Jūs gan, bērni, laikam nezināt, par ko putni runā. Viņi arī runā cilvēku valodā, tikai tas notiek agri no rīta, saulei lecot, kad jūs vēl guļat; vēlāk, gaišā dienas laikā, viņiem neatliek brīva brītiņa runāšanai — te jāuzknābj graudiņš, tur jāizrok slieka vai gaisā jāsaķer mušiņa. Nabaga putnu tētis noskrienas stīvs un līks, jo putnu māmiņa sēž mājās un audzina bērnus. Tāpēc putni runā tikai rīta agrumā, kad atver savās ligzdās logus, izliek vēdināšanai pēļus un klāj brokast- galdu.
— Labrītiņ! — melnais strazds, kas dzīvo kļavā, uzsauc zvirbulim, kura mājoklis ir aiz noteku caurules. — Laiks celties!
— Zinu, zinu, zinu! — atčiepst zvirbulis. — Tūliņ skriešu pameklēt ko brokastīm. Maz, maz ēdamā. Ties', ties', ties'!
— Parrreizi, parrreizi, — dūdo balodis pažobelē. — Grūti, grūti, brālīši. Graudu maz, graudu maz.
-— Ties', ties', ties'! — atsaucas zvirbulis, līzdams ārā no gultas. •— Tur vainīgas mašīnas, nekas cits. Kad bija daudz zirgu, tad bija daudz graudu, bet kas tagad? Tāds auto paskrien garām, un nekas nepaliek pāri. Ni, ni, ni!
— Tikai smirdoņa, tikai smirdoņa, — balodis rūc. — Posta dzīve, brr! Tā vien gribas triekt visu ratā. Nogrozos, norūcos, kas man atkrīt par to darbu? Riekšava graudu. Kas tas ir precētam vīram ar bērniem? Grūti, grūti!
— Vai tu domā, ka zvirbuļiem klājas labāk? — zvirbulis sabožas. — Es tev saku, ja nebijis ģimenes, es tūliņ laistos projām.
— Kā tas Deivices zvirbulis, — piebilst biezoknī ceplītis.
— Deivices? — pārjautā zvirbulis. — Deivicē man dzīvo kāds paziņa, Filips vārdā.
— Tas būs cits, — ceplītis atteica. — To zvirbuli, kas aizlidoja, sauca par Pepiku. Tas bija tāds sušķa zvirbulis, ne viņš kārtīgi mazgājās, ne drēbes tīrīja, tikai augu dienu tarkšķēja, ka Deivicē esot vai jābeidzas nost aiz gara laika, bet citi putni, teiksim, strazdi, bezdelīgas, svēteļi un lakstīgalas ziemu aizlidojot uz dienvidiem, uz Rivjeru vai Ēģipti, tikai zvirbulim visu mūžu jānīkstot Deivicē.
— Bet es nevēlos tā dzīvot, — klaigāja tas zvirbulis, kuru sauca par Pepiku. — Ja kura katra bezdelīga, kas dzīvo tepat pažobelē, var lidot uz Ēģipti, kāpēc tad, ļautiņi mīļie, es nevaru lidot uz Rivjeru? Un ziniet, ka lidošu arī, tikai iesaiņošu zobu suku, pidžamu, spieķīti un tenisa piederumus, lai varu tur spēlēt ar miljonāriem tenisu. Gan jūs redzēsiet, kā es tur visus apspēlēšu! Man jau tagad padomā visādi triki. Es izlik- šos, ka metu bumbiņu, bet bumbiņas vietā pacelšos gaisā pats un, kad pretinieks atvēzēsies ar raketi, aizspurgšu projām. Smalki izdomāts, vai ne? Un, kad kļūšu par tenisa čempionu, tad apprecēšu Amerikas miljardieri, nopirkšu Valdšteinas pili un uztaisīšu tur uz jumta ligzdu, tikai nevis no parastajiem salmiem, bet no rīsa stiebriem, jūras zālēm, vatelīna, faidešīna, kurmju ādiņām un ūdeļu astītēm, saprotiet!
Tā viņš plātījās ik rītu un daudzināja, ka Deivice viņam esot līdz kaklam un viņš lidošot projām uz Rivjeru.
— Un aizlidoja arī? — ievaicājās melnais strazds kļavā.
— Aizlidoja, kā tad, — atbildēja ceplītis. — Kādu rītu viņš devās uz dienvidiem. Tikai zvirbuļi uz dienvidiem nekad nav lidojuši, tāpēc viņš nezināja īsto ceļu. Turklāt šim zvirbulim Pepikam nebija naudas, lai varētu nopirkt biļeti vai pārnāk -
šņot viesnīcā, jo, kā jūs paši zināt, zvirbuļi no laika gala plikatas — viena kabata tukša, otrā nav nekā! īsi sakot, zvirbulis Pepiks nokļuva tikai līdz Kardašovas Rečicei un tālāk ne soli. Viņš vēl varēja būt laimīgs, ka zvirbuļu vecākais Kardašovas Rečicē viņam pa draugam sacīja:
— Tu pasaules klaidoni, gaisagrābsli un diedelniek, vai tu domā, ka mums Kardašovas Rečicē ir veselas noliktavas zirgu ābolu un kazu riekstu liekēžu, dīkdieņu un slaistu barošanai? Ja tu gribi, lai mēs tevi pierakstām šeit, tad neuzdrošinies knābāties ne tirgus laukumā, ne viesnīcas durvju priekšā, ne uz ielas, kā mēs, vecie iemītnieki, bet tikai gatvē aiz šķūņiem; dzīvoklim es kā pilnvarota persona ierādu tev salmu vīšķīti piecdesmit septītās mājas piedarba pažobelē. Izpildi šo pierakstīšanās lapu un nerādies man vairs acīs!
Tā Deivices zvirbulis Rivjeras vietā nokļuva Kardašovas Rečicē un tur arī palika.
— Vai viņš vēl tagad tur dzīvo? — jautāja balodis.
— Jā, kā tad, — atbildēja ceplītis. — Man tur mājo krustmāte, tā man pastāstīja par viņu. Viņš arī Rečicē zobojas par turienes zvirbuļiem un gaužas par viņu atpalicību, jo tur neesot ne futbola sacīkšu starp «Slaviju» un «Spartu» kā Deivicē, ne tramvaju, ne taksometru. Viņam prātā nenākot izlaist te garu, viņš esot aicināts uz Rivjeru un tikai gaidot, kad no Deivices atsūtīšot ceļa naudu. Viņš tur sapūtis tādus brīnumus par Deivici un Rivjeru, ka Rečices zvirbuļi arī sākuši ticēt, ka citur esot labāk, un vairs nedomā par uztura gādāšanu, tikai čivina, čiepst un čirkst, kā to dara zvirbuļi visā pasaulē, un skandina:
— Visur citur labāk dzīvot, ties', ties' ties'!
— Ko lai dara, — atsaucās zīlīte, kas sēdēja meža plūmes cerā, — gadās jau šad tad tādi ērmīgi putni. Tepat pie Ko- lina, kur tāds bagāts apvidus, reiz dzīvoja kāda bezdelīga, kas bija salasījusies avīzēs, ka Amerikā dzīve esot kā paradīzē un pat vēl pārāka. Un tā šī bezdelīga bija ieņēmusies prātā, ka pie mums viss ir slikts, ka viņai jātiek uz Ameriku, un viņa aiztika arī.
— Kā viņa to izdarīja? — aši uzprasīja ceplītis.
— To es nezinu, — zīlīte atbildēja. — Visticamāk, ka aizbrauca ar kuģi, bet iespējams, ka ar lidmašīnu. Viņa taču varēja uztaisīt ligzdu lidmašīnas paspārnē, — nu, tādu kabīni ar lodziņu, lai var izbāzt galvu ārā un laiku pa laikam nospļauties lejup. īsi sakot, pēc gada viņa atgriezās un sāka stāstīt, ka Amerikā viss citādi nekā pie mums, tāds milzu progress, ka ne iedomāties, nami tik briesmīgi augsti, ka, sak, ja tur uz jumta būtu zvirbulim ligzda un no tās izkristu oliņa, tad tā kristu tik ilgi, ka ceļā no tās izšķiltos zvirbulēns, pieaugtu, apprecētos, apgādātos ar veselu baru bērnu, laimīgi nodzīvotu savu mūžu un pamestu šo pasauli sirmā vecumā, tā ka lejā uz ietves oliņas vietā nokristu nomiris un iezārkots zvirbulis. Tik augsti nami tur esot! Un vēl šī bezdelīga stāstīja, ka Amerikā visu ceļot no betona un viņa arī esot to iemācījusies; lai ierodoties visas bezdelīgas paskatīties, kā to darot, viņa iemācīšot taisīt ligzdas no betona, nevis no dubļiem un māliem, kā šie muļķa putni līdz šim darijuši., Un varat iedomāties, ka bezdelīgas saskrēja no visām pasaules malām, salasījās tik daudz, ka cilvēkiem vajadzēja izvilkt septiņpadsmit tūkstoši trīssimt četrdesmit deviņus metrus telefona un telegrāfa vadu, lai bezdelīgām būtu kur nomesties. Un, kad visas bezdelīgas bija sapulcējušās, Amerikas bezdelīga viņām sacīja:
— Nu, lēdijas un džentlmeņi, tagad skatieties un klausieties uzmanīgi, es jums pastāstīšu, kā Amerikā ceļ namus un ligzdas no betona. Vispirms jāatnes kaudzīte cementa, pēc tam kaudzīte smilšu. To visu aplej ar ūdeni, sajauc biezputrā un no tās mūrē modernas ligzdas. Ja jūs nevarat tikt pie cementa, tad taisiet ligzdas no smilšu un kaļķu javas, tikai šim nolūkam vajadzīgi nedzēsti kaļķi, kurus tad dzēš uz vietas. Es jums tūliņ parādīšu, kā to dara.
To teikusi, viņa — žviks! — aizšāvās uz jaunceltni, kur mūrnieki patlaban rīkojās ar nedzēstiem kaļķiem. Paķērusi
knābī piciņu nedzēstu kaļķu, viņa šāvās atpakaļ. Taču knābī vienmēr ir mitrums, kaļķi sāka dzēsties, sīkt un svilināt. Bezdelīga pārbijās, izmeta kaļķu piciņu no knābja un brēca:
— Re, re, kā dzēš kaļķus! Vī, dieniņ, kā svilst! Mīlīši, kā kož! Pasaulīt, kā deg! Ai, ai, ai, mana nabaga rīklīte, oi, oi, oi, ļautiņi mīļie, vai, vai, vai, kad tevi divi deviņi, ui, ui, ui, velns parāvis, uuū, aaā, tā dzēš kaļķus!
Kad pārējās bezdelīgas izdzirdēja viņas brēcienus un vaimanas, tās negaidīja, kas notiks tālāk, bet noskurināja astītes un laidās projām.
— Tā tik vēl trūka, — viņas sacīja, — lai arī mēs izsvili- nātu sev knābjus!
Un tāpēc bezdelīgas vēl šobaltdien taisa ligzdas no māliem, nevis no betona, kā viņām gribēja iestāstīt šī Amerikas bezdelīga. Bet nu pietiek pļāpāt, ļautiņi, man jāskrien iepirkties.
— Kūma zīlīt, — uzsauca viņai melnā strazda sieva,
— ja nu jūs lidojat uz tirgu, tad esiet tik laipna, nopērciet man kilogramu slieku, tikai labi garas. Man šodien nav laika, jāmāca bērni lidot.
— To es labprāt izdarīšu, kaimiņien, — atsaucās zīlīte.
— Es, mana mīļā, labi zinu, cik daudz pūļu jāpieliek, lai iemācītu bērnus pieklājīgi lidot.
— Bet vai jūs zināt, kas mūs, putnus, ir iemācījis lidot? — ierunājās purva strazds bērzā. — Nezināt? Tad es jums to pastāstīšu. Es to uzzināju no Karlšteinas pils kraukļa, kas te bija atlidojis, kad uznāca lielais sals. Šim krauklim jau simt gadu, un par šo notikumu viņš dzirdējis no sava vectēva, kuram to pastāstījis viņa vectēvs, bet tam savukārt viņa mātes vectēva brālis, tā ka viss šis stāsts ir pati svētākā patiesība. Jūs zināt, ka dažreiz nakti var redzēt krītam zvaigznes, taču tās nav vis zvaigznes, bet debesu zelta olas. Kamēr tāda ola nokrīt no debesīm, tā ilgajā kritienā sakarst un spīd kā uguns. Un tā ir vissvētākā patiesība, jo man to stāstīja pats
Karlšteinas pils krauklis. Cilvēki gan sauc šīs debesu olas pašu izdomātā vārdā — metrs, mentors, montieris vai motors …
— Meteors, — pateica priekšā melnais strazds.
— Pareizi, — purva strazds apstiprināja. — Nu, lūk, ir bijuši tādi laiki, kad putni nav pratuši lidot, bet tekalējuši pa zemi kā vistas. Un, kad viņi redzējuši tādas olas krītam no debesīm, tad domājuši, ka nebūtu par ļaunu šādu olu izperēt, lai redzētu, kāds putns no tās izšķilsies. Kādu vakaru viņi taisni runājuši par to, te uzreiz — žviukt! — nokrīt no debesīm ola, ka nodun vien. Visi metušies skriet uz to pusi, bet svētelis pieskrējis pirmais, jo viņam visgarākās kājas. Viņš ieraudzījis zelta olu, paķēris nagos un nesis pie citiem putniem, taču ola bijusi tik karsta, ka apdedzinājusi viņam kājas, un viņš — hop! — ielēcis ūdenī, lai svilstošās kājas at- dzesinātu. Kopš tā laika visi svēteļi bradā pa ūdeni. To man stāstīja pats Karlšteinas pils krauklis.
— Un ko viņš stāstīja tālāk? — jautāja ceplītis.
— Pēc tam atgorījusies meža zoss, — turpināja purva strazds, — un uzsēdusies uz olas. Taču ola vēl kvēlojusi, zoss apsvilinājusi pavēderi un metusies dīķī, lai atvēsinātos. Kopš tā laika visas zosis peldot mērc vēderus ūdenī. Un tad putni nākuši cits aiz cita, lai perētu zelta olu.
— Vai ceplītis arī? — ceplītis ievaicājās.
— Protams, — purva strazds atbildēja. — Visi visi putni, kādi vien ir pasaulē, sēdējuši uz olas un perējuši to. Tikai kad pienākusi vistas kārta sēdēt uz olas, šī atteikusi:
— Ko, ko, ko? Kā, kā, kā? Kad, kad, kad lai perēju? Kur, kur ņemšu laiku?
Un viņa atsacījusies perēt debesu olu. Bet, kad visi putni pa kārtai olu perējuši, no tās izšķīlies eņģelis. Pēc izšķilšanās viņš nav čiepstējis vai knābājis graudiņus kā citi putnēni, bet pacēlies augsti gaisā un dziedājis skaisti jo skaisti, un pēc tam sacījis:
— Mīļie putniņi, kā lai jums atlīdzinu, ka mani izperējāt? Lai notiek tā: kopš šās dienas jūs lidosiet tāpat kā es. Skatieties, jums vajag tikai savēcināt spārnus, un tūliņ jūs pacel- sieties gaisā. Uzmanību! Viens, divi, trīs!
Un, līdzko viņš izteicis «trīs», tā visi putni pacēlušies spārnos un sākuši lidot, kā viņi to dara vēl šobaltdien. Tikai vista nevar palidot, jo nepalīdzēja perēt debesu olu. Un tā ir vissvētākā patiesība, jo man to stāstīja pats Karlšteinas pils krauklis!
— Nu, tad uzmanību! — uzsauca melnais strazds. — Viens, divi, trīs!
Un visi putni noskurināja astītes, savēcināja spārnus un aizlidoja katrs ar savu dziesmu savās darīšanās.