MAZĀ Maja, izceļoties cīņas troksnim, bija atmodusies no īsā apstulbuma miega. Acumirklī viņa pietrūkās un gribēja mesties laukā, lai piedalītos pilsētas aizstāvēšanā, bet te viņa sajuta, ka spēki tai neklausa un ka viņa nevar sniegt nekādu palīdzību.
Viena karotāju grupa cīnījās Majas tuvumā. Tur bija jauns stiprs sirsenis, pēc savām zīmotnēm virsnieks, kā Majai likās, kas gluži viens cīnījās pret lielu bišu pārspēku. Kamols lēnām vēlās tuvāk. Maja ar šausmām redzēja, ka viena bite pēc otras palika atpakaļ mirstam. Bet ari milzis nespēja veikt šķēršļus. Pie viņa kājām, rokām un taustekļiem karājās kareivju bars, kas ļāvās drīzāk nokauties nekā atlaist to vaļā. Un pirmie bišu dūrieni jau spiedās viņam caur bruņu riņķiem krūtīs. Maja redzēja to nobālam un sabrūkam zemē mēmi, bez vaidiem — un, cīnīdamies līdz beidzamam, viņš mira savā laupītāja nāvē. Viņš nelūdza žēlastības, bet arī nelādēja neviena.
Tikko viņš bija nokritis, kad jau bites steidzās atpakaļ uz ieeju, lai mestos par jaunu kaujā. Mazās Majas sirds strauji un karsti pukstēja, redzot to visu. Klusu viņa pielīda mirējam. Savilcies gredzenā, tas gulēja puskrēslā un vēl elpoja. Maja saskaitīja divdesmit dūrienu, bet lielākā daļa no tiem bija priekšpusē, un viņa zeltainās bruņas bija nesadragātas. Redzēdama, ka tas vēl dzīvs, Maja aizsteidzās pēc ūdens un medus, lai mirēju vēl pēdējo reizi iepriecinātu, bet tas kratīja galvu un ar roku atstūma atnesto.
„Ko es gribu sev dabūt, to es ņemu pats," teica viņš ar lepnumu, „dāva- nu es negribu."
„Bet es jau tikai domāju, ka jums varbūt slāpst," teica mazā Maja.
Tad jaunais virsnieks uzsmaidīja Majai un teica savdabīgi nopietni un gandrīz bez skumjām:
„Man jāmirst."
Mazā Maja nevarēja neko atbildēt. Viņai likās, it kā tā pirmo reizi
Mirstošais sirseņu virsnieks un Maja
saprastu, ko nozīmē mirt. Viņai rādījās, ka tagad, redzot citus mirstot, viņai pašai nāve ir daudz tuvāk nekā tad, kad tā zirnekļa tīklā bija tuvu nāvei.
„Kaut es varētu vēl ko līdzēt," teica Maja un sāka raudāt. Mirējs viņai nekā vairs neatbildēja. Viņš vēlreiz atvēra acis un vēlreiz ievilka dziļi elpu, un to visu tas darīja pēdējo reizi.
Pusstundu vēlāk viņu līdz ar citiem cīņas biedriem izsvieda pa pilsētas vārtiem zālē. Bet Maja neaizmirsa, ko tā bija mācījusies no mirēja īsajā atvadīšanās brīdī. Tagad tā uz visiem laikiem zināja, ka arī viņas ienaidnieki bija tādi paši radījumi kā viņa, ka tie mīlēja savai nabaga dzīvību tāpat kā viņa un ka tiem bija jāmirst bez palīdzības grūtā nāvē. Majai bija jādomā par puķu elfu, kas tai stāstīja par savu atgriešanos ar katru jaunu dabas atmodu, un viņai ļoti gribējās zināt, vai arī citas dzīvības, kas mirst zemes nāvē, atgriežas gaismā.
„Man gribas ticēt, ka tā ir," teica tā klusu. Tad nāca sūtnis un sauca pie ķēniņienes.
Maja, ieiedama ķēniņienes salonā, atrada galmu jau sapulcētu. Kājas viņai trīcēja, un tā tikko iedrošinājās pacelt acis savas pavēlnieces un tik daudzu augstu personu klātbūtnē. Virsnieku starpā, kuri piederēja ķēniņienes štābam, trūka daža laba no visdrošsirdīgākajiem, un zālē valdīja nopietnība un ārkārtējs svinīgums. Bet visu pieres, likās, apvija sevišķs cēlums; likās, ka visus apstaroja uzvaras un jaunās slavas apziņa it kā kāds nezināms gaišums.
Tad pacēlās ķēniņiene, pati piegāja klāt Majai un to apkampa. Ai, to Maja nebija sagaidījusi, nepavisam ne, un viņas prieks bija tik liels, ka tā raudāja. Visi sakustējās, un laikam nebija neviena, kas nedalītos Majas laimē un nebūtu no sirds pateicīgs viņai par tās noteikto rīcību un ātrās brīdinājuma sniegšanas drosmi.
Un tad Majai vajadzēja stāstīt. Ikvienam gribējās zināt visu notikušo, kā tā uzzinājusi sirseņu nodomus, kā tai izdevies izkļūt no šī briesmīgā gūsta, no kurienes nevienai bitei vēl nebija laimējies izbēgt.
Maja stāstīja no sākuma līdz beigām visu svarīgo un ievērojamo, ko tā piedzīvojusi un redzējusi. Viņa stāstīja par Šnuku un tās mirdzošiem spārniem, par sienāzi, par zirnekli, par Puku un par Kurta mīļi laipno izpalīdzību. Kad tā stāstīja par elfiem un cilvēkiem, zālē bija tik kluss, ka varēja dzirdēt cauri sienām, kā vaska nesējas lipināja stropā vasku.
„Kas to būtu domājis, ka elfi tik mīļi," teica ķēniņiene.
Un tā smaidīja sāpīgu ilgu pilna, kā smaida tie, kas alkst skaistuma. Un visi klātesošie smaidīja tāpat.
„Bet kāda bija elfa dziesmiņa?" jautāja ķēniņiene. „Saki mums to vēlreiz, tā tiešām būtu paturama prātā."
Un mazā Maja teica vēlreiz elfa dziesmiņu:
Dvēsele ir elpojums,
ko viss skaistais man ir devis,
tāpat Dieva vaigs no sevis,
kā viss viņa radījums.
Brītiņu bija klusums, tikai kaut kur beidzamās rindās bija dzirdamas apspiestas raudas. Varbūt tur kāds iedomājās savu kritušo draugu.
Kad mazā Maja turpināja savu stāstu un runāja par sirseņiem, visu acis kļuva platas, klusas un tumšas. Ikviena iedomājās sevi tanī stāvoklī, kādā nesen bija atradusies viena no savējām, un bija jūtami klusi drebuļi un dziļi elpas vilcieni.
„Šausmīgi," noteica ķēniņiene, „pavisam briesmīgi…"
Augstmaņi klusu atkārtoja kaut ko līdzīgu.
„Un tā nu es beidzot esmu atgriezusies," teica Maja, „un gaužām lūdzu piedošanu."
Ak, tas jau būs katram saprotams, ka neviens mazajai Majai negribēja taisīt pārmetumus par tās bēgšanu.
Ķēniņiene aplika savu roku ap Majas kaklu un laipni teica:
„Tu neaizmirsi savu dzimteni un tautu un savā sirdī paliki tām uzticīga. Tā būs arī mums būt uzticīgiem. Uz priekšu tu paliksi manā tuvumā un būsi pabalsts valsts lietu vadīšanā, jo man liekas, ka tavi piedzīvojumi, kā arī viss, ko esi mācījusies, šādā veidā vislabāk visiem noderēs un nāks valstij par labu."
Šo ķēniņienes lēmumu visi klātesošie uzņēma ar lielām gavilēm. Un tā arī notika.
Tā beidzas stāstījums par bitītes Majas piedzīvojumiem. Tika dzirdēts, ka viņas darbība nesot labumu bišu pilsētai, ka Maja tiekot labi ieredzēta un tauta to mīļojot. Laiku pa laikam tā mierīgajos vakaros uzmeklējot kluso kambarīti, kurā arvien vēl dzīvo Kasandra, ēd vecuma medu un kļūst arvien sirmāka, lai kādu stundiņu papļāpātu. Tur Maja stāstot jaunajām bitēm, kas labprāt klausās, notikumus, kurus mēs līdz ar viņu piedzīvojām.