TĀ dienām un nedēļām dzīvoja savā jaunībā mazā Maja insektu starpā. Gan trūka viņai tās klejošanā šinī jaukajā vasaras laikā kā bēdās, tā priekos agrās bērnības draudzeņu un dažbrīd viņai uzmācās sāpīgas ilgas pēc dzimtenes, pēc savas atstātās tautas ķēniņvalsts. Ari tādi brīži nebija sveši, kad uznāca vēlēšanās pēc kārtīga darba, derīgas nodarbošanās un pēc piedienīgas sabiedrības. Tomēr savos pamatos nemierīga daba bija šai mazajai Majai, un nezin vai uz ilgāku laiku tā justos labi bišu sabiedrībā. Visu dzīvnieku, kā arī cilvēku starpā atgadās, ka atsevišķi raksturi nav liekami vispārējos rāmjos, un jābūt ļoti uzmanīgam un rūpīgi jāpārbauda, iekams kādu nosoda. Ne katrreiz tā ir kūtrība vai iedomība, bet gan jo bieži aiz šādas tieksmes slēpjas ilgas pēc kā cēlāka un labāka, nekā to spēj sniegt vienmuļīgā ikdiena, un jaunie nebēdņi ļoti bieži izvēršas par piedzīvojumu bagātiem un gudriem vīriem vai arī par saprātīgām un labām sievām. Un mazajai Majai patiesībā bija skaidra un mīksta sirds, un tās attiecības pret plašo jauno pasauli, kurā viņai bija ausis dzīves rīts, noteica neviltota griba visu izzināt un lielais prieks par pasaules godību. Bet vienam būt ir grūti pat skaistāko piedzīvojumu laimē, un, jo vairāk mazajai Majai radās piedzīvojumu, jo vairāk tā sajuta ilgas pēc sabiedrības un mīlestības. Viņa nebija vairs gluži jauna bite,bet gan skaists, pilnīgs bišu eksemplārs ar veseliem, spīdīgiem spārniem, asu un bīstamu dzeloni, iejūtas spēju dzīves briesmās un priekos. Savu piedzīvojumu un zināšanu krājumu tā vēlējās izlietot pareizā kārtā. Varbūt tā ari būtu kādā dienā atgriezusies stropā, būtu kritusi ķēniņienei pie kājām un izlūgusies piedošanu, lai viņai atkal piešķirtu agrāko stāvokli, bet karsta vēlēšanās iepazīties ar cilvēku viņu no tā atturēja. Tik daudz pretrunīga viņa bija dzirdējusi par cilvēku, tā ka tai
viss bija sajucis, un viņa ne par matu nebija kļuvusi gudrāka; un tomēr tai bija nojauta, ka visa radītā starpā nav varenākas, gudrākas un raženākas būtnes kā cilvēks.
No gaisa augstumiem, no liela attāluma savās maldu gaitās tā pa reizei gan bija cilvēkus redzējusi — melnus, baltus un sarkanus, gan ari vairāk krāsās un raibi tērptus, lielus un mazus. Bet ne reizes tā nebija iedrošinājusies tiem tuvoties. Reiz tā ieraudzīja pie strauta ko sarkanu spīdam, un, tā kā viņa to noturēja par puķu dobi, tā laidās turp. Bet tur viņa atrada zeltmatainu cilvēku ar sārtu seju. Savā sarkanā tērpā tas gulēja upmalā puķēs, un, neskatoties uz šausmīgiem apmēriem, tas rādījās tik labs un mīlīgs, ka sajūsmas asaras saskrēja Majai acīs un tā, aizmirsdama visu apkārtni, galīgi nogrima cilvēka aplūkošanā. Sliktais, ko tā kādreiz bija dzirdējusi par cilvēku, šķita neiespējams, un ļauns melu virums rādījās būt viss stāstītais par šīm mīlīgām būtnēm, kāda tur viena tagad gulēja šalcošo bērzu paēnā.
Vēlāk pienāca ods un Maju sveicināja.
„Mans Dievs," izsaucās Maja, pietvīkusi no uztraukuma un prieka, „redzat tur to cilvēku, cik skaists, cik labs. Vai jūs nesajūsmināties?"
Ods brīnīdamies uzlūkoja papriekšu Maju un tad tikai pagriezās pret tās apbrīnošanas priekšmetu.
„Jā," sacīja tas, „ir labs, protams, es viņu tikko paurbu. Redziet, mans ķermenis spīd sarkans no viņa asinīm."
Maja ķēra ar roku pie sirds, tik ļoti viņa izbijās par oda pārdrošību.
„Vai viņam jāmirst?" jautāja tā. „Kur jūs viņu ievainojāt? Kur jums ceļas vajadzīgā drosme un tik zemiskas iedomas? Jūs jau esat plēsīgs kā zvērs!"
Ods smējās; varēja redzēt, ka tas dzen jokus. Savā smalkajā balstiņā tasi atbildēja:
„Šis te ir taču pavisam mazs cilvēks. Šinī lielumā to sauc par meiteni, kamēr kāju stilbi apsegti līdz pusei ar nepieguļošām krāsainām bruņām. Es tām, protams, varu izdurt cauri, bet ādu parasti nevaru aizsniegt. Par cilvēkiem jūs esat pasakainā neziņā, vai tad jūs domājat, ka cilvēki ir labi? Es nekad neesmu atradis kādu, kas labprātīgi būtu devis kaut mazāko asins pilienu."
„Par cilvēku es vēl nekā daudz nezinu," noteica Maja nedroši.
„Bet jūs taču satiekaties ar cilvēkiem vairāk par visiem insektiem un arī vistuvāk ar tiem ielaižaties, tas ir zināms."
„Mūsu ķēniņvalsti es atstāju," bailīgi atzinās Maja. „Man tur nepatika, es gribēju redzēt pasauli."
„Vai tu redzi, kāda," teica ods un pienāca soli tuvāk. „Kā jūs esat apmierināta ar savu klejošanu? Es varu teikt, ka man ļoti patīk redzēt jūs
lādu patstāvīgu. No savas puses gan nekad nevarētu apņemties kalpot cilvēkiem."
„Cilvēki kalpo ari mums," teica Maja, kura nevarēja panest, ka viņas lautu zākā.
„Var jau būt," noteica ods, „pie kādas tautas jūs piederat?"
„Esmu cēlusies no pilsparka bišu tautas. Tur patlaban valda ķēniņiene Helena VIII."
„Tā, tā," noteica ods un palocījās, „apskaužama cilts, pret to jājūt cienība. Neilgi atpakaļ jums bija revolūcija, vai ne? Dzirdēju no tā spieta izlūka, kam bija izdevies izsisties cauri. Vai tā būtu taisnība?"
„Jā," atbildēja lepni Maja. Viņa sajuta gandarījumu un prieku, ka tās luvinicki baudīja tādu ievērību un bija tik plaši pazīstami. Dziļi sirdī pamodās atkal ilgas pēc savas tautas; viņa vēlējās pastrādāt ko lielisku un labu savas ķēniņienes un valsts interesēs. Tā viņa aizmirsa izvaicāt par cilvēku. Varbūt arī tamdēļ viņa nejautāja neko tālāk, ka no oda necerēja dzirdēt nekā laba. Mazais ods tai likās nekautrīgs un pārgudrs, un tādi ļaudis zina runāt par otru tikai sliktu.
Ods drīzumā arī aizlaidās.
„Icbaudīšu vēl vienu malku," tas bija teicis. „Vēlāk ar saviem biedriem dejošu vakara saulē, lai rītā būtu labs laiks."
Maja metās projām, jo tā nevarēja noskatīties, ka ods gulošam bērnam darīja ļaunu. Viņa brīnījās, ka ods pie tam palika dzīvs. Kasandra bija teikusi: „Ja tu cilvēku dzelsi, tad tev jāmirst."
Visu to Maja atcerējās vēl gluži skaidri, bet, tā kā viņas vēlēšanās iepazīt cilvēku pēc iespējas tuvāk nebija vēl piepildījusies, tā nolēma
rīkoties drošāk un nebaidīties nekādu grūtību, lai tikai sasniegtu mērķi.
* * *
Brīnišķīgā kārtā piepildījās Majas vēlēšanās un pat vēl daudz skaistāk, nekā viņa to bija sagaidījusi. Kādā siltā vasaras vakarā mazā Maja nogāja agrāk nekā parasts pie miera. Nakts vidū tā piepeši uzmodās, kas nekad vēl nebija atgadījies. Viņas izbrīnīšanās bija neaprakstāma, kad, atvērusi acis, tā ieraudzīja savas mazās guļamtelpas iegrimušas klusā zilganā gaismā. Gaisma plūda caur ieeju, kas mirgoja kā caur sidrabotu aizkaru. Sākumā bitīte drīkstēja tik tikko kustēties, bet viņa nebaidījās, jo līdz ar šo gaismu nolaidās pie viņas rets, patīkams miers. Gaisā bija dzirdamas skaņas, klusas un harmoniskas, vēl nekad nedzirdētas. Aizgrābta no šīs neparastās stundas mirdzuma, tā nedroši tuvojās savas alas izejai un skatījās laukā. Viņai likās, ka pasaule būtu brīnišķīgā kārtā apburta. Tīrais sidrabs likās zalgojam un dzirkstām, tūkstošiem jo spožu pērļu vizuļoja maigi zālē,
kas tālumā izskatījās it kā pārklāta ar smalku šķidrautu; bērzu stumbri un to dusošās lapas bija sidrabotas. Tuvā apkārtne, kā arī sapņojošā tāle tinās maigi zilā gaismā.
„Tā ir nakts, tā var būt tikai nakts," čukstēja mazā Maja un salika rokas kā lūgšanā.
Pie augstās debess velves, mazliet aizsegta skābarža zara lapām, stāvēja apaļa gaiša sidraba ripa, no kuras lija uz zemi tāda gaisma, kas visu pasauli padarīja skaistu. Tikai tagad Maja ievēroja, ka apkārt mēnesim pie debesīm deg neskaitāms daudzums gaišu, aukstu uguntiņu, kas bija skaistākas par visu līdz šim redzēto spožumu. Viņa nezināja, ko darīt aiz lielas laimes, ka var pieredzēt un piedzīvot nakti, mēnesi un zvaigznes ar visiem viņu jaukiem brīnumiem. Viņa bija tikai dzirdējusi par to visu un nekac nebija lāgā tam ticējusi.
Atkal tā dzirdēja tuvumā pavisam stipru un tālu skanošu savādu nakts dziesmu, no kuras arī laikam viņa bija pamodusies. Kā skaidrs sidrabs skanēja vibrējoša cirpstēšana, un gribējās ticēt, ka to nes līdzi se\ mēnessgaisma, slīdēdama lejup. Maja lūkojās apkārt, meklēdama cēloni Bet noslēpumainā gaismas un ēnu rotaļā bija ļoti grūti ko skaidri atšķirt Viss bija ietīts kā noslēpumā un tomēr tik patiess un teiksmaini skaists.
Mazā Maja vairs nevarēja ilgāk izturēt savā paslēptuvē, tai bija jādoda šinī jaunajā pasaules krāšņumā. Gan mīļais Dievs mani pasargās, domāji Maja, es jau negribu neko ļaunu darīt.
Patlaban tā gribēja sākt lidot, lai nonāktu zilajā gaismā uz pļavas, u; kuras spīdēja pilns mēness, bet te piepeši viņa ieraudzīja gluži tuvu u; skābaržkoka lapas nākam mazu spārnotu dzīvnieku, kādu tā vēl nekad ne bija redzējusi. Pienācis tas pagriezās pret mēnesi, pacēla mazliet vienu n< saviem šaurajiem spārniem un tad sāka vilkt savu kājiņu ātros, ātroi paņēmienos uz augšu un uz leju gar spārna malu. Izskatījās, it kā tai spēlētu uz paslēptas vijoles, un tiešām no tam cēlās tā cirpstošā sidrabi skaņa, kas piepildīja visu mēness nakti.
„Burvīgi," čukstēja Maja, „nē, tas ir debešķīgi."
Viņa ātri aizlidoja turp. Vasaras nakts bija silta un rāma, tā ka maz Maja nemaz nejuta, ka būtu vēsāks nekā dienā. Bet, tikko tā bija nosēdusies svešiniekam līdzās, tas pēkšņi apstājās spēlēt, tā ka klusumi Majai izlikās uz reizi sevišķi dziļš. Bija taisni baigi. Caur tumšajām lapānļ slīdēja baltā vēsā mēnessgaisma.
„Labnakt," ļoti laipni teica mazā Maja, jo tā domāja, ka arī nakta jāsveicina tāpat, kā to dara dienā, un ātri piebilda: «Lūdzu, neņemiet ļaunā, ka traucēju, bet jūsu spēlēšana ir tik pievilcīga, ka, to dzirdot, griboļ negribot jāseko skaņām."
Svešinieks platām acīm uzlūkoja Maju.
„Kas tad jus esat par rāpuli," viņš beidzot jautāja, „tādu neesmu vel redzējis."
„Neesmu nekāds rāpulis," nopietni sacīja Maja, „esmu Maja, piederīga pie bišu tautas."
„Ak, no bišu tautas, tā, tā…" teica svešinieks. „Jūs dzīvojat tikai pa dienu? No eža esmu par jums dzirdējis. Viņš man stāstīja, ka pa vakariem tas apēdot mirušās bites, kuras izmetot no jūsu stropa."
„Jā," sacīja Maja klusi un baigi, „tā ir taisnība, Kasandra man stāstīja to, ka ezis nākot krēslā šņakstinādams un uzmeklējot mirušos. Sargi stāstījuši. Bet vai tad jūs draudzējaties ar ezi? Tas taču ir taisni viens nezvērs."
„Es to neatrodu," atbildēja svešinieks. „Mēs — nakts circeņi — stāvam [ ar to gluži labās attiecībās. Protams, tas mēģina pastāvīgi mūs saķert, bet tas viņam neizdodas. Mēs viņu bieži ķircinām, rotaļājamies ar to un saucam to par krusttēvu. Jādzīvo katram, vai ne? Un, kamēr nedzīvo no manis, tikmēr tas man vienaldzīgs."
Maja papurināja galviņu, viņa bija citādākās domās, bet negribējās svešinieku apvainot ar pretrunu. Tāpēc viņa sacīja laipni:
„Tātad jūs esat lauku circenis?"
„Jā, nakts circenis. Bet neuzkavējiet mani ilgāk, man ir jārotaļājas. Ir pašlaik pilns mēness, un nakts ir burvīga."
„Taisiet nu mazu izņēmumu un pastāstiet man kaut ko par nakti," lūdza Maja.
„Vasaras nakts ir tas skaistākais pasaulē," atbildēja circenis, „tā spēj dot laimību. Ko jūs nespējat saklausīt manā mūzikā, to nevarēšu arī jums ļ izskaidrot. Kāpēc tad ar viss jāzina? Mēs — nabaga radījumi — varam zināt tikai mazu daļiņu no esošā, bet izjust varam visu pasaules godību."
Un tas uzsāka savu gavilējošo sidrabskanīgo mūziku; tā skanēja skaļi un vareni, ja to dzirdēja tik tuvu, kā Maja tagad sēdēja. Un mazā bite sēdēja gluži klusa zilajā vasaras naktī, klausījās un domāja par dzīvi dziļas domas.
Bet tad viņai līdzās viss apklusa. Klusu nostrinkšķēja — un mēness gaismā circenis aizlidoja.
„Nakts padara tik sērīgu," domāja mazā Maja.
Nu viņa vēlējās lejup uz puķaino pļavu. Strauta malā augošās lilijas spoguļojās tekošajā ūdens plūsmā, kurai līdzi trauca mēnessgaisma. Tas hija lielisks skats. Ūdens burbuļoja un vizēja, un noliekušās lilijas šķita atdusamies. „No liela prieka tās ir iemigušas," domāja mazā Maja. Viņa uzlaidās uz kāda zieda baltās lapas, kur taisni krita mēnessgaisma, un nespēja atraut skatienu no dzīvā ūdens strautā, kas, savas dzirkstis
bārstīdams, te iegailējās, te nodzisa. Pretējā krastā mirgoja palsie bērzi, un likās, ka tajos pakārtas zvaigznes.
„Kurp gan tek viss šis ūdens?" domāja viņa. „Circenim taisnība: visai: maz mēs zinām no pasaules."
Tad pavisam tuvu kādā lilijas ziedā viņa izdzirda smalku dziedošu balsi, tīru kā sidraba zvaniņu un starp pasaulīgām skaņām nedzirdētu; sirds sāka stipri dauzīties un elpa aizrāvās.
Kas nu notiks, domāja viņa, ko gan atkal es ieraudzīšu.
Lilija lēni šūpojās, un Maja ievēroja uz iekšu ieliekušos lapas maliņu un tur pavisam mazu sniegbaltu cilvēka roku, kas tur turējās ar saviem sīkajiem pirkstiņiem. Tad parādījās gaišmataina galviņa un gaismas caurausts liegs ķermenis baltā tērpā. Tas bija gluži mazs cilvēks, kas pacēlās no lilijas.
Majas izbailes un sajūsma nav attēlojama. Viņa sēdēja it kā sastingusi] un nespēja novērst acu no lieliskā skata.
Sīkā cilvēcīgā būtne sasniedza zieda malu, pacēla rociņas pretī mēnessgaismai un, laimīgi smaidīdama, raudzījās šīs zemes gaišajā naktī. Tad caurspīdīgais ķermenītis klusu notrīcēja un pie pleciem piepeši izveidojās divi gaiši spārni, gaišāki par mēnessgaismu un baltāki par sniegu^ Viņi pacēlās pāri galvai un sniedzās līdz kājām. Nekad, nekad sЈvā mūžā mazā Maja nebija redzējusi kaut ko līdzīgu. Un mazais, spožais cilvēciņš, stāvēdams tā ar pret debesīm paceltām rociņām, sāka dziedāt, un Maja dzirdēja dziesmu, kas skanēja klusajā naktī:
Gaisma — mana dzimtene,
Debess gaišā — līksmība;
Beidzas nāvē, dzīvība,
Mana dvēsele gan ne.
Dvēsele ir elpojums,
Ko viss skaistais man ir devis,
Tāpat Dieva vaigs no sevis,
Kā viss viņa radījums.
Mazā Maja sāka stipri šņukstēt, pati skaidri nenojauzdama, kas to tā skumdina un tanī pašā reizē aplaimo.
Nu mazā būtne pagriezās pret viņu.
„Kas tur raud?" jautāja tā savā skaidrā balsī.
„Ak, tā jau esmu es," stostījās Maja. «Piedodiet, ka es traucēju."
„Kāpēc tu raudi?"
„Pati to nezinu," atbildēja Maja, „varbūt tāpēc, ka jūs esat tik skaistsJ
Puķu elfs
Ak, sakiet man, kas jūs tāds esat, ja nav par daudz prasīts. Jūs esat droši vien eņģelis."
„0, nē," sacīja mazā būtne un kļuva nopietna, „es esmu tikai puķu elfs. Bet tu droši vari saukt mani par tu. Ko tad tu, mazā bite, nakti te dari pļavā?"
Elfs pielidoja pie Majas, nosēdās uz lilijas izliektās lapas, kas lēni šūpojās, un laipni raudzījās mazajā bitē. Un visu laiku, kamēr Maja viņam stāstīja par visu, ko tā zināja un gribēja zināt un ko tā darījusi, lielās tumšās elfa acis zem zeltainiem matiem, kas pa reizei iemirdzējās arī kā sidrabs, nenovērsās no Majas.
Kad Maja ar savu stāstu bija galā, puķu elfs noglaudīja tās galviņu, viņu mīļi un sirsnīgi uzlūkodams, tā ka mazajai Majai no laimes bija jānodur acis, un tad viņš sāka stāstīt:
„Mēs, elfi, dzīvojam septiņas naktis, bet mums ir jāpaliek tanī pašā ziedā, kurā mēs esam piedzimuši. Ja to ziedu mēs atstājam, tad līdz ar rīta blāzmu mums jāmirst."
No lielām izbailēm Maja ieplēta acis.
„Ej jo ātri uz savu puķi atpakaļ!" sauca viņa.
Elfs bēdīgi kratīja galvu.
„Tagad ir par vēlu," viņš sacīja, „bet klausies tālāk. Lielākā daļa elfu tomēr atstāj savas puķes, jo ar to saistās liela laime. Kas, savu ziedu atstādams, mirst agrā nāvē, iegūst lielu spēku. Tas tad spēj pirmajam radījumam, ko tas sastop, izpildīt lielāko vēlēšanos. Ja elfam ir patiesa vēlēšanās, atstājot puķi, citus aplaimot, tad viņam tūlīt izaug arī spārni."
„Cik skaisti," teica Maja, „tādā gadījumā arī es atstātu puķi. Tam vajag būt lieliski — spēt izpildīt otra vēlēšanos."
Mazajai Majai nemaz nenāca prātā, ka arī viņa bija pirmā, ko elfs savā lidojumā sastapis.
„Bet vai tad tev jāmirst?" jautāja Maja.
Elfs palocīja galvu, bet šoreiz tas nebija bēdīgs.
„Mēs vēl redzēsim rīta blāzmu," tas teica, „bet, kad uzkritīs rasa, tad mēs būsim jau tanīs smalkos plīvuros, kas klājas tur pār pļavas zālēm. Vai tu neesi diezgan bieži redzējusi, ka šie plīvuri ir itin kā pati gaisma? Tie ir elfi, to spārni un apģērbi. Un ar austošo gaismu mēs pārvēršamies rasas pilienā. Stādi mūs dzer un uzņem ziedot un augot, līdz kamēr mēs atkal pēc laikiem ceļamies no viņu ziedu biķerīšiem kā elfi."
„Tad tu esi jau cits elfs bijis agrāk?" jautāja Maja, elpu aizturēdama.
Elfs uzlūkoja Maju savām nopietnajām acīm:
„Jā, bet to es esmu jau aizmirsis. Savā puķu miegā mēs visu aizmirstam."
„Tavs liktenis ir patīkams," iesaucās mazā Maja.
„Tāds ir visu zemes bērnu liktenis," sacīja elfs, „ja to ņem visā visumā, kaut arī tās ne vienmēr ir puķes, kur viņi uzmostas no nāves miega. Bet par to mēs šodien nerunāsim."
„Ak, es esmu laimīga," izsaucās Maja.
„Tātad tev nav nekādu vēlēšanos?" jautāja elfs. „Vai tad tu nezini, ka esi pirmais dzīvais radījums, ko sastopu, un ka man jāizpilda tava sirsnīgākā vēlēšanās?"
„Es?" izsaucās Maja. „Bet es jau esmu tikai bite. Nē, tas par daudz liels prieks, neesmu pelnījusi, ka pret mani izturas tik mīļi."
„Nopelnīt labo un skaisto neviens nevar," sacīja elfs, „tas nāk mums kā saules stars."
Majas sirds sita nevaldāmi. Ai, jau kopš ilga laika tai ir kāda karsta vēlēšanās, viņa tikai nebija uzdrīkstējusies to izteikt. Elfs to laikam nojauta, jo viņš smaidīja tā, ka viņa priekšā nebija iespējams ko noklusēt.
„Nu?" jautāja elfs un atbīdīja no pieres zeltainās cirtas.
„Es gribētu iepazīt cilvēkus, kad tie ir visskaistākie," karsti iesaucās mazā bite, baidīdamās dabūt atbildi, ka tik lielu vēlēšanos nevar izpildīt.
Bet elfs cēlās nopietns un mierīgs, un viņa acīs atmirdzēja paļāvība; viņš satvēra mazās Majas drebošo roku un teica:
„Nāc, lidosim abi, tava vēlēšanās piepildīsies."