Tas ir noticis sen, tik briesmīgi sen, ka to neatceras pat vecais Zelinka, lai gan viņš atceras pat manu nelaiķi resno vectēva tēvu, lai viņam vieglas smiltis! Tātad tas ir noticis sensenos laikos, kad Brendu kalnos saimniekoja izdaudzinātais un negantais laupītājs Neģēlio, pats nešpetnākais no visiem ļaundariem, ar divdesmit vienu rokaspuisi, piecdesmit zagļiem, trīsdesmit garnadžiem, divsimt izpalīgiem, kontrabandistiem un zagtu mantu slēpējiem. Šis Neģēlio mēdza uzglūnēt ceļiniekiem pie Poršiču, Kostelecas vai Hronovas lielceļa; tur viņš gaidīja, kad brauks kāds vezumnieks, tirgotājs, bagāts ebrejs vai jās bruņinieks, tad viņš izgāja uz ceļa, uzbrēca baigā balsī un pievāca visu sava upura mantu. Aplaupītais varēja vēl priecāties, ka ļaundaris viņu nenodūra, nenošāva vai nepakāra kokā. Tāds nelietis un necilvēks bija šis Neģēlio!
Brauc tāds tirgotājs savā nodabā pa ceļu, laiku pa laikam uzsauc zirģelim «nū» vai «velcies» un klusībā priecājas, ka Trutnovā izdevīgi pārdos savu preci. Braucot cauri mežam, viņam uzmācas bailes no laupītājiem, un viņš sāk svilpot jautru dziesmiņu, lai sevi iedrošinātu. Te uzreiz no meža iznāk tēvainis kā prāvs kalns, platāks par siena vezumu, augstāks par visaugstāko egli un tā apaudzis ar bārdu, ka aiz tās pat ģīmi nevar saredzēt; šitāds milzenis nostājas zirgam priekšā, uzbrēc: «Maku vai dzīvību!» — un paceļ pret tirgotāju pistoli laba dižgabala lielumā. Skaidrs, ka tirgotājs atdod visu naudu, bet Neģēlio pievāc arī vezumu, preces un zirgus, novelk tirgotājam svārkus, vesti, bikses un zābakus un vēl uzlaiž pāris reižu ar pātagu, lai nabadziņš žiglāk joztu uz mājām. Kā jau teicu, šis Neģēlio bija īsts karātavu putns!
Izkropļots vācu «Bitte schon» (Laipni ludzu) un franču «Je vous aimē» <Es jūs mīlu).
To teicis, viņš uzsēdināja mazo Neģēlio sev priekšā uz zirga un aizaulēkšoja uz Broumovu. Pie benediktīniešu klostera viņš nocēla dēlu no zirga un, draudīgi šķindinādams piešus, devās taisni pie klostera priekšnieka.
— Jūsu godība, — viņš teica baismīgā balsī, — atstāju jums savu puišeli audzināšanā. Iemāciet viņam pa smalkai modei ēst, šņaukt degunu, dancot, teikt bitšēn un ževuzem, un visu pārējo, kas jāprot īstam kavalierim. Un te, — viņš piemetināja, -— jums būs maišelis ar dukātiem, luidoriem, florīniem, piastriem, rūpijām, dubloniem, rubļiem, dālderiem, napoleondoriem, sudraba grivnām, holandiešu guldeņiem, pistoliem un sovriniem, lai mans dēls varētu dzīvot pie jums kā princis.
To pateicis, viņš apsviedās un aizaulēkšoja atpakaļ uz mežu, atstādams mazo Neģēlio benediktīniešiem audzināšanā.
Kā jau teicu, jaunais Neģēlio varēja lepoties gan ar zināšanām, gan labu audzināšanu, bet tieši tad, kad viņš ar sirdi un dvēseli bija nodevies mācībām, Broumovas klostera priekšā nodimdēja pakavi, pinkains kalps nolēca no zirga un sāka velēt ar dūri pa klostera vārtiem. Kad vārtu sargs svešo ielaida, viņš rupjā balsī paziņoja, ka ieradies pēc jaunā Neģēlio, jo viņa tēvs, vecais Neģēlio, taisoties uz miršanu un aicinot pie sevis vienīgo dēlu, lai nodotu tam visu savu saimniecību. Jaunais Neģēlio ar asarām acīs atvadījās no godātajiem benediktīniešu tēviem, no citiem kundzēniem un studentiem un jāja ar kalpu uz Brendiem, prātodams par saimniecību, ko tēvs viņam atstās, un jau iepriekš savā sirdī svēti nosolīdamies, ka vadīs visu dieva bijāšanā, cildenā garā un izrādīs visiem cilvēkiem vislielāko pieklājību.
Tā viņi atjāja uz Brendiem, un kalps ieveda jauno Neģēlio pie tēva nāves gultas. Vecais Neģēlio gulēja milzīgā alā uz neģērētu vēršādu grēdas, apsedzies ar zirga segu.
— Kas ir, Vincek, — viņš ar pūlēm izrunāja, — vai tu, gausā diena, atvedi beidzot manu zēnu?
— Dārgais tēv, — izsaucās jaunais Neģēlio, nokrizdams ceļos, — lai dievs jūs uztur pie labas veselības ilgus gadus par prieku tuviniekiem un neizsakāmu lepnumu jūsu pēcnācējiem!
— Lēnāk pa tiltu, puis, — vecais laupītājs norūca. — Šodien es dodos uz pekli un man nav laika ar tevi pekstiņus taisīt. Tiku domājis, ka atstāšu tev pamatīgu mantojumu, lai tu varētu dzīvot, cepuri kuldams, bet, velns saspēris, puis, redzams, mūsu amatam pienākuši bēdīgi laiki!
— Ak tēv, — dziļi nopūtās jaunais Neģēlio, — man nebija ne jausmas, ka jūs ciešat trūkumu!
— Ko tu vispār zini, — atburkšķēja vecais. — Redzi, mani moca reimatisms, tāpēc nevarēju doties nekādos tālos sirojumos, bet tirgotāji, blēža gabali, tuvākajam lielceļam met līkumu. Pats pēdējais laiks, lai manus pienākumus uzņemas kāds jaunāks gados.
— Dārgais tēv, — jauneklis dedzīgi atsaucās, — es jums zvēru pie visa, kas vien ir pasaulē, ka labprāt uzņemšos jūsu pienākumus, pildīšu tos godīgi, pēc vislabākās sirdsapziņas un ar vislielāko pieklājību!
— Cik tālu tu tiksi ar pieklājību, to es nezinu, — vecais greizi nesmīnēja. — Tiesa, es pats mēdzu nolaist no kājas tikai tos, kas spirinājās pretī, bet klanīties, dēliņ, es neesmu klanījies nevienam; zini, tas kaut kā nesaderas ar mūsu nodarbošanos.
— Un kāda ir jūsu nodarbošanās, dārgais tēv?
— Laupīšana, — atbildēja vecais Neģēlio un nomira.
Un tā jaunais Neģēlio palika viens kā pirksts visā plašā pasaulē, līdz sirds dziļumiem satriekts tiklab par tēva nāvi, kā par to, ka apzvērējis tēvam kļūt par laupītāju.
Pēc trim dienām pie viņa ienāca tas pats pinkainais kalps Vinceks un paziņoja, ka nu vairs neesot ko ēst, tāpēc pēdējais laiks iet sava tēva pēdās.
— Dārgais Vincek, — jaunais Neģēlio žēli apvaicājās, — vai nevar kaut kādi iztikt bez tā?
— Iztiksim bez muldēšanas! — strupi atcirta nepieklājīgais Vinceks. — Te tev, kundziņ, neviens klosternieks nenesīs klāt ceptus baložus. Kas grib ēst, tam jāstrādā.
Tad jaunais Neģēlio paņēma vislabākās pistoles, uzsēdās zirgā un aizjāja līdz Batoņovicu lielceļam. Tur viņš noslēpās un gaidīja, vai nebrauks garām kāds tirgotājs, ko varētu aplaupīt. Un patiešām, pēc dažām stundām parādījās kāds audeklu uzpircējs, kurš veda savus audeklus uz Trutnovu.
Jaunais Neģēlio iznāca no paslēptuves un dziļi palocījās. Uzpircējs nobrīnījās, ka viņu sveicina tāds skaists jauneklis, bet arī palocījās un sacīja:
— Labvakar, jaunskungs!
Neģēlio paspēra soli tuvāk un atkal palocījās.
— Piedodiet, — viņš saldā balsī sacīja. — Ceru, ka netraucēju jūs?
— Ak tu jēziņ, protams, ne, — uzpircējs atbildēja. — Ar ko varu jums pakalpot?
— Es jūs lūdzu no visas sirds, nebaidieties, — Neģēlio turpināja. — Es esmu briesmīgais laupītājs Neģēlio no mežonīgajiem Brendu kalniem.
Uzpircējs bija slīpēts vīrs un nesabijās ne par naga melnumu.
— Ko jūs sakāt, — viņš jautri atsaucās, — tad mēs esam kolēģi. Es arī esmu laupītājs, asinskārais Nekrietnello no Kostelecas. Vai tad jūs mani nepazīstat?
— Man nav tas gods, — Neģēlio samulsa. — Es, kolēģa kungs, esmu te pirmo reizi. Nupat kā mantoju sava godātā tēva uzņēmumu.
— Ahā, — noteica Nekrietnello, — tad jūs esat vecā Brendu Neģēlio mantinieks. Tā ir sena, plaši izdaudzināta
laupītāju firma. Ļoti solīds uzņēmums, Neģēlio kungs. Apsveicu jūs! Bet jums jāzina, ka es biju tuvs draugs jūsu nelaiķim tētiņam. Kādreiz mēs šeit sastapāmies, un viņš man teica: «Paklau, asinskārais Nekrietnello, tā kā mēs esam kaimiņi un kolēģi, tad sadalīsim mūsu ietekmes sfēras godīgi. Lielceļš no Kostelecas līdz Trutnovai būs tavs, un tur laupīsi tikai tu viens.» Tā viņš sacīja, un mēs sitām viens otram saujā.
— Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, — jaunais Neģēlio atvainojās, — es, nudien, nezināju, ka tas ir jūsu iecirknis. Man ārkārtīgi nepatīkami, ka esmu te iespēris kāju.
— Nu, pirmo reizi var piedot, — slīpētais uzpircējs teica. — Bet jūsu godātais tētiņš sacīja vēl tā: «Zini, asinskārais Nekrietnello, ja kāds no maniem ļaudīm iespers kāju tavā iecirknī, tad tu vari atņemt viņam pistoles, cepuri un kamzoli, lai viņš atceras, ka tas ir tavs lielceļš.» Tie bija jūsu vecā tēva vārdi, un tad mēs sitām viens otram saujā.
— Ja nu tā, — teica jaunais Neģēlio, — tad esmu spiests jūs pazemīgi lūgt, lai jūs pieņemiet šīs manas ar sudrabu izrotātās pistoles, cepuri ar īstu strausa spalvu un mēteli no angļu samta par piemiņu un manas dziļās cieņas pierādījumu, kā arī par apliecinājumu, ka ļoti nožēloju, ka esmu sagādājis jums nepatikšanas.
— Labi, — atbildēja tā saucamais Nekrietnello, — dod šurp savas panckas! Bet citreiz lai es tevi te neredzētu, sprukstiņi Nū, bēri! Ar to dieviņu, Neģēlio kungs!
— Lai dievs jūs apsvētī, cēlsirdīgais un tēvišķīgais kolēģi! — nosauca viņam nopakaļ jaunais Neģēlio un atgriezās Brendu kalnos ne vien bez laupījuma, bet arī bez kamzoļa. Kalps Vinceks viņu pamatīgi izbāra un piekodināja stingri jo stingri, lai nākamo reizi nosit un aplaupa pirmo, kas pagadās ceļā.
Un tā otrā dienā jaunais Neģēlio, apjozies ar tievu zoben- tiņu, stāvēja pie lielceļa, kas ved uz Zbečniku. Pēc kāda laiciņa viņš ieraudzīja vezumnieku, kas veda veselu kalnu dažādu preču.
Jaunais Neģēlio iznāca no paslēptuves un uzsauca:
— Man ļoti nepatīkami, cienītais, bet diemžēl esmu spiests jūs nodurt. Lūdzu sagatavoties uz miršanu un labi ātri noskaitīt lūgšanu.
Vezumnieks nokrita uz ceļiem, skaitīja lūgšanu un lauzīja galvu, kā izkulties no šīs ķibeles. Skaitīja desmit reizes, skaitīja divdesmit, bet nekas derīgs neiešāvās prātā.
— Nu, kas ir, — uzsauca jaunais Neģēlio, izlikdamies visai bargs, — vai esat sagatavojies?
— Kur nu dieviņ! — vezumnieks, zobus klabinādams, atbildēja. — Es taču esmu briesmīgi liels grēcinieks — trīsdesmit gadus neesmu bijis baznīcā, esmu lādējies un zaimojis dievu, spēlējis kārtis un grēkojis ik uz soļa. Ja es varētu Policē izsūdzēt grēkus, tad varbūt dievs par mani iežēlotos un nesūtītu manu dvēseli uz elli. Zināt ko? Es viens divi nobraukšu līdz Policei, izsūdzēšu grēkus, atgriezīšos, un tad varēsiet durt mani nost.
— Labi, — Neģēlio piekrita, — tikmēr es pagaidīšu pie vezuma.
— Norunāts, — vezumnieks atsaucās, — tikai, lūdzami, aizdodiet man savu zirgu, lai es labi drīz varu būt atpakaļ.
Pieklājīgais Neģēlio piekrita arī šoreiz. Vezumnieks uzsēdās viņa zirgā un aizjāja, bet Neģēlio izjūdza viņa zirgus un palaida tos paganīties pļaviņā. Taču vezumnieks bija liels blēdis. Viņš nejāja vis uz Polici, bet uz tuvāko krogu, kur pastāstīja, ka uz lielceļa viņu gaidot laupītājs; krogā viņš iestiprinājās, lai rastos lielāka dūša, un tad ar trim kroga- puišiem devās pie Neģēlio. Par visiem četriem viņi kārtīgi noslānīja nabaga laupītāju un aiztrieca viņu līdz pat Brendu kalniem. Tā labi audzinātais laupītājs atgriezās alā ne vien bez laupījuma, bet arī bez zirga.
Trešajā dienā Neģēlio izgāja uz lielceļa, kas ved uz Na- hodu, un sāka gaidīt, kāds laupījums kritīs rokās. Rau, kur brauc ar brezentu pārsegta ore, kurā sīktirgotājs ved uz Na- hodas tirgu piparkūku sirdis.
Jaunais Neģēlio izskrēja uz ceļa vezumam priekšā un uzkliedza:
— Padodies, labais cilvēk, es esmu laupītājs!
Tā pinkainais Vinceks bija viņu samācījis.
Sīktirgotājs apturēja zirgu, pakasīja pakausi un, pacēlis
brezentu, sacīja:
— Vadzi, vecen, te ir kāds laupītāja lielskungs.
No brezenta apakšas izķepurojās resna vecene, iesprieda rokas sānos un sāka bērt kā zirņus:
— Ak tu āmrija, āmurgalva, bandīts, bezdievis, briesmonis, cilvēkēdājs, cūkcepure, čigāns, diegabikse, dauzoņa, elleskruķis, foksterjers, garnadzis, huligāns, indiānis, idiots,
jēlcepa, jefiņš, klīsteris, katordznieks, lupatu bunte, kā tu iedrošinies brukt virsū godīgiem un cienījamiem cilvēkiem?
— Piedodiet, kundze, — Neģēlio satriekts nočukstēja, — man nebija ne jausmas, ka karietē atrodas dāma.
— Un vēl kāda dāma! — vecene turpināja. — Ak tu murmulis, mērglis, mērkaķis, negauša, nejēga, negantnieks, ok- stoņa, pirāts, pienapuika, putnu biedēklis …
— Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, ka esmu jūs tā nobiedējis! — Neģēlio klanījās, galīgi apjucis. — Trešarmē, madam, silvuplē, pieņemiet manu visdziļāko nožēlošanu…
— Taisies, ka pazūdi no manām acīm, — cienījamā dāma brēca, — kamēr neesmu tev pateikusi, ka tu esi rupucis, riebeklis, Rinaldo Rinaldini, spertavnieks, slotas kāts, sušķis, smulis, šņabdeguns, tatārs, turks, tīģeris, utubunga, vanckars …
Jaunais Neģēlio turpinājumu vairs neklausījās, bet šāvās projām kā sadedzis un apstājās tikai Brendos, un ir tad viņam šķita, ka vējš atnes līdz viņa ausīm: — … zaķapastala, ziepju burbulis, zebiekste, žurkuģīmis, žirafe…
Jo tālāk, jo viņam klājās trakāk. Pie Ratiboržicām jaunais laupītājs apturēja zelta karieti, bet tanī sēdēja princese, turklāt tik skaista, ka Neģēlio iemīlējās viņā un paņēma tikai viņas sasmaržoto kabatas lakatiņu un to pašu ar princeses atļauju. Taču skaidrs, ka viņa banda Brendos nebija ar smaržām pieēdināma. Citreiz pie Suhoveršicām viņš satika miesnieku, kurš veda govi uz Upices kautuvi. Neģēlio gribēja miesnieku nosist, bet šis tik gauži lūdzās, lai nododot viņa tēva svētību viņa divpadsmit bārenīšiem, un vispār runāja tik žēlīgi, cēli un aizkustinoši, ka Neģēlio apraudājās, atlaida miesnieku ar visu govi un vēl iedeva divpadsmit dukātus, lai katram bērnam paliktu piemiņa no briesmīgā laupītāja. Taču blēdis miesnieks bija vecpuisis un viņam pat kaķa nebija mājās, kur nu vēl divpadsmit bērnu. īsi sakot,
ik reizi, kad Neģēlio dzīrās kādu aplaupīt, nekas neiznāca, jo to neļāva viņa pieklājība un labā audzināšana, un tā viņš neko neiemantoja, tikai pazaudēja vēl to pašu, kas viņam bija.
Tā nu viņam negāja nekādā jēgā; palīgi ar plušķaino Vin- ceku priekšgalā izklīda uz visām pusēm un ķērās pie godīga darba kā visi cilvēki; pats Vinceks iestājās par puisi Hrono- vas dzirnavās, kas stāv vēl šobaltdien aiz baznīcas. Neģēlio palika viens Brendu kalnos, laupītāju alā, cieta badu un nezināja, ko iesākt. Tad viņš atcerējās Broumovas klostera priekšnieku, kurš bija viņu mīlējis, un devās uz turieni pēc padoma.
Ieradies viņš nometās ceļos, izraudājās un izstāstīja, ka zvērējis tēvam būt par laupītāju, bet aiz labās audzināšanas un smalkajām manierēm nevar neviena ne nokaut, ne aplaupīt. Ko darīt, un kā rīkoties?
Klostera priekšnieks iešņauca divpadsmit reizes tabaku, divpadsmit reizes apdomājās un tad sacīja:
— Mīļais dēls, par to es tevi uzteicu, ka tu esi pieklājīgs un laipns pret citiem cilvēkiem, bet par laupītāju būt tu nevari, jo, pirmkārt, tas ir nāves grēks, otrkārt, tu šo amatu neproti. Taču, lai izpildītu tēvam doto solījumu, tu arī turpmāk patukšosi cilvēkiem kabatas, tikai godīgā kārtā. Tu kļūsi par ceļa nodevu ievācēju. Gaidīsi, kamēr parādīsies kāds braucējs, apturēsi to un iekasēsi divus kreicerus ceļa nodevu. Saproti? Un, piekopdams šādu amatu, tu varēsi būt laipns un pieklājīgs, kāds tu vēlies un proti būt.
Klostera priekšnieks aizrakstīja apriņķa priekšniekam uz Trutnovu un lūdza, lai jaunajam Neģēlio piešķirot ceļa nodevu iekasētāja vietu. Ar šo vēstuli Neģēlio devās uz Trutnovu un no turienes uz Zalesji par ceļa nodevu ievācēju. Tā pieklājīgais laupītājs dabūja labu amatu, visā pieklājībā apturēja ratus un karietes un iekasēja divus kreicerus no braucēja.
Pēc daudziem daudziem gadiem Broumovas klostera priekšnieks sadomāja braukt uz Upici pie turienes amata brāļa. Viņš jau iepriekš ar patiku domāja, kā Zalesjes muitas punktā sastaps pieklājīgo Neģēlio un apvaicāsies, kā viņam klājas. Un patiešām pie aizkārtnes viņu apturēja ūsains tēvainis — tas bija pats Neģēlio — un, kaut ko purpinādams, pastiepa roku.
Klostera priekšnieks pasniedzās uz kabatas pusi, bet, tā kā viņš bija diezgan resns, tad viņam vajadzēja ar vienu roku pieturēt vēderu, lai varētu otiu iebāzt bikšu kabatā; pagāja labs brītiņš, kamēr sameklēja naudu.
Bet Neģēlio pēkšņi uzbrēca rupjā balsī:
— Nu, vai būs vai ne? Cik ilgi man vajadzēs gaidīt, kamēr dabūšu tos nožēlojamos divus kreicerus?
Klostera priekšnieks, rakņādamies pa maciņu, atbildēja:
— Man nav neviena kreicera, mīļais draugs; esiet tik laipns un samainiet man desmitnieku.
— Brauciet ratā! — atkliedza Neģēlio. — Ja jums nav naudas, kāds velns jūs dīda un liek dauzīties apkārt? Vai nu dodiet divus kreicerus, vai grieziet ilksis uz otru pusi!
— Neģēlio, Neģēlio, — klostera priekšnieks apbēdināts izsaucās, — vai tad tu mani nepazīsti? Kur palikusi tava pieklājība?
Neģēlio apmulsa, jo tikai tagad pazina klostera priekšnieku. Viņš tikko noturējās, neizteicis kādu rupjību, bet savaldījās un atbildēja:
— Nebrīnieties, jūsu godība, ka esmu kļuvis nepieklājīgs. Vai kāds kaut kur ir redzējis naktssargu, sētnieku vai nodokļu piedzinēju, kurš nebūtu mazliet rupjš?
— Tev taisnība, — klostera priekšnieks piekrita, — tādu neviens nekur nav redzējis.
— Reče nu, — Neģēlio noņurdēja. — Nu, tad lasieties pie visiem velniem!
Tā beidzās pasaka par pieklājīgo laupītāju; droši vien viņš pats jau sen miris, bet viņa pēcnācējus jūs sastapsiet daudzās jo daudzās vietās un amatos. Viņus viegli pazīt, jo viņiem ļoti liela kāre kādu izbārt un izsunīt bez sevišķa iemesla. Un tas nu nepavisam nav labi!