Reiz dzīvoja kāds nabaga vīrs, kurš īstā vārdā saucās Františeks Karalis, bet tā viņu sauca gan tikai tad, kad viņu notvēra kāds policists un par klaidonību aizveda uz policijas iecirkni, kur viņu ierakstīja biezā grāmatā, lika nakti pārgulēt uz cietas lāviņas un no rīta uzbrēca, lai taisoties, ka pazūd. Tātad policijai viņš bija Františeks Karalis, kamēr pārējie sauca viņu kā nu kuro reizi: šis blandonis, staigulis, klenderis, vazaņķis; tas sliņķis, slaists, slīmests, dienaszaglis, gumijas stiepējs, gurķis, dīkdienis; tāds plukata, badmira, plikat- nieks, ubags, diedelis; šitāds tips, subjekts, salašņa, blēža gabals un vēl daudzos citos vārdos; ja par katru vārdu viņam būtu maksājuši kronu, viņš būtu iedzīvojies dzeltenās kurpēs ar smailiem purniem un varbūt pat iegādājies zaļu platmali, bet pagaidām viņš nebija sev neko nopircis un pārtika no tā, ko cilvēki viņam atmeta.
Tā nu jūs redzat, ka minētajam Františekam Karalim nebija nekāda labā slava, un viņš jau arī īstenībā bija tikai klaidonis, kas zog dievam dienas un neko citu nemāk kā vien pūst bada stabulē. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē? Kad no rīta mute tukša, pusdienā nav ko likt uz zoba un vakarā ēšanas vietā jākar zobi vadzī, tad vēders aiz bada tā gaudo, ka tiešām liekas: tanī kāds pūš stabuli. Františeks Karalis tā prata pūst bada stabulē, ka būtu varējis pat koncertus dot. Citādi viņš bija lāga vīrs, pareizāk sakot, kaulu kambaris, jo kur tāds tukšinieks lai pie miesas tiek! Ja viņam atmeta kumosu maizes, viņš to apēda; apsaukāja viņu ļaunā vārdā — norija arī to; tik ļoti izsalcis viņš bija! Un, kad viņš nesaņēma neko, tad nogulās aiz kāda žoga, apsedzās ar tumsu un palūdza zvaigznēm, lai tās uzmana viņa cepuri, ka to kāds nenozog, kamēr viņš guļ.
Tādam klaidonim ir sava pieredze: viņš zina, kur dabūs kādu kumosu, viņš zina, kur ubagus izlamā vai kur ir nikni suņi, kas krīt uz klaidoņiem trakāk nekā policisti. Bet jūs varat man ticēt, ka reiz bija kāds suns — kā tak viņu sauca? — ak jā, Peksis, nu jau viņa kauliņi labu laiku kopš atdusas. Tad re, šis pats Peksis bija Hižu pils suns, un viņam bija pavisam ērmīgs paradums. Ik reizi, kad viņš pamanīja tuvojamies kādu klaidoni, tad smilkstēja aiz priekiem, lēkāja ap viņu un vadīja taisnā ceļā uz pils virtuvi, bet, līdzko ieraudzīja kādu lielmani, teiksim, baronu, grāfu, firstu vai pašu Prāgas virsbīskapu, tā rēja nācēju kā apsēsts un gribēja saplēst vai gabalos, — labi, ka pavārs tad pasteidzās ieslēgt Peksi zirgu stallī. Kā redzat, arī suņi atšķiras cits no cita, ko tad brīnīties par cilvēkiem!
Un, ja nu mēs runājam par suņiem, tad vai jūs zināt, bērni, kāpēc suns luncina asti? Tas noticis tā: kad pasaule bijusi uzradīta, dievs gājis pastaigāties un apvaicājies katrai radībai, vai tā apmierināta ar dzīvi un vai tai kā netrūkst. Tā viņš nonācis līdz pirmajam sunim pasaulē un apvaicājies, vai šim neesot kādas sūdzības. Suns gribējis papurināt galvu, sak, paldies, visa kā diezgan, bet tobrīd apostījis kaut ko interesantu, laikam pirmo kaulu, un aiz pārpratuma pavēcinājis tikai asti. No tās reizes suns vienmēr vēcina asti, kamēr pārējie dzīvnieki, teiksim, zirgs vai govs, māk purināt galvu. Tikai cūka nemāk ne purināt galvu, ne pamāt ar asti, jo viņa tobrīd rakņājusies ar snuķi pa ozola zīlēm un tikai nepacietīgi paraustījusi astes galu, it kā teikdama: «Atvainojiet, man pašreiz nav laika.» Un tāpēc ari tagad cūka vienmēr rausta
asti, kamēr dzīva, bet pēc nāves viņas asti ēd ar mārrutkiem un etiķi, lai viņai tā sūrstētu arī pēc nāves. Tā tas iegājies kopš pasaules radīšanas.
Nūjā, bet es taču gribēju stāstīt par Františeku Karali. Šis klaidonis apstaigāja visu pasauli: viņš bija gan Trutnovā, gan Kralovahradecā un Skalicē, gan Vodolovā, Maršovā un citās tālās malās. Reiz viņš piemetās pie mana vectēva Zernovā, bet, redziet, klaidonis ir un paliek klaidonis: drīz vien viņš paņēma savu pauniņu un gāja tālāk uz Starkoču vai uz kādu citu pasaules daļu, un labu laiku no viņa nebija nekas ne redzams, ne dzirdams; tāds nemiera gars viņš bija.
Kā jau sacīju, cilvēki dēvēja viņu par apkārtstaiguli, slinkuma lāpītāju un tamlīdzīgi, bet dažreiz viņi saukāja Františeku arī par garnadzi, zagli un laupītāju, taču tā bija liela pārestība. Františeks Karalis visā savā mūžā nebija neko nozadzis, ievilcis vai nočiepis. Nudien, pat ne tik daudz, cik melns aiz naga! Un tāpēc, ka viņš bija tik krietns, viņš pieredzēja lielu godu, un par to es gribu jums pastāstīt.
Reiz šis klaidonis Františeks Karalis stāvēja krustcelēs un prātoja, vai iet un palūgt Vašekam karašu vai vecajam Pouzam kliņģeri. Te viņam gāja garām kāds smalks kungs, pēc izskata ārzemju tūrists, ar ādas somiņu rokā. Pēkšņi saceļas viesulis, norauj šim cepuri no galvas un trenc pa ceļu projām.
— Paturiet, puis, manu somu! — svešais uzsauc Františekam un iespiež viņam to rokā, un Františeks nepagūst ne muti atplest, kad vīrs jau gabalā.
Tā nu Františeks Karalis stāvēja ar somu rokā un gaidīja svešo vīru. Gaidīja pusstundu, gaidīja veselu stundu, bet ne tuvu, ne tālu nekas nebija redzams. Viņš neuzdrošinājās atiet pat dažus soļus sānis, lai palūgtu karašu, jo tikmēr svešais varēja atgriezties un meklēt savu somu. Tā viņš gaidīja divas stundas, trīs stundas un aiz gara laika pūta vien savā bada stabulē. Iestājās nakts, bet svešais kā nenāca, tā nenāca. Pie debesīm mirdzēja zvaigznes, viss miestiņš gulēja, saritinājies kā runcis uz mūrīša, taisni brīnums, ka tas nemurrāja, tik omulīgi tam bija pēļos, bet nabaga Františeks stāvēja uz vietas kā stabs, trīcēja aiz aukstuma, lūkojās zvaigznēs un gaidīja svešo vīru.
Nosita taisni pusnakti, kad aiz viņa muguras atskanēja briesmīga balss:
— Ko jūs te darāt?
— Gaidu kādu svešinieku, — Františeks atbildēja.
— Un kas jums rokā? — turpināja briesmīgā balss.
— Svešinieka soma, — paskaidroja Františeks, — tā man jātur, kamēr viņš atgriezīsies.
— Un kur ir šis svešinieks? — briesmīgā balss jautāja trešo reizi.
— Viņš aizskrēja pakaļ savai cepurei, — Karalis atbildēja.
— Oho! — briesmīgā balss noteica. — Tas ir aizdomīgi. Nāciet man līdzi.
— To es nevaru darīt, — klaidonis iebilda. — Man jāgaida šeit.
— Likuma vārdā es jūs apcietinu, — nodārdināja briesmīgā balss, un Františeks Karalis noprata, ka viņa priekšā atrodas pats vecākais policists Bļauris un ka viņam jāklausa. Františeks pakasīja pakausi, nopūtās un sekoja policistam uz iecirkni. Tur viņu ierakstīja biezā grāmatā un iebāza aiz restēm, bet somu nolika aiz atslēgas, kamēr no rīta ieradīsies tiesnesis.
No rīta klaidoni aizveda pie tiesneša. Tas bija slepenpa- domnieks Kramagalva.
— Tu paklīdeni, tu plikadīda, tu slamst, — uzrunāja viņu tiesnesis, — vai tu atkal esi te? Apritējis tikai mēnesis, kopš tevi sodījām par klaidonību. Ir gan krusts ar tevi, nudien! Par ko tevi tagad aizturēja, vai atkal par apkārtstaigāšanu?
— Ak nē, kungs, — klaidonis atbildēja, — šoreiz par stāvēšanu uz vietas.
— Re nu, tu lēli, — tiesnesis noteica, — tad kāpēc tu stāvēji? Nebūtu stāvējis, tad tevi nebūtu aizturējuši. Bet es dzirdēju, ka pie tevis esot atrasta soma. Vai tas saskan ar patiesību?
— Lūdzu, tiesneša kungs, man to somu iedeva kāds svešs vīrs, — klaidonis sacīja.
— Ahā! — izsaucās tiesnesis. — To svešo vīru mēs jau labi pazīstam. Tiklīdz kāds ko nozadzis, tā viņš dievojas, ka zagto mantu viņam iedevis kāds svešs vīrs. Uz tādu āķi mēs neuzķersimies, tu nelga. Kas atrodas tai somā?
— Nudien, to es nezinu, — atbildēja klaidonis Karalis.
— Neliedzies, tu blēdi, — tiesnesis sacīja, — mēs tūliņ visu uzzināsim.
Taču, kad tiesnesis attaisīja somu, tad apstulba aiz pārsteiguma, jo tā bija pilna ar naudu, un, kad to izskaitīja, tad tur bija viens miljons trīssimt sešdesmit septiņi tūkstoši astoņi simti piecpadsmit kronas, deviņdesmit divi helleri un zobu suka.
— Zili zaļi brīnumi! — izsaucās tiesnesis. — Nelaimīgais, kam tu to nospēri?
— Lūdzu, to man iedeva paturēt svešais vīrs, kad viņš aizskrēja pēc savas cepures, ko viesulis nesa projām, — klaidonis taisnojās.
— Tu apcietinātais grē- ciniek, — sauca tiesnesis, — vai tu visā nopietnībā domā, ka es ticēšu tādām blēņām? Es gan gribētu to redzēt, kas tādam skrandu- lācim uzticēs vienu miljonu trīssimt sešdesmit septiņi tūkstoši astoņi simti piecpadsmit kronas, deviņdesmit divus hellerus, turklāt vēl zobu suku! Marš aiz restēm! Gan mēs uzzināsim, kam tu nozagi šo somu.
Un tā nabaga Františeku Karali ielika uz ilgu jo ilgu laiku aiz restēm. Pagāja ziema, atnāca pavasaris, bet neviens vēl nebija pieteicies, kam nauda piederētu. Tad beidzot slepenpadomnieks Kramagalva, vecākais policists Bļauris un citi tiesas un policijas vīri nolēma, ka Františeks Karalis, bezpajumtnieks, klaidonis bez pastāvīgas nodarbošanās un noteiktas dzīves vietas, vairākkārt sodīts, vispār sabiedrībai nederīgs elements, ir kaut kur nositis un apracis kādu svešinieku, nolaupīdams tam somu un piesavinādamies to. Un, kad bija apritējis viens gads un viena diena, Františeks Karalis stājās tiesas priekšā par to, ka nositis nezināmu personu un nolaupījis vienu miljonu trīssimt sešdesmit septiņus tūkstošus astoņi simti piecpadsmit kronas, deviņdesmit divus hellerus un vienu zobu suku. Traka lieta, bērni, par to draud cilpa.
— Tu ļaundari, tu laupītāj, tu miljonu zagli, — tiesnesis uzsauca apsūdzētajam, — piķis un zēvele, atzīsties beidzot,
kur tu nomušīji un apraki to svešinieku! Tev būs vieglāk karāties, ja tu atzīsies.
— Es taču viņam neesmu ne pirkstiņa piedūri.-,, — nabaga Karalis turējās pretī. — Viņš iespieda somu man rokā un aizskrēja pēc savas cepures, turklāt tik ātri kā zebiekste.
— Neko darīt, — tiesnesis nopūtās, — ja tu negribi atzīties, tad iztiksim arī bez tavas atzīšanās. Bļauri, pakariet ar dieva palīgu šo rūdīto noziedznieku.
Tai pašā mirklī atsprāga durvis un ieklupa kāds svešs vīrs, noputējis un bez elpas.
— Beidzot man ir rokā! — viņš aizelsies izdvesa.
— Kas jums ir rokā? — tiesnesis stingri noprasīja.
— Mana cepure, — svešinieks atteica. — Ļautiņi, tās nu gan bija trakas medības! Es pirms kāda gada gāju garām jūsu miestiņam, te viesulis norauj man cepuri no galvas. Es pasviežu kādam savu somu, pats nezinu, kam, un šau- jos pakaļ. Bet cepure, sasodītā, ripo projām pa šoseju uz Sihrovu, no Sihro- vas uz Zalesji, uz Rtinu, cauri Kostelecai uz Zbeč- niku, cauri visai Hronovai uz Nahodu un — žviks! — pāri robežai. Es lobju šai pa pēdām, teju pat viņa būtu man rokā, bet muitnieks nogrābj mani ciet uz robežas. Kur es skrienot kā sasvilis? Pēc cepures, atsaku. Kamēr viņam visu noskaidroju, cepure jau bija gabalā. Pārgulēju tepat mūsu pusē un no rīta jo-
ņoju pakaļ cepurei uz Levinu un Hudobu, kur tie smirdošie avoti…
— Pagaidiet, — tiesnesis pārtrauca, — te ir tiesa. Mūs neinteresē lekcijas par ģeogrāfiju.
— Nu, tad es izstāstīšu visu īsiem vārdiem, — svešais nosolījās. — Hudobā uzzināju, ka mana cepure izdzērusi tur glāzi minerālūdens, nopirkusi spieķi un iesēdusies Svid- nices vilcienā. Skaidrs, ka es braucu pakaļ. Svidnicē tā blēža cepure bija pārnakšņojusi viesnīcā un aizbraukusi nezināmā virzienā, pat rēķinu nesamaksājusi. Pēc ilgākas taujāšanas noskaidroju, ka tā jau atrodas Krakovā un pat grasās tur precēt kādu atraitni. Nu, tad es braucu uz Krakovu.
— Bet kāpēc jūs tā dzināties cepurei pakaļ? — tiesnesis gribēja zināt.
— Redziet, — svešinieks paskaidroja, — tā bija gandrīz pilnīgi jauna cepure, un tai aiz lentes bija aizsprausta biļete atpakaļbraucienam no Svatoņovices uz Starkoču. Man taču negribējās zaudēt biļeti, tiesneša kungs.
— Ak tā, — tiesnesis noteica, — tad viss ir kārtībā.
— Gluži manas domas, — svešais sacīja. — Es taču nepirkšu divas reizes biļeti. Kur es paliku? Ahā, es braucu uz Krakovu. Labi. Nobraucu tur, bet tikmēr mana cepure, ne- krietnele, aizbraukusi pirmajā klasē uz Varšavu un uzdevušies par diplomātu.
— Tā taču ir krāpšana! — tiesnesis izsaucās.
— Es to arī aizrādīju, — svešais turpināja, — un policija telegrafēja uz Varšavu, lai viņu apcietina. Bet mana cepure tikmēr bija iegādājusies kažoku, jo palēnām tuvojās ziema, uzaudzējusi bārdu un aizceļojusi uz austrumiem. Protams, es braucu pakaļ. Orenburgā šī iesēžas vilcienā un brauc uz Omsku un tad cauri visai Sibīrijai, bet Irkutskā es pazaudēju viņas pēdas. Sazin kā viņa bija tikusi pie naudas, bet tad kritusi laupītāju nagos, kas bija visu atņēmuši, atstādami tikai kailu dzīvību. Es saskrējos ar viņu Blagoveščenskā uz ielas, bet šī slīpētā neliete izspruka man un izdenderēja cauri visai Mandžūrijai līdz pat Ķīnas jūrai. Jūras krastā es viņu panācu, jo viņai bija bail no ūdens.
— Un tur jūs viņu notvērāt? — tiesnesis jautāja.
— Kur nu! — svešais attrauca. — Es steidzos klāt, bet vējš pēkšņi mainīja virzienu, un cepure aizripoja uz rietumiem. Es pakaļ, un tā es izmalos cauri visai Ķīnai un Turke- stānai daļēji kājām, daļēji nestuvēs, uz zirga vai kamieļa, kamēr šī beidzot Taškentā atkal iesēdās vilcienā un devās atpakaļ uz Orenburgu. No turienes viņa brauca uz Harkovu, Odesu un tālāk uz Ungāriju, bet no Ungārijas nogriezās uz Olomoucu, Tržebovu un Tiništi un beidzot atpakaļ uz šejieni. Pirms piecām minūtēm es viņu notvēru uz tirgus laukuma, kur viņa gribēja iegriezties traktierī, lai pasūtītu karbonādi.
Un viņš parādīja cepuri: tā bija novazāta un nodriskāta, un neviens nebūtu varējis iedomāties, ka tā ir tik rūdīta viltniece.
— Tagad apskatīsimies, — svešais sacīja, — vai vilciena biļete no Svatoņovices uz Starkoču atrodas vēl aiz lentes. — Viņš izvilka to un uzvaras priekā izsaucās: — Ir gan! Nu varu mierīgi braukt uz Starkoču.
— Bet mīļais draugs, — tiesnesis aizrādīja, — biļetei termiņš notecējis.
— Kā tā? — svešais negribēja ticēt.
•— Biļetes derīgas tikai trīs dienas, bet šī, kā redzu, ir jau gadu un vienu dienu veca. Tā vairs neder, mans dārgais.
— Kociņ nolokāms, — svešais sirdījās, — tas man nemaz nebija ienācis prātā. Nu man jāpērk jauna biļete, un man nav ne sarkana hellera pie dvēseles. — Viņš pakasīja aiz auss. — Bet pag, kad es metos pakaļ cepurei, tad iedevu kādam vīram paturēt savu somu ar naudu.
— Cik naudas tur bija? — tiesnesis aši prasīja.
— Ja nemaldos, — svešais atbildēja, — tad tur bija viens miljons trīssimt sešdesmit septiņi tūkstoši astoņi simti piecpadsmit kronas, deviņdesmit divi helleri un vel zobu suka.
— Saskan uz mata, — tiesnesis svinīgi noteica. — Soma ar visu naudu un zobu suku ir mūsu rīcībā. Un tur stāv tas vīrs, kam jūs somu iedevāt; viņš saucas Františeks Karalis. Mēs viņu gadu un vienu dienu noturējām aiz restēm, un nupat abi ar vecāko policistu Bļauri piespriedām viņam nāves sodu par to, ka viņš ļaunos nolūkos nolaupījis jums dzīvību un naudu.
— Pasaulīt, tad jūs to nabaga dvēseli bijāt iespundējuši? — iesaucās svešais. — Nu, tad viņš vismaz nebūs paspējis iztērēt visu naudu, kas atradās somā.
Tad tiesnesis piecēlās kājās un svinīgi pasludināja:
— Tagad es beidzot redzu, ka Františeks Karalis nav zadzis, palaidis nagus, nospēris, nocēlis, ievilcis vai nočiepis somu un nav piesavinājies no viņam uzticētās naudas ne helleri, feniņu, vērdiņu, pimberi vai grasi, kaut arī viņam, kā tas vēlāk noskaidrojies, nav bijis naudas ne maizei, ne karašai, ne veģim, ne kliņģerim, ne arī citādiem pārtikas un uztura produktiem un maiznieku izstrādājumiem, latīniski sauktiem cerealia. Tāpat es ar šo daru zināmu, ka minētais Františeks Karalis nav vainojams ne cilvēka nogalēšanā, ne slepkavībā, latīniski sauktā homicidium, ne arī līķa noslēpšanā, laupīšanā, vardarbībā, zādzībā un citādās ļaundarībās, jo dienu un nakti stāvējis uz vienas vietas, lai varētu godīgi un nesamazinātos apmēros nodot atpakaļ viņam uzticēto miljonu trīssimt sešdesmit septiņus tūkstošus astoņi simti piecpadsmit kronas, deviņdesmit divus hellerus un zobu suku. Tāpēc es pasludinu, ka Františeks Karalis ir brīvs no jebkuriem apvainojumiem, āmen. Kad tevi vilki, tā gan bija gara runa, vai ne?
— Nu ka bija, — svešais piekrita. — Tagad jūs varbūt ļausiet arī šim godīgajam klaidonim pateikt kādu vārdu.
— Kas man ko teikt, — Františeks Karalis kautri atsaucās. — Cik ilgi dzīvoju šai pasaulē, tik neesmu nevienam pat sapuvušu ābolu ievilcis. Tāda nu man ir tā daba.
— Zināt ko, — sacīja svešais, — tad starp klaidoņiem un citiem cilvēkiem jūs esat īsta baltā vārna.
— Gluži manas domas, — pievienojās vecākais policists Bļauris, kurš, kā jūs jau būsiet ievērojuši, visu laiku nebija ne muti atvēris.
Tā nu Františeku Karali atkal palaida brīvībā, un svešais, atalgojot viņa godīgumu, iedeva viņam tik daudz naudas, ka pietiktu, ko nopirkt veselu māju, galdu šai mājā, bļodu uz galda un karstu putraimu desu bļodā. Bet, tā kā Františekam Karalim bija cauras kabatas, tad viņš naudu pazaudēja un palika atkal tukšā. Viņš gāja, kur deguns rādīja, un pūta bada stabulē, bet baltā vārna negāja viņam ārā no prāta.
Nakti viņš ielavījās sargbūdā un gulēja cietā miegā kā bluķis; kad viņš otrā rītā pabāza galvu ārā, saule spīdēja, visa pasaule laistījās svaigā rasā un uz žoga būdas priekšā sēdēja balta vārna. Františeks nekad nebija tādu putnu redzējis un brīnījās, acis bolīdams. Vārna bija balta kā nule uzkritis sniegs, acis sarkanas kā rubīni, kājas sārtas kā rozes; viņa līdzināja ar knābi spārnu spalvas. Ieraudzījusi Fran-
tišeku, vārna savēcināja spārnus, it kā gribētu laisties projām, taču palika sēžam, tikai neuzticīgi raudzījās ar rubīn- sarkano aci uz Karaļa pinkaino galvu.
— Ei, — viņa uzsauca, — vai tu tikai nedomā mest man ar akmeni?
— Nē, — Karalis atbildēja, pārsteigts, ka vārna runā.
— Kā tas iespējams, ka tu proti runāt?
— Kas tur par brīnumu! — vārna atteica. — Mēs, baltās vārnas, visas protam runāt. Parastā pelēkā vārna var tikai ķērkt, bet es varu izrunāt visu, ko vien gribi.
— Ej nu, ej, — klaidonis neticēja. — Nu, tad pasaki: krams.
— Krrams, — vārna noteica.
— Pasaki vēl: krupis.
— Krrupis, — vārna atkārtoja. — Tu redzi, ka man nekas nav par grūtu. Mēs, baltās vārnas, esam izcili putni. Parastā vārna prot skaitīt līdz pieci, bet mēs — līdz septiņi. Paklausies: viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi. Ciktāl tu proti skaitīt?
— Vismaz līdz desmit, — Františeks atbildēja.
— Ko tu saki! Nu, tad skaiti!
— Nu, piemēram: deviņi amati, desmitais bads.
— Paskat tik, — vārna nopriecājās, — tu esi mācīts putns. Mēs, baltās vārnas, arī esam pārākas par citiem putniem. Vai tu esi redzējis, ka cilvēki baznīcās zīmē uz sienām lielus putnus ar baltiem zosu spārniem un cilvēku knābjiem?
— Ahā, tu domā eņģeļus, — Karalis sacīja.
— Nūjā, — vārna atbildēja, — tie visi Ir baltās vārnas. Reti kāds tos redzējis, jo mūsu ir bezgala maz.
— Patiesību sakot, arī es esmu balta vārna, — klaidonis ieteicās.
— Nu, nu, — baltā vārna šaubīdamās grozīja galvu.
— Tu nemaz neesi tik balts. Kas tev teica, ka tu esi baltā vārna?
— Vakar man to sacīja tiesnesis Kramagalva, kāds svešs vīrs un vecākais policists Bļauris.
— Vai tu re, — brīnījās vārna. — Un kas tev vārdā?
— Mani sauc par Františeku Karali, — klaidonis nokaunējies atzinās.
— Karalis? Tu teici — karalis? — sauca vārna. — Nu tu gan melo, ka ausis vien kust! Neviens karalis nestaigā apkārt tik noplīsis.
— Diemžēl tāds nu es esmu.
— Un kurā zemē tu esi karalis?
— Visās. Te es esmu Karalis, Skalicē esmu Karalis, un kad nonāku Trutnovā .. .
— Bet Anglijā?
— Arī Anglijā es esmu Karalis.
— Nu, bet Francijā gan ne.
— Francijā tāpat. Es visur esmu Františeks Karalis.
— Tas nevar būt. Saki: lai es par stenderi palieku!
— Lai es par stenderi palieku! — Františeks zvērēja.
— Saki: lai es zemē iegrimstu! — nemitējās baltā vārna.
— Lai es zemē iegrimstu, — Františeks atkārtoja. — Lai man mēle vairs neklausa, ja tas nav taisnība, ko es teicu.
— Pietiek, — vārna pārtrauca. — Un vai starp baltajām vārnām tu arī būtu karalis?
— Arī starp baltajām vārnām es būtu Františeks Karalis.
•— Zini ko, — vārna sacīja. — Mums šodien Vārnu kalnā ir parlamenta sēde, kurā jāizvēlē visu vārnu karalis. Parasti to izraugās no baltajām vārnām. Un, tā kā tu esi baltā vārna un turklāt īsts karalis, tad iespējams, ka mēs ievēlējam tevi. Gaidi mani te līdz pusdienai, es atlidošu un pateikšu, ko esam ievēlējušas.
— Labi, es gaidīšu, — Františeks Karalis nosolījās. Baltā vārna izpleta spoži mirdzošos spārnus un aizlidoja.
Františeks Karalis gaidīja un sildījās saulītē. Bet jūs zināt, bērni, ka vēlēšanu laikā mēdz daudz runāt, un tā notika arī
ar vēlētājām Vārnu kalnā, kuras nekādi nevarēja vienoties, kamēr Sihrovas fabrikas svilpe nosvilpa pusdienu. Tad tikai vārnas stājās pie karaļa vēlēšanas un patiešām ievēlēja šai amatā Františeku Karali.
Tikmēr Františekam bija apnicis gaidīt, turklāt viņam gribējās ēst, un tā viņš piecēlās un devās uz Hronovu pie mana vectēva dzirnavnieka, kur viņam pasniedza pusdienās svaigu, smaržojošu maizes riku.
Kad baltā vārna atlidoja paziņot svarīgo vēsti, Františeks Karalis jau bija aiz kalniem.
Nu vārnas sāka vaimanāt, ka pazaudējušas savu karali, un baltās pavēlēja pelēkajām apskriet visu pasauli, uzmeklēt Františeku un aicināt jo drīzāk ierasties Vārnu kalna mežā un sēsties tronī.
Kopš tā laika vārnas skrien apkārt pa visu pasauli un sauc:
— Karrral! Karrral!
Un sevišķi ziemā, kad sapulcējas lielāks vārnu bars, tās atceras, ka vēl nav uzmeklējušas savu karali, laižas pāri laukiem un mežiem un brēc:
— Karrral! Karrral! Karrral! Karrral!