GŪSTĀ pavadītais laiks ierosināja Maju uz dažām pārdomām. Viņa apņēmās būt uzmanīgāka un turpmāk neielaisties tik ātri nekādās darīšanās. Lai gan Kasandra jau bija stāstījusi, kādas lielākas briesmas var draudēt bitēm, tomēr pasaule bija par plašu un iespējamības tik dažādas, ka atlika arī vēl daudz ko pārdomāt. Sevišķi vakaros, kad pār zemi nolaidās krēsla, mazajai bitei nācās daudz ko apsvērt, bet, tiklīdz otrā rītā atspīdēja saulīte, puse bēdu aizmirsās un savā tieksmē pēc piedzīvojumiem Maja no jauna metās dzīves raibajā mudžeklī.
Vienudien bitīte aveņu krūmā sastapa kādu savādu kukaini. Tas bija stūrains un neredzēti plakans, ar skaistu zīmējumu uz muguras vairoga, par kuru nevarēja īsti pateikt, vai tie bija spārni vai kas cits. Savādais mazais nejaucēns, aveņu smaržas apņemts, sēdēja pavisam klusu paēnā uz kādas lapas ar pusaizvērtām acīm un likās nogrimis domās.
Majai iegribējās uzzināt, kas tas tāds par kukaini. Viņa pielaidās pavisam tuvu, nosēdās uz kaimiņos augošās lapas un sveicināja. Svešiniece neatbildēja.
„Jūs?" ieteicās Maja un pagrūda svešinieces lapu, tā ka tā salīgojās. Tad plakanais kukainis lēnām atvēra vienu aci, uzlūkoja ar to Maju un teica:
„Viena bite. Nūjā, bišu jau ir daudz." Un tad viņš atkal aizvēra savu aci.
„Cik savādi," domāja Maja, tomēr viņa nolēma ar noslēpumaino svešinieci kļūt skaidrībā. Taisni tagad svešiniece bija kļuvusi Majai stipri interesanta, tāpat kā mēs bieži interesējamies par cilvēkiem, kas par mums nekā pat zināt negrib. Maja gribēja pamēģināt piekļūt svešiniecei ar medus drusku. „Man tā ir liela bagātība," viņa sacīja, „vai drīkstētu varbūt jums arī piedāvāt?"
Svešiniece pavēra vienu aci un nolūkojās brīdi domīgi Majā. „Ko gan
viņa šoreiz teiks," domāja Maja. Bet atbilde nenāca, tikai acs atkal aizvērās; svešiniece palika atkal mierīgi sēžot, cieši piekļāvusies lapai, tā ka nevarēja redzēt pat viņas kāju, un varēja gandrīz domāt, ka kāds to būtu tik stipri piespiedis ar īkšķi pie lapas, ka viņa izskatījās gluži izplāta uz tās.
Nu Maja nojauta, ka svešiniece negrib neko par viņu zināt, bet nevienam netīk nenieka nesasniegušam kļūt nepieklājīgi atraidītam. Tā būtu blamāža, un no tās ikkatrs izvairās.
„Lai jūs būtu kas būdama," iesaucās Maja, „bet iegaumējiet, ka kukaiņu pasaulē mēdz atņemt sveicinājumu, un sevišķi tad, ja tas nāk no bites."
Bet viss palika klusu, nekas nekustējās. Svešiniece neatvēra vairs pat savu aci.
„Tas kukainis ir slims," domāja Maja. „Cik nepatīkami slimot tādā jaukā dienā, tāpēc viņš ar sēž paēnā." Maja nolaidās uz svešinieces lapas un nosēdās viņai līdzās.
„Mana mīļā, kas jums kaiš?" laipni jautāja Maja.
Te nu nepazīstamais kukainis sāka virzīties projām pavisam savādā kārtā, it kā to bīdītu neredzama roka. „Viņam nav kāju," domāja Maja, „tāpēc viņam tik slikts garastāvoklis." Kukainis apstājās pie lapas kātiņa, atstādams aiz sevis — ak tavu brīnumu — mazu brūnu pilīti.
„Cik oriģināli," domāja bite, bet tad pēkšņi gaisā izplatījās varen nejauka smaka, kas nāca no šīs brūnās piles. Bitīte gandrīz vai apdulla, tik asa un pretīga bija šī smaka. Cik ātri vien spēdama, Maja pacēlās spārnos un uzlaidās uz aveņu odziņas, aizturēja degunu un nopurinājās aiz liela uzbudinājuma un riebuma.
„Jā, kamdēļ tad jūs ielaižaties ar blakti," teica kāds virs viņas galvas un smējās pie tam.
„Nesmejieties," iesaucās Maja.
Viņa pavērās sev apkārt. Virs viņas, uz tievas aveņu krūma atvasītes šūpodamies, sēdēja balts tauriņš. Savus lielos baltos spārnus viņš te izpleta, te sakļāva bez mazākā trokšņa, saules aplaimots. Spārniem bija melni stūrīši, arī pašā vidū bija melni punktiņi — uz katra spārna pa vienam, pavisam četri. Maja bija jau redzējusi daudz tauriņu, bet nebija vēl iepazinusies ne ar vienu. Aizrāvusies no viņa daiļuma, Maja aizmirsa savu īgnumu.
„Ai," viņa sacīja, „varbūt jūs smejaties ne bez iemesla. Vai tā bija blakts?"
Tauriņš piekrizdams pamāja. „Tik tiešām, tā bija blakts," runāja viņš, vēl arvien smaidīdams, „un ar viņām neielaižas nekādās darīšanās. Jūs esat vēl ļoti jauniņa?"
„Nu, gluži tā gan nevarētu teikt," teica Maja. „Bet šādu kukaini gan vēl nebiju sastapusi. Kas nu tā uzvedas."
Tauriņam bija atkal jāsmej.
„Blaktis mīl būt savrup," sacīja viņš, „un, tā kā tās vispār nav iemīļotas, tad viņas mēģina šādā kārtā vērst uz sevi uzmanību. Citādi viņas laikam drīz aizmirstu. Bet šā paliek arī prātā. Katrā ziņā viņas to grib."
„Cik skaisti jūsu spārni," teica Maja, „tik viegli un balti. Vai drīkstu jums stādīties priekšā? Mani sauc par Maju, un es esmu no bišu tautas."
Tauriņš salika abus spārnus gaisā stāvus kopā, tā ka varēja domāt, ka viņam ir tikai viens spārns, mazliet palocījās un teica pavisam īsi:
„Fricis."
Tad tā viņu sauca. Maja nevarēja vien noskatīties viņa spārnos.
„Palidojiet," viņa lūdza.
„Vai lai es laižos projām?"
„Ak nē," atbildēja Maja, „es tikai gribēju redzēt, kā lidojot kustas jūsu baltie spārni, — bet to jau es varēšu redzēt arī vēlāk. Kur jūs dzīvojat?"
„Man nav noteiktas dzīvesvietas," sacīja Fricis, „jo ar to saistās daudz neērtību. Kopš esmu tauriņš, dzīve ir patiešām skaista. Agrāk, kad vēl biju kāpurs, augu dienu nevarēju tikt nost no kāpostu lapām; tur varēja tikai ēst un ķildoties."
„Kā tas saprotams?" vaicāja izbrīnījusies Maja.
„Agrāk es biju kāpurs," atbildēja Fricis.
„Pilnīgi neiespējama lieta," izsaucās Maja.
..Klausieties," teica Fricis un pagrieza abus spārnus pret Maju, „to taču zina katrs, pat cilvēks to zina."
Mazā Maja samulsa galīgi. Vai tiešām pasaulē bija iespējams kaut kas tamlīdzīgs?
„Tad jums jāizsakās skaidrāk," viņa sacīja, Friča vārdus apšaubīdama, „bez tuvākas paskaidrošanas gan es tam neticēšu. To jūs nevarat no manis prasīt."
Tauriņš nosēdās blakus bitītei uz lokana zariņa, un rīta vējš viņus abus lēni šūpoja. Tauriņš stāstīja Majai, kā tas vienudien, būdams par kāpuru, sācis iekūņoties, kamēr vairāk nekas nebijis manāms kā vienīgi brūna kūniņa. „Un pēc nedaudzām nedēļām," stāstīja viņš tālāk, „es pamodos no sava dziļā miega un atbrīvojos no sava apklāja. Es jums, Maja, to nekad nespēšu attēlot, kā var būt ap sirdi, kad pēc tādiem laikiem atkal piepeši ierauga sauli. Man likās, ka es saplūstu ar siltu zeltstaru jūru, un savu dzīvi es tik ļoti iemīļoju, ka dabūju no tam pat sirds klapēšanu."
„To es saprotu," sacīja Maja, „man gāja tāpat, kad pirmo reizi izlaidos no mūsu drūmās pilsētas gaišajā ziedu mirdzumā." Un mazā bitīte palika
Maja un tauriņš
uz bridi klusa, jo tai nāca prātā viņas pirmais lidojums. Bet tad viņai vēl gribējās zināt, kā mazajā kūniņā varējuši izaugt tauriņa lielie spārni.
Fricis viņai to izskaidroja:
„Spārni sakārtoti tik liegi kā ziedlapiņas pumpurā. Kad kļūst gaišs un silts, puķīte plaukst, viņa citādi nevar, un tās lapiņas riešas. Tāpat bija man ar spārniņiem. Kad saule spīd, tad neviens nevar tai pretoties."
„Jā, patiešām," sacīja Maja, „tā tas ir."
Domīga viņa apskatīja balto tauriņu, kā tas tur sēdēja pret zilo debesi zeltītā rīta gaismā.
„Par mums mēdz teikt, ka mēs esot vieglprātīgi," runāja Fricis, „patiesībā mēs esam tikai laimīgi. Jūs neticēsit, cik nopietnās domās esmu par dzīvi."
„Ko tad jūs būtu izdomājis?"
„Domāju par nākamību," atteica tauriņš, „viņa ir tik interesanta. Bet nu gan gribu lidot tur projām uz pļavām, kur kalnu nokares ir pulkstenīšiem un pelašķiem pilnas; tur viss ir vienos ziedos; ziniet, man gribas būt tur."
Maja to saprata; viņi atvadījās un aizlaidās katrs uz savu pusi; baltais tauriņš bez mazākā troksnīša šūpodamies, it kā maigas vēsmiņas nests; mazā Maja ar savu rūpju pilno sanošo dziesmu, ko dzirdam skaistās dienās pār puķēm atskanam un kas pastāvīgi nāk prātā, kad domājam par vasaru.