BIŠU pilsētā valdīja ārkārtīgs uztraukums. Pat revolūcijas dienas to nebija spējušas tādā mērā saviļņot. Strops dūca. Bitītes līdz pat pēdējai dega svētās dusmās pret saviem nāvīgajiem ienaidniekiem, kā arī karstā gribā raidīt visus spēkus pret tiem. Neradās ne samulsums, ne nekārtība, un apbrīnojamā ātrumā visi pulki jau stāvēja gatavībā; katrs skaidri un gaiši zināja savu pienākumu un arī to, kur tas visvairāk noderētu.
Un laika ari vairs nebija gaidīt. Kad uz ķēniņienes pavēli iznāca brīvprātīgie, kas kā pirmie devās aizsargāt skrēju, ieradās ari kā punktiņi žvinkstēdami pirmie izsūtītie vēstneši, ziņodami par sirseņu tuvošanos. Baigās gaidās visi klusēja. Ar dziļu nopietnību, bāli savā lepnumā stāvēja cieši pie ieejas pirmie kareivji trijās slēgtās rindās. Runāts vairs netika, apkārt valdīja kapa klusums. Tikai aizmugurē bija dzirdami virsnieku klusie komandas saucieni, kas kārtoja rezerves. Likās, ka stropā visi guļ. Vienīgi pie vārtiem klusu un drudžaini strādāja kāds ducis vasku taisītāju, dabūjušas pavēli pašaurināt ieeju. Kā brīnums nedaudzās minūtēs pacēlās divas biezas vaska sienas, ko nevarētu izpostīt pat stiprākais sirsenis bez lielāka laika patēriņa. Pašā iekšienē bija postenis ķēniņienei, no kura tā varēja labi pārredzēt kaujas lauku. Valdnieces adjutants lielā steigā lidoja šurp un turp. Nu jau bija trešais izlūks atpakaļ. Galīgi aizkusis tas nokrita ķēniņienes priekšā.
„Es esmu beidzamais, kas atgriežas," tas sauca, saņemdams pēdējos spēkus, „citi visi ir beigti."
„Kur sirseņi?" jautāja ķēniņiene.
„Pie liepām," viņš izkliedza un tad nāves bailēs sāka murmināt: „Dzirdiet, dzirdiet! Gaiss skan no milzeņu spārnu vēdieniem!"
Dzirdams tomēr nebija nekas. Tas viņam tikai tā izklausījās, jo viņš atradās vēl pastāvīgās bailēs, ka tam seko.
„Cik daudz viņu ir?" jautāja stingri ķēniņiene. „Runā klusāk."
„Es saskaitīju četrdesmit," čukstēja izlūks, un, kaut gan ķēniņiene izbijās par ienaidnieku lielo skaitu, tomēr tā teica droši un stipri:
„Nevienam no viņiem neredzēt vairs savas dzimtenes."
Kā ļauns pareģojums ienaidnieka nelaimei skanēja šie vārdi no ķēniņienes lūpām, nostiprinādami kareivjos un virsniekos nesalaužamu drošsirdību. Kad nu klusajā rīta gaisā sākumā klusāk, bet tad arvien stiprāk un stiprāk cēlās asa nelaimi vēstoša šalkoņa, kad ap ieeju satumsa un visiem kļuva skaidri dzirdamas šo kukaiņu valstī visnežēlīgāko laupītāju un slepkavu neskanīgās balsis, tad mazo varonīgo bišu sejas nobālēja, it kā bāls gaismas spīdums pārlidotu rindas. Viņas uzlūkoja cita citu acīm kurās jau bija redzama nāve; pirmie pulki zināja, ka nepaies pat minūte — un tie vairs nebūs pie dzīvības.
Tad atskanēja no augšienes mierīga un skaidra valdnieces balss:
„Ļaujiet laupītājiem iebrukt citam pēc cita, kamēr dzirdēsit manu pavēli; tad pirmās rindas lai metas ik pa simtam uz iebrucējiem un pakaļējās rindas aizklāj ieeju. Tādā kārtā mēs sadalīsim ienaidnieka spēkus. Apdomājiet un neaizmirstiet jūs, pirmie, ka no jūsu spēka izturības un drosmes atkarājas visas valsts liktenis. Bet apmierinieties; ie naidnieks krēslā nepamanīs, cik labi esam apbruņojušās, un iebruks neparedzēdams nekā ļauna…"
Viņa apklusa, jo vārtos parādījās pirmā laupītāja galva. Taustekļi uzmanīgi čamdīja apkārtni, knaibles plātījās — asins varēja stāties ritēt — un lēni vilkās milzīgais tīģerlāsotais ķermenis ar saviem stiprajiem spārniem. Bruņas laistījās gaismā, kas spiedās no āra.
It kā tirpas izgāja caur bišu rindām, bet nebija dzirdama neviena vienīga skaņa.
Sirsenis atvilkās drusku atpakaļ, un varēja dzirdēt tā ziņojumu:
„Strops guļ! Ieeja līdz pusei aizmūrēta, un nav neviena sarga. Nezinu vai tā laba vai slikta zīme."
„Laba," atskanēja no ārienes, „uz priekšu!"
Divi milži blakām ielēca iekšā, aiz tiem sekojošie spiedās mirdzoši, strīpaini, bruņoti. Bija baismi tos uzlūkot. Nu jau astoņi laupītāji bija stropā, bet vēl nenāca ķēniņienes pavēle. Varbūt, sastingušai aiz bailēm tai neklausīja vairs balss? Vai tad laupītāji gan neredzēja, ka pa labi un kreisi stāvēja ēnā cieši kopā mirdzošās rindās kareivji, gatavi mirt…
Tad no augšienes skaļi atskanēja:
„Mūžīgās tiesas un taisnības, kā arī valdnieces vārdā — aizstāviet valsti!"
Un troksnis pacēlās gaisā, jo nekad vēl nebija kaujas saucieni tā tricinājuši pilsētas. Rādījās, ka stropam būtu jāsašķīst no šīs satrakotās dūkšanas, un, kur nupat vēl varēja skaidri atšķirt atsevišķus sirseņus, tur tagad ņudzēja un vēlās blāķiem tumši, cieši kamoli. Viens no bišu jaunajiem virsniekiem bija tikko sagaidījis komandas beigas. Viņš gribēja pirmais iet uzbrukumā un bija arī pirmais, kas mira. Tas jau labu laiciņu stāvēja sagatavojies lēcienam, trīcēdams kaujas priekā, un, tikko atskanēja pavēles pirmais vārds, tas metās uz priekšu, taisni priekšējā laupītāja nagos, un viņa tievais, bezgala asais dzelonis atrada ceļu starp galvu un krūšu riņķi viņa pretinieka kaklā.
Viņš vēl redzēja, ka sirsenis, neganti iekliegdamies, saliecās gredzenā, uz mirkli izskatīdamies pēc dzelteni melni mirdzošas bumbas, bet tad laupītāja briesmīgais dzelonis jaunajam virsniekam caur krūšu riņķi ieurbās taisni sirdī, un mirdams tas redzēja sevi un nāvīgi ievainoto ienaidnieku savējo mākonī. Pārdrošā kareivja varonīgā nāve ielēja visu sirdīs nevaldāmu laimes sajūtu būt gataviem doties nāvē — un bišu trieciens kļuva par briesmīgu postu iebrucējiem.
Bet sirseņi ir veca, kaujās norūdīta laupītāju tauta, un slepkavošana un laupīšana jau no seniem laikiem ir kļuvusi par viņu nežēlīgu amatu. Ja arī pirmais bišu pretuzbrukums radīja uzbrucēju starpā sajukumu, tad tas tomēr nenodarīja tādu zaudējumu, kā tas būtu iepriekš domāts, jo bišu dzeloņi nespēja caururbties šo milzeņu bruņām un sirseņu spēks un apmēri bija pārāki, ko tie labi apzinājās. Viņu stiprais kaujas sauciens, kas rada šausmas visās dzīvās būtnēs, kuras to dzird, pārspēja bišu kara saucienus. Pat cilvēki baidās no šiem sirseņu biedinājuma saucieniem un labāk izvairās nekā ielaižas neapbruņoti cīņā ar tiem.
Stropā iekļuvušie un aplenktie sirseņi drīz nojēdza, ka par visām lietām tiem jātiek uz priekšu, lai neaizsprostotu ārā palikušajiem savējiem ieeju. Un tad nu vēlās kā cīkstēdamies kamoli uz priekšu pa tumšajām ielām un ejām. Cik pareiza bija bijusi ķēniņienes pavēle, varēja redzēt no tā, ka, kolīdz radās mazliet vieta pie ieejas, tūlīt brāzās pakaļējās kareivju rindas aizsargāt ieeju. Tas bija sen izmēģināts un šausmīgs cīņas paņēmiens, kuru lietoja bites. Tiklīdz kāds sirsenis pie ieejas bija nogurdināts, arī bites izlikās it kā pagurušas un ļāva laupītājam panākt dziļāk. Bet arvien izdevās tikai šim vienam iekļūt pilsētā, jo, kolīdz spiedās otrais pakaļ, tā ciešas jaunu kareivju daļas metās uz it kā neapsargātiem vārtiem. Un stropā iekļuvušais pretinieks, jau kaujās nogurdināts, redz uz reizi veselu rindu spīdošu, vēl kaujā nebijušu bišu kareivju savā priekšā, un pa lielākai daļai tas krīt uz pirmā soļa pret šo pārspēku.
Kaujas saucieni jaucās ar mirēju nāves vaidiem, ievainoto vaimanām, ārprātīgu sāpju pilnu stenēšanu, nāves baiļu un šķiršanās sāpju pārplūstošu. Sirseņu šausmīgie dzeloni bija strādājuši briesmu darbus bi.šu starpā. Cīnītāji, veldamies blāķos uz priekšu, atstāja bruģētu ceļu no mirušām bitēm aiz sevis. Ieslēgtie sirseņi noprata, ka izeja tiem nogriezta, un nezin vai kādam no tiem vēl ieraudzīt dienas gaismu. Un tā nu viņi cīnījās līdz izmisumam. Bet pamazām tie krita cits pēc cita, jo radās viens apstāklis, kas nāca bitēm par labu: ja arī milzeņu spēks neizsīka tik ātri, tad tomēr izsīka viņu inde un dzeloņu dūrieni nebija vairs nāvīgi. Ievainotās bites zināja tagad, ka tās atveseļosies, un tas deva viņām uzvaras apziņu, kam pievienojās žēlabas par kritušiem, kāpinādamas dusmu spēku.
Pamazām kļuva klusāks. Skaļie sirseņu uzmudinājumi stropa ārpusē neatrada vairs atbalsi pie iebrucējiem.
„Tie visi ir beigti," teica sirseņu vadonis sāpīgās dusmās un sauca cīnītājus prom no vārtiem. Viņu bars bija sašļucis uz pusi. Līdz pat viņiem skanēja sadusmotā bišu stropa dūkoņa.
„Te vajag būt nodevībai," teica atkal vadonis, „bites bija sagatavojušās."
Tie salasījās eglē. Palēnām bija kļuvis gaišāks, un rīta blāzma jau zeltīja liepu galotnes. Skanēja putnu klaigas, un nokrita rasa. Bāli un trīcēdami no cīņas niknuma, kareivji stāvēja ap savu vadoni, kas cīnījās ar sevi, vai klausīt laupīšanas kārei vai prātam. Nē, viņš redzēja, ka tas negāja; visa savējo cilts varēja kļūt iznicināta. Un ar pretīgumu, aizvainotā godkērībā trīcēdams, tas nolēma sūtīt vēstnieku pie bitēm, lai varētu glābt stropā ieslēgtos.
Viņš izvēlējās gudrāko no saviem virsniekiem, kuru tas pazina, un nosauca to vārdā.
Par atbildi visi klusēja. Tas bija stropā ieslēgto starpā.
Tad vadonis ātri un bailīgi nosauca citu, jo piepeši to pārņēma nāvīgas bailes par savējiem, kuri nebija atgriezušies. Bišu pilsētas trokšņošana bija dzirdama jau no tālienes.
„Steidzies," viņš sauca un deva miera vēstnesim rokā baltu jasmīna lapiņu, „citādi beidzot vēl atnāks cilvēks, un tad esam pazuduši. Saki viņām, ka mēs aiziesim un uz visiem laikiem liksim mierā viņu stropu, ja tikai izdos gūstekņus."
Ziņnesis aizsteidzās, pavēcināja vārtu priekšā savu balto lapu un nometās uz skrejas dēļa.
Bez kavēšanās ziņoja ķēniņienei, ka ieradies sūt.viis sarunu vešanai, un valdniece nosūtīja pie viņa savu adjutantu. Saņēm usi ziņojumu, ķēniņiene j lika atbildēt:
„Mēs — bites — izdodam kritušos, ja gribat tos ņemt līdzi. Gūstekņi nav ņemti; kas no jūsējiem bija ielauzušies, visi pagalam. Jūsu solījumam neatgriezties mēs neticam. Nāciet, kad gribēdami, nekad jums neklāsies labāk kā šodien, un, ja vēlaties turpināt kauju, atradīsit mūs visus cīņas gatavībā."
Sirseņu vadonis nobālēja, izdzirdis šo ziņojumu. Rokas dūrēs savilcis, tas cīnīja grūtu iekšēju cīņu. Daudz labprātāk viņš būtu sekojis savu karavīru gribai, kuri brēca pēc atriebības. Bet viņa saprāts uzvarēja.
„Mēs nāksim atkal," viņš runāja, zobus sakodis. „Kā tas mums tā varēja notikt? Vai mēs neesam stiprāki un spēcīgāki nekā bišu tauta? Līdz šim man bija izdevies slaveni katrs karagājiens. Kā lai es pēc šīs zaudētās cīņas stājos mūsu ķēniņienes priekšā?" Un, trīcēdams no dusmām, tas piebilda: „Kur meklējams iemesls tādam notikumam? Tā var būt tikai nodevība."
Tad ierunājās vecāks sirsenis, kuru skaitīja par ķēniņienes draugu:
„Mēs gan esam stiprāki un varenāki, bet bišu tauta ir vienprātīga un uzticīga. Tas ir liels spēks, kuram neviens nevar pretoties. Neviena bite nenodos savu tautu, ikviena kalpo vispirms vispārības labā."
Vadonis lāgā ij neklausījās.
„Gan nāks mana reize. Kas man daļas gar šo sīkpilsoņu gudrību. Esmu laupītājs un gribu ari kā tāds mirt. Bet cīnīties te būtu neprāts. Ko tas līdzētu, ja iznīcinātu visu bišu stropu, bet neviens no mums neatgrieztos?" Pagriezdamies pret ziņnesi, viņš teica:
„Pieprasi kritušos. Mēs ejam."
Par atbildi bija drūma klusēšana. Sūtnis aizlidoja.
„Mums jārēķinās ar jaunu viltību, kaut gan es neticu, ka sirseņiem ir liela kāre cīnīties," teica bišu ķēniņiene, uzklausīdama ienaidnieka lēmumu.
Viņa pavēlēja, lai divas kareivju nodaļas sedz ieeju un lai vasku gatavotājas un medus nesējas un rezerves daļas aizgādā no pilsētas kritušos.
Tā ari notika. Pāri līķu kalniem lēni citu pēc cita aizvadīja uz izeju laupītāju līķus un nometa zemē. Drūmi klusēdams, augšā eglē sēdēja sirseņu bars un redzēja krītam zemē citu pēc cita izdzisušos ķermeņus. Tas bija neizsakāmu sēru pilns skats, ko apspīdēja uzlecošā saule. Varoņu nāvē kritušie kareivji, skaitā divdesmit viens, sakrita vienā kaudzē zālē zem izglābtās pilsētas. Neviena medus lāsīte un neviens gūsteknis nebija nonācis ienaidnieka rokās. Sirseņi paķēra savus kritušos un aizlidoja projām, kauja bija beigusies, un bišu tauta bija uzvarējusi.
Bet kādus upurus bija prasījusi šī uzvara! Visapkārt gulēja līķi, ielās un ejās un krēslainās vietās peru un medus krātuvju priekšā.
Stropā bija skumjš darbs. Šinī jaukajā vasaras rītā ar tā puķu ziediem un saules spožumu. Līķi bija jāizvāc un ievainotie jāpārsien un jākopj. Bet, iekams pienāca pusdiena, sākās jau parastais darbs stropā. Bites nesvinēja ne uzvaras svētkus, nedz ar ilgi sēroja par kritušiem. Ikviens nesa savu lepnumu un savas sāpes klusu sevī un gāja pie sava pienākuma un darba. Tā ir savāda tauta, šī bišu tauta.