū rokā."
„Ar to vēl nav diezgan," piebilda Fridolīns, „ja tam kristu par upuri vieglprātīgi radījumi, kuri klaiņo mizas ārpusē, tad es būtu ar mieru teikt: nu labi, grib taču arī dzenis dzīvot. Bet pēc manām domām ir netaisni, ka šis putns vajā dažu labu pat aiz mizas, visslepenākos kaktiņos, dziļi mūsu ejās." _
„Ne," teica Maja, „to dzenis nevar, jo ir par lielu, cik es zinu."
Savilcis uzacis, Fridolīns uzlūkoja Maju un pāris reizes nopietni pamāja ar galvu.
Redzams, tas viņam patika, ka viņš zināja ko labāk.
„Par lielu?" jautāja tas. „Nav jau runa par viņa lielumu. Nē, mana mīļā, tas nav lielums, kas mums dara rūpes, bet gan mēle."
Maja lūkojās izbrīnā, un tagad tā dabūja zināt no Fridolīna, ka dzenim ir gara tieva mēle, apaļa kā tārps, asu galu un lipīga. „Viņš var izstiept mēli desmitreiz tik garu kā es," stāstīja ķirmgrauzis, roku vēcinādams. „Domāt, nu tā galā, bet te viņa pastiepjas vēl. Bez sirdsapziņas, kāds viņš ir, tas bīda mēli visās mizas šķirbās un plaisās un domā pie tam: varbūt tur ir kāds iekšā. Pat mūsu kanālos, Dieva vārds, iespiežas šī mēle, un kas vien tai pieduras, pielīp klāt un tiek izvilkts ārā."
„Ncesmu mazdūšīga, tik tiešām nē," sacīja Maja, „bet šī lieta manī rada lielas bažas."
„Ak, kas tad nu jums nekait ar jūsu dzeloni," teica Fridolīns ne bez
skaudības. „Ikvicns iepriekš apdomāsies, kamēr ļaus sev iedzelt mēlē, prasiet, kam jūs gribat. Bet ko lai saka tādi kā mēs? Mana māsīca jau to izbaudīja. Mēs pašlaik strīdējāmies par manu sievu, es visu itin labi atminos; mana māsīca ciemojās pie mums un vēl lāgā nepazina mūsu dzīvokļa iedalījumu. Te uz reizi dzirdam dzeni kašājam un klabinām; tas gan bija vicns*no mazajiem. Tas droši vien bija sācis medības no mūsu mājas, jo citādi to dzird jau iepriekš un var pie laika paslēpties. Bet te nu es dzirdu savu nabaga māsīcu tumsā saucam: „FridolIn, es llpu!" Bija vēl sadzirdama izmisusi spārdīšanās, tad viss apklusa, un dzenis kala jau blakām. Ar manu māsīcu tā lieta jau bija darīta, viņa bija aprīta. Tās vārds bija Agate."
„Palūkojict, kā man sirds dauzās," klusu sacīja Maja. „Nebūtu jūs visu tik ātri stāstījis. Kas viss ar nenotiek šinī pasaulē!" Un mazā Maja domāja par saviem piedzīvojumiem, kas tai jau bija, un par tiem, kas varbūt vēl stāvēja priekšā.
Fridolīns piepeši sāka smieties.
Maja pārsteigta viņu uzlūkoja.
„Uzmaniet," sauca tas, „tagad rāpjas kokā tas īstais, tas ir gan viens, es jums saku. Redzēsit pati."
Maja sekoja Fridolīna skatienam un ieraudzīja savādu dzīvnieku lēni rāpjamies kokā. Nekad Maja nebūtu varējusi iedomāties, ka ir arī tādi dzīvnieki. Bet lielākas par izbrīnu bija viņas bailes, un tā steidzīgi jautāja Fridolīnam, vai nebūtu jāpaslēpjas.
„Ne domāt," atbildēja ķirmgrauzis, „palieciet mierīgi sēžam un apsvei- ciet it laipni šo kungu. Viņš ir augsti mācīts, un tam patiešām ir lielas zināšanas, pie tam tas ir labsirdīgs un godprātīgs, un, kā jau visi ļaudis ar šādām īpašībām, drusku komisks. Paskatiet, ko viņš dara!"
„Viņš laikam ko pārdomā," teica Maja, nevarēdama beigt brīnīties.
„Viņš cīnās ar vēju," teica Fridolīns un smējās, „kad tikai kājas tam nesapītos."
„Vai tad tic garie pavedieni patiešām ir viņa kājas?" platām acīm jautāja Maja. „Līdz.Igu neesmu vēl nekad redzējusi."
Pa tam svešinieks bija pienācis tuvāk, un Maja varēja to apskatīt pamatīgāk. īstenībā izskatījās, it kā tas nāktu pa gaisu, jo mazais ieapaļais ķermenis turējās augstu uz nejēdzīgi garajām kājām, kas kā tievas kustīgas stakles labi atstatu no ķermeņa meklēja uz visām pusēm pieturas. Uzmanīgi taustīdamies, tas soļoja uz priekšu, kā brūns kamolītis šūpodamies uz augšu un uz leju. Kājas bija tik garas un tievas, ka katra atsevišķi nebūtu spējīga noturēt ķermeni, nepieciešamas viņas bija visas; un, tā kā vidū tās bija kleinas, viņas sniedzās tam lielu gabalu pāri.
Maja sasita rokas.
„Tas ir kas neredzēts!" viņa iesaucās. „Bet vai jūs ticētu tam, ka tik tievas kājas, smalkas kā mati, varētu būt tā lokāmas un noderīgas, ka tās arī zinātu, kas viņām darāms? Tas ir brīnišķīgi, Fridolīn."
„Ak ko," noteica ķirmgrauzis, „ja ir par ko smieties, pasmejies, un ar to tā lieta cauri."
„To es nelabprāt daru," atbildēja Maja, „daudzreiz tiek smiets par to, ko, kā vēlāk izrādās, mēs vienkārši neesam sapratuši."
Svešinieks bija klāt. Turēdamies uz savām augstajām kājām, tas raudzījās lejup caur visiem saviem asajiem trijstūriem uz Maju un teica: „Labrīt! īsts viesulis, mani kungi, visstiprākais caurvējš, vai ne? Jeb… ko? Vai jūs varbūt būtu citādās domās?" Tas turējās, cik jaudāja.
Fridolīns paslepus smējās, bet mazā Maja pieklājīgi atbildēja, ka tās esot arī viņas domas un tamdēļ arī šodien nelidojot. Tad viņa stādījās priekšā. Svešinieks šķielēja caur savu ceļgalu apakšu uz Maju.
„Maja no bišu tautas," atkārtoja tas, „no sirds priecājos, esmu daudz par jums, bitēm, dzirdējis. Man jāatzīstas, ka katrreiz, stādoties priekšā, jūtos neveikli, jo mūsu plašo ģimeni pazīst pēc dažādiem vārdiem. Mūs sauc gan par audējiem, gan par drēbniekiem, gan par kurpniekiem. Katrā ziņā es piederu zirnekļu šķirai, un mani sauc Hanibals."
Zirnekļa vārdam ir slikta slava mazāko insektu starpā, tāpēc Maja nespēja galīgi apslēpt bailes, atceroties savu gūstu pie zirnekļa; Hanibals tikai nekā no tām nemanīja. Maja domāja — ja vajadzēs, aizlidošu, lai tad noskatās; spārnu tam nav un tīkls atrodas kur citur.
„Esmu norūpējies, ļoti norūpējies," runāja Hanibals, „ar jūsu atļauju, gribu iet mazliet tuvāk, tur aiz tā lielā zara es būtu pasargāts."
„Lūdzu, lūdzu," teica Maja un atbrīvoja ceļu.
Fridolīns atvadījās, bet mazā Maja vēlējās ko tuvāk zināt par Hanibalu. „Kādu to dzīvnieku arī nav uz pasaules," domāja viņa, „arvien vēl atrod kādu jaunu."
Vējš bija mazliet stājies, un saule spīdēja caur koku zariem. Krūmos iedziedājās jau sarkankrūtītis un pildīja mežu ar laimes sajūtu. Maja varēja redzēt putniņu sēžam uz zara un to, kā viņa kakliņš dziedot trīc un kā tas savu galviņu griež pret gaismu.
„Kaut es varētu dziedāt kā sarkankrūtītis," sacīja mazā Maja, „es nosēstos uz kādas puķes un dziedātu no rīta līdz vakaram."
„Tad gan iznāktu kas labs," piebilda Hanibals, „jums ar jūsu dūkšanu."
„Putns izskatās tik laimīgs:," jūsmoja Maja.
„Jūs mīlat fantazēt," teica audējs. „Ja visi dzīvnieki gribētu ko citu, nekā tie var, tad pasaule drīz vien stāvētu ar galvu uz leju. Iedomājieties, ja, piemēram, sarkankrūtītis vēlētos par varēm dzeloni, kaza lidot un medu nest. Tad nāktu galu galā.vēl varde un prasītu tādas kājas kā man."
Majai bija jāsmejas.
„Nē, tā es nedomāju," sacīja tā, „bet skaistai gan vajag būt sajūtai, ka spēj aplaimot visu radību, kā to var putniņš ar savu dziesmiņu. Bet kas tad tas? Kungs, jums jau vienas kājas par daudz. Jums ir septiņas kājas."
Hanibals sarauca pieri un dusmīgi raudzījās savā priekšā.
„Tātad esat gan laimīgi beidzot to pamanījusi," ne visai labā omā viņš sacīja. „Nav vis tā, ka man kāju būtu par daudz, bet taisni vienas trūkst."
„Jums būtu pavisam astoņas kājas?" brīnījās Maja.
„Ar jūsu atļauju," sacīja Hanibals, „mums, zirnekļiem, ir astoņas kājas. Mums viņas ir vajadzīgas un… vispār tā ir cienīgāks izskats. Viena man bija jāzaudē; liels pametums, bet, ko lai dara, jāizlīdzas kā mācēdamam."
„Tai vajag būt briesmīgi nepatīkamai lietai — pazaudēt kāju," līdzjūtīgi piebilda Maja.
Hanibals, atspiedis smakru rokās, sakrustoja tā savas kājas, ka grūti nācās tās izskaitīt.
JPastāstīšu jums, kā tas notika," teica viņš. „Protams, cilvēks arī tur vainīgs, kā daždien katrā nelaimē. Mūsējie ir ļoti uzmanīgi, bet cilvēki neuzmanās un grābj tikai ciet, it kā mēs būtu koka gabals. Vai lai stāstu jums, kā šis bēdīgais notikums norisinājās?"
„Lūdzu," sacīja Maja, nosēzdamās ērtāk, „tas būtu ļoti interesanti. Droši vien jūs esat bezgala daudz pieredzējis."
„Pareizi," uzsāka Hanibals, „tad klausieties. Mūsu ģinti uzlūko par nakts dzīvniekiem, to jūs jau zināsit. Toreiz es dzīvoju kādā zaļā dārza mājā, kura bija apaugusi no ārpuses ar efejām un kurai tur bija pa sasistai rūtij, tā ka varēja ērti iekļūt un izkļūt. Kad satumsa, caur dārzu nāca cilvēks un nesa vienā rokā savu mākslīgo sauli, kuru tas sauc par lampu, otrā pudeli un padusē papīru, bez tam viņam kabatā bija vēl otra maza pudelīte. Visu to viņš nolika uz galda un sāka pārdomāt, jo cilvēks gribēja savus ieskatus uzrakstīt. Papīru jūs būsit atradusi vai nu mežā, vai dārzā. Melnās zīmes uz papīra ir cilvēku izdomājums."
„Pasakaini," teica Maja, juzdamās laimīga, ka var tik daudz jauna dzirdēt.
Hanibals stāstīja tālāk: „Šim mērķim tam vajadzīgas abas pudeles. Mazajā tas mērcē kādu koka spieķīti, bet no lielās tas dzer. Jo vairāk viņš dzer, jo labāk tam veicas. Viņš, protams, raksta par mums itin visu, ko zina, un dara to ļoti cītīgi, bet liels tur nekas neiznāk, jo līdz šim cilvēks zina visai maz par mums — insektiem. Par mūsu dvēseles dzīvi tas nezina gandrīz nekā, un mūsu sirdij ar tās baiļošanos tas nepiegriež ne mazākās vērības. Gan dzirdēsit."
„Vai jūs esat sliktās domās par cilvēku?" jautāja Maja.
„Tomēr, tomēr," runāja audējs un raudzījās slīpi zemē, „ar septiņām kājām gribot negribot jūties sarūgtināts."
„Ak, tā tā lieta," noteica Maja.
„Reiz vakarā," turpināja Hanibals, „kā jau parasts, es logu kaktos medīju, un cilvēks sēdēja, nolicis priekšā abas savas pudeles, un mēģināja ko neko uzrakstīt. Varēju erroties jau par to, ka liels bars mazo mušiņu un odu, no kuru samedīšanas atkarājas mana eksistence, bija sasēdies uz cilvēka mākslīgās saules un kā muļķi, kādi viņi visi ir, šie neizglītotie, bez saprašanas raudzījās tanī."
„Na," ieteicās Maja, „es arī galu galā labprāt gribētu kādreiz redzēt kaut ko tamlīdzīgu."
„Rcdzēt — manis dēļ. Skatīties var ar saprātu, bet nevis tā. Palūkojieties reiz tanīs muļķībās, ko šie salašņas dara ap lampu. Ka viņi desmitiem reižu skrien ar galvu pret to, ir nieks, dažs to dara tik ilgi, kamēr viņu spārni sadeg. Pie tam tie nepārtraukti raugās gaismā."
„Nabaga radījumi," teica Maja, „ viņi, jādomā, galīgi apjūk."
„Būtu labāk palikuši logu iedobumos vai arī zem lapām sēžot," runāja Hanibals, „tur viņi var būt droši no lampas, un tur es varu viņus noķert. Šinī nelaimīgā naktī ieraudzīju no sava loga iedobuma lampai blakus dažus mirstošus odus. Vērodams, ka cilvēks neko lielu par to neiztaisa, nolēmu paņemt tos sev. Vai tad var būt vēl kas saprotamāks?"
„Nē," sacīja Maja.
„Un tomēr tā bija mana nelaime. Klusi un uzmanīgi es rāpos pa galda kāju uz augšu, kamēr varēju visu saskatīt pār malu. Cilvēks šķita man šausmīgi liels, un es novēroju, kā viņš īsti darbojas. Lēnītēm, vienu kāju aiz otras likdams, tuvojos lampai. Kamēr man pudele bija priekšā, gāja labi, bet, tikko tā mani vairs neaizsedza, cilvēks mani ieraudzīja un saķēra. Tas paņēma mani aiz vienas kājas, pacēla gaisā līdz pat savām acīm un teica: „Palūk, kāds!" Un pie tam atņirdza zobus, šis rupjais radījums, it kā te būtu runa par kādu izpriecu."
Hanibals nopūtās, un mazā Maja klusēja. Pēdīgi viņa jautāja iekarsusi:
„Vai tad cilvēkam ir tik lielas acis?"
„Tagad domājiet, lūdzu, par mani un manu stāvokli," Hanibals uztraukts iesaucās. „Pamēģiniet iejusties manā garastāvoklī. Kam būtu paticis karāties vienā kājā acu priekšā, kas reizes divdesmit lielākas par tavu ķermeni? Katrs zobs, kas spīdēja cilvēkam mutē, bija divreiz lielāks par mani. Nu, ko jūs teiksit?"
„Šausmīgi, patiesi šausmīgi," noteica Maja.
„Tad, paldies Dievam, attrūka mana kāja. To visu nevar nemaz iedomāties, kas varētu notikt, ja kāja nebūtu notrūkusi. Es nokritu un skrēju, cik ātri mani manas atlikušās kājas spēja nest, un paslēpos aiz pudeles, kuras
aizsardzībā es izteicu briesmīgākos draudus cilvēkam. Tamdēļ tas arī vairs nedzinās man pakaļ. Redzēju, ka viņš manu kāju uzlika uz balta papīra un gaidīja, ka tā skries projām, bet bez manis paša jau tā lieta neiet."
„Vai kāja vēl kustējās?" iejautājās Maja izbīlī.
„Jā," teica Hanibals, „to dara mūsu kājas vienmēr, kad tās izrauj. Mana kāja arī skrēja, bet, tā kā manis tur trūka, tad viņa nezināja, kurp skriet. Tā viņa kustējās uz vietas bez kāda plāna, un cilvēks tikai noskatījās, saķēra saVu degunu un smējās cietsirdīgi, kāds viņš patiesībā ir, par manas kājas pienākuma apziņu."
..Neiespējami," teica mazā Maja galīgi sabaidīta. „Nostkāja nevar kustēties."
,.Kastasir — nostkāja?" jautāja Hanibals.
Maja viņu uzlūkoja.
„Tā ir kāja, kas atņemta nost," paskaidroja viņa, „pie mums mājās tā saka."
„Labāk atradināties lielajā dzīvē un izglītoto ļaužu priekšā no saviem bērnistabas izteicieniem," stingri noteica Hanibals. „Saka norauta kāja. Bet katrā ziņā tā ir patiesība, ka mūsu kājas vēl ilgi kustas pēc tam, kad tās ir izrautas."
„Nē, tam gan es neticēšu bez pierādījuma."
„Vai domājat, ka jūsu dēļ es iešu sev kāju raut ārā?" dusmīgi jautāja Hanibals. „Redzu, ka ar jums nevar draudzēties. Līdzīgu lietu neviens vēl nav iedrošinājies man teikt, vai dzirdat?"
Maja drusku apjuka; tai bija neizprotami, kāpēc audējs piktojas un kur slēpjas viņas vaina. Nav nemaz tik viegli saieties ar svešiem ļaudīm, domāja viņa, tiem ir sava domu gaita, un tie bieži neaptver, ka nekas ļauns nav domāts. Maja noskuma un norūpējusies skatījās lielajā zirneklī ar tā garajām kājām un bēdīgo sejas izteiksmi.
„Patiesībā vajadzētu pamēģināt jūs apēst," teica piepeši audējs, kas Majas labsirdību, kā redzams, turēja par nespēka zīmi. Bet te ar mazo Maju notika kas necerēts; sērīgums piepeši izgaisa, un baiļu vietā radās mierīga drosme. Viņa mazliet pacēlās, ļaudama atskanēt smalkam skaļam dūcienam, un, pati to neapzinādamās, sacīja, acīm spīdot, mazliet paceldama savus skaistos caurspīdīgos spārnus:
„Es esmu bite, mans kungs."
„Pardon," izteica Hanibals, apgriezās un neatvadījies sāka skriet pa koka stumbru tik ātri lejup, cik vien tas bija iespējams ar septiņām kājām.
Majai bija jāsmejas gribot negribot. Lejā Hanibals sāka skaļi bārties.
„Jums ir nelāgs raksturs," tas kliedza uzbudināts, „ar savu dzeloni jūs uzstājaties pret tiem, kam ar bargiem likteņa sitieniem ir ņemta iespēja
kustēties, kā tas būtu parasts. Bet sitīs arī jūsu stunda, un, nokļuvusi spīlēs, jūs iedomāsit mani, kā arī visu nožēlosit."
Un viņš pazuda zem māllēpju lapām. Mazā bite ne visu teikto saprata; tai likās, ka vējš būtu galīgi norimis, un diena rādījās būt skaista. Augstu debess zilgmē peldēja balti mākoņi, tie izskatījās klusi un laimīgi, kā Debesu tēva labās domas. Mazo Maju pārņēma karstas nepārvaramas ilgas pēc meža pļavu mierīgajiem krēslas dziļumiem un pēc ezera saulainajiem krastiem, tur sen jau vajadzēja mutuļot dzīvei. Viņa redzēja slaikās zāles lokāmies un meža ielokā šaurajos grāvjos augam garos īrisus. No viņu ziediem varēja pārredzēt noslēpumaino naktsmelno skuju mežu ar tā vēso un drūmo dvesmu. Viņa zināja, ka tā tumši dziļajā klusumā, kuru saules gaisma pārvērta iesarkanā puskrēslā, atradās pasaku dzimtene.
Nu viņa jau lidoja. Pat domās viņa nepaspēja aptvert, ka tā jau lido. Meža noras un puķēm nosētās kraujas viņu bija aicinājušas. „Tu, mīļais Dieviņ," domāja viņa, „cik skaisti, cik skaisti ir dzīvot."