TĀ nu bija reiz diena! Pašā rīta agrumā bija uzkritusi rasa, tad aiz meža izcēlās saule un meta slīpi savus starus zaļajā zāles biezokni, kas viss sāka mirdzēt un vizuļot; tas bija tik lielisks skats, ka no sajūsmas un aizgrābtības grūti bija ko teikt vai ko darīt.
Mazā Maja, rītā uzmozdamās, jau dzirdēja tikai gaviles visapkārt. Tās skandināja gan koku augstajās galotnēs putni, kas bija tik bīstami, neraugoties uz viņu jauko dziedāšanu, gan garām skrejošie kukaiņi, vai arī tās nāca no vabolēm, tauriņiem un lielām un mazām mušām, kas dzīvoja pa krūmājiem un zālēm.
Koka caurumā mazā Maja iekārtojās ļoti ērti. Tanī varēja justies droši un bija arī tīkami sauss. Un, tā kā cauru dienu pār ieeju spīdēja saule, tad arī siltums turējās līdz pat vēlai naktij. Kādreiz agrā rīta stundā gan viņa dzirdēja pie sava koka stumbra dzeni kaļam, tad bija jālūko, kā tikt ātrāk projām. Jo tādam mazam kukainītim, kas slēpjas koka mizā, dzirdēt dzeni kaļam nozīmē to pašu, kā kad mēs dzirdētu naktī raujam vaļā slēģus un kādu laužamies iekšā. Nakti tomēr viņa varēja justies droša, tad neviens nemeklēja pēc tās viņas paslēptuvē.
Kādā klusā, vēsā blakus šķirbiņā viņa ierīkoja sev mazu medus noliktavu, lai ari lietus dienām būtu gādāts par barību; ieeju savā meža pilī tā drusku aizmūrēja ar vaskiem, atstādama to tikai tik lielu, cik vajadzīgs ērtai lodāšanai.
Savā dzīvespriekā tā skaļi uzgavilēja, dodamās laukā saulītē raudzīt, ko šī jaunā skaistā diena tai glabā.
Laizdamās taisnā līnijā pa zelta gaismas jūru uz priekšu, tā izskatījās kā mazs vēja nests lidojošs punktiņš.
„Šodien sastapšu cilvēku," ierunājās viņa, „šādās dienās droši vien arī viņi grib papriecāties jaukajā dabā." Satikt tādu insektu vairumu viņai vēl
nekad nebija gadījies; tie visi rosīgā steigā, smiedamies un sanēdami pildīja gaisu ar gavilēm, tā ka gribot negribot bija viņiem jāpiebiedrojas.
Mazā Maja beidzot nolaidās kādā zāļu biezoknī, daudzo puķu un stādu vidū, kas tanī auga. Tie garākie viņu starpā bija pelašķu ziedu pušķi, kā arī magones, kam viņu liesmainais sārtums piešķīra lielu pievilkšanas spēku. Iebaudījusi no ozoliņiem drusciņ medus, Maja jau gatavojās aizlidot, kad tā piepeši ieraudzīja uz zāles stiebra, kas liecās līdz viņas puķei, ko dīvainu sēžam. Pirmajā acumirklī tā ļoti izbijās, jo viņa nevarēja iedomāties, ka pasaulē būtu sastopams tamlīdzīgs zaļš, izkaltis ķēms, bet tad viņa tādā mērā ieinteresējās, ka palika kā pienaglota sēžot un brīnoties par garkājaino svešinieku. Viņu uzskatot, varēja domāt, ka tam ir ragi, bet tā bija tikai viņa dīvainā, uz āru izspiestā piere, kas tam piešķīra tādu savādu izskatu. Viņam bija divas bezgala garas ūsas, tievas, kā adatā veramas, un viņš izskatījās ļoti slaiks ar savām sīkajām priekškājiņām un plānajiem neuzkrītošajiem spārniņiem, ar kuriem, pēc Majas domām, gan maz ko varēja iesākt. Bet kas likās tas dīvainākais — tās bija viņa lielās, augstās pakaļkājas, kas kā divas milzīgas kleinas ķekatas slējās augstu pār viņu pašu. Viņš bija caur un cauri zaļš, un tā viltīgās acis rādījās mazliet nekaunīgas un tanī pašā laikā izbrīnījušās, tomēr varēja teikt, ka tās nebija ļaunas, bet gan drīzāk labsirdīgas.
„Nu, jaunkundz," griezās tas pie Majas, kā redzams, errodamies par tās izbrīnu, „sienāzi jūs laikam vēl neesat redzējusi? Vai varbūt jūs dējat olas?"
„Kas jums nāk prātā," dusmojās Maja. „Kā lai es nāktu uz tādām domām? Bet, ja man tas arī būtu iespējams, es to nekad nedarītu. Kā lai es tik vieglprātīgi jauktos ķēniņienes svētos pienākumos?"
Sienāzis drusku sakņupa un iztaisīja tik neaprakstāmi komisku seju, ka Majai bija jāsmej pat savā sašutumā.
„Jaunkundz," viņš sauca, bet tad viņam pašam bija jāsmej un viņš tikai noteica: „Nē, bet šitā! Esat gan jūs!"
Šāda savāda svešinieka uzvešanās Maju uzbudināja. „Kāpēc jūs smejaties?" jautāja viņa ne sevišķi laipni. „Tā taču nebūs jūsu nopietnība, lai es dētu olas un pie tam vēl te zālītē?"
Te kaut kas iekrakšķējās, sienāzis iesaucās: „Hopla!" — un prom tas bija.
Maja gandrīz vai apstulba. Gandrīz vai neprātīgā pārdrošībā, kā likās Majai, nelietojot nemaz spārnus, tas uzsviedās gaisā, veidodams milzīgu loku. Bet, lūk, viņš bija atkal te. Saskatīt, no kurienes tas nāk, viņa nevarēja, bet pašlaik tas sēdēja viņai blakus uz ozoliņu lapas.
Viņš apskatīja Maju no visām pusēm, no priekšas un mugurpuses, un
tad teica vīzdegunīgi: „01as dēt jūs nekādā ziņā nevarat, neesat tā radīta. Jums trūkst dējamā dzeloņa."
„Kas," sacīja Maja, „nav dējamā dzeloņa?" Tā apsedzās ar spārniem un pagriezās tā, ka svešinieks varētu redzēt tikai viņas seju.
„Jā, protams. Tikai nenokrītiet no sava paaugstinājuma, jaunkundz. Jūs esat lapsene, vai ne?"
Neko nejēdzīgāku Maja vairs nevarēja piedzīvot visā pasaulē.
„Tas par traku!" viņa iesaucās.
„Hopla!" atbildēja sienāzis un prom bija atkal.
„Tāda persona var tevi pataisīt gluži nervozu," domāja Maja un nosprieda laisties projām. Cik tālu sniedzās viņas atmiņas, tad līdzīgs apvainojums vēl nebija piedzīvots. Tikt samainītai ar lapseni, ar šo burlaku, zagļu un klaidoņu tautu, nozīmēja vislielāko kaunu. Tur bija par ko uztraukties.
Bet sienāzis piepeši bija atkal te.
„Jaunkundz," viņš sauca, lēni griezdamies, pie kam viņa garās pakaļkājas izskatījās pēc pulksteņa rādītājiem, kad pulkstenis ir piecas minūtes pirms pusseptiņiem. ,,.Taunkundz, atvainojiet, ka saruna pa reizei jāpārtrauc. Bet, kad pēkšņi man tā uznāk, tad man jālec, un jālec vai visai pasaulei apkārt, lai tas būtu uz kurieni būdams. Jums tādas lietas svešas?"
Līdz pašām ausīm tas sašķieba muti, tādējādi uzsmaidīdams Majai. Viņa vairs citādi nevarēja, bija jāsmej.
„Vai ne!" sauca sienāzis un pamudinādams māja.
„Kas jūs tāds esat?" jautāja Maja. „Jūs esat briesmīgs nemiera gars."
„Bct mani taču pazīst visur," sacīja zaļais un atņirdza atkal savus zobus — lik pamatīgi, kā to Maja ne pie viena nebija redzējusi. Viņa ne uz brītiņu nelika gudra, ko sienāzis runāja nopietni, ko pa jokam.
„Esmu šeit svešiniece," viņa laipni teica, „citādi gan jūs pazītu, bet lugtu gan ievērot, ka esmu piederīga pie bišu saimes, bet nepavisam neesmu lapsene."
„Ak Dievs," noteica sienāzis, „tas taču ir viens un tas pats."
No uztraukuma Maja tikko varēja parunāt.
„Jūs esat neizglītots," viņa pēdīgi izdvesa. «Apskatiet taču reiz kādu lapseni pamatīgi."
„Kamdēļ lai es to gan darītu?" atteica zaļais. „Kur tas galu galā novestu, ja ņemtos ievērot kādas tikai iedomās pastāvošas starpības? Arī jūs lidojat gaisos, dzeļat katram, kas nāk tuvumā, un nevarat lēkāt. Tāpat tas ir ;ir lapsenēm. Kur tad nu ir tā starpība? Hopla!" Un projām tas bija.
„Bet tagad gan lidošu," domāja Maja.
Te tas bija atkal klāt.
„Jaunkundz," viņš sauca, „rītdien notiek sacīkstes augstlēkšanā. Vai
nevēlaties brīvkarti, lai varētu tās noskatīties? Manai vecenei vēl divas atlikušas, par labu vārdu tā būs ar mieru vienu dot. Es ceru uzstādīt ļaunu rekordu."
„Neinteresējos par tādu lēkāšanu," noteica Maja ne bez īgnuma. „Kas var lidot, tam ir augstākas intereses."
Sienāzis atņirdza atkal zobus tā, ka to pat, likās, varēja dzirdēt.
„Nepārvērtējiet sevi, jaunkundz. Pasaulē lielākā daļa dzīvnieku lidot var, bet lēkt — tikai maza daļiņa. Trūkst jums lāga pārskata par apkārtējās pasaules interesēm. Augsts elegants lēciens atrod piekrišanu pat pie cilvēkiem. Neilgi atpakaļ es redzēju pat mācītāju gandrīz veselu metru augstu uzlecam — viņš vēlējās izpatikt kādai pāri ceļam lienošai čūskai. Viņa nicināšana pret visu, kas nelec, bija tik dziļa, ka viņš aizmeta pa roku galam pat savu pīpi, bez kā neiztiek neviens mācītājs. Vai jūs spējat aptvert tādu godkārību? Es pats esmu pazinis sienāžus, un tie bija no mūsu ģimenes, kas lēca trīssimt reižu tik augstu, cik viņi paši lieli. Jā, tagad gan jūs brīnāties un nesakāt ne vārda, un savā sirdī rūgti nožēlojat nupat izteiktās aplamības, vai ko jūs vēl varētu apgalvot. Trīssimt reižu tik augstu, cik pats liels! Kur jūs atradīsit tādas spējas? Pat zilonis, lielākais dzīvnieks pasaulē, nav spējīgs taisīt tādu lēcienu. Nu? Tagad jūs klusējat. Vai es neteicu, ka jums būs jāklusē!"
„Kad tad lai es runāju, kur jūs ne mirkli nestāvat klusu?" iesaucās Maja.
„Nu tad runājiet," laipni teica sienāzis, un tad tas izsaucās: „Hopla!" — un bija projām.
Pat savā īgnumā Maja nevarēja nesmiet. Šāda sastapšanās bija pirmā viņas mūžā. Par sienāža ākstīšanos Maja nevarēja beigt brīnīties, bet ievērojamas tomēr bija tā lielās zināšanas un dzīves izpratne. Lai arī par lēkšanu viņa nedomāja tikpat labi kā viņš, tad tomēr par visu to jauno, ko viņa tik īsā sarunā dabūja dzirdēt, bija ko pabrīnīties. Ja uz šo zaļo Majai būtu kaut mazākā paļāvība, tad labprāt būtu viņu par šo un to iztaujājusi. „Paticšām, visvairāk piedzīvojumu ir tādiem, kas vismazāk zina, ko ar tiem iesākt," nodomāja Maja.
Vai cilvēku valodu arī tas saprata, ja viņš minēja to vārdu? To viņa jautātu, ja tas vēl kādreiz atgrieztos, kā ari izzinātu viņa domas par mēģinājumu tuvoties un uzmeklēt cilvēku tā dzīvoklī.
„Jaunkundz," kāds blakām sauca, un zāles stiebrs ielīgojās.
„Mans Dievs," teica Maja, „no kurienes jūs vienmēr tā ierodaties?"
„No apkārtnes," sacīja sienāzis.
„Bet es jūs lūdzu," iesaucās Maja, „jūs taču nelēksiet pasaulē tā uz labu laimi, nezinādams un nepazīdams vietas, kurp jūs varētu nokļūt?"
„Protams," sacīja zaļais. „Kā tad savādāk? Vai jūs varbūt spējat
ieskatīties nākotnē? To neviens nevar. Vienīgi zaļā varde to var, bet viņa nevienam nesaka, kā to dara."
„Ko visu jūs nezināt," iesaucās mazā Maja, „taisni brīnišķi. Vai cilvēku valodu arī jūs saprotat?"
„Tas ir jautājums, jaunkundz, uz kuru grūti atbildēt, jo nav vēl tieši pierādīts, vai cilvēkam maz ir valoda. Tie dažkārt izgrūž skaņas, kas savas neciešamās nedaiļskanības dēļ pat nav ne ar ko salīdzināmas. Redzams, ka tie tomēr tādā kārtā saprotas. Atzīmējama ir viņas sirsnīgā tieksme pēc ciešamām skaņām. Novēroju reiz divus zēnus, kas, paņēmuši zāli pirkstos, pūta tur ar muti un tā izdabūja šņirkstošu skaņu, ko varbūt varētu līdzināt lauku circeņa cirpslēšanai. Tomēr netika jau ne tuvu. Bet tomēr tie dara, ko var. Vai jūs vēlētos vēl ko zināt? Zinu vēl šo to."
Un viņš atkal ņirdzīgi smaidīja; nu varēja to pilnīgi dzirdēt.
Kad nākošā reizē tas atkal negaidot aizlēca, Maja par velti izgaidījās to atgriežamies. Tā izmeklējās visapkārt gan zālē, gan puķēs, bet viņu atrast neizdevās.