ŠĪS jaukās vasaras dienas tveicē mazā Maja jutās stipri nogurusi; nesteigdamās viņa lidoja gar spilgti apgaismotiem dārza krūmājiem, līdz kamēr milzīga kastaņkoka lielās lapās tā atrada vēsu patvērumu. Zem šī koka uz nomīdītas zāles stāvēja galdi un soli. Kā redzams, te zem koka lapotnes atradās vasarnieku saimniecība. Tuvumā spīdēja zemnieku mājas sarkanais dakstiņu jumts; no skursteņa cēlās iezilgani dūmi.
Nu mazā Maja domāja katrā ziņā satikt cilvēku; vai tad viņa jau nebija iespiedusies tieši tā varas iecirkni? Šis koks, bez šaubām, bija viņa īpašums, un savādie koka rīki tur apakšā ēnā piederēja cilvēku stropam.
Te atskanēja sīkšana un blakus viņai uz lapas nolaidās muša. Tā lēkāja kādu brītiņu pa zaļajiem lapas audiem, apstādamās ik pēc maza sprīža, tā ka pat nevarēja saredzēt, kā kustas tās kājiņas, un varēja gandrīz nodomāt, ka uztraukta viņa ātri slīd šurp un turp. Tad viņa laidās no vienas lielās pirkstainās lapas daļas uz otru, bet tik ātri un negaidot, ka katrs būtu domājis — tā lēkā, nevis lido. Bet tā tikai izskatījās. Skaidra lieta, ka viņai bija no svara izzināt, uz kuras lapas daļas būtu vispatīkamāk. Dažbrīd pavisam negaidot viņa iesviedās gaisā un pie tam dūca tik sparīgi, it kā būtu noticis kas nedzirdēts, vai ka tā iekustinātu lielāko pasaules notikumu. Bet tad atkal nolaidās zemē un turpināja savu gabalaino tekāšanu, it kā nekas nebūtu noticis. Tad atkal uzreiz tā palika pavisam klusu — kā sastingusi.
Maja noraudzījās, ko muša darīja saulē. Beidzot Maja tuvojās tai un laipni teica:
„Labdien! Esiet sveicināta šeit uz manas lapas. Ja nemaldos, jūs esat muša."
„Kas gan cits," atteica mazā. „Mani sauc Puka, esmu ļoti nevaļīga. Vai jūs gribat mani dzīt prom?"
„Nē, nē, ļoti priecājos, ka varu ar jums iepazīties," atbildēja Maja.
„To es gribu ticēt," īsi atteica Puka un mēģināja noraut sev galvu.
„Dieva dēļ," iesaucās Maja, „taupiet taču sevi!"
„Tā tam jābūt, tur jūs nekā nesaprotat," atbildēja mierīgi Puka un nobraucīja ar kājām spārnus, tā ka tie noliecās ap ķermeni.
„Starp citu, man jāsaka, ka esmu istabas muša," piebilda viņa ne bez lepnuma. „Šeit es atrodos tikai vasaras atpūtā."
„Cik interesanti!" iesaucās priecīgi Maja. „Tad jūs droši vien pazīstat cilvēku?"
„To es pazīstu kā savu bikšu kabatu," atteica Puka nievājoši. „Es taču katru dienu sēžu uz viņa. Jā, vai tad jūs to nezināt? Jūs, bites, taču citādi esat diezgan gudras — vai mazākais sevi par tādām turat."
„Mani sauc — Maja," mazliet nedroši teica Maja. Neizprotami tai rādījās, kur citi insekti ņēma lielo pašapziņu, drosmi un tik bieži pat bezkaunību.
„Ir jau labi," atņurdēja Puka, „saucaties nu, kā gribat, muļķe jūs esat tā vai tā."
Puka sēdēja kā lielgabals, no kura patlaban taisās šaut: galva un krūtis traucās uz priekšu, bet ķermeņa apakšējais gals skārās pie lapas. Tad piepeši viņa sakņupa un izskatījās, it kā tai trūktu kāju.
„Uzmanīgam jābūt," tā teica, „tas ir no svara."
Majai sirdī kūsāja dusmas par šo Pūkas izteikto apvainojumu. Lāgā neapzinādamās, kas īsti to dzen, viņa zibens ātrumā pieskioja Pūkai klāt, sagrāba aiz apkakles un turēja ciet.
„Es jūs mācīšu būt pieklājīgai pret biti!" uzkliedza tā.
Puka sacēla briesmīgu brēku.
„Nedzelict," tā kliedza, „tas ir vienīgais, ko jūs spējat, bet tas gaužām skādē. Lūdzu, atvelciet pēc iespējas tālāk savu lejasgalu, tanī jau ir tas dzelonis. Un laidiet mani, ja tas jums ir iespējams, gribu darīt visu, ko vēlaties. Vai tad jūs jokus nesaprotat? To jau katrs zina, ka bites no visiem insektiem ir tās ievērojamākās, varenākās un arī skaita ziņā pārākās. Tikai nekaujiet nost, ja drīkstu lūgt, jo, kad tas izdarīts, tad vairs nav par labu griežams. Ak, mans humors nav nevienam saprotams."
„Labi," sacīja Maja ne bez nicināšanas, „es ļaušu jums dzīvot, bet tad jums jāstāsta viss, ko zināt par cilvēku."
„Labi," teica Puka, „to jau es gribēju tā kā tā darīt, bet tagad laidiet vaļā."
Maja atlaida to. Pēc visa notikušā Maju pārņēma vienaldzība; uzticība un cienība pret mušu bija zudusi. „Tādu salašņu piedzīvojumiem trūkst vērtības nopietnu ļaužu acīs; man būs jāredz pašai, kas tas cilvēks tāds ir."
Bet pēc pamatīgās pārmācības mazā Puka kļuva daudz ciešamāka. Sākumā tā rūkdama un bārdamās kārtoja savas ūsiņas, spārnus un mazos matiņus, kas sedz tās melno ķermeni. Nekārtība bija liela, jo Maja bija
ņēmusi stingri. Pēdīgi Puka sāka izstiept un ievilkt savu snuķīti, ko Maja vēl nekad nebija redzējusi.
„Samaitāts! Snuķītis galīgi samaitāts," tā sāpīgi iesaucās, „tas viss jūsu straujo darbu sekas. Skatieties pati, apakšā sūceklītis izskatās pēc ieliekta bleķa šķīvja!"
„Jums ir sūceklis?" jautāja Maja.
„Ak Dievs, nu protams! Ko tad jūs gribat zināt par cilvēkiem? Ar snuķīti gan kā nekā iztiksim. Ēs domāju, ka būtu vislabāk pastāstīt ko no manas dzīves. Tā kā esmu uzaugusi cilvēku starpā, tad zināšu stāstīt visu, ko vēlaties."
„Vai jūs uzaugāt cilvēku starpā?"
„Kā tad. Cilvēku istabas kaktā mana māte izdēja oliņu, no kuras es izšķīlos, uz viņu logu priekškariem es mācījos staigāt un pirmo reizi no Šillera līdz Gētem izmēģināju savu spārnu izturību."
Maja jautāja, kas tie tādi — Šillers un Gēte. Ļaudama manīt savu pārākumu, Puka sāka skaidrot. Tie esot cilvēku statujas, kas, kā redzams, kļuvuši ar kaut ko ievērojami. Viņi stāvot apakšā uz spoguļa — viens pa labi, otrs pa kreisi, un neviens tos neievērojot.
Tagad Majai gribējās zināt, kas tas tāds spogulis un kāpēc abas statujas stāvot tam apakšā.
„Spogulī, kad pa to rāpo, redz savu vēderu," paskaidroja Puka. „Tas ir ļoti amizanti. Kad cilvēks nostājas spoguļa priekšā, tas ķeras matos vai plūc bārdu. Būdams viens, tas smaida, bet, ja vēl kāds atrodas istabā, tad taisa nopietnu ģīmi. Kāpēc — to es neesmu varējusi izdibināt, bet liekas, ka tā būtu cilvēku nevajadzīga rotaļa. Es pati sava mūža pirmajās dienās ļoti cietu no spoguļa, jo arvien ieskrēju tanī un, protams, uz to stiprāko mani katrreiz atsvieda."
Mazajai Pūkai nācās pagrūti atbildēt uz mazās Majas tālākajiem jautājumiem, zīmējoties uz spoguli.
„Rcdzat," pēdīgi viņa sacīja, „droši vien jums būs nācies lidot pār kādu gludu ūdenslīmeni? Spogulis ir tam līdzīgs, tikai atrodas stāvus un ir ciets."
Mazā muša kļuva daudz laipnāka, kad tā manīja, ar kādu uzmanību Maja klausās viņas nostāstos. Un, ja ari ne visam, ko muša stāstīja, Maja varēja ticēt, tad tomēr tā nožēloja, ka bija turējusi mušu tik nevērtīgu. „Dažs labs īstenībā ir daudz gudrāks, nekā sākumā mēs to domājam," nāca tā pie slēdziena.
Puka stāstīja tālāk:
„Pagāja ilgs laiks, līdz es iemācījos saprast cilvēku valodu. Grūti tas nākas, kamēr vēl neesi iedraudzējies ar to. Tagad es saprotu. Nav tur arī nekas daudz ko mācīties, jo tie atkārto ik dienas gandrīz vienu un to pašu."
„Tā gan es nedomāju," sacīja Maja. „Cilvēkiem taču ir daudz dažādu interešu, tāda domu bagātība, un viņi dara tik lielus darbus. No Kasandras dzirdēju, ka tie ceļ pilsētas, kas tik lielas, ka mēs nespētu tām vienā dienā aplidot apkārt, torņus, kas augstuma ziņā līdzinoties mūsu ķēniņienes kāzu lidojumam, mājas, kas peldot pa ūdeni vai skrejot pa divām šaurām sudraba taciņām ātrāk par putnu."
„Pag!" enerģiski iesaucās Puka. „Kas vispār ir tā Kasandra? Kas viņa tāda ir, ja drīkstu vaicāt? Nu?"
„Ak tā," sacīja Maja, „tā bija mana audzinātāja."
„Audzinātāja," atkārtoja nievājoši Puka, „taču laikam arī bite. Kas cits ' gan varētu tā pārvērtēt cilvēku. Šai Kasandras jaunkundzei, vai kā viņu tur sauc, nav sajēgas par vēsturi. Visām cilvēku ierīcēm nav priekš mums nekādas vērtības. Kas tad var tik nepraktiski skatīties uz pasauli kā jūs? Ja neiziesiet no tā, ka pasaulē valda mušas kā visizplatītākie un galvenākie radījumi, jūs pasauli pareizi neizpratīsiet."
Puka paskraidīja uztraukta šurp turp pa lapu un, saķērusi galvu, rāva to tik sparīgi, ka tas Majai radīja rūpes. Bet mazā bite nu arī jau manīja, ka nekādas gudrības tā nedabūs no mušas dzirdēt.
„Vai zināt, kā jūs vislabāk varētu pārliecināties par manu vārdu pareizību?" jautāja Puka un berzēja rokas, it kā gribētu tās mezglā sasiet. ..Saskaitiet kādā istabā cilvēkus un mušas. Rezultāts būs negaidīti pārsteidzošs."
„Varbūt jums taisnība," sacīja Maja, „bet tas jau ir pavisam kas cits."
„Vai tik jūs dažkārt neturat mani par šī gada mušu?" strauji ievaicājās Puka.
„To nezinu," atbildēja Maja.
„Es pārziemoju," lepni pavēstīja Puka. „Mani piedzīvojumi sniedzas ledus laikmetā. Un cauri tam tie turpinās līdz šai baltai dienai. Tamdēļ arī atrodos šeit atpūtā."
„Dūša jums liela," nodomāja Maja.
„0, jā," izsaucās Puka un izmeta gaisā mazu riņķi. „Mušas ir drošsirdīgākie radījumi pasaulē. It visur jūs redzēsit, ka mēs bēgam tikai tādā gadījumā, kad tas ir tas izdevīgākais, bet mēs tūliņ atkal atgriežamies. Vai jums kādreiz jau ir nācies sēdēt uz cilvēka?"
„Nē," atbildēja Maja, „tas mani neinteresē."
„Tamdēļ ka jūs to vēl neesat izmēģinājusi, mana mīļā! Būtu jūs kādreiz novērojusi mūsu jautro rotaļu tur mājās ar cilvēku, jūs plīstu no skaudības. Gribu jums tomēr pastāstīt. Manā istabā dzīvo pavecs cilvēks, kas kopj sava deguna krāsu, lietodams kādu dzērienu, kas glabājas kaktā skapī.
Maja un Puka
Dzēriens smaržo apreibinoši saldi; jau iedams to ņemt, cilvēks smaida, un tā acis top šauras. Tad viņš paņem glāzīti un dzerdams skalās griestos, vai es jau tur esmu. Es tam pamāju, un viņš pārvelk roku pierei, degunam un mutei, tā norādīdams vietu, kur man pēc tam uzmesties. Tad viņš mirkšķina acīm un atpleš muti, cik vien plaši varēdams, un aizvelk logam priekškarus, lai pēcpusdienas saule mūs netraucētu. Beidzot viņš noliekas atpūtas vietā uz tā saucamā dīvāna, un jau pēc īsa brīža atskan dobjas krācošas skaņas, kuras tam droši vien izliekas jaukas. Par to mēs parunāsimies citu reizi; tā ir cilvēka snaušanas dziesma. Ar to tad man ir dota zīme tuvoties. Vispirms es iebaudu no glāzes savu daļu, ko tas man atstājis. Tādai lāsītei ir ārkārtīgi dzīvinošs spēks, es cilvēku saprotu. Tad es lidoju turp un novietojos gulētājam uz pieres. Piere atrodas vidū starp degunu un matiem, un to lieto domāšanai. To var redzēt no garajām krunkām, kas kā vagas stiepjas no labās puses uz kreiso un kas domājot ir jākustina, ja grib, lai iznāktu kas krietns. Arī cilvēka īgnums tur atspoguļojas. Bet tad vagas velkas no augšas uz leju un virs deguna izveidojas grumbaina kumpa.
Tiklīdz es apsēstos un sāku pa vagām šurp turp skraidelēt, cilvēks sāk grābstīt gaisu. Viņš domā, ka atrodos kur gaisā, jo, tā kā es sēžu uz domāšanas krunkām, tad tas nespēj vajadzīgā ātrumā i/prast, kur īsti es atrodos. Beidzot tas izprot, ņurd un tver pēc manis. Nu, vai zināt, Majas jaunkundz, vai kā jūs tur sauc, to nu vajag iepriekš pat -!zēt. Es redzu roku tuvojamies, bet gaidu līdz beidzamam, tad izdaru ātru un izveicīgu lidojumu sānis, apsēstos un noskatos, kā cilvēks taustās, gribēdams zināt, vai atrodos vēl turpat. Tā tas turpinās bieži vien veselu pusstundu; jums nevar būt ne jausmas par cilvēka neatlaidību. Beidzot tas salecas un ļauj atskanēt dažādiem vārdiem, kas apliecina tā nepateicību. Bet ko jūs gribat? Cēla sirds netīko atmaksas. Es tad sēžu jau augšā griestos, un man ir jānoklausās tā nepateicība."
„Nevaru teikt, ka viss tas man sevišķi patiktu," izteica Maja savas domas. „Vai tas viss nav pavisam nederīgs?"
„Vai tad nu lai es taisu medusšūnu viņam uz deguna?" iesaucās Puka. „Nav gan jums nekāda humora, mana mīļā. Ko tad jūs derīgu darāt?"
Mazā Maja pavisam sasarka. Bet drīz atkal saņēmās, lai neliktu Pūkai manīt sava apjukuma.
„Nāks laiks, un es izdarīšu kaut ko lielu un skaistu, labu un derīgu," tā ātri norunāja, „bet vispirms gribu redzēt, kas notiek pasaulē. Dziļi sirdī man ir tā sajūta, ka visam tam jānāk!"
Un, izteikusi šos vārdus, Maja sajuta verdošus cerības un sajūsmas uzplūdus savā dvēselē, bet Puka likās neko nenoprotam, kas tas bija Majai par lielu iekšķīgu saviļņojumu. Viņa tikai turpināja savu nemierīgo skraidelēšanu šurp un turp un pēdīgi ieteicās:
„Vai jums nav drusku medus, mana labiņā?"
„Cik žēl," atbildēja Maja, „bet man nav nemaz; labprāt būtu jums devusi, kur jūs man tik patīkami pakavējāt laiku. Vai drīkstētu ko jautāt?"
„Šaujiet tik vaļā, es atbildu katrreiz," sacīja Puka.
„No jums gribētu dabūt zināt, kā nokļūt cilvēku mitekļos."
„Tur jāielido," gudri noteica Puka.
„Bet kā to var izdarīt, lai nenokļūtu briesmās?"
„Gaidiet, kamēr būs atvērts kāds logs, tikai ievērojiet izeju. Ja nevarētu to atrast, tad vislabāk laidieties pret gaismu. Logu katrā mājā jūs atradīsiet diezgan, jums tikai jāuzmana, kur saule met savu atspulgu. Vai jūs taisāties projām?"
„Jā," atbildēja Maja, sniegdama Pūkai roku. „Dzīvojict vesela un atpūtieties labi. Man vēl šis tas ir darāms." Un, klusu sanot, kas nekad neskan īsti bezbēdīgi, mazā Maja izplēta savus spīdošos spārnus, dodamās saulītē uz puķainām pļavām klusināt izsalkumu.
Puka noskatījās tai iepakaļ, nopietni apsvēra, kas vēl būtu sakāms, un tad domīgi teica:
„Nu, jā, jā, tātad tomēr! Kāpēc gan ne?"