SASTAPŠANĀS ar mušu Puku nebija varējusi sevišķi iepriecināt mazo Maju. Viņa nespēja iedomāties, ka tas viss, ko Puka stāstīja par cilvēku, varētu būt taisnība vai arī ka mušas attiecības pret to būtu pareizi attēlotas. Pavisam citās domās bija Maja par cilvēku. Cēlu un skaistu viņa to tēloja, un pretīgi Majai bija iedomāties to zemu un smieklīgu. Tikai tā nevarēja saņemties uzdrošināties, lai dotos uz viņa mitekli. Kā lai zina, vai tas būs viņam patīkami, bet būt kādam par nastu — nē, tas nedrīkst notikt. Tā vēlreiz labi pārdomāja, ko Kasandra bija mācījusi. „Cilvēki ir labi un gudri," tie bija viņas vārdi. „Tie ir ļoti stipri un vareni, bet savu spēku tie neizlieto citiem par postu, bet itin visur, lai tie nonāktu kur nonākdami, rodas kārtība un labklājība. Viņi ir bišu draugi, tamdēļ mēs uzticamies viņu apsardzībai un dalāmies medū. Ziemai tie mums atstāj to pietiekošā daudzumā un gādā, lai sals un daudzie ienaidnieki, kuru mums ir pulka dzīvnieku starpā, mūs netraucētu un neiznīcinātu. Maz ir pasaulē tādu brīvu dzīvnieku, kas stājušies tādās draudzības un brīvprātīgas kalpības attiecībās ar cilvēku. Tu arvien dzirdēsi insektu starpā balsis, kas pauž ļaunu par cilvēkiem. Neklausies viņās. Kad kāda apmāta bišu tauta dodas kādreiz mežā mēģināt nodibināt labklājību bez cilvēka palīdzības, tā aiziet drīz bojā. Par daudz ir tādu radījumu, kas vēlas mūsu medu, un bieži atgadās, ka vesela valsts ar visām tās celtnēm un iedzīvotājiem top nejēdzīgi iznīcināta tikai tāpēc, ka kāds neprātīgs dzīvnieks ir gribējis apmierināt savu meduskāri." Tā toreiz stāstīja Kasandra, un, kamēr Maja nebija pārliecinājusies par pretējo, tā gribēja paļauties uz šo vārdu patiesību.
Bija pienākusi pēcpusdiena, un saule stāvēja aiz kāda liela sakņu dārza augļu kokiem, kurā Maja patlaban lidoja. Koki jau bija sen noziedējuši, bet mazā Maja vēl labi atcerējās tos visus redzējusi neskaitāmo ziedu spožajā gleznumā, kuri gaišāki par gaismu, apžilbinoši balti un liegi bija
tiekušies pretī debess zilgmei. Saldā smarža un dzidrais zalgojums bija devis tai laimību, ko tā nekad vairs negribētu aizmirst.
Savā gaitā tā tagad pārdomāja, ka tam visam atkal jānāk, un viņas sirds atvērās lielam priekam par plašās pasaules jaukumu, kur arī viņai bija vietiņa.
Dārza galā mirdzēja kā zvaigznītes jasmīna baltie ziedu pušķīši ar savām maigajām dzeltenajām sejiņām vidū, kuras apstaroja sniegbalts gaišums. Vēsmiņa nesa viņai pretim smaržu. Un vai nebija arī liepu, kas šinī gadalaikā stāvēja pilnos ziedos? Un aplaimota Maja domāja par lielajām nopietnajām liepām, kuru galotnēs visilgāk kavējās vakara saules sarkanā kvēle.
Bitīte patlaban laidās caur krūklenājiem, kuros jau bija aizmetušās zaļas ogas, bet bija arī vēl ziedi. Kad tā gribēja doties augstāk, lai nokļūtu pie jasmīna, kaut kas neparasts nogūlās tai uz pieres un tikpat ātri apklāja spārnus, tā ka tie kļuva it kā atņemti un bez spēka; pašai Majai šīs savādās parādības retajā brīnumā bija tāda sajūta, it kā tā būtu piepeši apturēta savā lidojumā, kristu, sabruktu bezspēkā; likās, ka kāda slepena laumas vara tur neredzamā gūstā viņas taustekļus, kājas un spārnus. Tomēr viņa nekrita. Kaut gan Maja vairs nevarēja kustināt spārnu, tā tomēr šūpojās, jo to turēja kaut kas apbrīnojami mīksts un maigs un pirkļāvīgs, to paceldams un nolaizdams, un šūpoja viņu šurp un turp, it kā lēna vēsma spēlētos ar nobirušu lapu.
Majai uzmācās nemiera sajūta, bet īstas bailes tā vēl nejuta, jo nemanīja ne sāpju, ne arī kāda nelabuma. Tikai viss likās tāds savāds, pavisam savāds, un aiz tā slēpās kas ļauns. Viņa taču gribēja palūkot tikt tālāk. Ja tā labi papūlēsies, tas droši vien tai izdosies.
Piepeši Maja ieraudzīja šķērsām pār krūtīm bezgalīgi smalku pavedienu; baiļu karstumā tā ātri ķēra pavedienu, bet tas palika karājamies pie viņas rokas, pielipa cieši klāt un neļāvās vairs atraisīties. Bet tur stiepās otrs sidraba pavediens pār tās pleciem, pārvilkās pār spārniem, tos sasaistīdams, tā ka Maja vairs nevarēja viņus pacelt. Un, lūk, tur un vēl tur, visur gaisā un tāpat ap viņas ķermeni, vērpās šie gaišie lipīgie pavedieni.
Mazā Maja spēji iekliedzās no šausmām, jo nu viņa saprata, kas noticis un kur tā atrodas. Viņa bija nokļuvusi zirnekļa tīklā.
Viņas raudas un vaimanas skaļi un baigi atskanēja klusajā apkārtnē, kurā valdīja vasara: saule lēja savu gaismu uz zeltaini dzeltenajām lapām, kukaiņi lidoja šurp un turp, un pa gaisiem šaudījās putni.
Kāds mazs zilgans taurenītis ar kaparkrāsas punktiem uz spārniņiem laidās garām Majai.
„Ak, nabadzīte," tas izsaucās, dzirdot Maju vaimanājam un redzot to zirnekļa tīklā izmisumā ķepurojamies. „Kaut nāve jums nebūtu pārāk rūgta, jūs mīļā. Es nespēju līdzēt. Arī mani gaida tas pats, varbūt pat šo nakti. Bet pagaidām man vēl ir jauki. Palieciet sveika un, dziļajā nāves miegā aizmigdama, neaizmirstiet saulīti."
Un viņš šūpojās tālāk ziedu un saules aplaimots savā dzīves aizrautībā.
Mazā Maja pārplūda asarām un likās zaudējusi galvu. Kur spēdama, tā grūda ar saviem saistītiem spārniem un kājiņām, kliedza un dūca no visa spēka, sauca palīgā, pati nezinādama, no kurienes to gaidīt. Un sapinās arvien vairāk tīklā. Jā, tagad nāca prātā Kasandras brīdinājums: „Sargies no zirnekļa tīkla, viņa varā mums jācieš visnežēlīgākā nāve. Viņš ir bez sirds un viltīgi nodevīgs, tas nelaiž nevienu vairs vaļā."
Izmisusi nāves bailēs tā saņēma pēdējos spēkus; viņa mēģināja izrauties, un likās, it kā trūktu kāda no garajām stiprajām virvēm, kurās bija pakārts tīkls, bet tad tūdaļ arī bija nojaušama zirnekļa tīkla drausmīgā īpašība, proti, jo vairāk tanī kustējās, jo dziļāk sapinās.
Spēku galīgā izsīkumā Maja norima uz brītiņu un zem lielās krūklenāja lapas gluži tuvu ieraudzīja sēžam zirnekli. Majas šausmas bija neaprakstāmas, kad tā ieraudzīja lielo briesmoni nopietnu un klusu tupot zem lapas un gatavu lēcienam. Ļauni zvērojošām acīm zirneklis lūkojās mazajā Majā ar ļaunprātīgu pacietību un stindzinošu aukstasinību.
Maja skaļi iekliedzās. Nekad vēl, kā viņai pašai likās, tā nebija tik satricinoši kliegusi. Pati nāve nevarēja būt atbaidošāka par šo brūno spalvaino briesmoni ar tā zvērīgo muti un stāvajām kājām, uz kurām lempīgais ķermenis turējās kā stellēs. Likās, tūlīt tas metīsies virsū, un Majas pēdējā stundiņa būs situsi.
Te Maju pārņēma briesmīgas, nekad vēl līdz šim nepazītas dusmas. Ar savu skaudro, dusmīgo cīņas saucienu, ko pazīst un no kā baidās visi dzīvnieki, tā aizmirsa visas bailes un sirdssāpes un domāja vienīgi par to, kā likt par savu dzīvību dārgāk samaksāt.
„Savu viltību jūs samaksāsiet ar dzīvību," kliedza viņa zirneklim acīs. „Nāciet tikai mani nonāvēt, un jūs redzēsiet, ko spēj bite."
Zirneklis nepakustējās. Bija tiešām ārkārtīgi baigi, un nav šaubu, ka pat lielākiem kustoņiem būtu bailes, ne vien mazajai Majai.
Dusmas deva viņai spēku, un izmisusi tā mēģināja izdarīt pēdējo grūdienu. Knaks! Viņai virs galvas pārtrūka viens pavediens, kas vienā pusē saturēja tīklu. Tas droši vien bija domāts mazākiem kukainīšiem — odiem un mušām, bet ne bitēm. Nu Maja satinās vēl vairāk.
Vienā iestiepienā zirneklis pieslīdēja tuvāk Majai pa vienu vienīgu pavedienu, pie kura tas kā labs vingrotājs pieķērās kustīgām kājām, tā ka ķermenis nokarājās uz leju.
„Kas dod jums tiesības izpostīt man tīklu?" ķērca tas Majai virsū. „Ko jūs te gribat? Vai pasaule nav pietiekoši plaša, kamdēļ jūs traucējat mierīgu vientuli?"
To mazā Maja nebija sagaidījusi. Patiešām nē.
„Tas notika aiz pārskatīšanās," tā iesaucās, drebēdama aiz lielas laimes un cerībām. Lai arī cik neglīts bija zirneklis, bet tam nebija ļauna nodoma. „Par nožēlošanu, es neievēroju jūsu tīklu un tanī sapinos. Ak, lūdzu, piedodiet!"
Zirneklis pienāca mazliet tuvāk.
,,.Iūs esat maza nerātne," sacīja zirneklis, pārmaiņus atlaizdams gan vienu, gan otru kāju. Pavediens līgojās. Bija ko brīnīties, ka tik smalks pavediens noturēja lielu zirnekli.
„Ak, līdziet man atbrīvoties," lūdza Maja, „cik spēdama, būšu atzinīga."
„Tamdēļ jau arī es nācu," sacīja zirneklis un savādi smīnēja. Bet pat smaidot tas izskatījās viltīgs un ļauns. „Jūs ar savu ķepurošanos galīgi izpostāt man tīklu. Palieciet uz bridi mierā, tad es jūs atsvabināšu."
„Paldics, paldies," izsaucās Maja.
Zirneklis nu atradās viņai gluži tuvu. Viņš gribēja īsti pārliecināties, cik stipri Maja jau sapinusies.
„Kas tad ir ar dzeloni?" tas jautāja.
Nē, cik ļauns un nejēdzīgs tas izskatījās! Majai pārskrēja šermuļi pār kauliem no iedomām vien, ka zirneklis varētu tai pieskarties. Bet cik vien iespēdama laipni tā sacīja:
„Neuztraucieties mana dzeloņa dēļ. Es viņu ievilkšu, un tad tas nav nevienam bīstams."
„Tā tik vēl trūktu," sacīja zirneklis. „Tātad uzmanību! Mierā! Patiešām skāde par manu tīklu."
Mazā Maja nekustējās. Te uzreiz tā juta, ka tā kā virpulī sāk griezties riņķī, tā ka viņai pat galva sāka reibt. Acis aizvērās un kļuva nelabi. Bet kas tad tas?! Lielās izbailēs tā iepleta acis. Viscaur tā bija aptīta ar gluži svaigu lipīgu pavedienu; zirneklis to bija turējis pie sevis, citādi tas nevarēja būt.
„Dievs, esi man žēlīgs," mazā Maja noteica drebošā balsī itin klusu. Vairāk tā nekā neteica. Nu bija gals klāt. Tagad viņa saprata zirnekļa viltību. Patlaban tik tā bija sagūstīta un par izbēgšanu nebija ko domāt. Viņa nevarēja pakustināt ne spārniņa, ne cita kāda locekļa.
Sašutums un dusmas izgaisa, dziļas skumjas ielija viņas sirdī. „Es nezināju," domāja viņa, „ka pasaulē tik daudz ļaunuma un nejēdzības. Man priekšā stāv dziļā nāves nakts. Paliec sveika, spožā saule, esiet sveikas mīļās biedrenes, ak, kāpēc es jūs atstāju. Ar Dievu visi! Man jāmirst."
Zirneklis uzmanīgi sēdēja iesānis. Tas arvien vēl baidījās no mazās Majas dzeloņa.
„Nu, kā jūs jūtaties, mana mazā?" jautāja tas ar izsmieklu.
Maja bija par lepnu atbildēt šim viltniekam. Tikai pēc kāda brītiņa, nevarēdama vairs panest savu skumju, tā teica:
„Nobeidziet, lūdzu, mani tūlīt."
„Ko nu," teica zirneklis un sametināja sarautos pavedienus. „Vai jūs gribat, lai es būtu tāds pats muļķis kā jūs? Jāmirst jums tā kā tā, jāļauj tikai pietiekoši ilgi pakarāties, un jūsu asinis var izsūkt ari tad, kad vairs nevarēsit iedzelt. Skāde, ka jūs pati vairs neredzat, ko esat izdarījusi ar manu skaisto tiklu. Tad jūs mazākais sajustu savu nāvi kā taisnīgu sodu."
Tad zibens ātrumā tas nolaidās līdz zemei, apmeta jaunvērptā pavediena galu aiz maza akmens un tad cieši pievilka.
Pēc tam tas uznāca atkal augšā, satvēra stingro virvi, pie kuras karājās ievīstītā Maja, un vilka to ar visu gūstekni projām.
„Tagad jūs nonākat paēnā, mana mīļā," tas sacīja, „ka saule jūs neizžāvē. Tur augšā jūs man arī atbaidat citus ļautiņus, kas neprot uzmanīties. Arī dzegužu kalpiņiem kādreiz ienāk prātā sapostīt manu tīklu. Zināt, ka jums ir darīšana ar krusta zirnekli; kas jūs tāda esat, varat arī noklusēt, tauks kumoss nojums iznāks tā kā tā."
Tur nu karājās mazā Maja krūklenāja tumšajā pakrēslī gandrīz pie ļ pašas zemes bezspēcīgi padota zirnekļa nežēlīgai cietsirdībai, kurš taisījās viņu nomērdēt badā. Karādamās ar galviņu uz leju, tā drīz vien manīja, ka ilgi šāds stāvoklis nav izciešams. Viņa klusi vaimanāja, un tās saucieni pēc palīga kļuva arvien nespēcīgāki. Un kas gan viņai arī varētu līdzēt? Savējie mājās nezināja neko par viņas nelaimi un nevarēja steigties to atpestīt.
Te piepeši viņa izdzirda lejā zālē kādu īgni ņurdam, un Maja varēja sa-, prast:
„Es nāku, un ar to pietiek, lai visi man dotu ceļu!"
Majas bailēs tvīkstošā sirds sāka sist kā ar āmuru, jo jau no balss viņa pazina mēslu vaboli Kurtu, kura sarunā ar lauku circeni Ifiju viņa bija kādreiz noklausījusies un kuram tā kādreiz bija līdzējusi izkļūt no kļūmīga stāvokļa.
„Kurt," kliedza tā, cik jaudāja, „mīļais Kurt!"
«Grieziet ceļu!" kliedza zilais Kurts, jo patiešām tas bija viņš.
„Neesmu jau jums ceļā, Kurt," sauca Maja, „es jau karājos pār jums, zirneklis mani sagūstīja."
„Bet kas jūs tāda esat?" jautāja Kurts. „Mani pazīst visi, tas nu jums būs jāatzīst."
„Es esmu bitīte Maja. Lūdzu, lūdzu, palīdziet man!"
„Maja? Maja? Aha, tagad es atceros. Priekš pāris nedēļām jās iepazin-
āties ar mani. Bet bēdīgā stāvoklī gan jūs atrodaties, tas man ir jāsaka, un mana palīdzība, protams, vajadzīga. Tā kā man pašreiz laika diezgan, tad savu palīdzīgo roku jums neatraušu."
„Kurtiņ mīļais! Vai jūs varat saraut šos pavedienus?"
„Šos pavedienus? Vai jūs gribat mani apvainot?" Kurts uzsita uz rokas muskuļiem. „Skatietics šurp, mazā, tas ir stiprs kā tērauds! Kādu, kas varētu spēkā ar mani mēroties, tik ātri neatradīsit. Ne lādas vien lietas es ņemos uz sevi kā saraustīt zirnekļa tīklu. Gan jūs piedzīvosiet brīnumus."
Kurts uzrāpās uz lapas, satvēra pavedienu, pie kura karājās Maja, un, atlaizdamies no lapas, palika pie tā karājoties. Pavediens pārtrūka, un viņi abi nokrita zemē.
„Tas bija sākums," teica Kurts. „Bet jūs jau drebat, Maja, ak, nabadzīte, cik jūs bāla. Kas tad tā nu baidīsies no nāves? Nāvei vajag skatīties mierīgi acīs, tā, kā es to mēdzu darīt. Tā, tagad es jūs attīņāšu."
Mazā Maja nespēja pat vārda izrunāt; prieka asaras tai ritēja pār vaigiem. Viņa būs atkal brīva, atkal lidos saulītē, kur vien gribēdama, tā atkal dzīvos.
Te Maja ieraudzīja zirnekli nākam pa krūklenāja lapu zemē.
„Kurt," iekliedzās Maja, „zirneklis nāk!"
Kurts nelikās traucēties, viņš tikai pasmējās pie sevis. Viņš taču bija viens sevišķi stiprs vagulis.
„Zirneklis vēl apdomāsies," mierīgi viņš sacīja.
Bet tad ar jau atskanēja pār viņiem ļaunā ķērkstošā balss:
„Laupītāji! Palīgā! Mani aplaupa. Kas jums, resnais nelieti, par daļu gar manu laupījumu?"
„Neuztraucieties, cienījamais kungs," sacīja Kurts. „Es gan vēl drīkstēšu ar savu draudzeni sarunāties. Ja jūs vēl teiksiet man kādu nepatīkamu vārdu, tad saraušu visu jūsu tīklu. Nu? Ko tā piepeši apklusāt?"
„Ko lai atbildu, esmu tagad galīgi izpostīts," atbildēja zirneklis.
„Tas nepieder pie lietas," noteica Kurts. „Bet tagad taisieties, ka pazūdat!"
Uzmetis ļaunu un dzēlīgu skatu Kurtam, zirneklis sāka raudzīties uz augšu savā tīklā un likās ko apsveram. Tad lēni apgriezās un sāka pie sevis klusu un bailīgi rāties. Tur nu nelīdzēja nekas — varēja kost vai durt, bet Kurta bruņām tas cauri neietu.
Smagi žēlodamies par pasaules netaisnību, tas katram gadījumam paslēpās zem sakaltušas lapas, no kurienes varēja labi pārredzēt visu tīklu.
Pa to laiku Kurts bija atbrīvojis Maju. Audus tas bija sarāvis, spārnus- un kājiņas atraisījis, to atlikušo viņa varēja izdarīt pati. Priecīga un laimīgai
tā spodrinājās, kaut ari lēnītēm, jo no bailēm tā bija stipri sagurusi un visu laiku vēl drebēja.
„Bijušais jāaizmirst," runāja Kurts, „tad drebuļi mitēsies. Pamēģiniet, vai varat lidot."
Maja pacēlās, klusu dūkdama, gāja labi, un par lielu prieku tā redzēja, ka neviens loceklis nebija dragāts. Lēni tā uzlidoja līdz jasmīnu krūmiem, kāri iebaudīja smaržīgo medussulu, kas tur atradās lielā vairumā, un tad atgriezās pie Kurta, kas, n kāpis no krūklenāja, nu sēdēja zālē.
„Pateicos jums no visas sirds," sacīja Maja, dziļi aizkustināta no atgūtās brīvības laimes.
„Ir jau par ko pateikties," sacīja Kurts, „bct es jau esmu vienmēr tāds. Tagad nu lidojiet tik tālāk. Es jums gribētu ieteikt šodien labi agri likties uz auss. Vai jums māja tālu?"
„Nē," atbildēja Maja, „būs pāris minūtes, es dzīvoju skābaržu mežā. Dzīvojiet laimīgs, Kurt, es jūs nekad neaizmirsīšu. Visu savu mūžu es jūs neaizmirsīšu."