MAZĀ Maja saņēma visus savus spēkus, visu savu gribu un sparu, kas tai bija atlicies; kā lode no mednieku bises stobra tā laidās zibens ātrumā, caur zilgano rita gaisu turp, taisni uz mežu. Bites var lidot ātrāk nekā lielākā daļa citu kukaiņu. Tur vispirms tā bija droša, jo varēja paslēpties, ja sirsenis sāktu nožēlot, ka to atlaidis, un tai dzītos pakaļ.
No kokiem krita smagi pilieni uz savītušām lapām meža zemē. Bija tik auksts, ka bitei draudēja sastingt spārni. Visā līdzenumā gulēja smalks plīvurs, un rīta blāzma vēl nebija manāma. Apkārt bija viss tik kluss, it kā saule būtu aizmirsusi zemi un visi dzīvie radījumi nogrimuši nāves miegā.
Tad Maja uzlidoja gaisā, cik vien augsti varēdama. Viens tagad tai bija no svara: jāatrod tik ātri, cik vien to atļāva prāts un spēks, savējo strops, sava tauta, sava apdraudētā dzimtene. Tai bija jābrīdina savējie, lai tie varētu apbruņoties pret uzbrukumu, kuru šinī rītā plānoja izdarīt briesmīgie laupītāji. Bišu tauta bija stipra un spējīga uzņemties cīņu ar pārsvarā esošo pretinieku, ja vien varētu apbruņoties un sagatavoties uz aizstāvēšanos. Bet nekad tas nebija izdarāms, ja tām uzbruka negaidot un tanī laikā, kad tās pašlaik mostas. Ja ķēniņiene un karavīri vēl gulētu, tad būtu briesmīgs slaktiņš un daudz gūstekņu, un sirseņu panākumi nodrošināti. Un nu, pārdomājot par savējo spēku un stiprumu, par viņu gatavību iet nāvē un to uzticību ķēniņienei, Maju pārņēma liels niknums pret ienaidnieku un tanī pašā laikā arī griba nest upurus un viņas apgarotās mīlestības aplaimojošā drosme.
Nebija viegli orientēties apkārtnē. Ilgu laiku jau tā nebija apkārtni tā vērojusi, kā citas bites darīja, kam arvien, atgriežoties no tāliem lidojumiem ar medus nastu, vajadzēja atrast savu stropu.
Tai likās, ka viņa vēl nekad nebūtu bijusi tik augstu gaisā kā tagad, un tā sāpīgi sajuta vēsumu un tikko spēja izšķirt tur apakšā atsevišķus priekšmetus. „Kas lai man rāda ceļu, nav man nekāda pieturas punkta, un
tak laikam nevarēšu sniegt savējiem nekādas palīdzības. Ak, nu būtu vislabākā izdevība visu par labu griezt," nopūtās viņa lielās bailēs, „bet ko tagad lai daru?" Te piepeši it kā slepena dziņa to raidīja noteiktā virzienā. „Kas tas varētu būt, kas mani turp ved un velk, tās laikam gan ilgas pēc dzimtenes". Un viņa padevās šai sajūtai un lidoja cik ātri varēdama taisnā virzienā. Te uzreiz tā skaļi iegavilējās: tālumā taisni pretī krēslā kā pelēki kupoli pacēlās lielo liepu kroņi pils parkā. Nu viņa zināja, kur tā atrodas, un acumirklī tā nolaidās itin tuvu zemei. Tā redzēja pļavās gaišos miglas blāķus paliekam arvien biezākus, un viņai nāca prātā puķu elfi, kas apmierināti un laimīgi tur mira savā agrā nāvē. Tas pildīja par jaunu viņas sirdi ar paļāvību, un bailes izzuda. Lai savējie niecina viņu par bēgšanu, lai ķēniņiene soda to, ja tikai kļūst pasargāta viņas tauta no draudošās briesmīgās nelaimes. Bija jau saredzama zilā egle cieši pie garas akmeņu sētas, kas sargāja bišu pilsētu pret vakara, vēju un tad viņa ieraudzīja pazīstamas skrejas spīdam, kā arī dzimtās pilsētas sarkanos, zaļos un zilos vārtus. Sirds viņai pukstēja tik strauji, ka likās pietrūkstam elpas, tomēr viņa izturēja un taisni laidās uz sarkaniem vārtiem; tur veda ceļš uz viņas tautu un ķēniņieni.
Kad tā nolaidās pie vārtiem uz skrejas laipiņas, divi sargi aizkrustoja tai ceļu u* pašu acumirklī saķēra. Aizelsusies Maja nevarēja sākumā iz- ritnāt pat vārda, un sargi jau gribēja to nomaitāt, jo bitēm ar nāves sodu aizliegts ielauzties svešā pilsētā bez ķēniņienes piekrišanas.
,.Atpakaļ," kliedza sargs un pagrūda rupji. „Kas jums nāk prātā? Ja jūs acumirklī negriezīsities atpakaļ, tad jums beigas." Un, pagriezies pret otru sargu, tas teica: „Vai tu būtu piedzīvojis ko līdzīgu — un vēl priekš saules lēkta?"
Maja ātri pateica savas tautas paroli, pēc kuras visas bites pazīst savējos, un sargi nekavēdamies to palaida vaļā. „Kas tas? Tu būtu mūsējā?" iesaucās sargi. „Un mēs tevi nepazīstam?"
„Laidiet mani pie ķēniņienes," stenēja mazā Maja, „bct tūlīt — bez kavēšanās, draud lielas briesmas."
Sargi vēl it kā vilcinājās, visu notiekošo neizprazdami.
„Ķēniņieni nedrīkst modināt pirms saules lēkta," teica viens no tiem.
Tad Maja iekliedzās tik stipri un spēcīgi, kā to sargi nebija dzirdējuši ne no vienas bites: „Tad arī ķēniņiene varbūt nekad vairs neuzmodīsies! Nāve seko man uz pēdām." Un pavēloši un dusmīgi tā teica: „Jūs mani nekavējoties vedīsiet pie ķēniņienes!" Nobijušies un dziļi satriektie sargi paklausīja.
Reizē tie steidzās pa siltām, piemīlīgām ielām un ejām, kuras visas līdz pēdējai Maja tūliņ atcerējās, un, lai gan no uzbudinājuma un steigas tā bija bez spēka, tomēr tās sirds drebēja zem dzimtenes cēlo darbu iespaida.
„Es esmu mājās," nedroši čukstēja bālās lūpas.
Pieņemamās telpās Maja saļimtu, ja sargs to neatbalstītu, kamēr otrs steidzās pie ķēniņienes tās dzīvojamās telpās ar neparasto ziņojumu. Nu jau abi sargi saprata, ka notiek kaut kas sevišķs, un ziņnesis skrēja, ko kājas nesa.
Vecākās vaska gatavotājas bija jau augšā, un šur tur durvīs sāka parādīties ziņkārīgas galviņas; notikuma vēsts izplatījās ātri.
No ķēniņienes telpām iznāca divi virsnieki. Maja tos pazina tūliņ, bet tie, ne vārda neteikdami, nostājās katrs savā pusē pie durvīm; tūliņ vajadzēja nākt ķēniņienei.
Tā iznāca divu kalpoņu pavadībā bez galma svītas. Ieraudzījusi Maju, tā pienāca klāt; redzot mazās bites lielo uztraukumu, kā arī tās pašreizējo neapskaužamo stāvokli, nopietnības un stingrības izteiksme ķēniņienes sejā kļuva mīkstāka.
„Tu nāc ar svarīgu vēsti?" jautāja tā mierīgi. „Kas tu esi?"
Maja nevarēja parunāt. Ar mokām tā beidzot izdvesa:
„Sirseņi!"
Ķēniņiene nobāla, bet nezaudēja apdomību, un tas nomierināja mazliet arī Maju.
„Visuvarenā ķēniņien," iesāka Maja, „piedod, ka nepildīju pienākumus, ko uzliek tava augstība, gribu vēlāk tev visu izstāstīt un visu nožēlot, kā arī izlūgties par visu piedošanu. Izglābos šonakt kā par brīnumu no sirseņu gūsta un ko tur pēdīgi dzirdēju — šorīt, kamēr vēl krēsla, sirseņi uzbrukšot mūsu valstij un to izlaupīšot!"
Pēc šiem Majas vārdiem visus klātesošos pārņēma dziļš neaprakstāms izmisums. Abas apkalpotājas, ķēniņienes pavadones, sāka skaļi vaimanāt, un virsnieki, kas stāvēja pie durvīm, arī bāli no bailēm, gribēja jau skriet, lai celtu trauksmi. Adjutants ieteicās:„Ak, Kungs Dievs…" — un apsviedās riņķī, jo viņš gribēja vienā laikā redzēt uz visām pusēm.
Tas bija tiešām lielisks skats — redzēt, ar kādu mieru un gara stiprumu uzņēma ķēniņiene šo satriecošo vēsti. Mazliet tā saslējās — un viņa guva savā staltā izskatā kaut ko tādu, kas iedvesa visiem bijāšanu un ari neaprobežotu uzticību. No gara pacilātības Maja drebēja; tik dziļi bagātu pārākumu tā nebija vēl ne pie viena novērojusi. Ķēniņiene pamāja virsniekiem un deva tiem īsos vārdos skaidras, saprotamas pavēles. Beidzot Maja vēl dzirdēja: „Dodu jums minūti Ielika manu pavēļu izpildīšanai; mazāko nosebošanu jūs samaksāsiet ar savu galvu." Abiem virsniekiem tomēr nevajadzēja skubināšanas; viņi drāzās projām ar tādu joni, ka prieks bija redzēt.
„Ai, mūsu ķēniņien!" ierunājās mazā Maja.
Ķēniņiene noliecās uz īsu mirkli pie Majas, un tā dabūja vēl redzēt, ka ķēniņienes sejā iemirdzējās uz brīdi maigums un mīlestība.
„Tev nākas pateicība," sacīja ķēniņiene, „tu izglābi mūs visus, un, lai < arī iepriekš nezin kas būtu nodarīts, tas viss ir izpirkts. Bet nu ej un atpūties, sirsniņ, tu izskaties par daudz vārga, redzi, kā trīc tavas rokas."
„Es labprāt mirtu par tevi."
„Par mums nebēdā. Mūsu valsts iedzīvotāju starpā, kas skaitās tūkstošos, nav neviena, kas nebūtu ar mieru bez apdomāšanās atdot par otru savu dzīvību. Tu vari mierīgi gulēt."
Viņa noliecās un noskūpstīja Maju uz pieres, tad deva zīmi apkalpotājām un pavēlēja rūpēties par Majas atpūtu.
Galīgi zaudējusi spēkus un gribu, bet dziļi aplaimota savā sirdī, Maja ļāvās aizvesties. Šķita, ka dzīvei nav vairs nekā skaistāka ko sniegt. Kā pa sapņiem tā dzirdēja tālumā skaļos skaudros signālus, kā valsts augstmaņi pulcējās ķēnišķīgos apartamentos un pēdīgi dobju tālu sadzirdamu dārdoņu, kas tricināja visu stropu.
„Kareivji! Mūsu kareivji!" blakus viņai čukstēja kalpotāja.
Beidzamais, ko dzirdēja Maja savā mazā klusā kambarītī, kurā to ievietoja atpūsties, bija gar pašām viņas durvīm maršējošo kareivju soļi. Viņa vēl dzirdēja skaidro komandu, drošu un paļāvīgu, bet tad jau pus pa sapņiem, it kā izdzisdama tālē, bija dzirdama vecā kareivju dziesma:
Saule, zelta saulīte,
Vairo labklājību;
Svētī mūsu valdnieci,
Dod mums vienprātību.