Ir jau krietni daudz gadu aizritējis no tā laika, kad Hejšo- vinas kalnā piekopa savas burvestības kāds burvis, Maģiašs vārdā. Kā zināms, pasaulē ir labi burvji, kurus dēvē par zintniekiem vai brīnumdariem, un ir ļauni, kurus dēvē par pesteļiem, Maģiašs bija tāds pa vidām: laikiem bija tik godīgs, ka nemaz nebūrās, bet laikiem būrās tik briesmīgi, ka pērkons grandēt granda un zibeņi šķīda uz visām pusēm; gadījās, ka viņam ienāca prātā likt akmeņiem krist no debesīm, un vienreiz pēc viņa pavēles no gaisa krita uz zemes mazi vardulēni. īsi sakot, teiciet, ko gribat, bet burvis nav nekāds patīkams kaimiņš, un, kaut arī daudzi zvērēja, ka neticot nekādiem burvjiem, tomēr Hej šo viņai labprāt meta līkumu; tās bija tukšas atrunas, kad viņi izteicās, ka tas esot pārāk stāvs kalns, •— kurš gan atklāti atzīsies, ka viņam bail no Maģiaša!
Tā nu šis Maģiašs kādu dienu sēdēja savas alas priekšā un mielojās ar renklodēm, — ziniet, tās ir tādas lielas, zaļ- gandzeltenas plūmes. Tikmēr viņa māceklis, mūsainais Vinceks, pilnā vārdā Vinceks Nikličeks no Zličekas, kūsināja virs uguns pakārtajā katlā burvju viru no piķa, sēra, mandra- goras, baldriāna, čūsku ogām, zalktenēm, asinszālēm, velna- rutka, driģenēm, darvas, elles akmens, salpetrskābes, kazu riekstiņiem, lapseņu dzeloņiem, žurku ūsām, lietuvēnu ķetnām, sikspārņu ausīm — vārdu sakot, no visādām burvju saknēm, maisījumiem, šarlatānu padarīšanām un raganu mistra. Maģiašs tikai noskatījās, kā mūsainais Vinceks maisa virumu, un ēda plūmes. Bet vai nu nabaga Vinceks aizmirsa maisīt, vai tur notika sazin kas cits, tikai virums katlā uzmutuļoja, uzkūsāja, uzvirda, pārlija pār malām, piedega, piesvila, piecepa un nelaba smirdoņa izplūda visapkārt.
— Tu lempi sasodītais, — Maģiašs gribēja viņam uzbrēkt, bet vai nu steigā ierunājās ar neīsto rīkli, vai nomaldījās plūme, kas viņam patlaban bija mutē, — īsi sakot, viņš norija plūmi ar visu kauliņu, pēdējais sagriezās šķērsām un iestrēdza rīklē tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ; Maģiašs paguva izteikt vienīgi: «Tu lem …» — un tālāk vairs ne skaņas. Viņš tikai gārdza un sēca kā tvaiks aizvākotā katlā, kļuva sarkans sejā, plātījās ar rokām un rīstījās, taču kauliņš nekustējās no vietas, tik stingri un pamatīgi tas bija iestrēdzis rīklē.
Vinceks, to ieraudzījis, šausmīgi pārbijās, ka viņa saimnieks nosmaks, bet, tūliņ attapies, sacīja:
— Pagaidiet mirkli, šefa kungs, es aizšaušos uz Hronovu pēc ārsta.
Un viņš joņoja no Hejšovinas lejup, — žēl, ka to neredzēja neviens, kas būtu varējis atzīmēt laiku, jo tas noteikti bija pasaules rekords garo distanču skrējienā.
Kad viņš iedrāzās Hronovā pie ārsta, tad brītiņu nevarēja ne elpu atvilkt, bet atžilbis sāka bērt kā zirņus:
— Doktora kungs, ātrāk, cik vien var, ātrāk, tūliņ steidzieties pie burvja Maģiaša, ka vēl nenosmok. Vilks un septiņi kazlēni, tad nu gan esmu skrējis!
— Pie Maģiaša uz Hejšovinu? — burkšķēja Hronovas ārsts. — Nolāpīts, tas man nemaz nav pa prātam, taču, ja esmu viņam tik ļoti vajadzīgs, tad neko nevar darīt. — Un viņš sāka posties, jo ziniet, ka ārsts nevar nevienam liegt savu palīdzību, pat tad ne, ja viņu aicina pie laupītāja. Neģēlio vai — no kā lai visi labie gari pasargā! — pie paša pekles lielkunga. Tāds nu reiz ir ārstu pienākums. Un tā Hronovas doktors paņēma somu, kur bija ārsta naži, zobu raujamās knaibles, pārsaitēs, pulveri, ziedes, šinas lūzumiem un tamlīdzīgi medicīniski darba rīki, un sekoja Vincekam uz Hej šovinu.
— Kad tikai nenonākam par vēlu! — vienā laidā bažījās mūsainais Vinceks, un tad nu viņi gāja viens, divi, viens, divi pāri kalniem un lejām, viens, divi, viens, divi pāri upēm un ezeriem, viens, divi, viens, divi cauri mežiem un siliem, kamēr mūsainais Vinceks beidzot sacīja:
— Nu mēs esam galā, doktora kungs.
— Jūsu padevīgais kalps, Maģiaša kungs, — Hronovas doktors sacīja, — kas tad mums īsti sāp?
Burvis Maģiašs atbildes vietā tikai nogārdzās, nosēcās un nošņācās, un norādīja ar roku uz kaklu, ka tur esot tā vaina.
— Ak kakliņš sāp, — noteica Hronovas doktors. — Nu, tad paskatīsimies, kas mūsu slimniekam kaiš. Atveriet labi plati muti, Maģiaša kungs, un sakiet «āāā».
Maģiašs atplēta muti kā stadulas vārtus, atbraucīja savu melno bārdu, bet nevarēja izteikt it neko, jo viņam nebija balss.
— Sakiet taču «āāā», — doktors viņu skubināja. — Kas tad ir, nevarat izteikt? Ai, ai, ai, — viņš sacīja, galvu grozīdams, jo bija rūdīts blēdis, slīpēts zellis, gudrs kūmiņš, viltīgs runcis, pamatīgs šķelmis, viņam bija suns aiz ādas un pēc vārdiem kabatā nebija jāmeklējas. — Ai, ai, Maģiaša kungs, ar jums ir ļoti bēdīgi, ja jūs pat «āāā» nevarat izteikt. Nezinu, nezinu, — viņš murmināja un sāka Maģiašu izmeklēt un izklaudzināt, pataustīja pulsu, apskatīja mēli, palūkojās zem plakstiem, paspīdināja ar spogulīti ausīs un degunā un vienā laidā bubināja latīņu vārdus. Kad izmeklēšana bija galā, viņš rādīja visai domīgu seju un sacīja:
— Maģiaša kungs, tas ir ļoti nopietns gadījums, cits nekas te nevar līdzēt, vienīgi neatliekama un tūlītēja operācija.
Bet to es nedrīkstu izdarīt viens pats, man vajag asistentu. Ja gribat, lai jūs operēju, tad steigšus jāsūta kāds pēc: maniem kolēģiem, Upices, Kostelecas un Horžičku ārstiem; kad viņi ieradīsies, mēs noturēsim medicīnisku apspriedi res- pective konsiliju un tikai pēc pamatīgas apsvēršanas izdarīsim medicīnisku iejaukšanos respective operatia operandi. Apdomājiet to visu labi, Maģiaša kungs, un, ja pieņemat manu padomu, tad sūtiet ašu sūtni pēc maniem augsti cienītajiem un mācītajiem kolēģiem.
Ko Maģiašs varēja darīt? Viņš pamāja mūsainajam Vin- cekam, Vinceks piespēra trīs reizes ar kāju pie zemes, lai labāk sokas, un šāvās atkal lejup no Hejšovinas. Vispirms uz Horžičkiem. Tad uz Upici. Pēc tam uz Kostelecu. Nu, lai viņš skrien savu ceļu.
Kamēr mūsainais Vinceks skrēja uz Horžičkiem, Upici un Kostelecu pēc ārstiem, Hronovas doktors sēdēja pie burvja Maģiaša un uzmanīja, lai tas nenosmok. Un, lai gaidīšana nebūtu garlaicīga, viņš aizsmēķēja Virdžīnijas cigāru.
Kad viņam arī tas sāka apnikt, viņš atkāsējās un smēķēja tālāk. Pēc tam, īsinot laiku, trīs reizes nožāvājās un samirkšķināja acis. Pēc kāda brītiņa viņš noteica: — Ak tā. — Pēc pusstundas viņš izstaipījās un sacīja: — Hm, hm. — Pēc stundas viņš ierosināja: — Ziniet, Maģiaša kungs, mēs tikmēr varētu paspēlēt kārtis. Vai kārtis jums ir?
Burvis Maģiašs nevarēja parunāt, viņš tikai noliedzoši pakratīja galvu.
*
— Nav? — kurnēja Hronovas doktors. — Tas gan žēl. Kas tas par burvi, kam nav kāršu? Pie mums traktierī uzstājās kāds burvju mākslinieks, tad viņš taisīja ar kārtīm tādus
neticamus trikus, ka nenobrlnlties. Jā, burvestības kuram katram vis nepadodas.
Viņš izsmēķēja jaunu cigāru un sacīja:
— Tā kā jums nav kāršu, tad es jums pastāstīšu pasaku par Solimānijas princesi, lai mums ātrāk paiet laiks. Ja esat nejauši dzirdējis šo pasaku, tad pamājiet, un es apklusīšu. Nu, tad — tili link, tili link, pasaka sākas!
Kā zināms, aiz Kovārņu kalniem un Sargasu jūras atrodas Veģu salas un aiz tām ar biezu mežu apaugušais Šarivari tuksnesis un čigānu galvaspilsēta Eldorādo. Tad jānoiet viens garumgrāds, viens platumgrāds, un tūliņ aiz upes, līdzko pāriet pāri pa laipiņu un taciņa nogriežas pa kreisi, aiz kārklu cera un dadžiem aizauguša grāvja sākas plašais un varenais Solimānijas sultanāts. Nu, tagad jums viss kā acu priekšā, vai ne?
Solimānijas sultanātā, kā jau pats nosaukums rāda, valdīja sultāns Solimāns. Šim sultānam bija viena vienīga meita, Zobeida vārdā, un šī princese Zobeida ne aiz šā, ne aiz tā sāka sirgt, nīkt un dēdēt, kāsēja, bālēja, vīta, stenēja un vaidēja, pūta un kunkstēja, ka žēl skatīties un klausīties. Skaidrs, ka sultāns tūliņ sasauca kopā visus savus galma brīnumdarus, zintniekus, burvjus, raganas, magus un astrologus, dziedniekus un aptiekārus, laitītājus, feldšerus un ragu licējus, bet neviens nevarēja princesi izārstēt. Ja tas būtu noticis pie mums, es tūliņ būtu uzstādījis diagnozi, ka skuķis slimo ar anēmiju, pleirītu un bronhītu, bet Solimā- nijā nav tik augstas kultūras un medicīna nav vēl tiktāl progresējusi, ka tur varētu parādīties slimības ar latīņu nosaukumiem. Varat iedomāties, cik izmisis bija vecais sultāns.
— Ak svētais Montē Kristo, — viņš iesaucās, — un es tā priecājos, ka mana meitiņa mantos ziedošo sultanāta saimniecību, bet viņa, nabadzīte, teju pat dziest manu acu priekšā, un es neko nevaru palīdzēt.
Un tā visā galmā un Solimānijas valstī valdīja lielas bēdas.
Tolaik Solimāniju apstaigāja kāds apkārtceļojošs aģents no Jablonecas, Jampadracis vārdā, kurš, padzirdējis par slimo princesi, izteicās:
— Sultānam vajadzētu izaicināt kādu doktoru no mūsu puses, no Eiropas, jo mūsu medicīna ir jau tālu aizprogresē- jusi salīdzinājumā ar jūsējo. Jums ir tikai vārdotāji, riebēji un pūšļotāji, bet mums īsti, studēti doktori.
Kad tas nāca sultānam ausīs, viņš lika atvest aģentu Jampadraci pie sevis, nopirka no viņa stikla krelles princesei Zobeidai un jautāja:
— Sakiet, Jampadrača kungs, — kā pie jums var pazīt studētus doktorus?
— Tas ir pavisam vienkārši, — Jampadracis atbildēja. — Viņus pazīst pēc tā, ka pirms viņu vārda ir «Dr». Piemēram, Dr. Prātvēders, Dr. Grozgalvis un tamlīdzīgi. Ja vārdam priekšā nestāv «Dr», tad tas nav mācīts doktors, skaidrs?
— Ahā, — noteica sultāns un bagātīgi apdāvināja aģentu Jampadraci ar sultanīnēm, — ziniet, tās ir ļoti saldas rozīnes. Un pēc tam viņš sūtīja uz Eiropu sūtņus pēc doktora.
— Tikai paturiet prātā, — viņš piekodināja tiem šķiroties, — ka īsts mācīts doktors ir tikai tāds, kura vārds sākas ar balsienu «Dr». Citus man nevediet, ja negribat paspēlēt ausis un galvu. Marš!
Ja es to visu gribētu izstāstīt, ko sūtņi ceļā uz Eiropu pārcieta un pieredzēja, tad tā būtu pārāk gara pasaka, Maģiaša kungs. Pēc daudzām ciešanām un likstām viņi tomēr sasniedza Eiropu un sāka meklēt ārstu princesei Zobeidai.
Solimāna sūtņi, milzu tēvaiņi augstiem turbāniem galvās un kuplām ūsām padegunē kā zirgu astēm, devās ceļā cauri biezam, tumšam mežam. Viņi gāja, gāja, kamēr satika vīru ar cirvi un zāģi pār plecu.
— Labdieniņ, — sveicināja vīrs.
— Tencinām, — atsaucās sūtņi. — Vai drīkstam vaicāt, kas jūs esat un kā jūs sauc?
— Paldies par apvaicāšanos, — šis atbildēja. — Esmu malkas cirtējs un saucos Drošprātis.
Sūtņi sāka ausīties un sacīja:
— Jūsu godība, tas nu patiešām ir labi. Ja jums labpatikas būt Dr. Ošprātim, tad pazemīgi lūdzam jūs tūliņ, kā šeit stāvat, uz karstām pēdām žip un drei nākt mums līdzi uz Solimānijas zemi. Sultāns Solimāns liek jūs mīļi sveicināt un laipni aicina ierasties viņa galmā. Ja turpretī jūs vilcināsieties vai taisīsiet visādus pekstiņus, tad mēs aizvedīsim jūs ar varu, un to mēs jums jau iepriekš sakām, jūsu godība, — tas kodīs jums kaulā.
— Pag, pag, — malkas cirtējs brīnījās, — ko tad sultāns grib no manis?
— Viņš grib dot jums darbu, — sūtņi atbildēja.
— Vī, dieniņ, tad es tūliņ eju līdzi, — malkas cirtējs atsaucās. — Es taču pašlaik staigāju apkārt, darbu meklēdams. Jums jāzina, ka darbam es esmu draugs.
Sūtņi sametās ar acīm un sacīja:
— Mums tas ļoti pa prātam, jūsu godība.
— Taču vispirms man jāzina, — malkas cirtējs teica, — cik jūsu sultāns maksās man par darbu. Plēst jau nu es neplēšu, tāds draņķis es neesmu, bet varbūt viņš dreb par katru helleri.
Uz to sultāna Solimāna sūtņi pieklājīgi atbildēja:
— Nav liela bēda, jūsu godība, ka jūs neesat Dr. Aņķis, mums pietiek ar Dr. Ošprāti, bet maksāt jums maksās skaidrā zeltā, un, ja runājam par mūsu kungu un valdnieku, sultānu Solimānu, tad viņš nav nekāds Dr. Eb, bet pats parastākais tirāns un varmāka.
— Tas nu tā, — malkas cirtējs noteica, — bet kā ar uzturu? Es ātrāk pie darba neķeros, pirms neesmu pielicies pilns kā druvnesis un kārtīgi sadzēries kā dromedārs.
— Mēs darīsim visu, augstdzimtais kungs, lai jūs arī šai ziņā paliktu ar mums apmierināts, — sūtņi nosolījās.
Tad viņi ar lielu godu uzveda malkas cirtēju uz kuģa un brauca uz Solimāniju. Kad viņi tur ieradās, sultāns Solimāns aši uzķepurojās tronī un pavēlēja viņus ievest troņa zālē. Sūtņi nometās ceļos, un vecākais ar garākajām ūsām sacīja:
— Visužēlīgais kungs un pavēlniek, visu ticīgo valdniek, sultān Solimān! Pēc tavas dižciltīgās pavēles esam bijuši salā, sauktā par Eiropu, lai uzmeklētu vismācītāko, visgudrāko un visslavenāko ārstu mūsu princesei Zobeidai. Te nu viņš ir, augstais valdniek. Tas ir plaši pazīstamais un izdaudzinātais Dr. Ošprātis, un, lai jūs zinātu, kādi ir viņa tikumi un spējas, tad klausieties: viņš strādā kā Dr. Augs, jāmaksā viņam kā Dr. Aņķim, viņš ēd kā Dr. Uvnesis un dzer kā Dr. Omedārs. Tie ir visslavenākie un gudrākie doktori visā pasaulē, un, tā kā Dr. Ošprātī ir apvienotas viņu īpašības, tad jūs redzat, ka esam atveduši labāko no labākajiem. Hm, hm. Tas nu īsumā būtu viss.
— Apsveicu jūs savā zemē, Dr. Ošprāti, — sultāns teica. — Lūdzu, nāciet aplūkot manu meitu princesi Zobeidu.
— Labi, kāpēc gan ne, — atteica malkas cirtējs; sultāns ieveda viņu tumšā, drūmā istabā, kur no visskaistākajiem paklājiem, grīdceliņiem un spilveniem bija ierīkota guļvieta, un tanī iesnaudusies gulēja princese Zobeida, bāla kā no vaska darināta.
— Ai, ai, ai, sultāna kungs, — malkas cirtējs līdzjūtīgi pašūpoja galvu, — tā jūsu meitene izskatās pavisam bāla.
— Tā jau ir, — sultāns nopūtās.
— Tāda kā pusdzīva vien, — malkas cirtējs turpināja,
— un tā kā par daudz izkāmējusi.
— Jums taisnība, — sultāns skumīgi piekrita, — viņa neko negrib ēst.
— Plāna kā skals, tieva kā diegs, un sejā ne asins lāsītes, — malkas cirtējs pētoši noraudzījās uz gulētāju. — Es pat teiktu, ka viņa ir slima.
— Skaidrs, ka slima, — sultāns sagrauzts atbalstīja viņu.
— Tāpēc jau arī ataicinājām jūs, lai jūs viņu izārstētu, jo jūs taču esat Dr. Ošprātis.
— Lai es viņu izārstēju? — nobrīnījās malkas cirtējs.
— Pasaulīt mīļā, kā tad es to varu izdarīt?
— Tas jums pašam jāzina, — sultāns Solimāns atbildēja drūmā balsī. — Tāpēc jūs te esat — un nerunājiet tukšu. Bet to es jums saku: ja jūs viņu neuzcelsiet uz kājām, tad likšu nocirst jums galvu, un beigta balle!
— Bet tā taču nevar, — nobiedētais malkas cirtējs gribēja iebilst, tomēr sultāns Solimāns nelaida viņu vairs pie vārda.
— Bez izrunāšanās! — viņš bargi noteica. — Man nav laika ar jums tērzēt, man jāiet valdīt. Stājieties pie darba un parādiet, ko protat. — Un viņš izgāja ārā, uzsēdās tronī un sāka valdīt.
— Traka būšana! — sacīja malkas cirtējs, kad bija palicis viens. — Nu gan esmu sprukās! Kā es varu izārstēt princesi? Vai es zinu, kā to dara? Savu mūžu neesmu ar slimībām ķēpājies! VI, manu dieniņ, tās nu gan ir briesmas! Un, ja es to skuķi neizārstēšu, tad man nocirtīs galvu. Ja tas nebūtu pasakā, tad vēl varētu domāt, ka tās ir tīrās blēņas — ne par šo, ne par to nocirst cilvēkam galvu! Nelabais mani apstājis, vai, ka es iepinos tādā pasakā? Parastā dzīvē ar mani nekas tāds nebūtu noticis. Nudien, tagad es pats labprāt gribētu zināt, kā no šīs ķezas izkulšos!
Tādās un vēl smagākās domās iegrimis, malkas cirtējs apsēdās uz sultāna pils sliekšņa, pūta un kasīja pakausi.
— Velns parāvis, — viņš teica pats sev, — kā viņiem ienācis prātā uzdot mani par dakteri? Būtu labāk likuši man nocirst vienu vai otru koku, tad gan es parādītu, ko protu! Es cirstu tā, ka skaidas sprāgtu uz visām debesu pusēm! Ir arī ērmi — saaudzējuši visapkārt ap namu īstu mūžamežu, ka saulīte nemaz pie logiem netiek. Skaidrs, ka tur iekšā ir drēgnums un pelējums, piepes un mitrenes. Pag, es viņiem parādīšu, kā es māku strādāt!
To teicis, viņš norāva svārkus, saspļāva rokās, paķēra cirvi un zāģi un sāka laist gar zemi kokus, kas bija saauguši ap sultāna pili. Nedomājiet, ka tur bija bumbieres, ābeles vai lazdas kā pie mums, — nē, vieni vienīgi oleandri, gumij- koki un sarkankoki, kokosu un dateļu palmas, banāni, pla- tāni, koki, kas ieauguši debesīs, un tamlīdzīgi siltzemju brīnumi. Jūs acis vien ieplestu, Maģiaša kungs, ja redzētu, kā mūsu malkas cirtējs rāvās! Kad iezvanīja pusdienas, ap sultāna pili stiepās plašs izcirtums; malkas cirtējs norausa ar krekla piedurkni sviedrus no pieres, izvilka no kabatas riku rupjmaizes ar biezpienu, ko bija paņēmis ceļā līdzi, un sāka mieloties.
Tikmēr princese Zobeida bija mierīgi gulējusi savā tumšajā istabā; zāģa un cirvja saceltais troksnis bija viņu iežūžojis saldā miegā. Viņu uzmodināja klusums, kas iestājās, kad malkas cirtējs pārtrauca darbu, atsēdās uz bluķu grēdas un sāka ēst maizi ar biezpienu.
Princese atvēra acis un nobrīnījās, kāpēc viņas istabā tik gaišs. Pirmo reizi saule brīvi lūkojās iekšā un piestrāvoja visu drūmo telpu. Princese pilnīgi apžilba, turklāt pa logiem spiedās iekšā tik spēcīgs un patīkams svaigi cirstu koku aromāts, ka princese svētlaimē dziļi ievilka elpu. Taču sveķu smaržai pievienojās vēl kas nepazīstams — kas tas bija? Princese piecēlās un palūkojās pa logu ārā, un re: mitrās ēnas vietā plašs saules kvēles pielijis klajums, tur sēž liels vīrs un ēd kaut ko melnu un baltu — tieši tas kairina princeses deguntiņu. Jūs jau zināt, ka visgardāk smaržo tas, ko ēd pusdienās kāds cits.
Princese nevarēja vairs izturēt; smarža vilka viņu ārā no pils tuvāk un tuvāk ēdējam, lai redzētu, kas viņam ir tik garšīgs.
— Ā, princese! — malkas cirtējs ar pilnu muti noteica.
— Vai negribat gabaliņu maizes ar biezpienu?
Princese nosarka un sāka mīņāties uz vietas; viņai bija kauns atzīties, ka gribētos gan.
— Nu, tad te būs, — un malkas cirtējs nošķēla ar kabatas nazi prāvu riecienu.
Princese pameta acis visapkārt, vai kāds neredz.
— Paldies, — viņa uztraukta izdvesa un nokoda pamatīgu kumosu. — Mmm! Varen gards!
Un kā 11u ne! Pats varat iedomāties, ka rupjmaizi ar biezpienu tāda princese vēl nekad nebija nogaršojusi!
Tobrīd pa logu pavērās pats sultāns Solimāns. Viņš neticēja savām acīm: mitrā pavēņa vietā gaišs, pusdienas saules pilns klajums, tur uz baļķu grēdas sēž princese, no biezpiena viņai baltas ūsas no vienas auss līdz otrai, un viņa ēd ar tādu baudu kā vēl nekad savā mūžā.
— Tavu laimi! — atvieglots nopūtās sultāns Solimāns.
— Tātad sūtņi tomēr atveduši manai meitenei īstu, studētu doktoru!
Un kopš tā laika, Maģiaša kungs, princese nekad vairs neslimoja. Seja viņai kļuva sārta un ēstgriba bija kā jaunam vilcēnam. Tā ir gaismas, svaiga gaisa un saules ietekme, tas jums jāzina. Es jums to pastāstīju tāpēc, ka jūs ari dzīvojat tādā migā, kur saule nekad neiespīd un vējš neiepūš, bet tas, Maģiaša kungs, nav veselīgi. Tieši to es gribēju likt jums pie sirds.
Kad Hronovas ārsts bija pabeidzis pasaku par Solimānijas princesi, iesteidzās mūsainais Vinceks un viņam sekoja Horžičku, Upices un Kostelecas ārsti.
— Vedu, vedu! -— viņš sauca jau iztālēm. — Mīlīši, nu gan esmu pārskrējies!
— Esiet sveicināti, dārgie kolēģi, — sacīja Hronovas doktors. -— Te ir mūsu pacients zintnieks Maģiašs. Kā redzams ar pirmo acu uzmetienu, viņa stāvoklis ir visai nopietns, ja ne katastrofisks. Pacients liek mums saprast, ka aizrijies ar plūmi, renklodi vai plūmes kauliņu. Pēc manas vienkāršās saprašanas viņa slimību varētu nosaukt par akūtu balsenes plūmītu.
— Hm, hm, — norūca Horžičku doktors. — Es gan teiktu, ka drīzāk tas ir smacējošs rīklesgala renklodīts.
— Man vis nepatiktos runāt pretī godātajiem kolēģiem,— iebilda Kostelecas doktors, — bet es teiktu, ka pacients slimo ar krasu barības rīkles kaulinītu.
— Kungi, — ieteicās Upices doktors, — es ierosinu vienoties par šādu diagnozi: Maģiaša kungs ir saslimis ar akūtu smacējošu rīklesgala plūmkauliņrenklodītu.
— Apsveicu, Maģiaša kungs, — Horžičku doktors noteica, — tā ir reti sastopama un grūta slimība.
— Interesants gadījums, — Upices doktors piezīmēja.
— Man, kolēģa kungs, ir bijuši daudz skaistāki un interesantāki gadījumi manā medicīniskajā praksē, — Kostelecas doktors sacīja. — Vai esat dzirdējis, kā es izārstēju Vārnu kalna mežaini? Ja nē, tad es to jums pastāstīšu.
Ir pagājuši daudzi gadi kopš tā laika, kad Vārnu kalna inežos bija apmeties mežainis. Ziniet, tas ir pats nejaukākais spoks, kāds vispār mēdz būt. Iet cilvēks nakti caur mežu, un pēkšņi viņam aiz muguras kāds sāk aurot, vaidēt, zvaigāt, smilkstēt, gaudot vai drausmīgi smieties. Skaidrs, ka gājējs nobīstas līdz nāvei, tik baigi viņam kļūst ap sirdi. Nabadziņš drāžas rikšiem, cik jaudas, un daudz netrūkst, ka aiz bailēm izlaiž garu, un tas ir mežaiņa darbs. Tā viņš ērmojās Vārnu kalnā gadu pēc gada, un cilvēki nakti neiedrošinājās kāju spert mežā.
Un tad kādu dienu manā pieņemamā istabā ierodas tāds ērmīgs radījums — mute līdz ausīm, ap kaklu apsieta nez kāda skranda, pats sēc, rūc, ķērc un krekšķ, ka ne vārda saprast.
— Kas jums īsti kaiš? — es prasu.
— Daktera kungs, — šis ērms murkšķ, — es, ar jūsu atļauju, esmu tā kā aizsmacis.
— To es pats redzu, — es atbildu, — bet kas jūs tāds esat?
Pacients mazliet sastomījās un tad izdabūja pār lūpām:
— Es, atvainojiet, esmu tas pats mežainis no Vārnu kalna mežiem.
— Ahā, — es sacīju, — tad jūs esat tas resgalis, tas negantelis, kas mežā biedē ļaudis. Nu,
puis, tad taisni labi, ka esat pazaudējis balsi! Vai domājat, ka es ārstēšu jūsu laryfaryngitis jeb tikies karātu, tas ir, es gribēju sacīt, rīkles katāru, lai jūs atkal varētu aurot mežā un uzdzīt cilvēkiem pārbīli? Nē, nē, gārdziet un sēciet vien ar dieva palīgu tālāk, tad mums būs miers no jums!
Nu mežainis likās uz lūgšanos:
— Apžēlojieties, doktora kungs, palīdziet man, atpestiet no tās sēkšanas, tad es solos godīgi uzvesties un cilvēkus nebiedēt.
— To es arī jums varētu ieteikt, — es atbildēju. — Jūs esat spokodamies pārbrēcies un pazaudējis balsi, vai saprotat? Biedēt cilvēkus mežā, mans mīļais, tas nav jums pa spēkam; mežā ir vēss un mitrs, bet jūsu elpošanas orgāni mazliet pārāk jutīgi. Nezinu, nezinu; katāru es vēl varētu izārstēt, bet kā būs uz priekšdienām? Jums pilnīgi jāsviež līdzšinējā nodarbošanās pie malas un jāapmetas uz dzīvi labi tālu no meža, ja gribat saglabāt veselību.
Mans mežainis samulsa un sāka berzēt degunu:
— Tas ir grūts uzdevums, daktera kungs. Kā tad es dzīvošu, ja atmetīšu biedēšanu? Es jau nekā cita neprotu, vienīgi aurot un gaudot un arī tikai tad, kad man ir balss.
— Bet, mīļais draugs, — es viņam teicu, — ar tik lielisku balss orgānu, kāds ir jums, es ietu uz operu par dziedātāju, tirgū par loterijas biļešu pārdevēju vai cirkā par iekšā saucēju; ir taču žēl, ka tāda varena, spēcīga balss iet zudumā tādā nomalē, vai ne? Pilsētā jums būtu daudz lielākas izredzes.
— Es arī dažu labu reizi esmu tā domājis, — mežainis atzinās. — Labi, es pamēģināšu tikt uz zaļa zara citur, tikai palīdziet atgūt man balsi.
Nu, mani kungi, tad es ieziedu viņam rīkli ar jodu, liku to skalot ar hlorkāliju un hipermangānu, dzert streptocīdu
un turēt ap kaklu siltas kompreses. Kopš tā laika mežainis Vārnu kalnā nav vairs dzirdēts. Viņš patiešām ir pārcēlies uz citurieni un atmetis spokošanos.
— Ari man ir bijis interesants gadījums manā praksē, — ierunājās Upices doktors. — Pie mums Ūpā, aiz Havlovicu tilta, zem vītolu un alkšņu saknēm, kādreiz dzīvoja vecs ūdensvīrs, Gremža vārdā; tas bija rupjš tēviņš, īgņa, smulis, sušķis un rūcenis; dažreiz viņš sarīkoja palus un šad tad pavilka bērnus zem ūdens, kad tie peldējās; īsi sakot, apkārtējie ne labprāt cieta viņu mūsu upē.
Kādu rudeni manā uzgaidāmā istabā ienāk tāds večuks zaļos svārkos, sarkanu lakatu ap kaklu, klepo, šķauda, šņaukājas, krekšķ, sten, pukst un murkšķ:
— Daktera kungs, es esmu apaukstējies vai apsaldējies, šite man dur, te kniebj, te kremt, krustos lauž, locītavās velk, kāss tāds, ka krūtis plēš pušu, iesnas tādas, ka zem deguna vai ķipis jātur, tāpēc lūdzu jūsu palīdzību.
Es izmeklēju viņu un saku:
— Vectēv, jums ir reimatisms visās malās; es jums izrakstīšu ziedi, tā, jums par zināšanu, saucas linimentum, bet tas vēl nav viss. Jums jārūpējas, lai jūs vienmēr atrastos siltumā un sausumā, vai saprotat?
— Saprotu jau, saprotu, — vecais atņurd, — tikai ar to sausumu un siltumu man nekādi nesanāk.
— Kāpēc tad ne? — es jautāju.
— Es taču esmu Havlovicu ūdensvīrs, daktera kungs, — večuks atbild. — Kā gan ūdenī var rasties sausums un siltums? Ūdenī es slauķu degunu, ūdenī guļu un ar ūdeni sedzos, vienīgi uz vecuma dienām es taisu guļvietu mīkstā ūdenī, nevis cietā, jo man vajag mīkstākas guļas. Bet ar
to sausumu un siltumu — tā ir veltīga galvas lauzīšana, tur nekas neiznāks.
— Aukstā ūdenī jūsu reimatisms tiks aizvien negantāks, vectēv, — es saku. — Jūs taču zināt, ka veci kauli prasa siltumu. Cik vecs jūs īsti esat, ūdensvīra kungs?
— Ak daktera kungs, — vecais sēca, — es jau vēl esmu no tiem pagānu laikiem, daži tūkstoši gadu būs, ja ne vēl vairāk. Jā, tas ir prāvs skaits!
— Tad, re nu, — es saku, — šitādā vecumā jums, mīļais, sen vajadzēja gulēt uz mūrīša. Pag, man kas labs iekrita prātā! Vai esat ko dzirdējis par karstajiem avotiem?
— Dzirdējis jau esmu, — vecais atrūca, — tikai mūsu pusē tādu nav.
— Te nav, tas tiesa, bet Teplicē, Pištjanos un citur to ir pietiekami daudz, tikai karstie ūdeņi atrodas dziļi zemē. Un, jums par zināšanu, šie karstie avoti ir pats labākais līdzeklis iesīkstējuša reimatisma ārstēšanai. Apmetieties tādā karstā avotā kā karstūdeņu ūdensvīrs un piedevām ārstējiet savu reimatismu.
— Hm, hm, — večuks kļuva domīgs. — Bet kas tādam karstūdeņu vīram darāms?
— Nekas sevišķs, — es atbildu, — viņam tikai jāgādā, lai karstais ūdens vienmēr plūst no zemes dzīlēm uz augšu, jāuzmana, lai tas pārāk ātri neatdziest, un jāļauj, lai "pārpalikums izplūst pa zemi, tas ir viss.
— Tad tas varētu iet, — Havlovicu ūdensvīrs noteica. — Es painteresēšos, kur atrodas kāds karstais avots. Daudzkārt pateicos, daktera kungs. — Un projām viņš bija, tikai peļķe vien palika tai vietā, kur viņš bija stāvējis.
Un redziet, kolēģu kungi, Havlovicu ūdensvīram pietika prāta, lai paklausītu manam padomam: viņš tagad apmeties Slovākijā un velk tik nadzīgi karsto ūdeni augšup no zemes dzīlēm, ka tai vietā radies nekad neizsīkstošs karstūdens avots. Šai avotā mazgājas ļaudis un dziedina savu reimatismu; uz turieni brauc ārstēties no visas pasaules. Te jums ir piemērs, Maģiaša kungs, kas rāda, ka ārstiem vienmēr jāklausa.
— Arī man bija kāds interesants gadījums, — sacīja Horžičku doktors. — Kādu nakti es gulēju saldā miegā, te kāds dauza pie loga un sauc:
— Doktor! Doktor! Atveru logu un jautāju:
— Nu, kas tur ir? Vai esmu kādam vajadzīgs?
— Ak jā, — atbild bikla, piemīlīga balstiņa. — Nāc! Nāc un palīdzi!
— Bet kas mani sauc? Kas tur ir?
— Es, nakts balss, — no krēslas atsaucas. — Mēnešainas nakts balss. Nāc!
— Eju jau, — atbildēju kā miegā un aši saģērbos. Kad izgāju mājas priekšā, tur neviena nebija. Ziniet, kungi, man sametās bail.
— Ei, vai te kāds ir? — es pusbalsī jautāju. — Kurp man jāiet?
— Seko man, seko man, — ieelsojās biklā balss, un es gāju uz to pusi, no kurienes tā skanēja. Tā mani veda pa ceļiem un neceļiem, pa rasainām pļavām un bieziem mežiem; mēness spoži spīdēja, un visa pasaule bija kā sastingusi ledainā daiļumā. Es pazīstu mūsu pusi kā savus piecus pirkstus, bet tonakt mēness gaismā viss izskatījās tik pārdabisks kā sapnī. Šad tad tā gadās, ka mēs gluži pazīstamā apkārtnē ieraugām pavisam citu pasauli.
Kad jau labu laiku biju balsij sekojis, tad pēkšņi atjēdzos, — paskat, tā taču ir Ratiboržices ieleja.
— Šeit, doktor, šeit, — balss aicināja; tā skanēja kā viļņu čalas vai ūdens gulgšana. Redzu, ka stāvu uz Ūpas krasta mēness apstarotā pļaviņā, kur netālu no manis vīd kaut kas gaišs; tas varēja būt dzīvs radījums vai miglas plankums, un es dzirdēju skaņas — tur kāds klusi raudāja vai liegi urdza ūdens.
— Nu, nu, — es mierinādams ierunājos, — kas tad mēs esam, un kur mums sāp?
— Ai doktor, — trīsošā balstiņā atsaucās tas gaišums, — es esmu maza meža nāriņa. Dejoju kopā ar savām māsām, un pati nezinu, kā tas gadījās — vai nu es paklupu pār mēness staru, vai paslīdēju tai spožumā, kas laistās rasas lāsītē. Nezinu, kas ar mani notika, bet es nevaru piecelties, un kājiņa man tā sāp, tā sāp . ..
— Kā nu nesāpēs, jaunkundz, — es atbildu, — tā ir frak- tūra jeb lūzums. To mēs savedīsim kārtībā. Tad jūs piederat pie tām nārām vai elfām, kas te ielejā dejo? Un, kad jūsu barā iemaldās kāds jauneklis no Zernovas vai Slatinas, tad jūs nodancināt viņu līdz nāvei, jā? Hm, hm. Vai jūs zināt, meitenīt, ka tas ir ļauns darbs? Šoreiz jūsu nerātnības jums bargi atriebās, vai ne? Te nu jums ir jūsu ballīte!
— Ai doktor, — dvesa gaišumiņš pļaviņā, — kaut jūs zinātu, kā man kājiņa sāp!
— Zinu, ka sāp, — es atbildēju, — fraktūrai jāsāp, — un nometos zemē pie nāriņas, lai pārsietu kājiņu.
Dārgie kolēģi, es esmu izārstējis simtiem lūzumu, bet ar nārām tas ir pārāk grūti. Viņu augums vispār sastāv no stariem un kauli no tā saucamajiem cietajiem stariem — rokā neko saņemt nevar, viss viegls kā vēsma, kā gaisma, kā migla, bet tomēr tas ir jāizstiepj, jāsaliek pareizi kopā un jāpārsien! Es jums saku, tas bija elles darbs! Gribēju pārsiet ar zirnekļa pavedienu, bet nāriņa gaužas:
— Ai! Tas griežas miesā kā stieple!
Gribēju sastiprināt pārlauzto kājiņu ar ābeļzieda lapiņu, bet nāriņa vaid:
— Vai! Tā ir smaga kā akmens!
Ko nu lai dara? Beidzot es noslaucīju to spožumu, to metālisko spīdumu, kas laistās uz spāres spārniem, un iztaisīju no tā divas šiniņas; rasas lāsītē sadalīju mēness staru septiņās varavīksnes krāsās un ar pašu smalkāko — zilo stariņu pārsēju salauzto kājiņu. Tas bija tāds katorgas darbs, ka man sviedri lija aumaļām un mēness gaisma kveldēja kā saule jūlija pusdienā. Kad beidzot viss bija kārtībā, atsēdos blakus nāriņai un sacīju:
— Nu, jaunkundz, tagad tikai mieru! Kājiņu jūs nedrīkstat kustināt, kamēr kauliņi saaugs. Bet paklau, mīļā, es gan brīnos, ka jūs te vēl uzturaties. Es domāju, ka visas elfas un nāras sensenīm atradušas daudz labāku vietu.. .
— Kur? — nariņa izdvesa.
— Tur, kur uzņem filmas, — es atteicu. — Filmās viņas dejo un spēlē, un saņem par to milzumu naudas, turklāt visa pasaule viņas apbrīno, — jā, viņas ir slavenas. Visas prātīgās elfas un nāras jau sen kopš strādā kinostudijās, un visi mežu un lauku gari viņām seko. Ja jūs redzētu, kādas viņām ir tualetes un rotas, tad jūs neparko nevilktu mugurā tik vienkāršu kleitiņu!
— Oho, — nāriņa jutās aizvainota, — šis tērps ir austs no jāņtārpiņu gaismas!
— Vienalga, — es atbildēju, — tādus sen vairs nevalkā, un fasoni mūsdienās ir pavisam citādi.
— Ar velci? — nāriņa žirgti ievaicājās.
— To es jums nevaru pateikt, — es izvairījos, — tā nav mana specialitāte. Bet nu man jādodas atpakaļ, jo drīz ausīs gaisma, un jūs, nāras, cik zināms, rādāties tikai tumsā. Lai jums labi klājas, jaunkundz, bet par kino padomājiet gan.
Vairs es šo nāru neesmu redzējis; jādomā, ka salauztais stilba kauls ir labi sadzijis, tikai ļaudis stāsta, ka no tā laika Ratiboržices ielejā nāras vairs neesot manītas. Citādi nebūs, kā visas pārgājušas strādāt kinostudijās. Paskatieties labi uzmanīgi, kad esat kino: liekas gan, ka uz ekrāna kustas vīrieši un sievietes, bet viņiem nav ķermeņa, viņus nevar sataustīt, viss veidots no stariem, tātad skaidrs, ka tur nāras vien ir. Tāpēc arī kino zālēs jānodzēš gaisma un jārada tumsa, jo elfas, nāras un citi tamlīdzīgi radījumi bīstas no gaismas un rādās tikai tumsā.
Kā redzat, tad tiklab spoki, kā citas pārdabiskas būtnes iederas arī mūsu laikos, ja vien prot atrast citu atbilstošu nodarbošanos. Izdevības viņiem vairāk, nekā vajag.
Vai, vai, bērni, ar šīm pasakām mēs taču pavisam piemir- sām nabaga Maģiašu! Pats viņš nevarēja ne papīkstēt, jo plūme joprojām turējās rīklē. Viņš tikai lēja baiļu sviedrus, bolīja acis un lauzīja galvu, vai tie četri ārsti palīdzēs viņam vai ne.
— Nu, Maģiaša kungs, — Kostelecas doktors beidzot ierunājās, — stāsimies pie operācijas. Taču vispirms mums jānomazgā rokas, jo hirurģijā galvenais ir tīrība.
Visi četri sāka mazgāt rokas: vispirms siltā ūdenī, tad tīrā spirtā, pēc tam benzīnā un karbolā. Tad viņi ietērpās baltos pārvalkos. Pasaulīt mīļā, tūliņ sāksies operācija! Kas baidās skatīties, lai mudīgi aizver acis!
— Vincek, — pavēlēja Horžičku doktors, — turi pacientu aiz rokām, lai viņš nevar kustēties!
— Maģiaša kungs, vai esat sagatavojies? — svinīgi jautāja Upices doktors.
Maģiašs pamāja, kaut gan viņa drosme bija tā sarukusiP ka varētu paslēpties zem mazā pirkstiņa naga.
— Nu, tad sākam! — uzsauca Hronovas doktors.
Un Kostelecas doktors plaši atvēzējās un deva Maģiašam pa muguru tādu belzienu jeb zvēlienu, ka
atskanēja tāds dārds kā pērkona grāviens, un ļaudis Na- hodā, Starkočā un pat Smiršicē pasita galvas augšup un blenza, vai netuvojas negaiss;
zeme nodrebēja, Svatoņovicē kādās pamestās raktuvēs iebruka balsti un Nahodā salīgojās zvanu tornis;
visā apkaimē līdz Trutnovai, Policei un vēl tālāk visi baloži pārbīlī uzšāvās gaisā, visi suņi aiz bailēm iešmauca būdās un visi kāķi iespruka aizkrāsnēs;
Maģiašam plūme ar tādu sparu izskrēja no rīkles, ka pārlidoja pāri Pardubicām un tikai Prželoučā nokrita uz zemes, kur nosita tīrumā pāri vēršu un iegrima zemē trīs asis divas olektis pusotras pēdas septiņas collas un četri sprīži dziļi.
Tātad vispirms Maģiašam izskrēja no rīkles plūme un tad vārdi: «-pi nolāpītais!» Tā bija puse teikuma, kas palika rīklē, kad viņš bija gribējis uzsaukt mūsainajam Vincekam: «Tu lempi nolāpītais!» Vārdi gan necik tālu neaizskrēja, tie nokrita zemē aiz Jozefovas un nolauza kādu simtgadēju bumbieri.
Tad Maģiašs nobraucīja bārdu un sacīja:
— Pateicos no visas sirds.
— Labprāt pieņemam jūsu pateicību, — visi četri doktori atbildēja. — Operācija ir labi izdevusies.
— Bet, lai pilnīgi atbrīvotos no slimības sekām, — Upices doktors piebilda, — jums vajag pāris simtu gadu kārtīgi atpūsties, Maģiaša kungs. Es jums noteikti iesaku gaisa un klimata maiņu tāpat kā Havlovicu ūdensvīram.
— Es pilnīgi piekrītu kolēģa kungam, — Hronovas doktors piebalsoja. — Jums, tāpat kā Solimānijas princesei, nepieciešams daudz saules un svaiga gaisa. Es jums ieteicu pārcelties uz Sahāras tuksnesi.
— Es esmu tādos pašos uzskatos, — Kostelecas doktors piemetināja. — Sahāras tuksnesis būs jums ļoti piemērots, jo tur nav nekādu plūmju, kas varētu apdraudēt jūsu veselību.
— Pilnīgi pievienojos savu augsti godāto kolēģu domām, — Horžičku doktors sacīja. — Un, tā kā jūs esat burvis, Maģiaša kungs, tad izpētiet šo tuksnesi, pārdomājiet un apsveriet, kā tur uzburt valgumu un auglīgu zemi, lai cilvēki varētu tur dzīvot un strādāt.
Kas burvim Maģiašam atlika? Viņš vēlreiz sirsnīgi pateicās gudrajiem doktoriem, iesaiņoja savas burvestības, pameta Hejšovinu un pārcēlās uz Sahāru. No tās reizes pie mums nav vairs neviena burvja vai pesteļa, un tas ir labi, bet burvis Maģiašs dzīvo vēl šobaltdien Sahārā un prāto, kā tuksnesī uzburt tīrumus, mežus, pilsētas un ciemus. Varbūt jūs, bērni, to vēl pieredzēsiet.