KAD mazā Maja uzmodās, bija jau gaišs. Lielās, zaļās lapas apakšā viņai bija vēsi, un pirmās kustības tai padevās lēnas un neveiklas. Turēdamās pie lapas dzīsliņas, tā tikmēr vēeināja un drebināja savus spārniņus, kamēr tie kļuva tīri no mazākā puteklīša un tikpat vijīgi un lokani kā agrāk. Tad viņa noglauda savus gaišos matiņus un izberzēja lielās, spodrās acis. Uzmanīgi pavirzījās uz priekšu līdz lapas maliņai un sāka apskatīties. Rīta saules staru krāšņums un spožums viņu pavisam apžilbināja. Pāri tai mirdzēja lapas kā zaļgans zelts, bet pati viņa vēl atradās vēsā paēnā.
„Ak tu skaistā pasaule," domāja Maja.
Tikai pamazām viņa sāka atcerēties visus vakardienas piedzīvojumus, gan briesmīgus, gan patīkamus. Bet tā palika pie sava lēmuma uz stropu vairs neatgriezties. Domājot par Kasandru, sirds Majai, protams, sāka pukstēt stiprāk, bet, ka Kasandra viņu kādreiz varētu atrast, nebija domājams. Nē, tas nu viņai nepavisam nebija nekāds prieks — mūžīgi lidot ārā un iekšā, nest medu vai taisīt vaskus. Viņai gribējās justies brīvai un laimīgai un baudīt dzīvi pēc patikas; lai tad ari nāktu kas nākdams, viņa pacietīs visu. Tik vieglprātīgi Maja varēja, protams, domāt tikai tāpēc, ka tai nebija vēl ne jēgas no visa tā, kas viņu sagaidīja.
Neapģistas nepacietības pilna tā sāka vērot kādu saikanīgu spīdumu tālumā. Arī izsalkums lika sevi manīt. Jautri un priecīgi dūcot, tā spēji pacēlās no savas paslēptuves un devās gaišajā, mirgojošā gaisā un siltajā saules mirdzumā. Taisnā virzienā tā laidās uz spilgto puķaino plankumu, kas, kā Majai likās, māja viņai pretim. Kad Maja bija nonākusi tā tuvumā, viņu apņēma tik salds smaržas vilnis, ka tā, gluži apreibusi, tikai ar pūlēm sasniedza lielo sarkano puķi. Maja uzmetās uz ārējās izliektās ziedlapiņas
un palika cieši pie tās turamies. Šinī mirklī no iešūpotā zieda izslīdēja mirdzoša sudraba lode gandrīz pašas Majas lielumā. Laistīdamās visās varavīksnes krāsās un gluži caurspīdīga, tā ritēja viņai pretim. Maja briesmīgi izbijās, lai gan šīs vēsās sudrabotās lodes krāšņums bija iepriecinošs. Caurspīdīgā lode aizvēlās garām, pārvēlās pāri lapiņas malai un, ieripodama saules staros, nokrita zemē.
Pār Majas lūpām izlauzās izbaiļu kliedziens, kad tā redzēja skaisto lodi saplīstam mazās, sīkās pērlītēs. Bet par to zālīte tūdaļ svaigi un dzīvi iemirdzējās, un drebošās pilītes, kā dimanti laistīdamās, ritēja pa zāļu stiebriņiem. Nu Maja saprata, ka lode bija liels rasas piliens, kas mitrajā naktī bija salasījies zieda biķerītī. Pagriezusies pret zieda iekšieni, tā ieraudzīja tur sēžam vaguli; tam bija brūni spārni un melns krūšu vairogs. Vagulis bija drusku mazāks par Maju; viņš mierīgi sēdēja savā vietā un raudzījās kaut gan nopietni, bet pietiekami draudzīgi Majā.
Maja laipni sveicināja.
„Vai tā lode jums piederēja?" jautāja Maja.
Nedabūjusi atbildes, viņa vēl piebilda:
„Man ļoti nepatīkami, ka nogrūdu to zemē."
„Jūs runājat par rasas pilienu?" jautāja vagulis smīnēdams. „Esiet bez rūpēm; es tikko padzēros, bet mana sieva ūdeni nekad nedzer, viņai nieres nav kārtībā. Bet ko jūs te īsti gribat?"
„Kas ir šī skaistā puķe?" neievērodama vaguļa jautājumu, prasīja Maja. „Vai jūs nebūtu tik laipns un man nepateiktu, kā šo puķi sauc?"
Atcerēdamās Kasandras padomus, Maja uzvedās, cik spēdama pieklājīgi.
Vagulis pagrozīja savu spīdošo galvu muguras vairogā. To varēja izdarīt viegli un patīkami, jo galva pavisam labi tur iederēja un slīdēja bez trokšņa šurp un turp.
„Redzams, ka jūs viena no jaunajām," sacīja vagulis un smējās par Majas nezināšanu, kas gan nebija sevišķi pieklājīgi. Vispār viņā bija kaut kas, kas Majai likās prasts; bites bija smalkākas, un tās prata arī labāk uzvesties. Labsirdības tomēr vagulim netrūka; manīdams, ka Maja viegli nosarkst, tas palika piekāpīgāks pret viņas zināšanu trūkumu.
„Nu tad ziniet, ka tā ir roze; mēs viņu apdzīvojam jau kopš četrām dienām un varam teikt, ka mūsu kopšanā tā ir brangi attīstījusies. Drīkstu lūgt jūs ienākt?"
Maja vilcinājās, bet tad pārvarēja savu bailību Un pagāja pāris soļu uz priekšu. Vagulis pašķīra gaišo lapiņu pie malas, un tie reizē iegāja šaurās, krēslainās telpās, kuru gaišsarkanās sienas saldi smaržoja.
„Te pie jums ir patiešām skaisti," sacīja Maja, sajūsmināta visā nopietnībā. „Un kas tā par burvīgu smaržu!"
Vagulim bija patīkami, ka Maja atrada tā dzīvokli skaistu.
„Ir jau jāprot izvēlēties sev dzīvesvietu," sacīja vagulis, labsirdīgi vīpsnādams. „Ne par velti veca paruna saka, ka pēc dzīvesvietas var spriest par paša iemītnieka vērtību. Vai nevēlaties drusku medus?"
„Jā," paspruka Majai neviļus, „tas man sevišķi garšotu."
Vagulis palocījās un pazuda aiz vienas no daudzajām sienām. Mazā Maja laimīga vērās visapkārt. Viņa pieglaudās ar vaidziņu un rociņām pie maigiem sarkaniem priekškariem, elpoja dziļi jauko smaržu un juta prieku, ka drīkst uzturēties tik skaistā mājoklī. „Dzīvot patiešām ir liels baudījums," domāja viņa, „un vai tad šo mājokli maz ir iespējams salīdzināt ar mūsu saspiesto un pārpildīto daudzstāvu mītni, kādā mums ir jādzīvo un jāstrādā. Šis klusums vien jau ir ko vērts."
Te viņa izdzirda, ka aiz sienas vagulis skaļi baras. Tas rūca uztraukts un saniknots un, laikam kādu saķēris, to ne visai maigi pagrūda. Bet te Maja arī izdzirda kādu sīku baiļu pilnu balstiņu un tad sāka saprast vārdus:
„Protams, kad es esmu viena, tad jūs uzdrīkstaties man nākt tuvumā. Bet tikai pagaidiet, kā jums tad ies, kad atsteigsies mani biedri. Jūs esat rupjš tēviņš. Labi, es eju. Bet jūs nekad neaizmirsīsit, ka es jūs nosaucu par rupju tēviņu."
Maja ļoti iztrūkās no svešās dusmīgās un asās balss. Bija arī dzirdams, ka steidzīgi kāds metas projām.
Vagulis atgriezās ar piciņu medus un errīgs pasvieda to Majai.
„Tas ir tīrais skandāls," viņš sacīja, „nekur tev nav miera no šiem salašņām."
No liela izsalkuma Majai pat aizmirsās pateikt paldies, steigšus tā ēda pilnām mutēm, kamēr vagulis slaucīja no pieres sviedrus un palaida vaļīgāk sava ģērba augšējo gredzenu, lai būtu vieglāk elpot.
„Kas tad tur bija?" jautāja Maja pilnu muti.
„Norijict papriekšu savu kumosu," teica vagulis, „citādi nevar saprast, ko jūs sakāt."
Maja paklausīja, bet uzbudinātais mājastēvs nedeva viņai laika nākošam jautājumam. Sirdīdamies tas runāja:
„Tā bija skudra. Viņas laikam domā, ka taisni viņām krāts un taupīts ik uz soļa. Bez ziņas un atļaujas lauzties svešos pieliekamajos! Es nevaru mierīgi to panest. Ja nebūtu zināms, ka šiem dzīvniekiem piemīt tādas sliktas paražas, es neapdomādamies nosauktu tos par zagļiem." Pēkšņi tas palika domīgs un griezās pie Majas:
„Atvainojiet, es piemirsu stādīties jums priekšā — mani sauc par Pepu, un es esmu no rožu vaguļu saimes."
„Mans vārds ir Maja," nedroši sacīja mazā bitīte, „ļoti patīkama
Peps un skudra
iepazīšanās." Tad tā pamatīgi apskatīja Pepu. Viņš vairākkārt palocījās un izplēta savus taustekļus kā divus brūnus vēdeklīšus. Majai tas ļoti patika.
„Jums ir brīnišķi skaisti taustekļi," viņa sacīja, „var teikt — burvīgi!"
„Tā ir gan," sacīja Peps glaimots. „Vai jums netiklos paskatīties ari no muguras?"
„Ja tikai to drīkstētu lūgt," teica tā.
Vagulis pagrieza savus sakļautos taustekļus tā, ka uz tiem varēja krist saules stari.
„Lieliski, vai ne?" iejautājās vagulis.
„Kaut ko tamlīdzīgu es nebūtu turējusi par iespējamu," sacīja Maja. „Manas pašas taustekļi nevienam nekrīt acīs."
,,.Tā, jā," teica Peps, „katram sava tiesa. Bet par to jums ir, bez šaubām, skaistas acis, un jūsu zelta tērps vien jau ir daudz ko vērts."
Mazā Maja staroja aiz lielas laimes. Līdz šim neviens vēl nebija teicis, ka tai kaut kas ir skaists. Aiz dzīvesprieka tā kļuva pārgalvīga un ātri paņēma vēl drusciņu medus.
„Tā ir ļoti laba marka," teica viņa.
„Lūdzu, ņemiet," sacīja Peps, gan drusku izbrīnījies par Majas lielo apetīti, „tas ir pirmās ražas rožu medus. Tikai jāuzmanās, ka nesamaitā kuņģi. Ja jums varbūt slāptu, tad te, lūdzu, ir vel drusku rasas."
„Ļoti pateicos," sacīja Maja. „Tagad gan es gribētu lidot, ja jums nekas nav pretim."
Vagulis sāka smieties.
„Lidot un atkal lidot, bet tas jau jums, bitēm, ir asinīs. Nesaprotu, kā tas mūžīgais nemiers neapnīk. Pavisam cita lieta sēdēt mierīgi uz vietas; vai jūs tā nedomājat?"
„Ai, es lidoju ar tādu prieku," sacīja mazā Maja.
Vagulis pakalpīgi pavēra sarkano priekškaru.
„Es jūs pavadīšu un parādīšu, no kuras lapiņas viegli var pacelties spārnos."
„Pateicos," atbildēja Maja, „es paceļos spārnos no kaut kuras vietas."
„Tur jums ir savas priekšrocības," sacīja Peps, „man iet pagrūtāk ar apakšējo spārnu izplešanu."
Atsveicinoties Peps spieda Majai roku un pavēra pēdējo priekškaru.
„Ak Dievs, zilas debesis," gavilēja Maja, „palieciet sveiki!"
„Uz redzēšanos," noteica Peps un palika brītiņu sēžot uz visaugstākās vietiņas, lai varētu noskatīties, kā mazā Maja laidās ātri taisnā līnijā uz augšu pret debesīm zelta saules staru apspīdētā tīrā rīta gaismā.
Vagulis paslepus nopūtās un; domās nogrimis, devās atpakaļ uz vēso rožu zieda iekšieni. Viņam metās silti, kaut gan bija vēl agrs.
Peps sāka klusu pie sevis dungot rīta dziesmu, kas sarkanajā rožu lapu gaismā un siltajā saules mirdzumā skanēja tā:
Viss zaļumos un zeltā tērpts un saules stariem cauri vērpts. Zied rozes; kamēr ziedošs lauks, tik ilgi ari man rīts jauks.
Kur dzimtene, to nezinu, kas viņa man, to neminu; tik vienu vien nu gribu es, lai rožu gaisma prieku nes.
Gar pasauli man daļas maz, ja tikai laimi dod kaut kas; kad rozes vīst un ziedi birst, tad ari manas dienas irst.
Un tur ārā pār ziedošo zemi mirdzēdama lēnam cēlās pavasara diena.