TO vecāko un cienīgāko biti, kas piepalīdzēja Majai, kad tā ieraudzīja savu dzīves rītu un izkūņojās no savas šūniņas, sauca par Kasandru, un to turēja lielā godā viss strops. Tās bija liela uztraukuma pilnas dienas, jo bišu tautā bija radies saviļņojums, kuru nespēja apslāpēt pat ķēniņiene. Kamēr piedzīvojumiem bagātā Kasandra susināja lielās, spulgās acis mazajai Majai, par kuras piedzīvojumiem gribu stāstīt, un mēģināja sakārtot tās liegos spārniņus, lielais bišu strops, nemiera pilns, tumši sanēja. Mazajai Majai tas likās ļoti karsts, un viņa to pateica savai pavadonei.
Kasandra pārlaida norūpējušos skatu visapkārt, bet tūlīt vis neatbildēja mazajai. Viņa brīnījās, ka bērns jau tik agri varēja būt ar ko neapmierināts, bet patiesība jau tā bija: spiešanās un karstums bija gandrīz nepanesams. Maja redzēja, ka bites cieši cita aiz citas steidzās viņai garām, pie kam spiešanās un steiga bija tik liela, ka dažkārt viena bite rāpās otrai pāri un citas atkal, it kā kamolā satinušās, vēlās garām.
Vienreiz ķēniņiene bija bijusi viņas tuvumā. Kasandru un Maju drusku atspieda sānis, bet tām bija palīdzīgs trans, jauns, patīkams bišu jaunskungs ar labi koptu ārieni. Viņš palocījās Majai un vieglā uztraukumā savus spīdošos krūšu matus noglaudīja ar priekškājām, ar kurām bites rīkojas kā ar rokām.
„Nupat piedzīvosim nelaimi," sacīja viņš Kasandrai. „Revolucionāru pūlis grib atstāt pilsētu. Viņi jau iecēluši jaunu ķēniņieni."
Kasandra nepiegrieza viņam gandrīz nekādu vērību. Viņa pat nepateicās par izpalīdzību, un Maja skaidri juta, ka vecā dāma bija sevišķi nelaipna pret jauno kungu. Jautāt arī viņa īsti neuzdrošinājās, jo iespaidi
nāca cits pēc cita par daudz ātri un draudēja viņu nomākt. Uztraukums pārgāja arī uz viņu, un tā iesāka smalki un skaļi sīkt.
„Kas tev nāk prātā," teica Kasandra. „Vai tad trokšņa vēl nav diezgan?"
Maja tūdaļ apklusa un jautajoši veras savā vecakaja draudzene.
„Nāc šurp," sacīja tā Majai, ..pamēģināsim te drusku atgūties."
Saņēmusi Maju aiz tās spožā spārniņa, kas bija vēl gluži mīksts, jauns un brīnišķīgi caurspīdīgs, Kasandra bīdīja to kādā klusākā kaktiņā aiz dažiem šūniņu apcirknīšiem, kuri jau bija piepildīti ar saldo medutiņu.
Maja apstājās un turējās pie viena no šiem apcirknīšiem.
„Cik te patīkami smaržo," sacīja viņa Kasandrai.
Vecā palika atkal nervoza.
„Tev jāmācās gaidīt," atbildēja tā. „Mīļais bērns, šopavasar es esmu uzaudzinājusi un izvadījusi jau vairākus simtus jaunu bitīšu, bet neviena nav vēl gadījusies tik pārgudra kā tu. Liekas, tu esi izņēmums."
Maja nosarka, iegrūda sīkos pirkstiņus mutē un bailīgi jautāja:
„Kas tas ir — izņēmums?"
„0, tas ir kaut kas pavisam nepieklājīgs," iesaucās Kasandra, kas gan domāja par pirkstu bāšanu mutē, bet nebija ievērojusi Majas jautājumu. „Tagad iegaumē visu, ko teikšu, jo varu tev ziedot vēl tikai mazu laiciņu; atkal jauni bišu bērni ir izkūņojušies, un mana vienīgā palīdze šinī stāvā Turka jau bez visa tā ir ārkārtīgi pārpūlējusies un pēdējā laikā žēlojas par galvas žvinkstēšanu. Sēdies te."
Maja paklausīja un lielajām brūnajām acīm lūkojās savā skolotājā.
Kasandra nopūtās un iesāka: „Pirmais likums, kas jāievēro jaunai bitei, — savās domās un savos darbos būt līdzīgai citām un domāt tikai par vispārējo labklājību. Tas mūsu valsts iekārtā, kuru kopš seniem laikiem esam atzinušas par pareizu un kura arī dzīvē izrādījusies par labāko, der kā vienīgais pamats valsts labklājībai. Rītdien tu uzsāksi lidot. Kāda vecāka biedrene tevi pavadīs. Sākumā tu drīksti laisties tikai nelielus gabalus; labi jāievēro visi priekšmeti, kas gadās ceļā, lai katrreiz zinātu ceļu atpakaļ. Tava pavadone tev ierādīs tās daudzās puķes un ziedus, kuriem ir labākais medus, un tas tev ir jāzina no galvas, tur nu nekā nevar darīt. Pirmo rindiņu tu vari tūlīt iegaumēt: virši un liepu ziedi! Atkārto."
„To es nevaru," teica mazā Maja, „tas ir pārlieku grūti. Gan nu vēlāk es redzēšu."
Vecajai Kasandrai acis vien iepletās, un tā kratīja galvu.
„Tev izies greizi, to es jau redzu," nopūtās Kasandra.
„Vai tad vēlāk man visu dienu būs medus jāvāc?" jautāja mazā Maja.
Kasandrai izlauzās dziļa nopūta, un viņas nopietnais un skumjais skats uz acumirkli apstājās pie Majas. Likās, it kā tā atcerētos savu pašas dzīvi,
kura arī pagājusi vienā darbā un pūliņos no sākta gala līdz pat beigām. Un 4 tad pavisam citādā balsī, Maju mīļi uzlūkodama, tā iesāka:
„Maja, mana mazā, tu mācīsies pazīt saules spožumu, varenus zaļus kokus un puķu pilnas ziedošas pļavas, sidrabotus ezerus un mirdzošus strautus, dzidro zilo debesi un varbūt pēdīgi arī cilvēku, kas ir tas augstākais un pilnīgākais visā dabā. Un šinī krāšņumā tu priecāsies, darīdama savu darbu. Tas viss. lūk, stāv tev priekšā, nu tu vari būt laimīga, manu sirsniņ."
„Labi," teica mazā Maja,, to jau es gribu."
Kasandra smaidīja labsirdībā. Neapzinādamās, kā tas īsti nācis, viņa ' t bija Maju sevišķi iemīļojusi, kā laikam gan nevienu citu no jaunajām ^ bitītēm. Un tad nu arī gadījās, ka mazā Maja savas dzīves pirmajā dienā dabūja vairāk dzirdēt nekā citas bites. Tā deva Majai dažādus atsevišķus padomus, biedināja no bišu tautai varbūtējām briesmām. Stāstīja daudz un ilgi par cilvēku un dēstīja viņas sirdī mīlestību uz to, kā ari stipru ilgošanos viņu kādreiz iepazīt.
„Esi laipna un pakalpīga visiem kukainīšiem, kurus sastopi," beidzot tā vēl sacīja, „tā tu no tiem vairāk mācīsies, nekā es tev pa veselu dienu varu izstāstīt, tikai sargies no sirseņiem un lapsenēm. Sirseņi ir mūsu stiprākie un ļaunākie ienaidnieki, un lapsenes ir nelietīga "laupītāju cilts bez tēvijas un ticības. Mēs esam stiprākas un varenākas par viņām, bet tās zog un maitā mūs nost, kur vien var. Savu dzeloni vari lietot pret visiem insektiem, lai gūtu sev cienību, kā arī aizsargāšanās nolūkā; bet, ja iedzelsi siltasiņu dzīvniekam vai ari cilvēkam, tad tev jāmirst, jo tavs dzelonis salūst un paliek viņu ādā. Šos radījumus dzel tikai vislielākās nepieciešamības gadījumā un dari to tad varonīgi, nebaidīdamās no nāves, jo mūs, bites, cienī un godā taisni mūsu varonības un gudrības dēļ. Un nu dzīvo sveika, mazā Maja, vēlu, lai tev dzīvē smaida laime; paliec uzticīga savai tautai un ķēniņienei."
Mazā Maja palocīja galviņu, apkampa un noskūpstīja savu veco skolo- ļ tāju. Klusa prieka un uztraukuma pārņemta, tā gāja gulēt; grūti viņai nācās 0< iemigt aiz lielas nepacietības ar visu iepazīties, jo priekšā stāvošā diena (i sevī slēpa lielo, plašo pasauli, sauli, debesi un puķes.
Bišu pilsētā pa to laiku bija iestājies miers. Liela daļa jauno bišu bija . atstājušas stropu, lai nodibinātu jaunu valsti. Ilgi bija dzirdams lielais pūlis laukā X trokšņojam. Ne aiz pārgalvības vai ļaunprātības pret ķēniņieni tas tā bija noticis, 1 Jtbet, bišu tautai lielā mērā pieaugot, pilsētā nebija vairs vietas visiem iedzīvotājiem, kā arī nebija iespējams iekrāt medu tādā vairumā, lai visiem būtu
ziemas iztikšana, jo liela daļa vasarā sakrātā medus bija jāatdod cilvēkiem. Tie bija veci valsts līgumi; par to atkal no savas puses cilvēks gādāja par bišu pilsētas labklājību, mieru un drošību un ziemas aukstumā deva patvērumu.
Nākamā rītā tuvu pie pašas gultiņas Maja izdzirda kādu iesaucamies:
„Saulīte uzlēkusi!"
Tūdaļ Maja bija kājās un piebiedrojās kādai medus vācējai.
„Labi," tā laipni teica, „tu vari laisties man līdzi."
Pie vārtiem sargi tās apturēja. Tur bija liela spiešanās. Kāds vārtsargs pateica Majai viņas tautas paroli, bez kā nevienu biti neielaida pilsētā.
„To ievēro," viņš teica, „un saņem laimes novēlējumus, dodoties pirmoreiz ceļā."
Iznākušai pa vārtiem, Majai apžilba acis no pretī plūstošās gaismas pārpilnības. Zeltoti zaļš mirdzums, silts un starojošs, lija bagātīgi pār zemi, un aiz lielas sajūsmas Maja nezināja, ko iesākt un ko teikt. '
„Patiešām lieliski," tā runāja uz savu pavadoni. „Vai var laisties tanī spožumā iekšā?"
„Tikai droši uz priekšu," atteica otrā.
Maja pacēla galviņu, savēcināja jaunos spārniņus un piepeši juta, ka laipiņa, uz kuras viņa sēdēja, sāka it kā grimt arvien zemāk. Un tanī pašā laikā viņai likās, it kā attālinādamās zeme paliktu arvien tālāk iepakaļ, bet priekšā redzamie zaļie kupoli steigtos tai pretī.
Acis tai mirdzēja, sirds gavilēja.
„Es lidoju!" sauca viņa. „Tā var būt tikai lidošana, ko es pašlaik daru. Bet patiesi, tas ir kas sevišķs!"
„Jā, tu lido," sacīja medus vācēja, kura tikai ar pūlēm varēja turēt līdzi Majai. „Tās ir liepas, mūsu pilsliepas, uz kurām mēs laižamies; pēc viņām tu vari ielāgot mūsu stropa atrašanās vietu. Bet tu lido tiešām par ātru, Maja."
„Par ātru nemaz nevar lidot," atbildēja Maja. „Ai, kā smaržo saules gaisma."
„Nē," runāja medus vācēja aizkususi, „tie jau ziedi smaržo. Bet nu lido lēnāk, citādi man jāpaliek iepakaļ, un tā tu arī nespēj iegaumēt apkārtni; nevarēsi atrast ceļu uz mājām."
Bet mazā Maja neklausījās. Viņa bija apreibusi no liela prieka, saules un laimes dzīvot. Viņai likās, ka tā kā bulta dodas caur zaļganu gaismas jūru pretī arvien lielākai varenībai. Viņa dzirdēja it kā raibo puķīšu aicinājumu; klusās gaismas pilnās tāles to vilināja, un zilās debesis svētīja viņas gaviļu pilno jaunības lidojumu. „Tik jauki kā tagad nekad vairs nevar būt," viņa domāja, „es nevaru griezties atpakaļ, ne par ko citu es vairs nespēju domāt kā vienīgi par sauli."
Maja uz tulpes zieda
Tur lejā mainījās dažādas ainavas; lēni un plaši slīdēja mierīgā un saulainā zeme. „Saulei ir jābūt no tīra zelta," nodomāja mazā bitīte.
Atlaidusies līdz kādam lielam dārzam, kas, iegrimis ķiršu, ērkšķu un ceriņu ziedu mākoņos, likās, atdusējās, mazā Maja, pagalam nogurusi, beidzot apstājās. Viņa krišus iekrita sarkanu tulpju dobē un pieķērās pie lielā zieda; tā lapiņai pieglaudušies, viņa dziļi atņēma elpu un laimīga skatījās pāri gaišajām ziedlapiņām dzidri zilajās debesīs.
„Cik daudzreiz jaukakj ir plašā pasaule par tumšo bišu pilsētu! Negribu nekad vairs tanī atgriezties, lai nestu medu vai taisītu vaskus. Tik tiešām, to es nekad nedarīšu. Man tīkas redzēt ziedošo pasauli un ar to iepazīties, neesmu taču kā citas bites. Sirds man ilgojas pēc prieka un pārsteigumiem un dažādiem brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Es nebaidos ne no kādām briesmām: man taču netrūkst ne spēka, ne drosmes, ne arī asā dzeloņa!"
Aiz pārgalvības tā jautri iesmējās un iebaudīja brangu malku medussu- las, kuru tai sniedza tulpes zieds.
„Lieliski," nodomāja viņa, „dzīvot patiešām ir skaisti."
Būtu mazā Maja zinājusi, cik daudz briesmu un klizmu tai stāv priekšā, viņa, bez šaubām, būtu apdomājusies. Bet nekas tamlīdzīgs tai nenāca prātā un viņa palika pie savas apņemšanās. Nogurums to drīz vien pārvarēja, un Maja iemiga. Kad viņa pamodās, saule bija norietējusi un krēsla sedza zemi. Savādi tai tomēr bija ap sirdi, kad tā lēnītēm atstāja tulpes ziedu, kas, naktij tuvojoties, vērās ciet. Veca koka augstajā galotnē zem kādas liepas lapas tā atrada sev pajumti un iemigdama pašpaļāvīgi domāja: „Nedrīkst tūliņ sākumā zaudēt dūšu. Saulīte lēks atkal, tas ir neapšaubāmi, Kasandra to teica, bet acumirklī tas svarīgākais — ciets un mierīgs miegs."