AK cik žēl, ka piemirsu Pepam pajautāt par cilvēkiem, domāja mazā Maja aizlidodama. Tāds piedzīvojis virs kā Peps zinātu par viņiem ko pastāstīt. Bet varbūt man pašai palaimējas šodien satikt kādu cilvēku. Spara un prieka pilna tā ļāva gaišajam skatam slīdēt pār plašo un raibo zemi, tērptu vasaras krāšņumā.
Viņai nacas lidot par lielu skaistu dārzu, kas mirdzēja tūkstoš dažādās krāsās. Daudzie kukaiņi, kurus tā satika, viņu sveicināja, vēlēdami izdevīgu ceļa vēju un labu ražu. Bet katrreiz, kad tā satika kādu biti, sirds viņai kļuva nemierīga, jo savā bezdarbībā tā tomēr jutās drusku vainīga un nebūtu patīkami sastapties ar pazīstamiem. Bet drīz vien tā manīja, ka bites nepiegriež tai ne mazākās vērības.
Te viņa piepeši pamanīja, ka zilās debesis atrodas zemu apakšā, bezgalīgā dziļumā. Savās izbailēs tā domāja, ka būs par augstu uzlidojusi un tur apmaldījusies, bet tad viņa redzēja šinīs apakšzemes debesis krastos augošos kokus metam savu ēnu, un viņa saprata, ka tas ir liels ūdens krājums, mierīgs un zils klusajā rīta stundā.
Priecīga tā nolaidās līdz pašai ūdens virsai, kurā viņa varēja tik skaidri redzēt gan to, kā tā lido, gan ari to, ka viņas gaišie spārni laistījās kā tīrs vizošs stikls. Maja noskatījās, ka kājiņas itin pareizi pieguļ ķermenim, kā jau Kasandra bija stāstījusi, redzēja arī savu skaisto zelta tērpu.
„Patiešām, tas ir baudījums — lidot pār tādu ūdens spoguli," jūsmoja Maja. Viņa varēja redzēt lielas un mazas zivis, kas vai nu ātri peldēja pa skaidro ūdensplūsmu, vai bija palikušas pavisam nekustīgas it kā karājoties tanī. Maja sargājās nākt viņām par tuvu, jo bija zināms, ka bitēm draud briesmas no zivīm.
Kad viņa sasniedza ezera pretējo krastu, neatvairāmi to valdzināja siltais niedrājs un ūdensrozes, kuru milzu lapas kā zaļi šķīvji rotāja ūdens- virsu. Maja izraudzījās vispaslēptāko lapu, pār kuru saulē šūpojās garie baltie niedru stiebri un kura pali atradās gandrīz paēnā. Tikai pāris saules plankumu plaiksnījās uz tās kā zelta naudas gabali.
„Jauki, pavisam jauki," nosacīja Maja un sāka spodrināties. Ar abām rokām viņa saķēra galvu, to pavilkdama mazliet uz priekšu, it kā gribētu to noraut. Rīkojās tā tomēr s.tudzīgi, jo viņai jau tikai bija jānotīra putekļi. Tad ar pakaļkājām tā pārvilka pār spārniem, kas pie tam ieliecās uz iekšu, bet skaisti nospodrināti ātri nogūlās pa vecam.
Drīz pie viņas atlaidās tēraudzilgans dundurs, nosēdās uz viņas lapas un izbrīnījies to uzlūkoja:
„Ko jūs te gribat uz manas lapas?"
Maja izbijās.
„Būs taču gan laikam brīv atpūsties pāra acumirkļus," viņa sacīja un atcerējās, ko Kasandra tai bija stāstījusi, ka bites visā kukaiņu pasaulē stāvot augstā cieņā. Tagad nu viņa gribēja reiz izmēģināt, vai tā var iedvest pret sevi respektu. Tomēr sirds Majai sita ātrāk, bet viņas atbilde bija ļoti skaļa un noteikta.
Dundurs manāmi satrūkās, redzēdams, ka Maja neļaus dot sev kādus priekšrakstus. īgni dūkdams, tas nometās uz niedres stiebra, kas bija pārliecies pār lapu, uz kuras sēdēja Maja, un, saules apspīdēts, iesāka runāt daudz pieklājīgāki
„Jums nu gan derētu labāk ko strādāt, kā daždien bitei pienākas, bet, ja nu jums vajadzīga atpūta… lai iet. Es pagaidīšu šeit."
„Lapu taču te ir pietiekoši daudz," teica Maja.
„Visas iznomātas," atbildēja dundurs. „Šajos laikos var priecāties, ja izdodas kaut nelielu zemes stūrīti saukt par savu. Ja manu priekšteci priekš divām dienām nebūtu noķērusi varde, tad man pat šodien vēl nebūtu lāga pajumtes. Tā mētāties vienu nakti še, otru citur nav visai patīkama lieta. Visur, lūk, nav tik laba valsts iekārta kā pie jums. Bet, lai ir atļauts stādīties priekšā, mans vārds ir Ansis Kristaps."
Maja klusēja un ar šausmām domāja par to, cik briesmīgi krist vardei nagos.
„Vai šajos ūdeņos daudz varžu?" jautāja Maja un nosēdās lapai pašā vidū, lai viņu nevarētu ieraudzīt no ūdens.
Dundurs smējās.
„Nepūlicties," viņš ironizēja, „varde jūs redz arī no apakšas, ja spīd saule, jo tad var redzēt lapai cauri. Varde redz gluži skaidri, ka jūs sēžat uz manas lapas."
Maja, pārņemta no iedomām, ka tepat pie pašas lapas sēž varbūt liela varde un nenolaiž no viņas savas rijīgās acis, gribēja ātri aizlidot, bet
pēkšņi notika kaut kas pavisam briesmīgs, uz ko Maja nebūt nebija sagatavojusies. Pirmajā brīdī Maja pat nevarēja saprast, kas te īsti notiek; viņa dzirdēja pār sevi tikai asu švīkstoņu, kas izklausījās kā vēja brāziens pa sakaltušām lapām; noskanēja dziedošs svilpiens, spalgs, draudošs medību sauciens, un smalka, viegla ēna pārlaidās pār lapu. Un tad Maja ieraudzīja, un tai gandrīz aiz bailēm apstājās sirds: viņa pazina lielo, spīdīgo spāri, kas bija saķērusi nabaga Ansi Kristapu un turēja to savās lielajās, asajās ķetnās; nabadziņš brēca izmisumā, ko varēdams. Spāre nolaidās ar savu laupījumu uz niedres, kas mazliet noliecās no uzkrautā smaguma, tā ka Maja redzēja abus šūpojamies virs galvas un tanī pašā laikā viņu atspulgu skaidrajā ūdenī. Anša Kristapa kliedzieni viņai plosīja sirdi. Nekā nedomādama, Maja skaļi sauca:
„Laidiet tūliņ vaļā dunduru, jūs, lai jūs būtu kas būdams! Jums nav ne mazākās tiesības iemaisīties tik patvaļīgi citu paražās."
Spāre palaida dunduru no nagiem, bet rūpīgi to turēja ciet ar rokām un pagrieza galvu uz Majas pusi. Lielās, nopietnās acis un nežēlīgie kožamie daikti iedvesa Majai bailes, bet spārnu un ķermeņa vizuļošana viņu sajūsmināja, jo tie mirdzēja kā ūdens, stikls un dārgakmeņi. Bet spāres milzu apmēri Maju sabaidīja; viņa nevarēja vairs atdabūt dūšu un sāka stipri drebēt.
Spāre sacīja itin laipni:
„Bērns, kas jums kaiš?"
„Atlaidiet viņu," sauca Maja, un asaras saskrēja viņai acīs, „tas ir Ansis Kristaps…"
Spāre smīnēja.
„Kāpēc tā, mazā?" vaicāja viņa un taisīja ziņkārīgu seju, kur tanī pašā laikā atspoguļojās arī liela pieļāvība.
Maja stostījās neziņā. „Ai, viņš taču ir jauks, glīts kungs un, cik es zinu, nav darījis jums nekā ļauna."
Spāre domīgi skatījās Ansī Kristapā.
„Jā, viņš ir mazs, mīļš puisis," viņa maigi atbildēja un nokoda viņam galvu. Majai likās, ka viņa zaudēs samaņu — tik smagi viņu satrieca šis notikums. Tā ilgi nevarēja izrunāt ne vārda, un ar šaušalām tai bija jāklausās krakšķēšanā un skraukšķēšanā, kas cēlās, spāres zobiem iznīcinot Anša Kristapa tēraudzilo ķermeni viņai virs galvas.
„Ko nu izliekaties," teica spāre ar pilnu muti un košļāja tālāk, „jūsu jūtelībai mazs iespaids uz mani. Vai tad jūs rīkojaties labāk? Acīmredzot jūs vēl esat jauna un neesat labi ieskatījusies savās pašas mājās: kad vasarā sākas jums stropā tranu slaktiņš, tad apkārtējā pasaule uztraucas ne mazāk un, domāju, ar lielākām tiesībām."
Maja jautāja: „Vai jūs tur augšā jau beidzāt?" Viņa nevarēja vēl saņemties paskatīties turp.
„Ir atlikusi vēl viena kāja," teica spāre.
„Aprijiet jel, lūdzu, to drīzāk, tad es jums došu atbildi," iesaucās Maja, kas labi zināja, kāpēc vasarā stropā nokauj tranus, un dusmojās par spāres muļķību. „Bet to es jums saku, neiedrošinieties man nākt kaut soli tuvāk, ne acumirkli es neapdomāšos laist darbā savu dzeloni."
Mazā Maja bija tiešām ļoti sadusmojusies. Pirmo reizi viņa pieminēja savu dzeloni un pirmo reizi priecājās par šo ieroci.
Spāre ļauni uzlūkoja Maju. Beigusi savu maltīti, viņa tagad sēdēja drūmi saknupusi un lūrēja uz Maju, pie tam izskatījās kā plēsoņa, kas gatava mesties savam laupījumam virsū. Bet mazā Maja palika mierīgā. Viņa nevarēja pati lāgā saprast, no kurienes tai cēlās drosme, baiļu tā vairs nejuta.
Viņa ļāva atskanēt smalkam skaļam dūcienam, kādu tā reiz bija dzirdējusi stropā no sardzes, lapsenei tuvojoties skrejcaurumam. Spāre teica draudoši un lēni:
„Spāres dzīvo ar bitēm labā saticībā."
„Un tas ir prātīgi darīts," ātri piebilda Maja.
„Vai jūs tikai nedomājat, ka man bailes no jums? Man — no jums?" jautāja spāre. Ar vienu grūdienu tā atstāja stiebru, kas ātri ieņēma savu veco stāvokli, un ar mirdzošo spārnu švirkstošiem vēdieniem nožvīgoja gar pašu ūdens virsu.
Bija skaisti redzēt, kā tā atspoguļojās ezerā: likās, ka ir divas spāres un ka tās abas kustina savus glāžainos spārnus ātri un neapjaušami, un varēja domāt, it kā ap to plūst gaišs sidraba mirdzums. Tas izskatījās tik skaisti, ka mazā Maja aizmirsa visas savas žēlas par nabaga Ansi Kristapu, kā arī visas briesmas. Viņa sasita rokas un sajūsmā izsaucās:
„Cik skaisti! Cik debešķīgi!"
„Jūs to domājat par mani?" pavisam izbrīnījusies vaicāja spāre, bet tad ātri piebilda: „Jā, mani ir ko redzēt, tas tiesa. Būtu jūs zinājusi, kādā sajūsmā par mani bija cilvēki, kad tie vakar mani ieraudzīja pie strauta, kur arī viņi bija apmetušies."
„Cilvēki?" jautāja Maja. „Kā, jūs esat redzējusi cilvēkus?"
„Protams," atteica spāre, „bet, bez šaubām, jūs visnotaļ interesēs, kā mani sauc; mans vārds ir Šnuka no tīklspārnaino saimes, tuvāk, no spāru saimes."
„Pastāstiet jel ko par cilvēkiem," lūdza Maja, kad spāre bija pateikusi savu vārdu.
Spāre ari likās būt samierinājusies, jo nosēdās Majai līdzās uz lapas, kc mazā bite arī ļāva, jo zināja, ka Šnuka sargāsies nākt tai par tuvu.
„Vai cilvēkiem ir dzelonis?" jautāja Maja.
„Ak Dievs, ko tad viņi ar to iesāktu," stāstīja Šnuka. „Nē, viņiem ir daudz ļaunāki ieroči, un tie ir ļoti bīstami. Nav tāda, kam nebūtu bailes no viņiem. Sevišķi ļauni ir tie mazie, kuriem skaidri var atšķirt abas kājas, sauc par zēniem."
„Vai tie jūs vajā?" jautāja Maja lielā uzbudinājumā, gandrīz bez elpas.
„Jā, vai jums tas neliekas saprotams?" vaicāja Šnuka, pārlaizdama acis pār saviem spārniem. „Reti man ir gadījies sastapt cilvēku, kas nebūtu mani mēģinājis satvert."
„Bet kāpēc gan?" jautāja bailīgi Maja.
„Mēs, redz, esam ļoti pievilcīgas," runāja Šnuka, ar kautrīgu smaidu raudzīdamās slīpi sev priekšā, „cita iemesla es nezinu. Ir bijuši gadījumi, kad mūsu ģimenes ļaudis, kas ļāvušies saķerties, ir pieredzējuši briesmīgākās mokas un pēdīgi pašu nāvi."
„Tie ir likuši apēsti?"
„Nē, nē," teica Šnuka mierinoši, „ne gluži tā. Cik zināms, cilvēki barībai spāres nelieto. Bet cilvēkos dažkārt piemājo kā mūžīga mīkla — slepkavošanas tumšās tieksmes. Tas var rādīties jums neticami, bet patiešām ir zināmi gadījumi, kad cilvēki — zēni — noķertām spārēm izrāvuši spārnus un kājas vienīgi savas izpriecas labad. Jūs šaubāties?"
„Protams, ka šaubos," sašutusi teica Maja.
Šnuka paraustīja savus vizuļojošos plecus, un viņas seja izskatījās veca no lielas atziņu bagātības.
„Ak, kaut jel drīkstētu reiz būt atklāta," teica tā nobālusi un bēdīga, „man bija brālis ar labākām izredzēm nākotnē, bet drusciņ vieglprātīgs un, par nožēlošanu, ļoti ziņkārīgs. Viņš nāca rokās zēnam, kas tam nemanot uzmeta garā kātā piestiprinātu tīklu. Sakiet pati — kam nāktu kas līdzīgs prātā?"
„Nē," atbildēja mazā Maja, „par kaut ko līdzīgu es neesmu nekad domājusi."
Šnuka to uzlūkoja.
„Tad tam apsēja ap krūtīm spārnu starpā melnu virvi, lai spārnos pacelties tam būtu iespējams, bet pavisam aizlidot nebija nekādas iespējamības. Katrreiz, kad mans nabaga brālis domājās atguvis brīvību, tam bija jāredz, ka minētā virve visnežēlīgākā veidā to rauj atpakaļ zēna varā."
Maja tikai galvu vien kratīja.
„Nedrīkstu to sev stādīties priekšā," viņa bēdīgi čukstēja.
„Ja dienā nedomāju, tad droši, ka naktī sapņošu par to," turpināja Šnuka. „Par daudz visa kā sanāca tanī reizē kopā. Beidzot mans brālis nomira." Šnuka dziļi nopūtās.
„No kā viņš mira?" jautāja Maja patiesā līdzjūtībā. Šnuka tūliņ nevarēja atbildēt; lielas asaras sāka birt un lēni ritēt pār vaigiem.
„Viņu iebāza kabatā," šņukstēja viņa, „to neviens nevar izturēt."
„Kas tas ir?" jautāja bailīgi Maja, lāga nejaudādama uzreiz tik daudz jauna un ļauna saprast un visā iedziļināties.
„Kabata," skaidroja Šnuka, „ir kā pieliekamais kambaris, kas atrodas
cilvēkam ārējā ādā. Bet, ko jūs domājat, kas vēl cits tur bija atrodams? Ak, cik briesmīgā sabiedrībā vajadzēja pavadīt manam brālim beidzamos mūža mirkļus. Tas jums nekad nevar nākt prātā."
„Nē," teica Maja drebošā balsī. „Man tas ne… varbūt medus?"
„Nē, nē," atteica Šnuka ļoti svarīgi un bēdīgi. „Medu jūs reti kad atradīsit cilvēku kabatās. Es jums teikšu, kas tur bija: tur bija varde, kabatas zobens un dzeltens kālis. Nu?"
„Šausmīgi," čukstēja Maja, „kas tas ir — kabatas zobens?"
„Cilvēkam tas ir zināmā mērā mākslīgs dzelonis. Tā kā daba viņam šo ieroci nav devusi, tad tas viņu atdarina. Varde, paldies Dievam, taisījās jau izlaist garu. Tā bija bez vienas acs, ar pārlauztu kāju un izmežģītu žokli. Bet, kolīdz kabatā parādījās mans brālis, varde ar savu greizo muti iešņācās:
„Kolīdz es izveseļošos, tā tūlīt bez kavēšanās jūs aprišu." Pie tam viņa šķielēja ar savu atlikušo aci uz nelaimīgo klātpienācēju. Šim skatam cietuma krēslā vajag būt bijušam pavisam briesmīgam. Mans brālis zaudējis samaņu, kad drīz pēc visa tā no negaidīta satricinājuma tas ticis piespiests pret vardi, tā ka viņa spārni pielipuši pie mirējas aukstās, mitrās miesas. Ak, kur lai ceļas vārdi šo šaumu pareizai attēlošanai."
„Kā jūs visu to zināt?"
„Vēlāk zēns aizsvieda manu brāli un vardi projām, kad viņam sāka gribēties ēst un viņš meklēja kāli, lai to apēstu. Es atradu viņus abus zālē guļam, jo manu uzmanību pievilka mana brāļa saucieni pēc palīga. Bet es paspēju vairs tikai uzklausīties sava brāļa stāstu un aizspiest tam acis. Viņš apķērās ar roku man ap kaklu un, atvadoties uz visiem laikiem, noskūpstīja. Tad viņš mira bez bailēm un vaimanām kā mazs varonis. Kad beidzamo reizi nodrebēja viņa sa
lauztie spārni, es to apklāju ar ozola lapām un uzmeklēju uzziedējušu lauka neļķi, lai tās zilais zieds novīstu par godu manam brālim uz viņa kapa kopiņas. „Ar Dievu, dusi saldi, mazo brālīt!" es atvadījos un aizlidoju klusajā vakarā pretī abām sarkanajām saulēm, jo saule bija redzama divkārši — pie vakara debess un ezerā. Tik skumjas un svinīgas sajūtas laikam gan nevienam nav bijis. Vai jūs ari esat ko bēdīgu piedzīvojusi? Tad stāstiet to man labāk citu reizi."
„Nē," teica Maja, „līdz šim laikam es patiesībā esmu vienmēr priecīga bijusi."
„Tad jūs varat pateikties Dievam," noteica Šnuka mazliet vīlusies.
Maja apjautājās, kas noticis ar vardi.
„Ak tā," sacīja Šnuka, „tā droši vien saņēma nāvi, kādu bija pelnījusi. Kā viņa varēja izrādīt tik daudz cietsirdības un baidīt mirēju. Viņa gan mēģināja toreiz aizbēgt, bet, tā kā viņai viena kāja un arī viena acs nedarbojās, tad viņa nemitīgi lēkāja uz riņķi. Tas bija ļoti komisks skats. „Tā jūs drīz vien atradis svētelis," es tai uzsaucu pirms aizlidošanas."
„Nabaga varde," skuma mazā Maja.
„Bet lūdzu," runāja spāre ne bez sašutuma. „Jūs ejat par tālu. Vardi žēlot nozīmē apgriezt savus pašas spārnus. Jūs, redzams, esat viena neapzinīga persona."
„Tas jau viss var būt," atteica Maja, „bet man ir ļoti sāpīgi redzēt otru ciešam."
„Ko nu," mierināja Šnuka, „tur vainīga jūsu jaunība, bet gan jau mācīsities, tikai nezaudējiet dūšu, draudziņ. Bet tagad man laiks doties saulītē. Šeit ir pamatīgi vēss. Sveiki!"
Klusi nostrinkšķēja; iezibējās tūkstoš gaišas krāsas, vieglas, piemīlīgas, līdzīgas ūdens strūkliņu un caurspīdīgu dārgakmeņu vizmojumam.
Šnuka aizlidoja caur zaļajiem stiebriem līdz ūdensvirsai, un Maja dzirdēja to dziedam rīta saulē. Viņa klausījās dziesmā, kurai piemita kaut kas no tautas dziesmu grūtsirdīgā salduma un kura noskaņoja mazās Majas sirdi priecīgi un tanī pašā reizē arī bēdīgi.
Jauki klusā upe smej,
kad no rīta saule dej,
viņas virsu paijā;
tur, kur niedres zaļo, šalc,
tur, kur atmirdz dzeltens, balts, —
viļņi rozi aijā.
^ Gaiss ir silts un smaržas pilns,
spārnus silda staru viln's, sirdi prieks — tik valdies!
Bet ak, dzīve — mirklis vien, vasara tik ātri skrien; kaut par mirkli — paldies!
„Dzirdi, tur skan spāres dziesma," uzsauca balts taurenītis savai draudzenei. Šūpodamies tie aizlidoja pavisam cieši Majai garām jaukās dienas dzidrā zilumā. Tad arī mazā Maja pacēlās spārnos, klusi sanot, atvadījās no sidrabotā ezera un aizlidoja atpakaļ laukos.