Jūs, bērni, droši vien zināt, ka ikvienā policijas iecirknī vai punktā visu nakti dežurē vairāki policisti, jo var gadīties, ka, piemēram, kaut kur ielaužas laupītāji vai citi ļauni ļaudis dziras pastrādāt ko sliktu. Tāpēc policisti visu nakti ir nomodā, vieni sēž dežūrtelpās, citi — tos sauc par patruļu — staigā pa ielām un uzmana kramplaužus, kabatas zagļus, spokus un citu neuzvedīgu publiku. Un, kad patruļniekiem no staigāšanas piekūst kājas, tad viņi atgriežas dežūrtelpās un citi iet gādāt par kārtību ielās. Tā tas turpinās visu nakti, un, lai tiem, kas sēž iecirknī, nebūtu garlaicīgi, tad viņi smēķē pīpes un stāsta cits citam, ko interesantu pieredzējuši savā darbā.
Kādu nakti viņi tā sēdēja pulciņā, smēķēja un tērzēja, kad no apgaitas atgriezās kāds policists — pag, tas bija Ziperis — un sacīja:
— Labvakar, zēni! Padevīgi ziņoju: man tā sāp kājas, ka taisni negals!
— Tad apsēdies un atpūties, — uzaicināja vecākais policists, — lai tavā vietā iet apstaigāt rajonu Drošgalvis, bet tu, Ziperi, pastāsti mums, kas līdz šim tavā rajonā noticis un kādos gadījumos tev vajadzēja likuma vārdā iejaukties.
— Šonakt nekas sevišķs negadījās, — Ziperis atbildēja. — Stefāna ielā plēsās divi kaķi, tos es likuma vārdā izšķīru un izsacīju brīdinājumu. Zitnas ielā Nr. 23 bija mazs
zvirbulēns izkritis no ligzdas. Izsaucu ugunsdzēsējus ar lielajām kāpnēm, un viņi nogādāja minēto mazuli atpakaļ ligzdā. Vecākiem tika piekodināts labāk uzraudzīt bērnus. Un, kad es nācu uz leju pa Ječnas ielu, tad mani kāds paraustīja aiz biksēm. Skatos — tas ir mājas gariņš, ziniet, tas ar garo bārdu no Karela laukuma.
— Kurš? — jautāja vecākais policists. — Tur dzīvo vairāki: Melnbārdis, Vistaskāja, Pelnurausis, Circeņdziesma, Puntuzis, Dižbite, Gaiļasekste un Tuntulis, kurš nesen pārcēlies uz turieni.
— Tas, kurš paraustīja mani aiz biksēm, — policists Zipe- ris sacīja, — bija Puntuzis, kas dzīvo vecajā vītolā.
— Ahā, — vecākais policists noteica, — tas, zēni, ir visai kārtīgs rūķītis. Ja kāds uz Karela laukuma ko pazaudē, teik
sim, bumbiņu, gredzenu, kabatas lakatiņu vai knupīti, viņš visu uzlasa un kā godīgs atradējs nodod parka sargam. Stāsti tālāk.
— Nu, tad šis Puntuzis, — policists Ziperis turpināja, —
— sacīja man tā: «Policista kungs, es esmu kļuvis bezpajumtnieks, jo manā dzīvoklī, vītola dobumā, ievākusies vāvere un nelaiž mani iekšā!» Es izvilku zobenu, gāju Puntuzim līdzi, likuma vārdā uzaicināju vāveri pamest nelikumīgi ieņemto dzīvokli un turpmāk neatļauties tamlīdzīgus pārkāpumus, ļaundarījumus un nosodāmu rīcību kā patvarīgu ielaušanos dzīvoklī, miera un sabiedriskās kārtības traucēšanu un vardarbību, uz ko minētā vāvere man atbildēja: «Pasvilpo, vecīt!» Tad es noraisīju jostu, novilku mēteli un rāpos vītolā augšā. Kad sasniedzu dobumu, kur atradās Pun- tuža kunga dzīvoklis, ko vāvere patvaļīgi bija ieņēmusi, šī likuma pārkāpēja sāka raudāt un lūgties: «Godātais policista kungs, lūdzu, neapcietiniet mani! Es šeit tikai paslēpos no lietus, jo manā dzīvoklī cauri griesti un ūdens spiežas iekšā.»
— «Bez izrunāšanās!» es viņai atbildēju. «Pievāciet savas grabažas un lasieties ārā no Puntuža kunga personīgā dzīvokļa! Un, ja vēlreiz gadīsies, ka jūs ar varu un ļaunā nolūkā te ielauzīsieties bez īpašnieka atļaujas un piekrišanas, tad es izsaukšu papildspēkus, mēs ielenksim jūs, apcietināsim un
sasietu nogādāsim policijas iecirknī.» Tas ir viss, kas šonakt noticis.
— Es savu mūžu neesmu redzējis tādu mājas gariņu, — ieteicās policists Urķis. — Agrāk mans rajons bija Deivice, un tur jaunajos namos nav tādu būtņu, parādību vai, kā tagad mēdz teikt, pārdabisku fenomenu.
— Toties te ir ka biezs! — vecākais policists atsaucās. — Un vēl agrāk — pasaulīt mīļā! Piemēram, pie Šiteka aizsprosta kopš senseniem laikiem dzīvoja ūdensvīrs, bet tam ar policiju nebija nekādu darīšanu vai saskriešanās, jo viņš bija ļoti kārtīgs. Libnu ūdensvīrs Prāgas otrā galā ir slīpēts blēdis, bet Šiteka aizsprosta ūdensvīrs visai godīgs un krietns. Prāgas ūdensvada pārvalde pat iecēla viņu par galveno pilsētas ūdensvīru un maksāja viņam algu. Viņš tad arī uzmanīja Vltavu, lai tā neizžūst. Un plūdus viņš nekad nerīkoja — tos mēdza rīkot Vltavas augšteces, teiksim, Vidras, Krumlovas un Zvikovas ūdensvīri. Bet tad Libnu ūdensvīrs aiz skaudības pierunāja viņu, lai prasot par savu darbu Prāgas pilsētas valdei pilsētas padomnieka titulu un atalgojumu, un, kad viņam rātsnamā paziņoja, ka no tā nekas nevar iznākt, jo viņam trūkst augstākās izglītības, tad viņš ņēma to.pie sirds un pameta Prāgu. Nu viņš apmeties Drēzdenē un pārzina turienes ūdens saimniecību. Nav jau brīnums — Vācijā visi Elbas ūdensvīri ir čehi! Bet Šiteka aizsprosts tagad palicis bez uzraudzības, un tāpēc Vltavā dažkārt ir tik zems ūdens līmenis. Vēl jāpiemin, ka senāk Karela laukumā pa naktīm dejoja spīganiņas, bet, tā kā tas nebija īsti pieklājīgi, turklāt cilvēki no viņām baidījās, tad Prāgas pilsētas valde noslēdza ar viņām līgumu, ka spīganiņas pārcelsies uz Stromovas parku un gāzes sabiedrības darbinieks viņas ik vakaru iededzinās un ik rītu nodzēsīs. Taču, kad sākās karš, šo darbinieku iesauca armijā, un tā pasākums ar spīganiņām palika pusratā. Jāpiemin arī elfas — Stromovas parkā to bija veselas septiņpadsmit, bet trīs iestājās baletā, viena kļuvusi par
filmu zvaigni, viena apprecēja kādu Strašovicu dzelzceļnieku, trīs mājo Kinska dārzā, divas apmetušās Grebes parkā, un viena uzturas rezervātā. Pilsētas dārznieks gribēja vienu _ novietot Rīgera parkā, bet viņa tur ilgi neizcieta; manuprāt, tur bija pārāk liels vējš. Policijā pieteiktu rūķīšu un mājas gariņu, kuri piereģistrēti ar dzīves vietu sabiedriskās ēkās, parkos, klosteros un bibliotēkās, ir veseli trīssimt sešdesmit četri, neskaitot privāto māju gariņus, kurus mēs savos sarakstos neievedam. Agrāk Prāgā bija arī milzums
spoku, bet tagad tie paputējuši, kopš tika zinātniski pierādīts, ka pasaulē spoku nav. Tikai viņpus Vltavas daži pilsoņi slepeni un pretlikumīgi glabā bēniņos vienu otru vecu laiku spoku, kā to man nesen pastāstīja kāds kolēģis no turienes. Tas ir viss, kas man zināms.
— Vēl jāpiemin tas pūķis, ko toreiz nogalēja Zižkovā, — piebilda policists Lielvaris.
— Žižkova? — vecākais policists pārjautāja. — Tas nav mans rajons, tāpēc es par to neko nezinu.
— Es tur pats piedalījos, — policists Lielvaris sacīja, — bet īstenībā visu šo lietu izmeklēja un veda galā kolēģis Lauvasdūša. Tas notika krietni sen. Kādu vakaru šim pašam Lauvasdūšam vecā Driģeniete, ziniet, tā vecene, kas tirgojas
ar tabaku, bet pēc visas patiesības ir ragana, burve vai gaišreģe, — nu, šī pati Driģeniete saka Lauvasdūšam, ka likusi kārtis un tās parādījušas, ka viņpus Zižkovas pūķis Hulda- bors turot gūstā brīnumdaiļu jaunavu, ko nolaupījis viņas vecākiem, un ka šī jaunava esot Murciānijas princese.
— Murciānijas vai Kurciānijas, — kolēģis Lauvasdūša atbild, — bet pūķim skuķis jāatdod vecākiem, citādi es rīkošos ar šo laupītāju atbilstoši dienesta noteikumiem, priekšrakstiem, instrukcijām un reglamentam! — Un tā viņš apjoza kroņa zobenu un devās meklēt pūķi. Domāju, ka ikviens no mums viņa vietā būtu darījis to pašu.
— Kā tad citādi! — policists Urķis atsaucās. — Tikai manos rajonos, Deivicē un Stršešovicē, nekādi pūķi nav manīti. Stāsti tālāk.
— Tātad kolēģis Lauvasdūša, — turpināja policists Lielvaris, — apjoza zobenu un to pašu nakti devās ārā no pilsētas. Un patiešām, nonācis pie grantsbedrēm, viņš izdzirdēja kādā bedrē, pareizāk sakot, alā, rupjas balsis baramies. Viņš paspīdināja kroņa lukturi un ieraudzīja pūķi ar septiņām galvām, kuras cita ar citu rājās, ķildojās un lamājās; pūķiem nav nekādu manieru un, ja ir, tad tikai sliktas. Vienā alas kaktā raudāja brīnumdaiļa jaunava un turēja ausis ciet, lai nebūtu jāklausās pūķu rešņajās balsīs.
— Ei, jūs! — uzsauca kolēģis Lauvasdūša, gan pieklājīgi, bet ar pienācīgo kārtības sarga stingrību. — Uzrādiet dokumentus! Vai jums ir kādi papīri: dzimšanas apliecība, pase, izziņa no darba vietas, krājkases grāmatiņa, izraksts no mājas grāmatas vai kāds cits dokuments?
Viena pūķa galva sāka irgoties, otrā gānīties, trešā lādēties, ceturtā bārties, piektā mēdīties, sestā vaibstīties, bet septītā parādīja mēli. Taču kolēģis Lauvasdūša neapjuka un uzkliedza:
— Likuma vārdā — posieties un sekojiet man uz policijas iecirkni, un to skuķi arī paķeriet līdzi!
— Neuzpūties, ka nepārplīsti! — viena galva atsaucās. — Vai tu maz zini, kas es esmu? Es esmu pūķis Huldabors!
— Huldabors no Granādas kalniem! — sauca otrā.
— Godāts ari par Mulhacenas milzu čūsku! — brēca trešā.
— Es tevi aprišu kā zemeņu ogu! — draudēja ceturtā.
— Es tevi saplēsīšu lupatu lēveros un samalšu miltos! — auroja piektā.
— Es tevi iedzīšu stāvus zemē! — mauroja sestā.
— Un beigas tev būs, — piemetināja septītā briesmīgā balsī. Nu, zēni, ko, pēc jūsu domām, darīja kolēģis Lauvasdūša?
Vai domājat, ka viņš sabijās? Ne uz to pusi! Kad viņš redzēja, ka ar labu neko nepanāks, tad laida darbā savu policista rungu un zvetēja galvu pēc galvas, cik jaudāja, bet spēks viņam bija kā lauvam.
— Dzi, tas nemaz nav slikti, — pirmā galva sacīja.
— Man tai vietā niezēja, — otrā teica.
— Man bija knislis iekodies skaustā, — trešā piebilda.
— Pakutini mani vēl ar savu smildziņu, mīlīt, — ceturtā ņirgājās.
— Bet drusku stiprāk, lai arī jūt, — piektā pieprasīja.
— Vairāk uz kreiso ausi, tur man dikti kut, — sestā sauca,
— Tavs salmiņš par mīkstu, vai tev nav nekā cietāka? — septītā jautāja.
Tad policists Lauvasdūša izvilka zobenu un deva katrai galvai pa triecienam, ka zvīņas vien grabēja.
— Tas jau bija labāk, — pirmā galva sacīja.
— Vismaz tu vienai manai tērauda blusai nocirti ausi, — otrā teica.
— Man tu nokapāji to matiņu, kas man līda acīs, — trešā paziņoja.
— Man tu nogludināji cekulu kā īsts frizieris, — ceturtā uzteica.
— Ar šo suku tu varētu mani sukāt katru dienu, — piektā noburkšķēja.
— Es gan no šī tutentiņa neko nemanīju, — sestā sūdzējās.
— Draudziņ, nopaijā mani vēlreiz, — septītā lūdzās.
Tad kolēģis Lauvasdūša izvilka savu kroņa revolveri un
izšāva septiņas reizes uz katru galvu pa kārtai.
— Nolāpīts! — iebrēcās visas galvas reizē. — Nemet man smiltis acīs! Man palika matos kaut kas karājoties! Man kas iesprūda zobos! Nē, tagad pietiek! — Un visas septiņas rīkles sāka spļaut uguni kolēģim Lauvasdūšam virsū.
Kolēģis Lauvasdūša nezaudēja galvu; viņš izvilka no kabatas dienesta priekšrakstus un ātri pārskatīja, kas jādara policistam, saduroties ar pārspēku; izrādījās, ka tādā gadījumā jāizsauc papildspēki. Tad viņš apskatījās, kas darāms, ja izceļas ugunsgrēks; izrādījās, ka jāizsauc ugunsdzēsēji. Visu vajadzīgo izlasījis, viņš piezvanīja brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai, kā arī izsauca policijas palīgspēkus. Seši no mums, proti, policisti Ķēris, Tvēris, Turis, Tecis, Lecis un es, devāmies viņam palīgā. Kolēģis Lauvasdūša sacīja mums:
— Zēni, mums jāatbrīvo skuķis no šī pūķa nagiem. Diemžēl pūķim ir bruņas, kuras zobens nevar pārcirst. Taču es izpētīju, ka uz skausta tās ir plānākas, lai nezvērs varētu palocīt galvas. Tāpēc, kad es noskaitīšu līdz trīs, tad cērtiet visi ar zobeniem tai vietā. Bet vispirms lai ugunsdzēsēji viņu apdzēš, citādi mēs sadedzināsim kroņa drēbes.
Un tad jau arī taurēdamas piebrauca septiņas ugunsdzēsēju mašīnas ar septiņām šļūtenēm.
— Ugunsdzēsēji, uzmanību! — braši sauca kolēģis Lauvasdūša. — Kad es teikšu «trīs», tad laidiet ūdeni katrs vienā rīklē, labi dziļi, aiz mandelēm, no kurienes nāk uguns ārā. Tātad: viens, divi, trīs!
Un, līdzko viņš bija to izteicis, tā septiņas ūdens strūklas drāzās taisni iekšā septiņās pūķa rīklēs, no kurām sitās ārā liesmas kā no autogēnā metināšanas aparāta. Ššš — kas tā bija par šņākoņu! Pūķis rīstījās un spļaudījās, kāsēja, šķaudīja, šņaukājās, sprausloja, sēca un krāca, klabināja zobus, brēca pēc mammas un dauzījās ar asti, bet ugunsdzēsēji turpināja savu darbu, kamēr liesmu un uguns vietā no septiņām pūķa galvām sāka lauzties ārā tvaiki kā no lokomotīves, tā ka pat soļa atstatumā neko vairs nevarēja saskatīt. Beidzot tvaiki izklīda, ugunsdzēsēji pārtrauca darbu, saritināja šļūtenes un taurēdami brauca mājup, bet pūķis, galīgi nošļucis un nolaidies, tikai krekšķēja, spļaudījās, berzēja ūdeni ārā no acīm un murkšķēja:
— Nu, pagaidiet, nelieši, gan jūs vēl dabūsiet trūkties!
Bet kolēģis Lauvasdūša uzsauca:
— Uzmanību, zēni: viens, divi, trīs!
Un, līdzko viņš šos vārdus izteica, tā mēs metāmies ar zobeniem pūķim virsū, un visas septiņas galvas bija nost kā nopļautas, no septiņām rīklēm plūda ūdens kā no atrautām slūžām, jo pūķis bija daudz sarijies.
— Nāciet ārā, — kolēģis Lauvasdūša uzrunāja Murciānijas princesi, — tikai uzmanieties, ka nesaslapināt kājas.
— Es tev pateicos, cēlais varoni, ka tu mani atbrīvoji no pūķa varas, — princese sacīja. — Es ar biedrenēm rotaļājos Murciānijas pils parkā, mēs spēlējām volejbolu, basketbolu, pēdējo pāri un paslēpes, kad atlidoja šis vecais, resnais pūķis un atnesa mani uz šejieni, ne reizi neapstājies ceļā.
— Kads bija jusu lidojuma maršruts, jaunkundz? — apvaicājās kolēģis Lauvasdūša.
— Alžīrija, Malta, Konstantinopole, Belgrada, Vīne, Znoimo, Ceslava, Tabors, Zabehlice, Strašnice — trīsdesmit divās stundās septiņpadsmit minūtēs un piecās sekundēs bez apstāšanās, neto, — Murciānijas princese atbildēja.
— Tad šis pūķis uzstādījis ātruma rekordu lidojumā ar pasažieri, — sacīja pārsteigtais Lauvasdūša. •— Apsveicu jūs, jaunkundz. Bet nu man jātelegrafē jūsu tēvam, lai atsūta kādu pēc jums.
Bet automobilis jau dūkdams piebrauca, un Murciānijas karalis izlēca ārā ar kroni galvā, viss vienā zīdā, samtā un sermuliņu ādiņās. Viņš aiz priekiem lēkāja uz vienas kājas un gavilēja:
— Mīļais bērns, beidzot esmu tevi atradis!
— Vienu mirkli, jūsu karaliskā augstība, — kolēģis Lauvasdūša pārtrauca viņu. — Jūs braucāt pa ielu ar neatļautu ātrumu, tāpēc jums jāsamaksā septiņas kronas soda naudas.
Murciānijas karalis sāka taustīties pa kabatām un murmināt:
— Nu, vai nav traki? Es paņēmu ceļojumā līdzi septiņi simti dublonu, piastru un dukātu, trīs tūkstoši sešsimt franku, trīssimt dolāru, astoņsimt divdesmit markas, tūkstoš divi simti sešpadsmit čehu kronas un deviņdesmit piecus hellerus, bet tagad man kabata tukša kā izslaucīta. Visu aprija benzīns un sodi par neatļautu braukšanas ātrumu. Drošsirdīgais bruņiniek, es likšu savam lielvezīram, lai viņš atsūta tev šīs septiņas kronas. — Un atkāsējies viņš uzlika roku uz krūts un uzrunāja kolēģi Lauvasdūšu: — Tiklab no tava formas tērpa, kā arī no tava dižciltīgā izskata es redzu, ka tu esi slavens karavadonis, princis vai valstsvīrs. Tā kā tu atbrīvoji manu meitu un nonāvēji briesmīgo Mulhacenas pūķi, tad man vajadzētu piedāvāt tev princeses roku, bet no laulājamā gredzena uz tavas kreisās rokas es spriežu, ka tu esi jau precējies. Vai bērni tev arī ir?
— Jā, — atbildēja Lauvasdūša, — trīs gadus vecs puika un meitenīte autiņos.
— Apsveicu tevi, — sacīja Murciānijas karalis, — man ir tikai šis meitēns. Pag, tad es atdošu tev pusi Murciānijas karaļvalsts. Puse sastāda apmēram septiņpadsmit tūkstoši četri simti piecdesmit deviņi kvadrātkilometri ar septiņi tūkstoši simt pieciem kilometriem dzelzceļa līnijas, divpadsmit tūkstošiem kilometru šoseju un zemesceļu un divdesmit diviem miljoniem septiņi simti piecdesmit tūkstošiem deviņi simti vienpadsmit abēja dzimuma iedzīvotājiem. Vai sitīsim saujā?
— Tas nav tik vienkārši, jūsu karaliskā augstība, — atbildēja kolēģis Lauvasdūša. — Es un mani biedri nonāvējām pūķi, pildot dienesta pienākumus, jo viņš neklausīja valsts varai manā personā un nenāca man līdzi uz policijas iecirkni. Pildot dienesta pienākumus, mēs nedrīkstam pieņemt nekādu atlīdzību vai dāvanas. Vai dieniņ, tas ir stingri jo stingri noliegts!
— Ak tā, — Murciānijas karalis noteica. — Bet varbūt es varu uzdāvāt pusi savas karaļvalsts ar visu, kas tur piederas, Prāgas policijai par savas karaliskās pateicības zīmi, jā?
— Tas jau drīzāk varētu notikt, — kolēģis Lauvasduša sacīja, — bet arī te man rodas iebildumi. Mūsu uzraudzībā jau tā atrodas visa Prāga, un tā ir liela pilsēta, tanī ir tik daudz ko apskriet un apstaigāt! Ko mēs darīsim, ja mums nāks klāt puse Murciānijas karaļvalsts, kas tāpat būs jāapstaigā un jāapsargā? Mums jau tā sāp kājas. Mēs pateicamies jums daudzkārt, jūsu karaliskā augstība, bet mums pilnīgi pietiek ar Prāgu.
— Nu, tad, zēni, — Murciānijas karalis izlēma, — es jums iedošu šo tabakas paciņu, ko paņēmu līdzi ceļojumā. Tā ir
īsta Murciānijas tabaka, un tās pietiks taisni septiņām pīpēm, ja nebāzīsiet tās pārāk pilnas. Aši mašīnā, meitiņ, un braucam mājup!
Un, kad viņš pazuda putekļu mākonī ar visu mašīnu, tad mēs visi, proti, kolēģi Ķēris, Tvēris, Turis, Tecis, Lecis, Lauvasdūša un es, devāmies apgaitā un piebāzām pīpes ar Murciānijas tabaku. Nu, draugi, tādu tabaku es savu mūžu nebiju smēķējis; tā nebija pārāk stipra, bet smaržoja pēc medus, pēc vaniljas, pēc tējas, pēc kanēļa, pēc vīraka, pēc krustnagliņām un banāniem, taču mūsu pīpes bija tā piesmirdinātas, ka mēs šo smaržu tikko varējām nojaust. Pūķi pēc patiesības vajadzēja ievietot muzejā, bet, iekams viņu kāds paguva pievākt, viņš jau bija pārvērties galertā, kā jau pārāk izmircis, vārdu sakot, sabojāts. Tas ir viss, ko es zinu.
Kad policists Lielvaris bija pabeidzis pasaku par Zižkovas pūķi, pārējie kādu brīdi smēķēja klusēdami, acīm redzot, do-
mādami par Murciānijas tabaku. Tad ierunājās policists Bezbailis:
— Kad nu kolēģis Lielvaris ir pastāstījis par Zižkovas pūķi, tad es savukārt pastāstīšu par Voiteha ielas pūķi. Reiz es, apstaigājot Voiteha ielu, stūrī pie baznīcas ieraudzīju milzīgu olu — pat savā kroņa cepurē es nevarēju to ielikt, turklāt tā bija smaga kā no marmora. «Nu tu brīnums,» es sev teicu, «tā laikam būs strausa ola vai kas līdzīgs; aiznesīšu to uz policijas pārvaldes atradumu daļu, gan jau īpašnieks nāks to meklēt.» Tolaik atrasto mantu birojā strādāja kolēģis Putlūriņš. Tieši toreiz viņš bija saaukstējies un mocījās ar vēja bultu, tāpēc kurināja dzelzs krāsni no rīta līdz vakaram. Karstums tur bija kā speltē, kā cepeškrāsnī vai labības kaltē.
— Labvakar, Putlūriņ, — es viņam saku, — pie tevis tik karsti kā velna vecmātes pirtī. Ziņoju, ka esmu atradis Voiteha ielā šo olu.
— Noliec to kaut kur un apsēdies, — saka kolēģis Putlūriņš, — es tev savukārt ziņoju, ka man šausmīgas sāpes krustos.
Mēs tā kādu laiciņu tērzējām, metās jau krēsla, te pēkšņi izdzirdam kaktā tādu kā sprakstēšanu un krak- šķēšanu. Uzgriežam uguni, lai redzētu, kas tur notiek. Kad tevi divi deviņi! No olas lien patlaban ārā pūķis! Acīm redzot, lielais karstums bija viņu izperinājis. Viņš nebija lielāks par pūdeli vai foksterjeru, taču īsts pūķis ar septiņām galvām, — pēc tā jau parasti pazīst pūķus.
— Tas nu gan ir joks, — saka kolēģis Putlūriņš. — Ko mēs ar viņu iesāksim? Jāpiezvana dīriķim, lai pievāc.
— Pag, pag, Putlūriņ, — es viņam saku, — pūķis mūsu laikos ir rets dzīvnieks; manuprāt, jāieliek sludinājums avīzēs, gan saimnieks atradīsies.
— Lai notiek, — Putlūriņš piekrita, — bet ar ko mēs viņu tikmēr ēdināsim? Es domāju, būs jāmēģina ar pienā izmērcētu baltmaizi; piens ir veselīga barība visiem jauniem dzīvniekiem.
Viņš izmērcēja septiņus baltmaizes klaipus septiņos litros piena, un jums vajadzēja redzēt, cik kārīgi pūķis metās uz barību: galvas ņurdēja, grūda cita citu nost, laka pienu, ka šļakatas vien šķīda, un drīz vien visa kanceleja bija pie- šļakstīta. Tad galvas aplaizījās un likās gulēt. Kolēģis Putlūriņš ieslēdza pūķi kancelejā, kur glabājās visas Prāgā atrastās mantas, un ievietoja avīzēs šādu sludinājumu:
«Voiteha ielā atrasts nule no olas izšķīlies pūķu mazulis. Minētais pūķulēns ir dzelteni un melni plankumots ar septiņām galvām. īpašnieku lūdz pieteikties policijas pārvaldē, atrasto mantu birojā.»
Kad Putlūriņš otrā rītā ienāca kancelejā, viņš palika stāvam kā sasalis.
—- Kad tu izputētu laukā, — viņš tikai spēja izrunāt. — Trejdeviņi pērkoni, vilks un septiņi kazlēni, velns saspēris, jods parāvis, vai tad te nav jālādas?!
Pūķis pa nakti bija aprijis visas mantas, kādas Prāgā jebkad pazaudētas un atrastas: gredzenus un pulksteņus, naudasmakus, rokas somiņas, piezīmju blokus, bumbiņas un zīmuļus, spalvaskātus, penāļus, skolas grāmatas, pogas, otas, cimdus, visus dienesta dokumentus, aktus, protokolus un sarakstus, vārdu sakot, visu, kas atradās Putlūriņa kancelejā, ieskaitot viņa pīpi, ogļu liekšķeri un lineālu, ar ko viņš vilka līnijas dienesta papīros. Pūķis bija pierijies divreiz tik liels, un dažām viņa galvām jau metās nelabi aiz pārēšanās.
— Nē, tā tas nedrīkst turpināties, — Putlūriņš noteica, — es nevaru šo lopu te vairs ilgāk turēt.
Viņš piezvanīja dzīvnieku aizsardzības biedrībai un lūdza augšminēto godāto biedrību dot patvērumu pūķu mazulim, kā to mēdz dot noklīdušiem suņiem un kaķiem.
— Kāpēc gan ne? — atbildēja dzīvnieku aizsardzības biedrība un pievāca pūķi. — Bet es gan vēlētos zināt, — biedrība mazliet vēlāk jautāja, — ko īsti tāds jauns pūķis ēd. Zooloģijas grāmatās par to nekas nav rakstīts.
Izmēģināja dot pienu, cīsiņus, presēto desu, olas, burkānus, biezputru, šokolādi, zirņus, siena viru, graudus, tomātus, rīsus, baltmaizi, cukuru, kartupeļus un bumbierus; pūķu- lēns nepēla neko, bet notiesāja arī grāmatas, avīzes, gleznas un durvju rokturus, gluži vienkārši, visu, kas tur bija atrodams. Un viņš auga tik ātri, ka bija jau krietna vilku suņa lielumā.
Tikmēr dzīvnieku aizsardzības biedrībai pienāca no tālās Bukurestas telegramma burvju rakstā, kas tā skanēja:
«Pūķu mazulis apburts cilvēks sīkākas ziņas mutiski ieradīšos tuvāko trīssimt gadu laikā galvenajā stacijā burvis Bosko.»
Tagad dzīvnieku aizsardzības biedrība pakasīja pakausi un teica:
— Oho, ja pūķis ir apburts cilvēks, tad dzīvnieku aizsardzības biedrībai nav gar to daļas, drīzāk atradeņu vai bāriņu namam.
Taču atradeņu un bāriņu nami atteica:
— Oho, ja šis cilvēks ir pārvērsts par dzīvnieku, tad tas nav cilvēks, bet dzīvnieks un tam jāpaliek dzīvnieku aizsardzības biedrības apgādībā.
Un, tā kā viņi nevarēja vienoties, vai noburts cilvēks ir uzskatāms par cilvēku vai par dzīvnieku, tad ne vieni, ne otri nedeva pūķim pajumti, un nabaga pūķis nezināja vairs, kam viņš pieskaitāms; tas viņam tā ķērās pie sirds, ka viņš pārstāja ēst, — galvenokārt to varēja sacīt par trešo, piekto un septīto galvu. Bet dzīvnieku aizsardzības biedrībā mēdza bieži iegriezties kāds neliels, vājš vīrelis, kautrs un nemanāms, kluss kā pelīte; viņa uzvārds sākās ar N — Niekabīlis, Neraža vai Naktspamaša — ak nē, viņu sauca Lētprātiņš! Nu, kad šis Lētprātiņš redzēja, ka pūķis aiz sirdsēdām nokar galvas citu pēc citas, tad sacīja dzīvnieku aizsardzības biedrībai:
— Godātie kungi, vienalga, vai pūķis ir dzīvnieks vai cilvēks, es ņemšu viņu pie sevis un gādāšu par viņu no laba prāta un visas sirds!
Tad visi sauca «urā», un Lētprātiņš veda pūķi uz mājām.
Gods, kam gods nākas, viņš turēja vārdu un gādāja par pūķi no visas sirds. Viņš ēdināja to, sukāja un glāstīja, jo bija liels dzīvnieku draugs. Ik vakaru, pārnācis no darba, viņš veda pūķi pastaigāties, lai tas dabūtu mazliet izkustēties; pūķis cilpoja viņam pakaļ, vēdināja asti kā sunītis un klausīja uz vārdu Amīna. Taču kādu vakaru viņus satika pilsētas dīriķis un teica:
— Vadzi, Lētprātiņa kungs, kas tas jums ir par zvēru?
Ja tas ir meža zvērs, plēsīgs dzīvnieks, tad to nedrīkst vadāt pa ielām; ja tas ir suns, tad nopērciet viņam žetonu un kakla siksnu.
— Tas ir reti sastopams suņu sugas pārstāvis, — Lētprātiņš atbildēja, — tā saucamais pūķu pinčers vai septiņgal- vainais čūsku suns. Vai ne, Amīna? Neraizējieties, dīriķa kungs, es nopirkšu viņam žetonu.
Un viņš nopirka vajadzīgo, lai gan par to bija jāizdod pēdējā krona. Bet vakarā viņam atkal pagadījās ceļā dīriķis un teica:
— Lētprātiņa kungs, tā tas nevar iet. Ja jūsu sunim ir septiņas galvas, tad saskaņā ar priekšrakstiem žetonam jābūt uz katra kakla.
— Bet, dīriķa kungs, — gaudās nabaga Lētprātiņš, — Amīnai jau ir žetons uz vidējā kakla.
— Ar to nepietiek, — atbildēja dīriķis, — pārējās sešas galvas taču skraida apkārt bez kakla siksnām un žetoniem, kā noklīduši suņi. Es likšu vest jūsu suni uz dīrātavu.
— Pagaidiet mazliet, dīriķa kungs, — Lētprātiņš lūdzās, — es nopirkšu Amīnai pārējos žetonus. — Un viņš gluži nelaimīgs devās uz mājām, jo viņam nebija ne sarkana hellera pie dvēseles.
Mājās viņš apsēdās un teju pat sāka raudāt aiz lielām sirdssāpēm. Atkal un atkal viņam bija jādomā, ka dīriķis pārdos Amīnu kādam cirkam vai pavisam nobeigs. Un, kad nu viņš tā mocījās un bēdājās, pūķis pienāca klāt, ielika visas septiņas galvas viņam klēpī un paskatījās uz viņu ar brīnumskaistu sērīgu skatienu; tādas skaistas, gandrīz vai cilvēka acis ir katram dzīvniekam, kad tas uzlūko cilvēku ar mīlestību un paļāvību.
— Es tevi nevienam neatdošu, Amīna, — Lētprātiņš sacīja un noglāstīja pūķi. Tad viņš paņēma pulksteni, ko bija mantojis no tēva, savu svētdienas uzvalku un labākās kurpes, pārdeva to visu un vēl mazliet aizņēmās naudu. Par visu summu viņš nopirka žetonus un siksnas savam pūķim, un, kad viņš parādījās ielā, žetoni skanēja un šķindēja kā zvārguļi pie ilkss vai loka.
To pašu vakaru pie viņa ienāca nama īpašnieks.
— Lētprātiņa kungs, jūsu suns man diezin kā nepatīk. Es gan neko daudz nesaprotu no suņiem, bet viens otrs apgalvo, ka tas esot pūķis, un tādu es savā namā negribu turēt.
— Namsaimnieka kungs, — Lētprātiņš atbildēja, — Amīna nevienam nav pāri nodarījusi.
— Man par to ne silts, ne auksts, — namsaimnieks noteica, — bet solīdos namos pūķus netur, un ar to pietiek. Ja nedosiet suni projām, tad ar pirmo uzteicu jums dzīvokli. Man ir gods atvadīties, Lētprātiņa kungs. — Un viņš aizcirta durvis.
— Re nu, Amīna, — Lētprātiņš caur asarām sacīja, — mums vēl būs jāpārceļas uz citu vietu. Bet es tevi nedošu nevienam!
Tad Amīna pavisam klusu pienāca klāt, un pūķa acis staroja tādā maigumā, ka Lētprātiņš bija spiests novērsties, lai neizrādītu savu aizkustinājumu.
— Nu, nu, vecais draugs, — viņš tikai sacīja, — tu jau zini, ka es tevi mīlu.
Kad nākamā dienā viņš noraizējies ieradās darbā — viņš bija rakstvedis kādā bankā, — šefs aicināja viņu pie sevis.
— Es gan negribu iejaukties jūsu privātās darīšanās, Lētprātiņa kungs, — šefs sacīja, — bet par jums klīst tādas dīvainas baumas, it kā jūs turot savā dzīvoklī pūķi. Redziet, neviens no jūsu priekšniekiem to nedara. Karalis vai sultāns — tie vēl varētu to atļauties, bet vienkāršiem ļaudīm tas neklājas. Jūs dzīvojat pāri saviem līdzekļiem, Lētprātiņa kungs. Vai nu dodiet projām savu pūķi, vai ar pirmo datumu uzteicu jums darbu.
— Šefa kungs, — Lētprātiņš klusu, bet nelokāmi atbildēja, — Amīnu es nevienam neatdošu.
Un viņš devās uz mājām tik sagrauzts un noskumis, ka to nemaz aprakstīt nevar. Mājās viņš atsēdās pie galda ne dzīvs, ne miris, un asaras plūda viņam no acīm.
— Nu mums ir gals klāt, — viņš raudādams sacīja. Tad viņš juta, ka viena pūķa galva uzgulstas viņam uz ceļgala. Viņš caur asarām neko nevarēja redzēt, tikai glāstīja to un čukstēja: — Nebaidies, Amīna, es tevi nepametīšu!
Glāstīdams pūķa galvu, viņš pēkšņi noprata, ka tā ir mīksta un cirtaina; izslaucījis asaras no acīm, viņš ieraudzīja, ka
pie viņa nometusies ceļos brīnumdaiļa jaunava un sirsnīgi uzlūko viņu.
— Mīļā pasaulīti — Lētprātiņš izsaucās. — Kur tad palikusi Amīna?
— Es esmu princese Amīna, — jaunava atbildēja. — Es biju ļauna un lepna, tāpēc mani pārvērta par pūķi. Bet tagad, Lētprātiņa kungs, es būšu paklausīga kā jērs.
— Lai top! — atskanēja no durvju puses, un tanīs stāvēja burvis Bosko. — Jūs esat atbrīvojis princesi no burvestības, Lētprātiņa kungs, jo ikviena īsta mīlestība atbrīvo cilvēkus un dzīvniekus no ļaunas varas. Piķis un zēvele, bērni, tas ir noticis īstā brīdī! Lētprātiņa kungs, šīs dāmas tēvs liek jums sacīt, lai jūs steigšus dodieties pie viņa, jo jums jāsēstas tronī. Tāpēc aši ceļā, lai nenokavējam vilcienu!
— Tā beidzās notikums ar Voiteha ielas pūķi, — piebilda policists Bezbailis. — Un, ja jūs man neticat, tad apvaicājieties kolēģim Putlūriņam.