Ja jūs, bērni, domājat, ka ūdensvīru pasaulē vairs nav, tad atļaujiet pateikt: ir gan! Un kā vēl! Pat vairāk nekā viens. Piemēram, tur, kur esmu piedzimis, kāds dzīvoja Opas upē zem dzirnavu dambja, kāds cits Havlovicē pie koka tilta, un viens mājoja Radečas strautā. Tas reiz bija atnācis pie mana tēva — zobārsta un lika izraut sev zobu. Par atlīdzību viņš pasniedza groziņu ar sudrabotām un sārtām forelēm, glīti apsegtām ar nātrēm, lai ilgāk turētos svaigas. Ka tas bija ūdensvīrs, varēja spriest no tā, ka krēsls, no kura viņš piecēlās, bija gluži slapjš. Kāds cits ūdensvīrs dzīvoja pie vectēva dzirnavām Hronovā, un tas turēja zem ūdens sešpadsmit zirgus; es bieži dzirdēju inženierus runājam, ka tai vietā Metu- jas upei esot sešpadsmit zirgspēki. Šie sešpadsmit baltie zirgi vilka un vilka, un tāpēc dzirnavu rats griezās vienā laidā. Un, kad reiz kādu nakti vectēvs nomira, ūdensvīrs klusiņām izjūdza visus sešpadsmit zirgus un dzirnavas trīs dienas nestrādāja. Lielajās upēs ir ūdensvīri, kam ir vēl vairāk zirgu, piecdesmit vai pat simts, taču daži ūdensvīri ir tik trūcīgi, ka tiem pat koka zirdziņa nav.
Tāds lielmanis ūdensvīrs Prāgā pie Vltavas upes, protams, ir bagāts un liels kungs; viņam bieži vien ir motorlaiva, un vasaru viņš brauc uz jūru. Prāgā pat parastajam ūdenslīdējam ir naudas kā spaļu, un viņš brauc automobilī, ka dubļi vien šķīst gar ausīm. Taču sastopami arī pavisam nožēlojami
ūdensvīri, kuriem ir plaukstas lieluma peļķīte un tanī viena varde, trīs knišļi un divas ūdensvaboles, vai citreiz viņi velk savu dzīvību nožēlojamā renstelē, kur ūdens nesniedz pat pelei līdz pavēderei; cits pa visu gadu vairāk nedabū redzēt kā pāris papīra kuģīšu vai bērnu autiņu, kas mātei mazgājot izsprukuši no rokām. Posts un bēdas, nav vārdam vietas! Turpretī tādam Rožemberokas ūdensvīram ir savas divsimt divdesmit tūkstoši karpas, turklāt vēl līņi, karūsas, raudas un viena otra garzobe līdaka. Jā, nav gan vienlīdzības pasaulē!
Ūdensvīri vispār dzīvo vientuļi, bet pāris reižu gadā, palu laikā, viņi salasās no visām pusēm kopā un notur tādu kā apgabala konferenci. Mūsu apvidus ūdensvīri mēdz palu laikā sapulcēties pļavās ap Kralovahradecu, jo tur ir skaists līdzenums ar brīnišķīgiem atvariem, līčiem un attekām, kas iz- polstētas ar pirmā labuma dūņām. Protams, tām jābūt dzeltenām, ja daudz, tad ar iesārtu nokrāsu; sarkanās vai pelēkās nekad nebūs tik zīdaini mīkstas un piekļāvīgas, nu, taisni kā vazelīns. Atraduši piemērotu labi slapju vietu, visi sasēstas lokā un pastāsta cits citam jaunās ziņas, piemēram, ka Suhoveršicē cilvēki regulē upi un tāpēc turienes ūdensvīram, vecajam Jurģelim, jāpārceļas uz citu vietu; ka lentes un podiņi atkal cēlušies cenā, taisni briesmas: lai ūdensvīrs kādu ievilinātu dzelmē, tad jāsapērk lentes vai par trīsdesmit kronām, un
vienkāršs podiņš, kur ieslēgt cilvēka dvēseli, maksā trīs kronas, un tas pats ir brāķis! Nudien, jāmet amats pie malas un jāpārslēdzas uz ko citu! Un tad viņi pārrunā, ka Jaro- meržas ūdensvīrs — nu, tas rudais… ak tā, Burzgulis! — jau bankrotējis un sāk tirgoties ar minerālūdeni, klibais Stepiņš kļuvis par instalatoru un labo ūdensvadus, tāpat daudzi citi mainījuši profesiju.
Saprotiet, bērni, ūdensvīrs var ķerties tikai pie tāda darba, kam sakars ar ūdeni. Viņš var tirgoties ar gāzētu vai augļu ūdeni, izsniegt sērūdens vannas, būt pirtnieks, dzirnavnieks, ūdenslīdējs, apūdeņotājs, ūdens āderu meklētājs, var likt frizētavā ilgviļņus, pārdot aptiekā etiķskābo mālūdeni vai aqua destillata. Ja jūs dzirdat runātāju, kas «lej ūdeni», vai lasāt romānu ar lieliem «ūdensgabaliem», tad zināt, ka ūdensvīri iemanījušies arī šinīs profesijās. Lai ko viņi darītu, ūdenim tur vajag būt klāt. Kā redzat, profesiju viņiem netrūkst, tāpēc ar katru gadu viņu kļūst aizvien mazāk, un, kad gadskārtējās sanāksmēs viņi pārskaita savu baru, tad dzirdamas bēdīgas valodas:
— Puikas, mūsējo atkal par pieciem mazāk! Tā mūsu profesija izputēs, ka nebūs ko redzēt!
— Nūjā, — atsaucās vecais Buncis, Trutnovas ūdensvīrs, — tagad jau nav vairs tas, kas bija. Kad tā padomā vien, — tūkstošiem gadu jau pagājuši no tiem laikiem, kad visa Čehija atradās zem ūdens, un cilvēks, pareizāk sakot, ūdensvīrs, jo cilvēku toreiz vēl nebija… Jā, tie bija labi laiki. Sasodīts, kur es aizķēros?
— Ka visa Čehija bija zem ūdens, — viņam palīdzēja atminēties Skalices ūdensvīrs Dupuris.
— Ahā, — Buncis attapās. — Jā, kā jau teicu, visa Čehija bija zem ūdens, Zaltmanis, Sarkanie kalni, Vārnu kalni un visi pārējie tāpat, un mūsējie, kājas no ūdens neizcēluši, varēja noiet pa ūdens apakšu kaut vai no Brno līdz Prāgai.
Pat virs Snežkas kalna ūdens bija kādu olekti augstu. Ja, mīlīši, tie bija zelta laiki!
— Tiesa, — piekrita Ratiboržas ūdensvīrs Mulda, — toreiz mēs, ūdensvīri, nebijām tādi vientuļnieki kā tagad. Mums bija zemūdens pilsētas no ūdens ķieģeļiem, ar izgriezumiem rotātas cieta ūdens mēbeles, gultas bija no mīksta lietus ūdens, visu apsildīja ar siltu ūdeni, un nebija ne dibena, ne krastu, ne līmeņa virsas — tikai ūdens un mēs.
— Jā, jā, — sacīja ūdensvīrs Ruņģis, saukts arī Maurotājs no Varžukurkstu purviem, — un kas toreiz bija par ūdeni! To varēja griezt kā sviestu, veidot no tā bumbas, vērpt pavedienus un vīt virves. Tas bija kā tērauds, kā lini, kā stikls, kā dūnas, biezs kā krējums, izturīgs kā ozolkoks un silts kā kažoks. Viss tolaik bija no ūdens. Pasaulīt, kur tagad tādu ūdeni raus! — Un vecais Ruņģis nospļāvās tik spēcīgi, ka spļāviena vietā tūliņ izveidojās dziļš atvars.
— Jā, tā tas bija, — domīgi sacīja Buncis. — Jauks ūdens, nav vārdam vietas, tikai tolaik tas bija — nu, kā lai saka — mēms.
— Kā tā? — nobrīnījās Du- puris, kurš vēl nebija tik vecs kā pārējie.
— Nu, mēms, kad tev saka, — skaidroja Ruņģis Maurotājs. — Tam nebija balss. Tas nevarēja runāt. Tas bija vienmēr tik kluss un mēms kā tagad, kad viss aizsalst un uzkrīt sniegs. Vai kad iestājas pusnakts stunda un it nekas nekustas. Tad ir tāds mēmums, tāds nāves klusums, ka šermuļi skrien pār kauliem. Ja izbāž galvu no ūdens
un klausās, tad sirds sažņaudzas no šī baismīgā klusuma. Tā bija tolaik, kad ūdens bija mēms.
— Un kāpēc nu tas nav vairs mēms? — jautāja Dupuris, kuram bija tikai septiņi tūkstoši gadu aiz muguras.
— Tas notika tā, — Ruņģis sāka stāstīt. — Man to pavēstīja mans vectēva tēvs un aizrādīja, ka tas atgadījies pirms dažiem miljoniem gadu. Toreiz dzīvojis kāds ūdensvīrs… nu, kā taču viņu sauca? Ģilis, ne Ģilis… Pupuris arī ne. Rempis? Nē, Rempis tas nebija un Žeiksts arī ne. Sasodīta būšana, kā taču viņu sauca?!
— Arions, — Buncis sacīja.
— Arions, jā, — Ruņģis apstiprināja. — Man šis vārds bija taisni uz mēles. Viņu sauca Arions. Un šim Arionam bijušas piešķirtas tādas īpatnējas dāvanas, tādas spējas, nu, talants, citiem vārdiem sakot. Saprotat? Viņš mācējis tik skaisti runāt un dziedāt, ka klausoties sirds gavilējusi aiz priekiem vai raudājusi aiz bēdām, — tāds muzikants viņš bijis.
— Dziedātājs, — pārlaboja Mulda.
— Muzikants vai dziedātājs, viens pīpis, — atteica Ruņģis, — bet savu amatu viņš pratis teicami. Vectēva tēvs stāstīja, ka visi brēkuši kā izkulti, kad viņš dziedājis. Viņam, tam Arionam, bijušas kādas lielas bēdas uz sirds. Neviens nav zinājis, kas. Neviens nav zinājis, kas viņam atgadījies, taču jādomā, bēdas bijušas lielas, ja viņš dziedājis tik jauki un sērīgi. Un, kad viņš zem ūdens dziedājis un gaudies, ik lāsīte drebējusi kā asara, un, kad viņa dziesma spiedusies cauri ūdenim, tad katrai lāsītei kaut kas pieķēries. Pat sīkākajam pilienam kaut kas palicis no viņa balss. Un tāpēc ūdens nav vairs mēms. Tāpēc tas skan, zvana, dzied, čukst, šļupst, urdz un guldz, murd un grand, šalc un rēc, pārmet un sūdzas, vaid un kauc, raud un dārd, nopūšas, gaužas un smejas; te šķind kā sudraba kokle, te trinkšķ kā balalaika, te grauj kā ērģeles, te taurē kā mežrags, te runā kā cilvēks
priekos un sāpēs. Kopš tā laika tas runā visās pasaules valodās un stāsta par lietām, ko neviens nesaprot, tik brīnumainas un skaistas tās ir. Un vismazāk viņa stāstus saprot cilvēki. Bet, pirms Arions iemācīja ūdeni runāt, tas bija tikpat mēms kā debesis.
— Bet tas nebija Arions, kas nonesa debesis ūdenī, — sacīja vecais Buncis. — Tas notika krietni vēlāk, mana tēva laikā, lai viņam viegla dusa, un to izdarīja ūdensvīrs Kvak- vakoakss un turklāt aiz iemīlēšanās.
— Kā tas notika? — vaicāja ūdensvīrs Dupuris.
— Tas notika tā. Kvakvakoakss bija iemīlējies. Kvakva- koakss bija ieraudzījis princesi Kuakuakunku un iemīlējies. Kuakuakunka bija skaista. Iedomājieties vien: zeltaina vardes ādiņa, sārtas plezniņas, vardes mutīte no vienas auss līdz otrai, un pati tik jauki auksta un slapja. Izcila skaistule! Tagad tādu vairs nav.
— Un kas ar viņiem notika? — Dupuris saspringti jautāja.
— Jā, kas tur varēja notikt? Kuakuakunka bija skaista un lepna. Viņa tikai piepūtās un sacīja: «Kvāk!» Kvakvakoakss zaudēja vai prātu aiz iemīlēšanās.
— Ja tu ņemsi mani par vīru, — viņš sacīja, — es tev dāvināšu visu, ko vien tu vēlies.
— Nu, tad nones man ūdenī debesu zilumu, kvāk! — viņa atbildēja.
— Un ko tad darīja Kvakvakoakss? — Dupuris jautāja.
— Jā, ko lai viņš būtu darījis? Viņš sēdēja zem ūdens un gaudās: «Kvakvakva kvā, kvakvakva, kvā!» Un tad viņš gribēja darīt sev galu.
Viņš izlēca no ūdens gaisā, lai kristu lejup un noslīcinātos. Neviens pirms viņa nebija izlēcis no ūdens gaisā. Kvakvakoakss bija pirmais.
— Un ko viņš darīja gaisā?
— Neko. Viņš paskatījās uz augšu, un virs viņa bija zilā debess. Viņš paskatījās uz leju, un zem viņa arī bija zila debess. Kvakvakoakss bija pārsteigts. Toreiz vēl neviens nezināja, ka debess atspoguļojas ūdenī. Kad Kvakvakoakss ieraudzīja, ka arī ūdenī ir zila debess, tad izbrīnā iesaucās: «Kvāk!» — un atkrita atpakaļ dzelmē. Un tad viņš paņēma Kuakuakunku uz muguras un vēlreiz izlēca no ūdens gaisā. Kuakuakunka ieraudzīja zilās debesis ūdenī un priekā izsaucās: «Kvā!» Jo Kvakvakoakss bija atnesis viņai debesu zilumu.
— Un kas notika tālāk?
— Nekas. Viņi dzīvoja laimīgi un laida pasaulē daudz mazu vardulēnu. Bet kopš tā laika ūdensvīri šad un tad uzpeld ūdens virsū, lai paši savām acīm redzētu, ka debess ir arī tur, kur viņu mājas vieta. Un, ja kāds pamet savu. dzimteni un atskatās, kā to darīja Kvakvakoakss, tad viņš redz, ka īstā debess ir tur, dzimtajās mājās. Saproti, patiesi zilā un skaistā debess.
— Un kas to pierādīja?
— Kvakvakoakss!
— Lai dzīvo Kvakvakoakss!
— Un Kuakuakunka!
Tieši tobrīd gāja garām kāds vīrs un nodomāja: «Ko tās vardes šovakar tik traki kurkst!» Un viņš paķēra akmeni un iesvieda dūksnājā. Pliukš! — ūdens uzšļakstījās augsti jo augsti, un tad viss apklusa. Visi ūdensvīri bija ieniruši dziļumā un tikai nākamgad noturēs atkal savu konferenci.