SAULE spīdēja jau augstu pār kokiem, kad Maja otrā rītā pamodās savā meža pilī. No sākuma tai likās, ka pēdējās nakts piedzīvojumi ir tikai skaisti sapņi, bet tad tā tomēr atcerējās, ka vēsā rīta krēslā viņa bija atgriezusies mājās un nu bija jau gandrīz pusdienas stunda. Nē, tā ir bijusi īstenība, nakti viņa ir pavadījusi kopā ar elfu un mēnessgaismā redzējusi cilvēkus, kas sēdēja apkampušies jasmīnu lapenē.
Arā saules tveicē kaisa lapas, pūta silts vējiņš, un Maja dzirdēja insektu daždažādās balsis. Ak, ko gan zināja visi tie, un ko zināja viņa! Maja tā lepojās ar saviem piedzīvojumiem, ka nespēja diezgan ātri, kā būtu gribējusi, izkļūt laukā; likās, ka tai no acīm vien visi nolasīs lielo notikumu.
Bet ārpasaulē viss gāja parasto gaitu. Nekas nebija grozījies, un itin nekas neatgādināja zilo nakti. Kukainīši nāca, sveicināja un steidzās tālāk, un pļavā virs raibajām puķu galviņām, kur mirgoja sakaitētais gaiss, valdīja dzīva kustība. Majai piepeši kļuva ļoti sērīgi ap sirdi. Viņa sajuta, ka nav neviena paša uz pasaules, ar ko varētu dalīties kā priekos, tā bēdās. Pie citiem steigties tā arī neuzdrošinājās. „Es gribu laisties uz mežu, tas ir nopietns un pilns svinīguma un vislabāk piemērots manam garastāvoklim."
Tam, kas ātrumā vienaldzīgi staigā iemītos ceļus, paliks mūžam sveši tumšā meža brīnumi un lielie noslēpumi. Lai tos redzētu, vajadzīgs izlocīt zaru zarus vai arī ļaut skatienam brīvi slīdēt caur krūklenājiem, augsto zāli vai pār biezo sūnu. Zem augu ēnainām lapām, zemes alās un koku dobumos, satrupējušu celmu satrūdējušā mizā un izlocīto sakņu cilpās, kas kā čūskas aizlokās pa zemes virsu, tur visur dienu un nakti norisinās rosīga un daudzveidīga dzīve ar saviem priekiem un briesmām, cīniņiem, ciešanām un arī izpriecām.
Mazā Maja zināja no visa tā vēl ļoti maz, kad tā lidoja zem zaļo lapu
jumta starp brūnajiem koku stumbriem. Zem sevis zālē tā vieda šauru taku, kas kā noteikts ceļš veda no biezokņa ārā. Dažbrīd viņai likās, ka saule pazūd aiz mākoņiem, tik zemas kļuva ēnas zem augstajiem lapu kroņiem un biezajiem krūmājiem; tad tā atkal lidoja zaļi zeltītā spožumā uz priekšu pār platlapaino papardīšu mazajiem biezokņiem un ziedošiem krūklenājiem.
Mežs pēdīgi atvēra savus apjumtos pīlāru vārtus, un Maja ieraudzīja bagātīgā saules zeltā plašu rudzu lauku. Starp vārpām spīdēja rudzupuķes un magones. Mazā bite nometās kāda tīruma malā augošā bērza zaros un lūkojās sajūsmināta šinī zelta jūrā, kas šīs mierīgās dienas klusumā atradās tās priekšā. Lauks rādījās nepārredzami plašs ar saviem vārpu viļņiem, ko, mīlīgi pūzdams, sacēla bailīgais vasaras vējiņš, kas negribēja nekur traucēt skaistās pasaules mieru.
Zem bērza zariem pār rudziem laidelējās mazi brūni taurenīši un gāja rotaļā „No zieda uz ziedu". Jaunu tauriņu starpā tā ir ļoti iemīļota rotāto. Katrs tauriņš nosēžas uz savas puķes, bet tauriņiem par vienu jābūt vairāk, nekā tuvumā ir puķu. Šis pārpalikušais tad ir vidū par saucēju. Un, kad atskan viņa sauciens, visiem jāceļas un jāmaina vietas. Kas novēlojas un neatrod vairs brīvas puķes, tam jāiet-vidū par saucēju. Tas bija ļoti interEsanti.
Labu laiciņu Maja noskatījās ar lielu patikšanu. „Tādu rotaļu varētu iemācīt arī mazajām bitītēm stropā," domāja viņa. „Mēs to sauktu „Nd šūniņas uz šūniņu". Bet nez vai Kasandra to pieļautu."
Atceroties savu dzimteni, mazo Maju pārņēma piepešas skumjas] Tikko tā gribēja nodoties dziļākām pārdomām, te kāds blakus viņai iesāka:
„Labs rīts. Jūs esat bestija, kā man liekas."
Mazā Maja ļoti iztrūkās un ātri pagriezās pret runātāju.
„Nē, nebūt ne!" teica Maja.
Blakus viņai sēdēja puslode ar septiņiem melniem punktiem uz muguras. Zem šī skaisti spīdošā sarkanbrūnā kupola bija redzama sīciņa melna galviņa spodrām ačelēm, un tālāk Maja saskatīja arī tievas kājiņas, kas smalkas kā diedziņi lūrējās no kupola apakšas un nesa to, cik labi spēdamas. Maju bija uzrunājis šis resnītis. Neskatoties uz savādo ārieni, tas Majai sevišķi patika, jo viņā bija kaut kas piemīlīgs.
„Kas jūs tāds esat?" jautāja Maja. „Es pati esmu Maja no bišu tautas." !
„Vai jūs gribat mani apvainot?" jautāja mazais. „To darīt trūktu iemesla, to iegaumējiet."
„Man tas nav nācis ne prātā," sacīja Maja izbrīnījusies, „es patiešām nepazīstu jūs."
„Pateikt tā var katrs," teica resnītis. „Bet nākšu jūsu atmiņai palīgā. Lūdzu, skaitiet."
Un mazais sāka lēnām griezties riņķī. „Vai man jāskaita jūsu punkti?" „Jā, laipni lūdzu," teica vaguliņš. „Tur ir septiņi punkti," teica Maja.
„Nu?" jautāja vaguliņš. „Tātad jūs arvien vēl nezināt? Tad es jums pasacīšu. Esmu pēc profesijas dzejnieks, septiņpunktu ģimenei piederīgs, un mans vārds — Aloizs. Cilvēki mani sauc arī par mārīti. Bet tā ir viņu ilarīšana. Bet to jau jūs zināsit katrā ziņā."
Maja neuzdrošinājās sacīt nē, jo baidījās to sāpināt.
„0," iesaucās Aloizs, „es pārtieku no saules gaismas, dienas miera un cilvēku mīlestības."
„Bet vai tad jūs nekā neēdat?" pārsteigta jautāja Maja.
„Kā ne, lapu utis. Jūs ne?"
„Nē," teica Maja, „tas taču ir…"
„Kā tas ir? Kā?"
„Tas nav pieņemts," sacīja nedroši Maja.
„Protams!" izsaucās Aloizs un pūlējās pacelt vienu plecu uz augšu, kas viņam tomēr neizdevās cietā svārka dēļ. „Jūs kā jau mietpilsone darāt tikai lo, kas pieņemts. Mēs, dzejnieki, tā netiktu tālu. Vai jums ir laiks?"
„Jā, protams," sacīja Maja.
„Tad nolasīšu jums priekšā vienu dzeju. Sēdiet mierīgi un aizveriet acis, lai apkārtne jūs netraucē. Dzeju sauc „Cilvēka pirksts". Personīgs piedzīvojums un mans sacerējums. Vai jūs klausāties?"
„Jā," teica Maja, „uzmanīšu katru vārdu."
Cilvēka pirksts
Man tu kādreiz pieskāries, kad es dzīvē laimīgs biju. Apaļš tu un izstiepies. Augšā gludu pamanīju bruņu segu, ieraudzīju, ka tā gan var kustēties; apakšā tu cieši siets.
„Nu?" jautāja pēc brītiņa Aloizs. Acīs tam bija asaras un balss drebēja.
„Cilvēka pirksts mani ļoti aizgrāba," runāja Maja, juzdamās neveikli. Patiesībā viņa zināja daudz skaistākas dziesmas.
„Ko jūs teiksit par formu?" jautāja Aloizs, sērīgi smaidīdams. Viņš bija aizkustināts no lielā iespaida, kādu pats uz sevi bija atstājis.
„Apaļš un izstiepies," teica Maja, „jūs pats jau tā esat dzejojis."
„Es jau runāju par dzejas formu, par tās māksliniecisko formu."
„Ak tā," steidzīgi piebilda Maja, „to es atrodu par ļoti labu."
„Vai ne?" iesaucās Aloizs. „Jūs gribat teikt, ka šī dzeja pieskaitāma labākām, kādas vien jūs pazīstat, un ka jāmeklē tālu, lai atrastu ko līdzīguJ Māksla nedrīkst stāvēt uz vietas. Dzejnieku lielākā daļa aizmirst to. Un kur tad apmēri, vai ne?"
„Protams," runāja Maja, „es ticu…"
„Jūsu nešaubīgā ticība manam talantam, kā jums labpatikās nupat iz-ļ teikties, man liek taisni nosarkt. Lai jums lielais paldies. Bet nu man jāiet, māksliniekam piedien vientulība. Palieciet sveika!"
„Ardievu," teica Maja, kas pat lāgā nezināja, ko šis mazais īsti bija gribējis. „Viņš pats jau gan to zinās," nodomāja viņa. „Liels gan tas nav, bet varbūt vēl augs." Viņa skatījās, cik cītīgi tas rāpjas pa zariņu augšāJ Sīkās kājiņas bija tikko sakatāmas, varēja pat nodomāt, ka tas bīdās uz ma-ļ zlem rullīšiem.
Tad Majas acis vērās atkal uz zeltaino rudzu lauku, pār kuru lidinājās, tauriņi. Tas patika Majai daudz labāk nekā Aloiza Septiņpunkta ražojums*