TĀ pāri ziedošām puķēm uzsāka puķu elfs un mazā Maja savu vasaras nakts ceļojumu. Kad tie lidoja pār strautu, ūdenī zibēja elfa baltais attēls, kas it kā zvaigzne ceļoja tiem līdzi.
Cik liela laime bija uzticēties šim daiļajam radījumam! Ar lielāko prieku viņa būtu uzstādījusi veselu virkni svarīgu jautājumu, bet neuzdrošinājās. „Gan jau elfs pats izdarīs visu itin labi," viņa domāja ar paļāvību.
Tā kopā laižoties cauri kādai papeļu alejai, pār viņiem gaisā kas nošvirkstēja un tumšs tauriņš, liels un stiprs kā putns, aizkrustoja tiem ceļu. Puķu elfs tam uzsauca: "^tjzgaidi vienu acumirkli, es tevi lūdzu!"
Majai bija jābrīnās, cik labprātīgi tumšais tauriņš paklausīja saucienam. Viņi apsēdās uz augstās papeles zara. Blakus tiem čabēja drebošas lapas un tālu bija saredzama klusā, apgaismotā nakts ainava.
Tauriņš sēdēja Majai taisni pretim mēnessgaismā. Lēni un mierīgi viņš vēcināja spārniem, it kā gribēdams kādu atvēsināt. Maja ievēroja, ka šķērsām pāri spārniem gulstas lieliskas spilgti zilas strīpas. Viņa melnā galva izskatījās apvilkta kā ar tumšu samtu, un seja ar melno kvēlojošo acu pāri varēja modināt domas, ka tas uzlicis savādu noslēpumainu masku. Cik brīnišķīgi bija nakts dzīvnieki. Maja nodrebinājās; tā šķita sapņojam savas dzīves dīvaināko sapni.
„Jūs esat loti skaists," sacīja tā svešajam, „bet patiesi…" Viņa izjuta brīža svinīgumu.
„Kas tas tev līdzi?" jautāja naktstauriņš elfam.
„Tā ir bite," atbildēja elfs. „Satiku to, izlidodams no zieda."
Varēja redzēt, ka tauriņam bija zināms, kas ar visu to saistās, jo Maju
tas uzlūkoja mazliet skaudīgām acīm un nopietns un domīgs palocīja galvu.
„Jūs, laimīgā," tas sacīja tad klusu.
„Vai tad jūs būtu varbūt bēdīgs?" sirsnīgi jautāja Maja.
Tauriņš papurināja galvu.
„Nē, bēdīgs jau gan ne," teica tas draudzīgi, pateicībā uzlūkodams Maju. Skatiens bija tik mīļš, ka Maja būtu uz vietas gatava noslēgt ar tauriņu draudzību. Bet priekš tā viņš bija par lielu.
Tad puķu elfs jautāja tauriņam, vai sikspārnis jau būtu devies pie miera.
„Jā, jau sen," atbildēja tauriņš. „To tu gan vaicā, baidīdamies par savu ceļa biedreni?"
Elfs piekrizdams pamāja. Maja ļoti labprāt būtu vēlējusies zināt, kas ir sikspārnis, bet elfs steidzās. Salda nemiera dzīts, tas atsvieda zeltītos matus no pieres. „Nakts ir īsa," sacīja tas, „nāc, Maja, mums jāpasteidzas!"
„Es tevi panestu kādu gabaliņu," ieminējās naktstauriņš.
„Citu reizi!" pateicās elfs.
„Tās vairs nekad nebūs," domāja mazā Maja, „jo ar rīta blāzmu puķu elfam jāmirst."
Naktstauriņš vēl brīdi sēdēja, noskatīdamies, kā tie tur abi aizlido, līdz elfa apģērba spīdums, kļūdams arvien vājāks, pēdīgi izzuda zilās tāles atvaros. Tad lēnām tas pagrozījās uz savas lapas un, pagriezis galvu sānis, sāka aplūkot savus lielos tumšos spārnus ar viņu platajām zilajām strīpām. Viņš pie tam kļuva ļoti domīgs:
„Tik bieži man ir nācies dzirdēt, ka es esot nejauki pelēks un ka mans uzvalks nemaz neesot salīdzināms ar dienas tauriņu lepno ģērbu. Mazā Maja redzēja tikai to, kas manī ir skaists." Un tad tas sāka domāt, vai viņš tomēr neesot bēdīgs, Maja taču bija par to jautājusi. „Nē," viņš sacīja, „bēdīgs es vairs neesmu, tā ir skaidra lieta."
Maja ar puķu elfu jau lidinājās caur kāda dārza biezajiem puduriem. Tas bija tiešām krāšņums, šī blāvā mēnessgaisma, ko nespēj izteikt neviena zemes bērna mute. Vēsās rasas un snaudošo puķu apburoši saldā dvesma spēja visu pārvērst neizsakāmā dabas dāvanā. Akāciju sarkanzilie ķekari dzirkstīja no liela svaiguma, un rožu krūms atgādināja mazas ziedošas debesis, pilnas sarkanu lampiņu. Skumji bālās jasmīnu zieduzvaigznītes šķieda savu smaržu tādā pārpilnībā, it kā gribēdamas vēl šinī pašā acumirklī izdāvināt itin visu, kas tām piederēja. Maja, galīgi samulsusi, spieda roku elfam, kura apskaidrotās acis staroja laimē.
„Kas to būtu domājis," sacīja mazā Maja, „nē, patiešām, kas to būtu turējis par iespējamu." Bet te viņa ieraudzīja kaut ko, kas to skumdināja līdz sirds dziļumiem.
„Redzi, tur nokrita viena zvaigznīte," tā izsaucās. „Nu tā maldās apkārt un nevar vairs atrast savu vietu pie debesjuma."
„Tas ir jāņtārpiņš," nopietni paskaidroja elfs.
Neraugoties uz savu izbrīnu, Maja tagad pirmo reizi noskārta, kāpēc elfs viņai likās tik mīļš. Viņš nesmējās nekad par tās nezināšanu, bet gan palīdzēja viņas domu trūkumos, kad tā pati nevarēja tikt galā.
„Tie ir savādi dzīvnieciņi," turpināja elfs. „Savu gaismu tie nes visur līdz siltajās naktīs, tādējādi atdzīvinādami tumsu zem krūmāju lapu cekuliem, kur mēnessgaisma neiespiežas, un tā viegli atrod cits citu. Vēlāk, kad mēs nāksim pie cilvēkiem, tev jāiepazīstas ar vienu no tiem."
Maja vēlējās zināt, kāpēc tā.
„To tūliņ redzēsi," atteica puķu elfs.
Viņi bija jau nonākuši pie kādas lapenes, kura visgarām bija noaugusi ar jasmīniem. Viņi nolaidās tuvu zemei netālu no lapenes, kurā bija dzirdamas klusas balsis. Puķu elfs pamāja kādam jāņtārpiņam. „Esi tik labs," elfs lūdza mazo, „un rādi man drusku gaismas, mums te jātiek cauri tumšajām lapām, lai nokļūtu jfenīnu lapenes iekšienē."
„Bet tu jau gaismo labāk par mani," teica jāņtārpiņš.
„Es arī to pašu saku," teica mazā Maja, gribēdama apslēpt savu uztraukumu.
„Man jāietinas kādā lapā," sacīja elfs, „citādi mani ieraudzīs cilvēki un izbīsies. Mēs, elfi, rādāmies cilvēkiem tikai sapņos."
„Tā ir cita lieta," teica jāņtārpiņš. „Vari rīkoties ar mani pēc patikas. Darīšu, kas stāvēs manos spēkos. Bet vai tas lielais kustonis, kas tev ir līdzi, nedarīs man ko ļaunu?"
Elfs papurināja galvu, un jāņtārpiņš tūlīt arī tam noticēja.
Tagad puķu elfs rūpīgi ietinās lapā, tā ka viņa baltais tērps nenāca redzams. Tad viņš noplūca vienu pulkstenīti, ko tas atrada zālē, un kā bruņu cepuri to uzlika uz saviem vizmojošiem matiem. Redzama bija tikai baltā sejiņa, bet tā bija tik maza, ka grūti nāktos to saskatīt. Nu viņš palūdza jāņtārpiņu sēsties tam uz pleciem un ar spārnu no vienas puses drusku aizsegt lampiņu, lai gaisma nespiestu acīs. Tad paņēma Majas roku un sacīja: „Tagad nāc. Vislabāk būs tepat pakāpties uz augšu." Mazā Maja, domās kavēdamās pie elfa nostāstiem, jautāja tam, kad tie kāpa pa stīgām uz augšu:
„Vai cilvēki gulēdami sapņo?"
„Ne tikai gulēdami, bet dažreiz tie sapņo, arī būdami nomodā," elfs stāstīja. „Tad tie sēž sevī nogrimuši, galvu mazliet noliekuši, un viņu acis meklēdamas raugās tālumā, it kā tās gribētu ieskatīties pašās debesīs. Viņu sapņi ir visnotaļ skaistāki par dzīvi, un tāpēc mēs viņiem arī rādāmies tikai sapņos."
Bet te elfs pielika sīko pirkstiņu pie lupām, nolieca mazu ziedošu jasmīna zariņu pie malas un pabīdīja Maju drusciņ uz priekšu.
„Skaties lejup," viņš klusi teica, „tur tu ieraudzīsi, ko vēlējies."
Maja ieraudzīja mēnessēnā divus cilvēkus sēžam uz sola. Tie bija jaunava un jauneklis. Jaunekļa roka bija apkampusi jaunavu un turēja to it kā sargādama; jaunava bija noliekusi savu galvu pie tā kamieša. Viņi sēdēja klusēdami un platām acīm lūkojās naktī. Varētu domāt, ka viņi ir iemiguši, tik klusu bija visapkārt; tikai tālu laukos dzirdēja circeni un pa lapām lēni staigāja mēnesnīca.
Maja ar sajūsmu skatījās meitenes sejā. Lai gan tā viņai izlikās bāla un skumīga, taču tanī bija redzams lielas laimes atspīdums, ko izstaroja it kā apslēpta gaisma. Zeltaini mati, tādi paši kā elfam, gandrīz aizklāja lielās acis, un tajos dusēja vasaras nakts debesu blāzma. No viņas sārtajām
pusatvērtajām lūpām izlauzās grūtsirdīga un tanī pašā laikā laimes pilna nopūta, it kā viņa būtu gatava upurēt visu, kas tai ir, tā vīra laimei, kas viņai sēdēja blakus. Viņa pagriezās pret viņu un, novilkdama viņa galvu pie sevis, iečukstēja tam ko ausī, kas uz tā sejas uzbūra brīnišķīgu smaidu; Majai likās neticami, ka zemes bērns tā varētu smaidīt. No viņa acīm izstaroja tāda laime un tāds spēks, it kā visa lielā zeme piederētu tam vienam un pasaulē vairs nebūtu ne ciešanu, ne sāpju.
Maja nejuta vajadzību zināt, ko tas atbildēja meitenei. Majas sirds drebēja, it kā cilvēku laime būtu arī viņas daļa.
„To jaukāko, ko manas acis varētu skatīt, esmu redzējusi," noteica viņa. „Tagad es zinu, ka cilvēki visskaistākie ir tad, kad tie cits citu mīl."
Maja pat nezināja, cik ilgi viņa bija tā klusu aiz lapām ķēdējusi. Kad tā apgriezās, jāņtārpiņa gaisma bija nodzisusi, un elfa arī vairs tur nebija.
Pa lapenes izeju pāri laukiem pie horizonta jau bija saredzama sarkana gaismas svītra.