AK, cik priecīgi sākās šī diena un cik baigi un briesmu pilnai tai bija beigties. Pēcpusdienā pie lielās, vecās ūdens mucas bija notikusi savāda iepazīšanās. Maja sēdēja smaržīgajos pliederu ziedos, kas atspoguļojās vecās mucas klusajā melnajā ūdenī. Augstāk krūmājā sarkankrūtītis dziedāja tik jauki un priecīgi, ka Maja nemaz nevarēja samierināties ar to, ka ar putniem nevar draudzēties. Viņi bija par lieliem un apēda tādu kā biti, tā bija tā lieta. Maja bija paslēpusies baltajā ziedā un klausījās; viņa skatījās tā, ka saules staru asās bultas krita taisni acīs, kad tā izdzirda kādu klusu nopūšamies. Apgriezušies tā ieraudzīja vēl līdz šim neredzētu kukaini. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka tam ir katrā pusē, mazākais, simts kāju. Tas bija droši trīsreiz lielāks par viņu, bet šaurs, zems un bez spārniem.
„Ak Kungs!" iesaucās Maja. „Bet tad vajag gan jums varēt skriet."
Svešais to domīgs uzlūkoja.
„Es šaubos," tas runāja, „varēja būt labāk. Man ir par daudz kāju. Ziniet, kamēr viņas visas iekustina, paiet laiks. Bija laiki, kad es to nezināju, tad es bieži vēlējos vēl kādu pāri klāt. Bet kā Dievam pašam tīk. Kas jūs tāda esat?"
Maja teica savu vārdu.
Svešais paklanījās un pakustināja dažas kājas.
„Mani sauc — Hironīms no simtkājaino ģimenes. Mēs esam sena ģints un modinām visur apbrīnošanu. Nav dzīvnieku, kas varētu uzrādīt tādu skaitu kāju. Nezinu, vai kādam ir vairāk par astoņām."
„Jūs esat pasakaini interesants," sacīja mazā Maja, „un jūsu krāsa ir reti savāda. Vai jums ir ģimene?"
„Nē, nē! Kāpēc gan to?" jautāja simtkājis. „Pie kā tas novestu? Mēs iznākam no oliņas — un ar to tā lieta izbeidzas. Ja mēs nevarēsim paši stāvēt uz savām kājām, kam tad tas vēl būs iespējams?"
„Ir jau pareizi," noteica domīgi Maja, „bet vai tuvinieku nav jums nekādu?"
„Nav, mana labā. Es pats uzturu sevi un — šaubos."
„Par ko tad jūs šaubāties?"
„Tas man ir tā iedzimts," atbildēja svešais, „mani māc pastāvīgi šaubas."
Izbrīnījusies Maja to uzlūkoja lielām acīm. Viņa nesaprata, kā viņš to īsti domāja, bet nevēlējās būt uzbāzīga.
„Es šaubos, ka jūs būtu sev atradusi labu uzturēšanās vietu," teica pēc laiciņa Hironīms. „Vai jūs nezināt, kas atrodas tur tanī vītolā?"
„Nē."
„Nu redzat, es jau šaubījos, vai jūs maz to zināt. Tur ir sirseņu pilsēta."
Aiz bailēm Maja tikko nenovēlās no zieda. Tā palika bāla kā līķauts un trīcēdama jautāja, kur tā pilsēta īsti atrodas.
„Redzat tur to veco strazdu būri pie vītola stumbra? Būris ir tik nemākulīgi uzvilkts, ka es no sākta gala šaubījos, vai tur kāds strazds līdī iekšā. Ja būrīša durvis nav pret rītiem, tad neviens prātīgs putns nedzīvos tanī. Tā ir lielākā sirseņu pilsēta mūsu zemē. Tas gan būtu jums jāzina, jo cik esmu novērojis, tad šie laupītāji ir bišu ienaidnieki."
Maja tikko vairs klausījās. Viņa skaidri redzēja cietokšņa mūru zaļumos — un elpa tai aizrāvās.
„Man jātiek prom," iesaucās viņa, „un cik ātri vien iespējams."
Bet tanī pašā brīdī aiz viņas atskanēja skaļi ļauni smiekli, un Maju kād sagrāba aiz apkakles tik nežēlīgi, ka likās, tai būs salauzts kakla skriemelis
Šos smieklus viņa aizmirst nav varējusi visu savu mūžu. Tie skanēja kā pašas pekles izsmiekls, kurā jaucās bruņu drausmīgā žvadzēšana.
Hironīms palaida vaļā uzreiz visas savas kājas un nokūleņoja caur zariem atpakaļ ūdensmucā.
„Šaubos, vai tur ies labi," tas nosauca, bet mazā bite tā vairs nedzirdēja.
Sākumā pat apgriezties nebija iespējams, tik cieši to turēja. Viņa redzēja tikai roku zelta bruņās, bet tad piepeši pamanīja milzīgu galvu ar šausmīgām knaiblēm. Pirmās domas viņai bija, ka tā ir lapsene, bet tad tikai noprata, ka atrodas sirseņa nagos. Šis dzeltenmelnais tīģerlāsotais nezvērs bija vismaz četrreiz lielāks par viņu.
Pēdīgi viņa atdabūja tomēr savu balsi un, cik vien stipri varēdama, sāka saukt pēc palīga.
„Ko nu kliedz, mazā," teica sirsenis nepanesami laipni un ļauni pie tam smīnēdams.
„Atlaidiet mani," kliedza Maja, „jeb es jums iedzelšu pašā sirdī."
„Pašā sirdī?" smējās sirsenis. „Tā būtu liela drošsirdība. Bet tam jau vel diezgan laika, mana mazā."
Negantas dusmas pārņēma Maju. Saņēmusi visus savus spēkus, tā apgriezās un, skaudrajam kaujas saucienam atskanot, vērsa savu dzeloni taisni pret sirseņa krūtīm. Bet te notika brīnums, un Maja sastinga aiz šausmām: dzelonis, bruņās neiedūries, atsprāga saliecies atpakaļ!
Sirsenim acis zvēroja aiz dusmām.
„Galva tev būtu jānokož sodam par tādu nekaunību," tas bargi teica, „un to es arī darītu, ja ķēniņienei netiktos labāk svaigas bites nekā beigtas. Tādu treknu kumosu kā tu labs kareivis nodod savai ķēniņienei."
Un tas pacēlās līdz ar Maju gaisos un laidās taisni uz laupītāju pili.
„Nē, tas ir par daudz," domāja mazā bite, „to neviens nevar izturēt." un zaudēja samaņu.
* * *
Kad tā pēc ilgāka laika atmodās no reiboņa, tveicīgā puskrēslā gaiss bija piesātināts ar asu kodīgu smaku, kas viņai likās nejēdzīgāka par visām smakām. Pamazām tā atjēdzās, un sirds pildījās ar nāvīgām skumjām. (iribējās raudāt, bet asaru nebija.
„Vēl neesmu apēsta," tā runāja drebošā balsī, „bet notikt tas var katru acumirkli."
Skaidri bija sadzirdamas balsis cietuma sienām cauri. Viņa nu arī uivēroja, ka pa šauru šķirbiņu iekšā spiedās mazdrusciņ gaismas. Savus mūrus sirseņi netaisa no vaska, kā to dara bites, bet no savādas sausas masas, kas izskatās kā čagans pelēks papīrs. Gaismas svītrā, kas spiedās viņas cietumā, tā sāka palēnām saskatīt savu apkārtni un gandrīz sastinga no bailēm, ieraudzīdama visapkārt līķus. Taisni pie viņas kājām uz muguras gulēja mazs rožu vaguliņš, un tālāk drusku iesānis tā pazina lielās skrejvaboles salauzītos kaulus, un noslepkavoto bišu spārni un bruņas bija i/mētāti visapkārt.
„Ak, kam man vajadzēja krist tādā nelaimē," kunkstēja mazā Maja. Viņa vairs nedrīkstēja kustēties un, no bailēm trīcēdama un drebēdama, iespiedās šī šausmu kambara vistālākā kaktiņā.
Cauri sienai kļuva atkal dzirdamas sirseņu balsis, un nāves bailēs Maja pielīda pie mazās šķirbiņas un sāka caur to lūkoties.
Bija redzama liela zāle, pilna ar sirseņiem. Zāli apgaismoja sagūstītie jāņtārpiņi. Vidū tronī sēdēja ķēniņiene. Kā redzams, tur notika svarīga apspriede. Maja saprata katru vārdu.
Ja vien šie mirdzošie nezvēri nebūtu iedvesuši neizsakāmas šausmas, lad viņa katrā ziņā būtu sajūsmināta par to spēku un krāšņumu. Pirmo reizi tā tagad skaidri saprata, kā izskatās laupītāji. Ar izbrīnu un bailēm tā redzēja greznas zelta bruņas, kas bija izrotātas visgarām lieliskām melnām strīpām, tā ka no viņiem radās iespaids, kāds droši vien rodas bērnam, kad tas ierauga pirmo reizi tīģeri.
Sargs gāja apkārt gar zāles sienām un vēlēja jāņtārpiņiem spīdēt, cik vien jaudas. Viņš darīja, to klusi draudēdams, lai netraucētu apspriedi, baidīja tos ar garu bozi un pie tam arvien čukstēja:
„Spīdi, citādi tevi apēdīšu!"
Tās bija briesmu lietas, kas notika sirseņu pilī.
Tad Maja dzirdēja sirseņu ķēniņieni sakām:
„Tātad paliek, kā norunāts: rītrītā vienu stundu pirms saules lēkta sapulcējas karavīri. Jāuzbrūk bišu pilsētai pils parkā. Strops jāizlaupa un jāsaņem pēc iespējas daudz gūstekņu. Kas sagūstīs Helenu VIII, to iecelšu bruņinieku kārtā. Turieties droši un atnesiet mājā labu laupījumu. Ar to es slēdzu sapulci. Dodieties pie miera!"
Pēc šiem vārdiem viņa piecēlās un ar saviem pavadoņiem atstāja zāli.
Mazā Maja tikko noturējās skaļi neieraudājusies.
„Mana lauta," viņa šņukstēja, „mana dzimtene!" Tā aizklāja ar rokām muti, aizturēdama kliedzienu, — tās izmisums bija bezgala liels.
„Ak, kaut es būtu labāk nomirusi, iekams to visu dzirdēju," viņa kunkstēja. „Neviens nebrīdinās manējos. Tiem uzbruks miegā un tos nokaus. Ak, mīļais Dieviņ, dari brīnumu, palīdzi man, palīdzi man un manai tautai mūsu bēdās."
Zālē nodzēsa jāņtārpiņus un tos apēda. Lēnām cietoksnī viss apklusa. Likās, ka par Maju vairs neviens nedomā.
Lēnītiņām vāja krēsla pildīja viņas cietumu, un likās, it kā no ārienesj atskanētu lauku circeņa nakts dziesma. Nekad nekas Majai nebija izlicies' šausmīgāks par šo cietokšņa cietumu ar viņa miroņu atliekām.