BET Majas izmisuma vielā drīz stājās cieša apņemšanās. Rādījās, il kā tā atcerētos, ka viņa ir bile. „Še es nu sēžu un žēlojos," viņai pēkšņi iekrita prātā, „it kā man trūktu domu un spēku. Tā es daru savai apdraudētai tautai un ķēniņienei negodu. Man tā kā tā jāmirst, tad, mazākais, darīšu to lepni un droši un mēģināšu glābt savējos."
Viņai it kā aizmirsās viss garais šķiršanās laiks no savējiem un dzimtenes: Maja jutās viņiem tuvāka nekā jebkad, un tā lielā atbildība, kura tai piepeši uzgūlās, jo viņa zināja sirseņu noslēpumu, deva tai lielu apņēmību un drosmi.
Ja manējiem jātop uzvarētiem un jāmirst, tad lai notiek tas pats arī ar mani, domāja viņa, bet papriekšu es darīšu visu iespējamo, lai tās glābtu.
„Lai dzīvo mana ķēniņiene!" viņa iesaucās.
„Klusu tur iekšā!" rupji atskanēja no ārienes.
U, tā bija briesmīga balss. Tas laikam bija sargs, kas gāja savā gaitā. Skaidra lieta, sen jau bija iestājusies nakts. Kad soļi laukā apklusa, Maja sāka tūlīt palielināt šķirbu, kas veda uz zāli. Viņai izdevās viegli pārkost irdeno sienu, kaut arī pagāja ilgs laiks, kamēr caurums kļuva pietiekami liels. Beidzot viņa varēja izspraukties, ko tā darīja uzmanīgi un ar drebošu sirdi, jo viņa zināja, ka tas maksās dzīvību, ja kāds viņu pamanīs. No cietokšņa nezināmiem dziļumiem atskanēja pamatīga krākšana.
Zālē valdīja neskaidra zila gaisma, kas plūda caur ieeju. Tā ir mēnessgaisma, sprieda Maja un soļoja uzmanīgi uz to pusi, turēdamās pastāvīgi gar sienām dziļajā ēnā. No zāles veda šaura augsta eja uz vārtiem, no turienes nāca nakts debessgaisma. Maja dziļi nopūtās — viņa redzēja lielā bezgalīgā tālē mirdzam pie debesīm vienu zvaigzni. „Ak brīvība," tā domāja.
Eja bija pavisam gaiša un klusa; soli pa solim Maja līda uz priekšu; vārti arvien tuvojās. Ja es tagad paceļos spārnos, viņa domāja, tad esmu ārā. Sirds viņai krūtīs sitās, it kā gribētu tās pārplēst.
Te viņa ieraudzīja sargu, kas stāvēja vārtu ēnā, atspiedies pret vienu stabu.
Kā pienaglota Maja palika stāvot, visas viņas cerības sabruka. Par garāmtikšanu tur nebija ko domāt. Ko viņai darīt? „Vislabāk būs, ja es atgriezīšos," viņa domāja, bet pie vārtiem stāvošā milzeņa izskats to apturēja. Likās, ka tas, dziļi domās nogrimis, raugās mēness apspīdētā naktī. Smakru tas bija atspiedis rokā un galvu noliecis mazliet sānis. Kā spīdēja viņa zelta bruņas mēness gaismā! Visa viņa izturēšanās aizkustināja mazo Maju. „Viņam tik bēdīgs izskats," domāja Maja. „Cik viņš ir skaists, cik cēla tā gaita un cik lepni zvīļo viņa bruņas. Ne dienu, ne nakti viņš tās nenoliek, vienmēr gatavs laupīt, cīnīties, mirt…"
Mazā Maja pavisam aizmirsa, ka tas viņas ienaidnieks, ko tā redzēja savā priekšā. Ak, cik bieži tas viņai gadījās, ka viņas sirds un viņas prieks par daiļo tai bija licis aizmirst visas briesmas.
Te pēkšņi no laupītāja bruņu cepures pazibēja zeltaina gaismas svītra; laikam tas pagrieza galvu.
„Mīļais Dieviņ!" čukstēja mazā Maja. „Nu ir beigas!"
Tad sargs gluži mierīgi sacīja:
„Nāc vien tuvāk, mazā."
„Ko?" iesaucās Maja. „Kā, jūs mani redzējāt?"
„Jā, bērns, jau sen. Tu izkodi sienā caurumu un pēc tam, smuki turēdamās ēnā, atnāci līdz šejienei. Tad, līdzko mani ieraudzīji, izčibēja visa tava drošsirdība. Vai nebija tā?"
„Jā," atbildēja Maja, „jums taisnība." Aiz bailēm tā drebēja. Tātad visu laiku viņu bija novērojis sargs. Viņa atcerējās dzirdējusi kādreiz par šo gudro laupītāju aso prātu.
„Bet ko tu še gribi?" vaicāja labsirdīgi sargs.
Majai likās vēl tagad, ka viņam būtu nobēdājies izskats; varēja vērot, ka tā prāts ir nodarbināts ar pavisam citām lietām un ka visu šo notikumu tas neņem ne tuvu tik nopietni kā viņa pati.
„Es vēlētos izkļūt laukā," tā atbildēja. „Arī drosmi neesmu zaudējusi, vienīgi izbijos no jūsu spēka un skaistuma un zelta bruņu spožuma. Bet tagad varu cīnīties ar jums."
Izbrīnā sargs paliecās drusku uz priekšu, skatījās Majā un smaidīja. Šis smaids nebija ļauns, un mazo Maju pārņēma sveša, vēl līdz šim nepazīta
sajūta. Viņai likās, it kā ši jaunā kareivja smaidam ir slepena vara pār tās sirdi.
„Nē, mazā," runāja tas gandrīz sirsnīgi, „cīnīties mēs neiesim. Jūs esat varena tauta, bet mēs esam stiprāki. Atsevišķs sirsenis nekad necīnīsies ar atsevišķu biti. Ja vēlies, tu vari brītiņu uzkavēties šeit un ar mani papļāpāt. Bet ne ilgi, drīz modināšu kareivjus, un tad tev jātiek atpakaļ."
Savādi, šī kareivja nosvērtā laipnība atbruņoja Maju vieglāk, nekā to būtu spējuši dusmas un naids. Viņu pārņēma kaut kas līdzīgs apbrīnošanai. Lielām skumīgām acīm viņa raudzījās uz savu ienaidnieku, un, tā kā viņai bija jāseko savas sirds mājienam, tā teica:
„Esmu dzirdējusi vienmēr tikai sliktu par sirseņiem, bet jūs neesat ļauns. Es nevaru ticēt, ka jūs būtu ļauns."
Kareivis mierīgi uzlūkoja Maju.
„Visur ir labi un ļauni ļaudis," teica viņš nopietni, „bet mēs esam jūsu ienaidnieki, to neaizmirstiet. Tas būs vienmēr tā."
„Vai tad ienaidniekam jābūt vienmēr ļaunam?" jautāja Maja. „Kad jūs nule raudzījāties naktī, man bija jāaizmirst, ka jūs esat cietsirdīgs un mans naidnieks. Man rādījās, it kā jūs būtu bēdīgs, un es vienmēr esmu tā domājusi, ka radījumi, kas ir bēdīgi, nevar nekad būt ļauni."
Un, tā kā sargs klusēja, Maja turpināja drošāk:
„Jums pieder vara. Ja jūs gribat, jūs varat mani nogādāt atkal atpakaļ krātiņā, un man būs jāmirst, bet, ja gribat, varat arī dāvāt man dzīvību."
Kareivis saslējās. Viņa bruņas mazliet iežvadzējās un roka, kuru tas pacēla, pamirdzēja mēnessgaismā, kas jau dzisdama gulās uz vārtiem. Vai tuvojās jau rīts?
„Tev taisnība," viņš teica, „šī vara man ir. To uzticēja man mana ķēniņiene un mana tauta. Pavēle skan, ka neviena bite nedrīkst dziva atstāt cietoksni, kurā tā reiz iekļuvusi. Es palikšu uzticīgs savai tautai." Un pēc brītiņa klusuciešanas viņš piebilda klusām, it kā runātu pats ar sevi: „Man ir rūgti piedzīvojumi, cik sāpīga var būt neuzticība, to izbaudīju, kad Šnuka mani atstāja…"
Mazā Maja stāvēja apmulsusi un nezināja, ko atbildēt. Ak, viņu pašu pildīja tādas pašas jūtas — mīlestība pret savējiem, uzticība savai tautai. Viņa sajuta, ka te nav cita līdzekļa kā vien viltus vai vara; katrs darīja savu pienākumu un tomēr palika viens otram svešs un naidīgs. Bet vai kareivis patlaban nenosauca kādu vārdu? Vai viņš nerunāja par uzticību, ko viņam bija kāds lauzis? Šnuku tā pazina, vai tā nebija tā skaistā spāre, kas dzīvoja ezera krastā pie ūdensrozēm? Viņa trīcēja no uzbudinājuma: varbūt te bija glābiņš, bet viņa vēl nezināja, kādā ceļā to sasniegt.
Uzmanīgi tā jautāja:
„Kas ir Šnuka, ja drīkstu jautāt?"
„Ak, gar to tev nav daļas, mazā," atteica sargs, „tā ir man pazudusi, un es to vairs neatradīšu."
„Es pazīstu Šnuķu," teica Maja, pūlēdamās rādīties mierīga, „tā pieder pie spāru ģimenes un ir laikam visskaistākā pārējo starpā."
Maja vēl nebija redzējusi kareivi tādu, kāds tas kļuva pēc šiem vārdiem likās, viņš bija aizmirsis savu apkārtni un pieskrēja ar joni pie Majas.
„Kā?" viņš iesaucās. „Tu pazīsti Šnuku? Tūlīt tu teiksi, kur viņa ir!"
„Nē," atteica mazā Maja gluži klusu, bet noteikti. Iekšēji tā karsa aiz prieka.
„Es tev nokodīšu galvu, ja tu neteiksi!" kliedza sargs. Viņš pienāca pavisam tuvu.
„Galvu man nokodīs tā vai tā. Dariet vien jūs to! Es taču nenodošu daiļo spāri, ar kuru man ciešas draudzības saites! Jūs to katrā ziņā gribat sagūstīt."
Kareivis smagi elsoja. Tā kā laukā metās krēsla, tad Maja pamanīja, ka viņa piere bija bāla un acis baiļu un nemiera pilnas.
„Mans Dievs," tas teica, „ir jau laiks, man jāmodina kareivji. Nē, nē, mazā bitīt, es negribu Šnukai ļaunu darīt. Es mīlu Šnuku vairāk nekā savu dzīvību. Saki — kur es to varu atkal atrast?"
„Es arī mīlu savu dzīvību," teica mazā Maja, gudri vilcinādamās.
„Ja tu man pateiksi spāres Šnukas uzturēšanās vietu," teica sargs, un Maja redzēja, ka runāšana tam sagādā mokas un ka tas viss dreb, „tad es tevi atbrīvošu, un tu varēsi lidot, kurp vien gribēsi."
„Vai jūs turēsiet vārdu?"
„Mans laupītāja godavārds," sargs lepni teica.
Mazā Maja vārēja tikko parunāt. Vai nebija no svara katra minūte, ja viņa gribēja vēl pie laika brīdināt savējos par uzbrukumu? Bet viņas sirds gavilēja.
„Labi," viņa teica, „es jums ticu. Tad klausieties! Vai jūs zināt vecās liepas pie pils? Aiz tām stiepjas plašas puķu pilnas pļavas un tad beidzot nāk liels ezers. Ezera stūrī dienvidos, kur ietek strauts, krāšņojas saulē baltās ūdensrozes. Tur niedrājā dzīvo Šnuka. Jūs to atradīsit tur katru dienvidu, kad saule stāv augstu pie debesīm."
Kareivis piespieda abas rokas pie savas bālās pieres. Likās, viņš izcīnīja sevī grūtu cīņu.
„Tev taisnība," viņš klusu teica un ievaidējās, tā ka nevarēja teikt, vai tas nāca no sāpēm vai no priekiem. „Viņa man stāstīja, ka gribot doties uz baltajām peldošajām puķēm. Tās būs tās pašas, par kurām tu runāji. Tad nu laidies, un lai tev paldies!"
Un tiešām viņš nogāja sānis no ieejas. Ārā jau svīda gaisma.
„Laupītājs tur vārdu," viņš teica, bet nezināja, ko Maja bija naktī dzirdējusi cietoksnī, un tāpēc viņš domāja: kāda nozīme vienai mazai bitei, vai nav diezgan citu?
,.Palieciet sveiks," teica Maja un aizlidoja, vai elpu zaudēdama no steigas un ne ar vārdu nepateikdamās. Tiešām tam vairs neatlika laika.