OTRĀ rītā uzmozdamās zilā pulkstenīša ziediņā, mazā Maja izdzirda gaisā vieglu, klusu troksni; viņa juta, ka puķe iekustas, it kā kāds tai dotu apslēptus grūdienus. Pa atvērto ziedu spiedās zāles un zemes smarža; bija ļoti vēss.
Maja nedroši paņēma no puķes dzelteniem trauciņiem drusciņu ziedputeksnīšu, uz rūpīgāko pataisīja rīta tualeti un tad tuvojās soli pa solim apdomīgi noliektā zieda ārējai maliņai. Nu viņa redzēja, ka līst. Lija smalks, vēss lietutiņš, klusi čabēdams un klādams visu ar miljoniem gaišu sudrabotu pērļu. Tās krita gan uz lapām un puķēm, gan ritēja zālē pa šaurajām zāļu stiebru taciņām, atspirdzinot brūno zemi.
Lielā izbrīnā un dziļā neziņā Maja vēroja šo pasaules pārmaiņu; tas bija pirmais lietus, ko viņa redzēja savā īsajā mūža. Lai gan lietiņš viņai patika itin labi un pat ielīksmoja, taču arī rūpes mazliet uzmācās, atceroties Kasandras brīdinājumu — nekad lietū nelidot. Viņa saprata, ka grūti nāktos spārnus cilāt, ja uz tiem kristu lietus lāses, bija ari auksts, un tā ļoti sajuta mierīgā, visu ielīksmojošā un iepriecinošā zeltītā saules spožuma trūkumu.
Vajadzēja būt pašam rīta agrumam, jo apakšā zālē tikko sākās dzīve. Zilais pulkstenītis bija viņai labs patvērums, un tā varēja lieliski novērot kustību lejā. Tā viņa aizmirsa uz brīdi savas bēdas un ilgas pēc dzimtenes, kas sāka mosties viņas sirdī. Bija interesanti tā no augšas, no drošas paslēptuves novērot zāles iemītnieku nodarbošanos un dzīvesveidu. Tomēr arvien biežāk viņas domas sāka atgriezties uz atstāto dzimteni, tās stipro apsardzību un nesaraujamo kopību. Tur nu viņas visas tagad kopīgi mīt, priecājas par atpūtas dienu, pa druskai pastrādā pie vienas otras šūniņas vai arī baro mazos cirmeņus. Vispār lietainās dienās bišu stropā bija mierīga un mājīga noskaņa. Šad tad izlidoja kāds izlūks noskaidrot,
kāds laiks un no kuras puses pūš vējš. Ķēniņiene pati apstaigāja valsti, iedama no stāva stāvā, pārbaudīja visu, uzteica vai smādēja, izdēja šur tur pa oliņai un visus aplaimoja ar savu ķēnišķīgo klātbūtni. Kāds prieks uztvert viņas skatu vai dzirdēt laipnu vārdu. Gadījās arī, ka jaunām bitēm par viņu pirmajiem panākumiem tā noglaudīja galviņu un apjautājās par viņu piedzīvojumiem.
Ai, kādu laimi nesa apziņa piederēt pie tiem, ko visi ciena, un baudīt kopas stipro apsardzību. Šeit savā vientuļajā un neapsargātajā vietiņā viņa jutās apdraudēta un pie tam vēl sala. Un ja nu lietus turpinās ilgi? Ko tad lai viņa iesāk un kur lai ņem barību? Pulkstenīti medus droši vien nav atrodams un ziedputekšņu arī nebūs ilgam laikam. Tai nācās tagad pirmo reizi izjust, cik nepieciešama lieta ceļinieka dzīvē un vispār klaidonim ir saules gaisma. „Bez saules spīduma nebūtu neviena vieglprātīgā," domāja Maja.
Atceroties saulīti, viņu tūliņ pārņēma prieks un iekšējs lepnums, ka tai bijusi drosme uzsākt dzīvi uz savu roku. Ko gan visu viņa savā īsajā ceļojuma laikā nav redzējusi un piedzīvojusi! Citas bites visu savu mūžu nekā tamlīdzīga neredz. Piedzīvojumi ir augstākā dzīves manta, un to dēļ var nest upurus. Lejā zālē gāja garām ceļotāju skudru bars. Dziedādamas tās soļoja caur vēso meža zāli un likās kur steidzamies. Viņu sparīgā rīta dziesma atskanēja marša taktī un padarīja mazās Majas sirdi gluži domīgu un skumīgu:
Mūsu dzīve skrietin skrien, ātri beidzas tā. Kas grib dzīvē laupīt vien, par to nebēdā.
Tās bija ārkārtīgi labi apbruņotas, izskatījās nebēdīgas un spējīgas iedvest bailes. Zem lēpju lapām izskanēja skudru dziesma. Bet tur nu viņas ar savu dziedāšanu, rādījās, bija izdarījušas ko sevišķu, jo kāds sāka runāt rupjā, aizsmakušā balsī, ar enerģisku roku purinādams uz visām pusēm jaunās pieneņu lapas. Maja ieraudzīja lielu zilu vaguli spraucamies uz priekšu; tā izskatījās pēc tumšas spīdīgas metāla puslodes, kas brīžam vizēja zilganzaļa, brīžam pavisam tumša. Tas bija divas vai trīs reizes lielāks par Maju. Cietās bruņas rādījās nesadragājami stipras, un tā rupjajā balsī bija kaut kas taisni atbaidošs. Kā likās, zaldātu dziesma to bija iztraucējusi — un nu tas bija sliktā garastāvoklī. Viņa mati bija izspūruši, un viņš berzēja miegu no zilajām viltīgajām ačelēm.
„Es nāku," viņš kliedza, „un ar to pietiek, lai visi grieztu man ceļu."
„Paldies Dievam, es nestāvu tam ceļā," domāja Maja, juzdamās
drošībā savā augstajā paslēptuvē. Un tomēr sirds tai sāka nemierīgi dauzīties, un viņa atvilkās soli dziļāk zieda iekšienē.
Smagi līgodamies, vagulis kustējās pa mitro zāli uz priekšu. Nevar teikt, ka tas būtu elegants. Viņš apstājās taisni zem Majas zieda pie kādas novīlušas lapas, pabīdīja to sānis un tad mazliet atkāpās. Nu Maja ieraudzīja kādas alas ieeju.
„Kas viss tanī pasaulē nav atrodams," domāja Maja pilna ziņkārības, „līdz šim man nebija nejēgas no visa tā. Nemaz diezgan ilgi nevar pasaulē būt dzīvojis, lai izzinātu visu, kas viņā ir iespējams." Viņa izturējās pavisam rāmi. Lietutiņš klusi līņāja.
Tad Maja izdzirda vaguli griežamies pie alas iemītniekiem:
„Ja jūs gribat nākt ar mani uz medībām, tad laiks domāt par celšanos. Ir jau gaiša diena." Tā kā viņš bija uzcēlies agrāk, tad tas jutās tik pārāks par visiem, ka grūti nācās būt laipnam. Pagāja laiciņš, iekams tas saņēma atbildi. Maja dzirdēja sīku čirkstošu balsi, kas skanēja no alas:
„Dicva dēļ, taisiet tur augšā ciet, lietus taču līst iekšā." Vagulis paklausīja, gaidīdams nolieca galvu mazlietiņ sānis un šķielēja caur spraugu.
„Pasteidzieties, ja drīkstu to lūgt," teica viņš saīdzis. Majai nū gribējās par vari redzēt, kas no alas līdīs ārā. Viņa pati panāca par daudz uz priekšu, un liela lietus lāse tai uzpilēja uz pleciem. Maja stipri izbijās un sāka sausināties. Lejā pacēlās novītusi lapa, no kurienes lēnām izlīda brūns kukainis, kas Majai šķita visaugstākā mērā neparasts. Tam bija lempīgs ķermenis un neredzēti resna galva ar mazām stāvām ūsiņām. Kājiņas bija ļoti tieviņas un lēni kustējās, un sejā bija rakstītas rūpes. Kukainis bija lauku circenīte.
„Labrīt, mana Ifij," teica vagulis un aiz pieklājības izstiepās gluži garens. „Kā jūs gulējāt?" Un pie tam vēl piebilda: „Mans dārgumiņ!"
Ifija saņēma tā roku mazliet vienaldzīgi.
„Kurt, tas neiet," viņa sacīja, „es nevaru iet līdzi. Ļaudis jau tā daudz ko melš."
Vaguls izbijās ne pa jokam.
„Es lāgā nesaprotu," stostījās tas, „vai tad mūsu jaunajai laimei būtu jāsašķīst tādas nieka lietas dēļ? Apdomājiet taču, Ifij, kāda jums daļa gar ļaudīm? Jums ir pašai sava ala, kurā, varat nolīst, kad tikai vēlaties, un, ielīdusi tanī labi dziļi, jūs nedzirdēsit nekā."
Ifija skumji pasmaidīja.
„Kurt, tur jūs nekā nesaprotat. Tanī lietā man pašai savi uzskati. Bez tam vēl kas: manu nezināšanu jūs esat izlietojis ne visai smalkjūtīgi. Jūs stāstījāt esam rožu vagulis, bet vakar gliemezis man pateica, ka jūs esot mēslu vabole. Tā ir milzīga starpība. Gliemezis arī jūs novērojis pie tādas
nodarbošanās, kuru es šeit nemaz negribu tuvāk aprādīt; jūs nu sapratīsit, ka man no jums jāatraujas."
Atjēdzies no savām bailēm, Kurts sāka erroties.
„Nē, es to nesaprotu," sirdījās viņš, „es gribu, lai mani mīl manis paša dēļ un nevis manas nodarbošanās labad. Kā jūs varat spriest par kādu vīru pēc viņa uzturēšanās vietas!"
„Ja tie nebūtu taisni mēsli, tad es ar galu galā varētu skatīties uz to lietu caur pirkstiem," runāja Ifija atturīgi. „Un jums ari tas jāņem vērā, ka jaunai atraitnei, kuras vīru priekš trim dienām apēdusi pele, ir jāievēro visstingrākā apdomība. Tātad dzīvojiet sveiks!"
Un Ifija vienā rāvienā pazuda savā alā, it kā to būtu aizpūtis vēja grūdiens. Maja nebija to turējusi par iespējamu, ka kāds tik ātri varētu nozust alā. Ifija nu bija prom, un vagulis stulbu seju nekustīgi raudzījās tumšajā caurumā, un pie visa tā izskatījās tik dumjš, ka Majai bija jāsmej.
Pēdīgi viņš atjēdzās; apbēdināts un dusmīgs viņš iesāka purināt savu ieapaļo galvu, tā taustekļi nokarājās uz leju kā divi salijuši vēdekļi.
,.Raksturu un nosvērtu dzīvesveidu mūsu laikos vairs neciena," viņš nopūtās. „Ifija ir bez sirds; man nācās grūti pašam sev to atzīties, bet tā tas ir. Un, ja nu viņai arī tiešām nenesas sirds būt par manu draudzeni, tad viņai uz to vajadzētu būt prātam."
Maja redzēja, ka asaras sakāpa tam acīs, un viņas sirds pildījās ar līdzjūtību.
Piepeši Kurts sāka kustēties. Viņš izslaucīja asaras no acīm un uzmanīgi aizgāja aiz zemes čupiņas, kuru laikam viņa draudzene bija izšķipelējusi no sava dzīvokļa, un Maja ieraudzīja lienam mazu iesarkanu slieku caur zāli. Tās pārvietošanās veids bija ļoti savāds: te viņa iztaisījās gara un tieva, tad atkal īsa un resna, un viņas ķermeņa sarkanais tievgalis sastāvēja vienīgi no mīkstiem riņķiem, kuri bez trokšņa taustīdamies bīdījās uz priekšu. Maja ļoti satrūkās, kad Kurts paspēra soli uz priekšu, pēkšņi saķēra tārpu un pārkoda to divās daļās. Nesteigdamies Kurts sāka ēst tārpa vienu pusi un likās maz bēdājam par to, ka izmisumā locījās abas tārpa puses — viena uz zemes, otra — viņa rokās. Tas bija pavisam mazs tārpiņš.
„Mazliet pacietības!"teica Kurts. „Drīz būs galā."
Bet košļājot viņa domas laikam atkal atgriezās pie Ifijas, kuru tas bija pazaudējis uz visiem laikiem, un lielas asaras ritēja pār viņa vaigiem.
Mazajai Majai savā paslēptuvē bija viņa sirsnīgi žēl. „Pasaulē taču ir tik daudz bēdu," viņa domāja. Tad viņa ieraudzīja, ka tā tārpa daļa, kuru Kurts bija nolicis savās bēdās pie malas, steidzas veicīgi prom.
„Nē, tas ir numurs," viņa iesaucās — un aiz bailēm tas iznāca tik stipri, ka Kurts izbrīnījies sāka skatīties apkārt.
„Dodiet ceļu!" viņš iesaucās.
„Bet es jau jums nemaz neesmu ceļā," atbildēja Maja.
„Kur tad jūs esat?" jautāja viņš. „Kaut kur taču jums jābūt."
„Šeit augšā," sauca Maja, „virs jums puķē."
„To es gribu redzēt," teica Kurts, „bet es neesmu sienāzis, es nevaru tik tālu uz augšu pagriezties, lai jūs redzētu. Kāpēc tad jūs kliedzāt?"
„Tārpa viena puse bēg projām," sauca Maja.
„Jā, jā," teica Kurts un raudzījās pakal tārpiņa pusei, „šie tārpi ir ļoti kustīgi. Bet man nav vairs apetītes." Ar šiem vārdiem viņš aizsvieda atlikušo tārpa daļu, kuru tas tikko turēja savās rokās, un šī pārpalikusī daļa sāka attālināties pavisam uz citu pusi.
Maja galīgi apjuka, bet Kurtam likās labi pazīstama šāda tārpa īpašība.
..Nedomājiet, ka es vienmēr ēdu tārpus," teica viņš, „bet rozes jau visur nav atrodamas."
„Pasakiet tak mazākais tai mazai pusītei, kur viņas otra daļa aizskrējusi," teica Maja ļoti uzbudināta.
Kurts nopietni pakratīja galvu. „Ko liktenis izšķīris, to nebūs vairs savienot," viņš noteica. „Kas jūs esat?"
„Esmu Maja no bišu lautas."
„Tas man patīk," sacīja Kurts, „man nav nekādu iebildumu pret bitēm. Bet kāpēc jūs te sēžat bez darba? Bites taču nemēdz tā darīt. Vai jau ilgi, kamēr jūs te sēžat?"
„Es te gulēju pa nakti."
„Tā," noteica Kurts domīgi. „Jums laikam gan ir dziļš un veselīgs miegs. Jūs taču tikko kā pamodāties?"
Maja tam piekrita, jo tā manīja, ka Kurtam nebūtu paticis, ja kāds būtu noklausījies viņa sarunā ar Ifiju. Un vēlreiz Kurtu apbēdināt Majai netikās. Tas skraidīja šurp un turp un lauzījās paskatīties uz augšu.
„Pagaidiet," viņš teica, „ja es drusciņ paceļos pie tā zāļu stiebra, tad varēšu jūs ieraudzīt, un jūs varēsit man ieskatīties acīs. Bez šaubām, to jūs labprāt darīsit."
„Protams," atbildēja Maja, „tas būtu ļoti patīkami."
Kurts atrada piemērotu stiebru, un, tā kā zieds noliecās mazliet sānis, tad Maja varēja viņu redzēt, kad tas pacēlās uz priekškājiņām un raudzījās uz augšu. Viņa atrada, ka Kurtam patīkama un mīļa seja: visai jauns viņš vairs neizskatījās, un tam bija patukli vaigi. Tagad tas noliecās, tā ka puķe sāka mazliet šūpoties, un stādījās priekšā:
„Kurts — no rožu vaguļu saimes."
Mazajai Majai bija sevī jāsmejas, jo viņa par daudz labi zināja, ka Kurts piederēja pie mēslu vabolēm. Bet, tā kā Maja negribēja viņu apbēdināt, tad nekā par to neteica.
„Vai jūs par lietu nekā nebēdājat?" Maja jautāja.
„Nē, pavisam ne; esmu pie tā pieradis, dzīvodams rožu starpā, jo tur jau līst visvairāk."
Maja domāja, ka viņš mazliet jāsoda par nekaunīgajiem meliem, jo viņš taču ir pavisam lielīgs zellis.
„Kurt," viņa teica ar tikko manāmu smaidu, „kas tas tāds par caurumu tur zemē zem lapas?"
Kurts satrūkās.
„Caurums?" viņš jautāja. „Vai jūs runājat par kādu caurumu? Caurumu ļoti daudz; tas būs viens tāds caurums, tāds pats vien. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik daudz zemē caurumu."
Bet aiz iekšēja apmulsuma, kurā tas bija nokļuvis, notika kaut kas pavisam briesmīgs. Gribēdams izrādīt, ka nav uzbudināts, Kurts pazaudēja līdzsvaru. Maja izdzirda viņa izmisušo kliedzienu un drīz pēc tam redzēja to guļam uz muguras; ar rokām un kājām tas nožēlojami tvarstīja gaisu, bet bez panākumiem.
„Nu man beigas," viņš kliedza. „Esmu tādā stāvoklī, ka vairs nevaru uzcelties. Man jāmirst. Nevienam nav bijis nožēlojamāka likteņa."
Viņš vaimanāja tik skaļi, ka nemaz nedzirdēja Majas mierinājuma. Pie tam viņš mēģināja ar savām kājām pieķerties zemei, bet katrreiz, kad tas domāja esam pieķēries, picciņas, aiz kurām tas ar grūtībām bija aizķēries, atdalījās no zemes, un viņš krita atpakaļ uz savas augstās apaļās muguras. Tas bija tiešām ārkārtīgi bēdīgs skats un mazā Maja nopietni baiļojās par Kurtu, vēl to vairāk tāpēc, ka seja tam bija bāla un viņa kliedzieni plosīja tiešām tai sirdi.
„Šo stāvokli es nespēšu paciest," viņš kliedza, „vismaz neskatāties uz mani. Nemokiet mirēju ar saviem uzbāzīgiem skatiem. Ak, kaut es spētu aizsniegties vismaz līdz kādai zālītei vai puķes kātiņam. Kas tad var turēties pie gaisa? To nevar neviens."
Majai sirds drebēja aiz lielas līdzcietības.
„Uzgaidiet," viņa sauca, „gribu mēģināt jūs uzcelt, un, ja es saņemšos, tad tam jāizdodas. Bet, Kurt, mīļo Kurt, nebrēciet tā, uzklausiet mani: ja es noliekšu mazu zālīti un tās galiņu pasniegšu jums, vai ar to tad būtu jums līdzēts?"
Kurts tikai vaimanāja un nesaprata nekā, būdams no nāves bailēm kā bez prāta. Neraugoties uz līņāšanu, Maja izlaidās no savas paslēptuves, uzmeklēja šauru zaļu zāles stiebru Kurta tuvumā un pieķērās tievajam galam. Viņa uzgavilēja no prieka, kad zāle zem viņas smaguma noliecās taisni pār Kurtu.
„Ķerieties klāt," sauca Maja.
Kurts juta pieskārāmies kaut ko sejai un mudīgi tvēra pēc tā vispirms
3t
ar vienu roku, tad abām un beidzot ar kājiņām, kurām bija varen asi nagi — katrai pa divi. Lēnām viņš vilkās pa zālīti uz priekšu, līdz kamēr, sasniedzis sakni, kur stiebrs bija izturīgāks, varēja uzceltie;
„Ak Dievs," atviegloti uzelpodams, viņš teica, „tas bija gaužām briesmīgi. Bez manas aukstasinības es droši vien būtu kritis jūsu pļāpībai par upuri."
„Vai jūtaties jau labāk?" jautāja mazā Maja.
„Paldies, paldies, kad pāries reibums, tad izstāstīšu jums visu sīki."
Bet Maja tā arī nedabūja atbildi uz savu jautājumu, jo caur zāli laidās dzeguzes kalpiņš, kas bija izgājis kukaiņu medībās. Mazā bite piespiedās cieši pie zemes un izturējās pavisam klusu, kamēr putns bija garām. Kad viņa vēlāk raudzījās pēc Kurta, tas bija jau devies tālāk ceļā; tad arī viņa sataisījās un laidās prom, jo lietus bija pārgājis un diena bija gaiša un silta.