Šķelmju zemē valdīja kāds karalis, un jāsaka, valdīja laimīgi, jo viņa pavalstnieki viņam no laba prāta un ar prieku klausīja, kā tam arī jābūt. Tikai viens viņam neklausīja, un tā bija viņa vienīgā meitiņa, mazā princesīte.
Karalis bija viņai stingri piekodinājis, ka uz pils kāpnēm nedrīkst rotaļāties ar bumbu, bet kur nu! Kādu dienu viņas auklei gadījās iesnausties, un princesīte tūliņ ar bumbu bija ārā uz kāpnēm, bet vai nu dievs bija gribējis viņu sodīt, vai velns aizspēris kāju priekšā, tikai princesīte pakrita un nodauzīja celi. Viņa atsēdās uz kāpnēm un raudāja — ja viņa nebūtu princese, tad mēs ar mierīgu sirdsapziņu varētu teikt, ka viņa brēca pilnā kaklā. Skaidrs, ka tūliņ saskrēja visas galma dāmas ar kristāla mazgājamām bļodām un zīda pār- saitēm, desmit karaļa ārsti, trīs galma kapelāni, bet neviens nevarēja atbrīvot princesi no sāpēm.
Tobrīd pilij steberēja garām kāda veca sieviņa un, izdzirdējusi princesi raudam, pienāca pie viņas, atsēdās blakus un laipni sacīja:
— Neraudiet taču, princesīt. Kā būtu, ja es jums atnestu kādu zvēru: acis viņam kā zaļi smaragdi, kurus neviens nevar nozagt, ūsas viņam šitik garas, un tomēr viņš nav cilvēks; kažoks met dzirksteles un tomēr nesadeg, kājās zīda
zeķītes, kas nekad nenoplīst, sešpadsmit kabatiņās sešpadsmit nažu, ar kuriem tomēr nevar pats sev gaļu sagriezt. Tad taču jūs vairs neraudātu, vai ne?
Princesīte paskatījās uz večiņu, no vienas zilās acs viņai vēl ritēja asara, bet otra jau priekā smaidīja.
— Bet, vecmāmiņ, — viņa teica, — tāda zvēra taču pasaulē nav.
— Ir gan, — večiņa atbildēja, — un, ja man karalis dos, ko es prasīšu, tad es jums šo zvēru atnesīšu.
To teikusi, viņa lēnītēm devās tālāk.
Princese palika sēžam uz kāpnēm, taču vairs neraudāja, foet prātoja, kas tas varētu būt par zvēru. Tad viņai kļuva žēl, ka viņai šī zvēra nav, ka vecmāmiņa to nekad neatnesīs, un viņa atkal sāka klusu raudāt. Taču karalis bija skatījies ārā pa logu, lai uzzinātu, kas princesei noticis, un bija visu redzējis un dzirdējis. Noskatījies, ka večiņa princesi tik jauki nomierina, viņš apsēdās atkal uz troņa starp saviem ministriem un padomdevējiem, bet domas par dīvaino zvēru nedeva viņam miera. «Acis kā zaļi smaragdi, kurus neviens nevar nozagt,» viņš domās atkārtoja, «šitik garas ūsas, un tomēr nav cilvēks, kažoks met dzirksteles un tomēr nesadeg, kājās zīda zeķītes, kas nekad nenoplīst, sešpadsmit kabatiņās sešpadsmit nažu, ar kuriem tomēr nevar pats sev gaļu sagriezt. Kas tas ir?»
Kad ministri redzēja, ka viņu karalis groza galvu, kaut ko čukst, ar rokām rāda sev zem deguna milzīgas ūsas, tad nevarēja aptvert, kas ar viņu noticis, kamēr beidzot vecais kanclers saņēma dūšu un apvaicājās karalim pēc iemesla.
— Es lauzu galvu, kas tas ir par zvēru, — karalis atbildēja, — kam acis kā zaļi smaragdi, kurus neviens nevar nozagt, šitik garas ūsas un tomēr nav cilvēks, kažoks met dzirksteles un tomēr nesadeg, kājās zīda zeķītes, kas nekad nenoplīst, sešpadsmit kabatiņās sešpadsmit nažu, ar kuriem tomēr nevar pats sev gaļu sagriezt. Kas tas ir?
Tagad nu ministri un padomdevēji sēdēja, grozīja galvas, rādīja ar rokām sev zem deguna milzu ūsas, bet neviens^ nevarēja iedomāties, kas tas ir par zvēru. Beidzot vecais kanclers atbildēja visu vietā to pašu, ko princese bija teikusi večiņai:
— Karali, tāda zvēra pasaulē nav.
Taču karalis nelikās mierā un sūtīja večiņai pakaļ visātrāko kurjeru. Tas auļoja tā, ka dzirksteles šķilās zem zirga pakaviem, bet panāca večiņu tikai tad, kad tā jau sēdēja, savas būdiņas priekšā.
— Vecmāmuļ, — kurjers, zirgā sēdēdams, uzsauca, — mūsu kungs un karalis grib dabūt to zvēru.
— Viņš dabūs, ko grib, — večiņa atbildēja, — ja dos man tik daudz dālderu, cik vistīrākā sudraba saiet zem viņa mātes aubītes.
Kurjers drāzās atpakaļ uz pili tā, ka putekļu mākonis vēr- pās līdz debesīm.
— Kungs un karali, — viņš sauca, — večiņa dos to zvērur ja dabūs no jums tik daudz dālderu, cik vistīrākā sudraba saiet zem jūsu mātes aubītes.
— Tas nebūs daudz, — karalis sacīja, zvērēja vislielāko zvērestu, ka maksās večiņai prasīto, un devās pie savas mātes.
— Māmiņ, — viņš sacīja, — mēs gaidām viesus. Uzlieciet to vismazāko no savām skaistajām aubītēm, lai tā tikko apsedz jūsu matu mezglu.
Karaļa māte izdarīja, kā dēls bija vēlējies.
Otrā dienā večiņa ieradās pilī, nesdama uz muguras grozu, kas bija glīti pārsiets ar lakatu. Lielajā zālē jau sēdēja karalis, viņa māte un mazā princesīte; arī visi ministri, slepenie un parastie padomnieki un karavadoņi gaidīja, elpu aizturējuši. Večiņa lēni lēni raisīja lakatu nost, pats karalis nokāpa no troņa, lai aplūkotu zvēru tuvumā. Beidzot viņa no-
ņēma lakatu, no groza izlēca melns kaķis un, ka lingas; sviests, mirklī bija augšā uz troņa.
— Bet, vecmāmuļ, — karalis vīlies iesaucās, — jūs esat. mūs piemānījusi! Tas ir tikai kaķis!
Večiņa iesprieda rokas sānos.
— Es jūs esot piemānījusi? Tad skatieties, — viņa teicar norādot uz kaķi, kas joprojām sēdēja uz troņa, pie kam viņa acis zaļi spulgoja. — Vai viņa acis nav viskošākie smaragdi? Un tos, kungs un karali, neviens nenozags. Un kas par milzu ūsām, un tomēr cilvēks viņš nav.
— Bet kažoks viņam melns un nemet dzirksteles, — karalis iebilda.
— Pagaidiet vien, — večiņa atteica un noglaudīja kaķi pret spalvu. Tūliņ varēja redzēt, ka sprakšķēdamas uzliesmo elektriskas dzirkstelītes. — Un kājiņās viņam zīda zeķītes, — večiņa turpināja. — Pat princese nevar tik klusu paskriet,, arī tad, ja noautu basas kājas un tipinātu uz pirkstgaliem.
— Tiktāl būtu labi, — karalis piekrita, — bet viņam nav nevienas kabatas, kur nu vēl sešpadsmit nažu.
— Kabatiņas viņam ir pie ķepām, — večiņa atbildēja, — un katrā kabatiņā ass un līks nazis. Saskaitiet, vai ir visi. sešpadsmit.
Karalis pamāja vecajam kancleram, lai tas saskaita. Kanclers pieliecās un saķēra kaķi aiz kājas, bet tas nošņācās un iecirta ar ķepu kancleram sejā.
Kanclers izslējās, piespiedis roku pie acs, un sacīja:
— Man ir vāja redze, kungs un karali, bet liekas, šo nažu ir daudz. Par četriem jau es pārliecinājos.
Karalis pamāja pirmajam kambarkungam, lai tas saskaita pārējos. Tas saķēra kaķi, bet tūliņ uzslējās, tumši pietvīcis, un teica, piespiedis roku pie deguna:
— Kungs un karali, par divpadsmit varam būt droši. Es nupat saskaitīju astoņus.
Tad karalis pamāja augstākajam padomdevējam, lai tas saskaita atlikušos, bet, līdzko šis godājamais kungs pieliecās pie kaķa, tā tūliņ atsprāga, zodu glaudīdams, un sacīja:
— Patiešām sešpadsmit, kungs un karali. Es saskaitīju pēdējos četrus.
— Ko tad nu vairs, — karalis nopūtās, — jāpērk vien būs. Bet jūs gan esat liela šķelme, vecmāmuļ, tas ir tiešām tiesa!
Cits nekas neatlika, vajadzēja izbērt uz galda sudraba dālderus; karalis noņēma mātei no galvas aubīti un uzlika to uz dālderiem. Aubīte bija tik maziņa, ka tikko apsedza piecus dālderus.
— Te jums ir jūsu pieci dālderi, vecmāmuļ, un ejiet savu ceļu, — karalis noteica priecīgs, ka tik lēti ticis vaļā.
Taču večiņa grozīja galvu un sacīja:
— Dodiet man tik daudz dālderu, cik tīra sudraba saiet zem jūsu mātes aubītes.
— Jūs taču pati redzat, — karalis sašuta, — ka zem aubītes var palikt tikai piecus sudraba dālderus.
Večiņa paņēma aubīti, izgludināja, pagrozīja uz plaukstas un klusu teica:
— Es domāju, kungs un karali, ka vistīrākais sudrabs pasaulē ir jūsu mātes sudraba mati.
Karalis paskatījās uz večiņu, paskatījās uz savu māti un klusu atbildēja:
— Jums taisnība, vecmāmuļ.
Tad večiņa uzlika aubīti glīti uz karaļa mātes galvas, noglāstīja viņas sudrabotos matus un sacīja:
— Jums, kungs un karali, jādod man tik daudz dālderu, cik sudraba matu ir zem jūsu mātes aubītes.
Karalis pabrīnījās, karalis sarauca pieri, karalis beidzot pasmējās un teica:
— Jūs tomēr esat rūdīta šķelme, vecmāmuļ!
Zvērests paliek zvērests, bērni, tāpēc karalim bija jāmaksā, cik večiņa gribēja. Viņš palūdza savu māti apsēsties un pavēlēja galvenajam grāmatvedim, lai saskaita visus sudraba matus zem mātes aubītes. Grāmatvedis skaitīja, skaitīja, karaļa māte klusu un rāmi sēdēja, bet vecam cilvēkam miegs vienmēr tuvu, tāpēc viņa drīz vien iesnaudās.
Kamēr viņa snauda, galvenais grāmatvedis skaitīja matu. pēc mata un patlaban bija noskaitījis pirmo tūkstoti, bet netīšām stiprāk pavilka pēdējo matu, un karaļa māte pamodās.
— Kāpēc jūs mani modināt? — viņa iesaucās. — Es nupat sapnī skaidri redzēju, ka mūsu valsts robežai pārbrauca, pāri nākamais karalis!
Večiņa sarāvās.
— Ai! — viņai paspruka. — Nupat brauc pāri robežai mans mazdēls, kurš turpmāk dzīvos pie manis.
Karalis viņā neklausījās, bet uzsauca:
— No kurienes ieradīsies nākamais karalis, māmiņ, nekāda karaļa galma?
— To es nezinu, — karaļa māte atbildēja. — Tieši tai brīdī mani uzmodināja.
Galvenais grāmatvedis skaitīja tālāk, un karaļa māte atkal iesnaudās. Viņš skaitīja, skaitīja, sasniedza otro tūkstoti, te roka viņam notrīcēja un viņš stiprāk parāva pēdējo matu.
— Ak jūs nemiera gari! — karaļa māte iesaucās. — Atkal uzmodinājāt mani! Es nupat sapņoju, ka nākamo karali atvedīs pie mums šis melnais kaķis.
— Ejiet nu, māmiņ, vai to kāds dzirdējis, ka kaķis atved pilī karali?
— Es jums saku, tā tas būs, — karaļa māte atbildēja,. — un nu ļaujiet man beidzot izgulēties!
Viņa no jauna iemiga, un galvenais grāmatvedis skaitīja tālāk. Kad viņš bija noskaitījis trešo tūkstoti, viņam roka nodrebēja un viņš neviļus parāva pēdējo matu stingrāk.
— Ak jūs nerimšas! — karaļa māte dusmojās. — Neparko neļauj vecai sievai nosnausties! Es nupat kā redzēju sapnī, ka jaunais karalis ieradās pie mums ar visu savu namu.
— Piedodiet, māmiņ, bet tas nu gan nevar notikt, — karalis pretojās. — Kā tad viņš var atvest līdzi veselu karaļa pili?
— Nerunā niekus, dēls, — māte viņu sabāra. — Cilvēks nekad nevar zināt, kas notiks nākotnē.
— Pareizi, — večiņa māja ar galvu, — jūsu māmiņai pilnīga taisnība. Manam nelaiķa vīram, lai viņam vieglas smiltis, čigāniete kādreiz pareģoja: «Tavu māju aprīs gailis.» Vīrs, nabadziņš, tikai pasmējās un atbildēja: «Tas nekad nevar notikt, čigāniet.» Taisni tāpat kā jūs, kungs un karali.
— Nu un tad? — karalis saspringti jautāja. — Tas taču nebija tiesa?
Večiņa sāka slaucīt asaras.
— Kā nu ne, kādu dienu atskrēja sarkanais gailis un visa mūsu māja nodega. Mans nelaimīgais vīrs staigāja, kā galvu pazaudējis, un tikai daudzināja: «Čigānietei taisnība, čigānietei taisnība.» Nu jau viņš atdusas tepat divdesmito gadu.
Viņa sāka raudāt, karaļa māte apskāva viņu, glāstīja un runāja:
— Rimstieties, vecmāmiņ, citādi man ari būs jāraud.
Karalis gribēja viņu iepriecināt un stājās pie naudas skaitīšanas. Viņš meta uz galda dālderi pēc dāldera un noskaitīja veselus trīs tūkstošus, tikpat daudz, cik sudraba matu bija zem viņa mātes aubītes.
— Saņemiet savus dālderus, vecmāmuļ, — viņš sacīja, — un lai jums labi klājas. Ar jums ielaižoties, drīz var izputēt.
Večiņa sāka smieties, visi smējās līdzi un skatījās, kā viņa bāž dālderus makā. Kur nu makā tādu gūzmu sabāzīs! Vajadzēja likt lietā grozu, un arī to piebēra pilnu līdz malām, tā ka viņa nevarēja to pakustināt. Pats karalis un divi karavadoņi palīdzēja viņai to uzcelt uz muguras, tad viņa visiem glīti palocījās, atvadījās no karaļa mātes un vēl atskatījās, lai uzmestu aci savam melnajam Murkatam, bet no tā nebija ne vēsts. Večiņa grozījās uz visām pusēm, sauca gan pincīti, gan mincīti, bet, kā nekā, tā nekā. Taču aiz troņa rēgojās divas kājiņas. Večiņa uz pirkstgaliem aiztipināja aiz troņa un ieraudzīja, ka princese kaktiņā aizmigusi, Murkata guļ viņai klēpī un omulīgi maļ savas dzirnas. Viņa iebāza roku kabatā, izvilka dālderi un iespieda princesei saujā; viņa rūgti maldījās, ja domāja to atstāt par piemiņu, jo, līdzko princese pamodās, atrada klēpī kaķi un saujā dālderi, tā tūliņ paņēma kaķi uz rokas un devās taisnā ceļā uz saldējumu kiosku panašķēties. Bet varbūt večiņa to jau bija paredzējusi.
Kamēr princese gulēja, večiņa jau sen bija sasniegusi savas mājas, priecādamās, ka atnesusi tik daudz naudas un nodevusi Murkatu labās rokās, bet visvairāk priecādamās par to, ka nupat ormanis pārvedis no kaimiņu valsts viņas mazdēlu Vašeku.
Kā jūs jau zināt, kaķa īstais vārds bija Murkata, bet princese sauca viņu visādos vārdos: pincis, mincis, minka, murka, mūris, runčuks, minčuks, miksis, mika — tas pierāda, ka viņa kaķi ļoti mīlēja. Līdzko no rīta viņa atvēra acis, tā pirmo ieraudzīja savu minčuku uz gultas segas: Murkata, sliņķis, gulēja un murrāja, izlikdamies, ka nodevies nopietnam darbam. Abi tūliņ ķērās pie mazgāšanās, kaķis mazgājās daudz pamatīgāk nekā princese, lai arī tikai ar ķepu un mēli; viņš arī vēl tad bija tīrs, kad princese sen jau bija no- triepusies no galvas līdz kājām, kā tas bērniem bieži gadās. Visumā Murkata bija tāds pats kā visi kaķi, vienīgā atšķirība bija tā, ka viņš labprāt sēdēja un snauda uz karaļa troņa, ko citi kaķi nemēdz darīt. Varbūt viņš atcerējās, ka viņa sencis lauva ir visu zvēru karalis, varbūt tikai izlikās, ka kaut ko atcerētos, taču, līdzko kāda pele pabāza galvu ārā no alas, Murkata vienā lēcienā bija tai klāt, nogrāba un lepni nolika pie troņa, nelikdamies ne zinis, ka ap to sapulcējušies visai cienīgi un slaveni galminieki.
Reiz karalim vajadzēja izšķirt divu dižciltīgu galminieku strīdu. Abi stāvēja pie troņa un ķildojās nešpetnā kārtā. Paša lielākā trača vidū ienāca Murkata, nolika pie troņa noķerto peli un lepni gaidīja uzslavu. Pirmais galminieks nelikās kaķi redzot, otrais noliecās un noglaudīja Murkatu. «Ahā,» karalis klusībā nodomāja, «tas ir taisnīgs cilvēks, viņš atzīst arī cita nopelnus.» Un vēlāk izrādījās, ka tā tas ir.
Karaļa pilī bija divi suņi — Bobis un Tobis. Kad viņi pirmo reizi ieraudzīja Murkatu snaužam uz sliekšņa, tad saskatījās, it kā gribētu sacīt: «Paklau, kolēģi, tas nav no mūsējo sugas,» — un kā norunājuši bruka Murkatam virsū. Kaķis atlēca pie sienas un izbužināja asti tā, ka tā izskatījās kupla kā slota. Būtu suņi bijuši gudrāki, tad būtu sapratuši, ko tas nozīmē, bet viņi bija muļķi un gribēja kaķi apostīt. Pirmais pienāca Bobis, bet tūliņ dabūja tādu cirtienu pa degunu, ka iekaucās, ierāva asti kājstarpē un laidās lapās. Viņš tā loba, ka veselu stundu nekādi nevarēja apstāties un vēl divas dienas trīcēja aiz bailēm kā apšu lapa.
Arī Tobis sabijās, bet centās to neizrādīt.
— Klausies, tu kausli, — viņš sacīja, — ar mani labāk neielaidies: es protu tā riet, ka pat mēness debesīs nobīstas no manis. — Un par pierādījumu viņš sāka tik stipri riet, ka visiem namiem pat veselas jūdzes atstatumā saplaisāja logu rūtis.
Murkata nepamirkšķināja ne aci un, kad Tobis bija beidzis riet, sacīja:
— Nūjā, aurot jau tu māki, bet, kad es sākšu šņākt, tad visām čūskām asinis aiz bailēm sastings dzīslās. — Un viņš šņāca tik briesmīgi, ka Tobim šausmās visas spalvas saslējās stāvus.
Mazliet attapies, viņš atsāka:
— Šņākšana jau nav nekāds varoņdarbs, bet paskaties, kā es protu skriet! — Un, iekams kaķis atjēdzās, suns bija jau apskrējis apkārt visai pilij, turklāt tik ātri, ka pat pilij apreiba galva noskatoties.
Murkata brīnījās ne mazumu, tikai neko neizrādīja.
— Tagad es vismaz zinu, kā tu bēgsi no manis, taču, ja man uzbruktu kāds tūkstoškārt stiprāks par tevi, tad es no viņa paglābtos tā, — un kaķis ar trim lēcieniem bija augšā smuidra koka galotnē, — tik augstu, ka Tobim uzmācās jūras slimība nolūkojoties.
Mazliet atjēdzies, viņš sacīja:
— Tas viss ir teicami, tikai īsts suns gan nekāpelē pa kokiem. Ja vēlies zināt, ko es varu, tad klausies: man ir lielisks deguns, un es saožu, ka mūsu kaimiņvalsts karaliene cep pusdienās baložus un ka mums būs vakariņās cepta zoss.
Kaķis paslepus ostīja gaisu, bet neko nesaoda un brīnījās par suņa labo degunu, kaut arī neizrādīja neko.
— Ak, — viņš sacīja, — tas ir nieks pret manām ausīm: es dzirdu, ka mūsu karalienei nupat nokrita uz grīdas adāmā adata un ka pēc stundas ceturkšņa kaimiņu karaļvalstī iezvanīs pusdienas.
Par to savukārt brīnījās Tobis, tomēr negribēja atzīties, un sacīja:
— Zini ko? Neriesim vairs viens uz otru. Nebīsties no manis un kāp zemē.
— Es nepavisam nebīstos no tevis, — Murkata atbildēja, — bet zini ko? Nebīsties no manis un kāp augšā kokā.
— Es kāptu labprāt, — Tobis atteica, — bet vispirms tev par draudzības zīmi jāpaluncina aste, kā mēs, suņi, to darām. — Un viņš tik ātri vicināja asti, ka vējš vien svilpoja gar ausīm.
Murkata paslepus mēģināja to izdarīt, taču tas neizdevās, un nav arī brīnums, jo tā māksla piešķirta tikai suņiem kopš pasaules radīšanas. Taču, lai viņu neturētu par gļēvuli, kaķis nokāpa no koka un pienāca pie suņa.
— Kad mums, kaķiem, nav nekas ļauns prātā, — viņš sacīja, — tad mēs murrājam. Redzi, tas notiek tā. Un nu pa- murrā aiz draudzības pret mani.
Tobis pamēģināja, bet kur nu! Iznāca tāda rēkšana, ka viņš pats sakaunējās.
— Nāc, — viņš aši uzsauca, — iesim pie vārtiem un aprie- sim cilvēkus. Es tev saku, tā ir neiedomājami suniska izprieca!
— Manuprāt, tas man neizdosies, — Murkata kautri piezīmēja. — Ja tev nav iebildumu, uzrāpsimies labāk uz jumta un noskatīsimies uz visiem no augšas.
— Piedošanu, — Tobis apmulsis sacīja, — kad esmu pārāk augstu, man uznāk tāds kā apdullums. Labāk iesim zaķus patrenkāt.
— Zaķus trenkāt es nevaru, — Murkata atzinās, — man nav piemērotu kāju. Toties, ja tu nāktu man līdzi, es tev parādītu koku, kurā mēs varam putnus ķert.
Tobis mirkli skumji pārdomāja visu.
— Nē, Murkata, no tā nekas neiznāks, — viņš beidzot teica. — Zini ko? Es palikšu suns mežā un uz ielas, un tu kaķis kokos un uz jumta, taču te pilī mēs vairs nebūsim suns un kaķis, bet labi draugi.
Tā arī notika, un abi tā sadraudzējās, ka viens no otra aizņēmās dažu labu paradumu. Murkata iemācījās tecēt līdzi princesei kā sunītis, bet Tobis, noskatījies, kā Murkata nes pie karaļa troņa jjeles, varen uzpūtīgi nesa kaulus, ko bija izracis atkritumu kaudzē vai atradis uz ielas. Protams, ka viņu par to nebūt tik silti neuzteica kā kaķi par pelēm.
Kādreiz vēlu naktī Tobis gulēja savā būdā; jums jāzina, bērni, ka tādam karaļa sunim būda ir no ciedriem un sarkankoka. Viņš nupat kā sapņoja, ka ķer zaķi, un ķepas viņam miegā raustījās. Te viņš sajuta vieglu sitienu pa degunu.
— Au, — viņš uztrūkās no miega, — au, kas te ir?
— Tss, — čukstēja labi pazīstama balss. Tobis pazina Murkatu, tas bija melnāks par nakti, tikai zaļās acis gudri un. satraukti mirdzēja. — Es sēdēju uz jumta, — Murkata čukstot stāstīja, — un daudz ko pārdomāju, kā esmu paradis, te uzreiz — tu jau zini, cik labi es dzirdu, — karaļa dārzā kaut kur tālu atskan soļi.
— Au, — ierējās Tobis.
— Kuš, — iešņācās Murkata. — Es deru, Tobi, ka tas ir kāds ļaundaris. Zini ko? Notversim viņu!
— Jā, jā, — suns iekaisis rēja, — skriesim viņu meklēt! — Un abi tūliņ devās iekšā dārzā. Nakts bija melna kā piķis, kā darva. Tobis gribēja steigties pa priekšu, bet tumsā neko nevarēja saredzēt un klupa ik uz soļa.
— Murkata, — viņš bailīgi čukstēja, — es neredzu pat soļa atstatumā.
— Es redzu nakti tikpat labi kā dienu, — Murkata atbildēja. — Ļauj man iet pirmajam un seko man pēc ožas.
Tā viņi arī darīja.
— Oho! — Tobis pēkšņi iesaucās. — Es saožu pēdas. — Degunu pie zemes piespiedis, viņš tā steidzās uz priekšu, it kā visu skaidri redzētu, un Murkata viņam sekoja.
— Tss! — Murkata iešņācās. — Es viņu skaidri redzu. Viņš ir tev taisni priekšā.
— Ahā, — Tobis ierējās skaļā balsī, — rrr, rrr, rrrupuci! Au, au, au! Rrr, drrraņķi! Vau, vau, vau, negausi! Rrr, rrr, grramšķi! Rrr, rrr, garrnadzi! Kamp viņu, plēs viņu, grrāb viņu ciet! Atbrrauki piedurrrknes un rrauj viņu gabalos! Au, au, au!
Zaglis šausmīgi pārbijās un metās bēgt. Tobis dzinās pakaļ, koda stilbos, plēsa bikses, pavēlās zem kājām, tā ka zaglis pakrita, un iekoda viņam ausī. Zaglis tikko paspēja
uzsprukt kokā. Taču nu bija Murkatas kārta. Viņš uzskrēja pakaļ, uzlēca zaglim uz skausta, koda, skrāpēja, plēsa un kapāja ar nagiem, cik jaudas.
— Pff, — viņš sprausloja un šņāca, — nossitīššu, nomuš- šīšu, saplēssīšu drissku drisskās!
— Au, au, — Tobis apakšā rēja aizraudamies, — kod viņu, plēs viņu, tēs viņu, grāb viņu, kamp viņu, vau, vau, vau!
— Es padodos! — zaglis nāves bailēs sauca, novēlās no koka kā pupu kūlis, nokrita ceļos, pacēla rokas gaisā un lūdzās: — Nenonāvējiet mani, es taču padodos! Vediet mani, uz kurieni gribat!
Viņi devās atpakaļ: vispirms Murkata, izslējis asti gaisā kā zobenu, tad zaglis ar paceltām rokām un aiz viņa Tobis.
Pusceļā viņus satika pils sardze ar lukturiem, jo lielais tracis- bija visus uzmodinājis. Murkata un Tobis kā uzvarētāji ieveda savu gūstekni pilī. Pat karalis un karaliene bija pamodušies un lūkojās pa logiem lejā, tikai princese bija tik cieši iemigusi, ka nogulēja visu šo notikumu, un būtu aizgu- lējusi arī brokastis, ja Murkata nebūtu ieradies, kā jau katru, rītu, pavāļāties pa viņas pēlīti ar tik miermīlīgu seju, it kā nekas nebūtu noticis.
Murkata prata vēl daudz ko, bet tad jau mūsu pasakai nekad nebūs gala. Tāpēc vēl īsumā pieminēšu, ka viņš dažkārt ar ķepu ķerstīja strautā zivtiņas, labprāt ēda gurķu salātus, ķēra putniņus, lai gan tas bija stingri aizliegts, vienmēr izskatījās nevainīgs kā eņģelis un mācēja tik jauki rotaļāties, ka to visu dienu varēja vērot bez apnikšanas. Kas grib vēl ko vairāk uzzināt par Murkatu, lai pavēro jebkuru kaķi, ikvienam ir kaut kas no Murkatas, ikviens zina tūkstošiem jautru un skaistu triku, ko labprāt rāda tiem, kas viņam nedara pāri.
Lai gan nupat izstāstījām, ko visu kaķis prata, tomēr vēl kaut kas jāsaka par Murkatu. Princesīte bija kaut kur un kaut kad dzirdējusi, ka kaķis vienmēr krītot uz kājām un tam nekas nenotiekot, kaut arī to metot zemē no liela augstuma. Tāpēc viņa kādreiz paņēma Murkatu, uzkāpa bēniņos un izmēģinājuma dēļ meta savu mīļo pincīti pa bēniņu logu lejup. Pati viņa lūkojās ārā, lai redzētu, vai viņas minka nokritīs uz kājām, bet Murkata kā par spīti uzkrita kādam garāmgājējam uz galvas. Vai nu Murkata bija pārāk dziļi ar nagiem iegrābies platmalē, vai gājējam kas cits nepatika,, bet viņš neatstāja kaķi uz galvas, kā to princesīte bija vēlējusies. Viņš noņēma Murkatu, pabāza zem mēteļa un steidzīgiem soļiem nogriezās gar pils stūri.
Rūgti raudādama, princesīte skrēja lejā no bēniņiem un taisnā ceļā pie tēva.
— U-u-ū, — viņa raudāja, — pilij gāja garām kāds vīrs un nozaga mūsu Mu-u-urkatu!
Karalis, to izdzirdējis, satrūkās.
«Viens kaķis vairāk vai mazāk, tas nebūtu nekas,» viņš domāja, «bet šim kaķim vajadzēja atvest pie mums nākamo karali. Tāpēc es negribu Murkatu zaudēt.»
Viņš tūliņ lika ataicināt policijas prezidentu.
— Tā un tā, — viņš sacīja, — kāds ir nozadzis mūsu melno kaķi Murkatu. Pabāzis zem mēteļa un nozudis aiz stūra.
Policijas prezidents sarauca pieri, pusstundu domāja un tad paziņoja:
— Kungs un karali, es to kaķi atradīšu ar dieva tā tēva, parastās un slepenās policijas, karaspēka, artilērijas, zemūdeņu, jūras un gaisa flotes, ugunsdzēsēju, pareģotāju, kāršu licēju un pārējo iedzīvotāju palīdzību.
Prezidents tūliņ sasauca savus labākos detektīvus. Detektīvs, bērni, ir tāds vīrs, kas kalpo slepenpolicijā, staigā apģērbies kā ikviens cilvēks, tikai vienmēr ir pārģērbies, lai viņu neviens nepazīst. Detektīvs uzzina visu, atrod visu, notver visu, var visu un nebīstas ne no kā. Paši redzat, ka par detektīvu būt nav viegli.
Tātad prezidents sasauca savus labākos detektīvus. Tie bija brāļi Viszinis, Visvaris un Visložņa un no ārzemniekiem — lunkanais itālietis sinjors Pentereto, omulīgi apaļais holandietis minhers Vanderbriks, slāvu milzis batjuška Lā- čovskis un mazrunīgais skots misters Dumlejs. Pēc pāris vārdiem visi jau zināja, kas un kā, un arī to, ka zagļa notvērējs saņems lielu atalgojumu.
— Si, — atsaucās Pentereto.
— Jo, — omulīgi noteica Vanderbriks.
— Mm, — norūca Lāčovskis.
— Well, — noburkšķēja Dumlejs.
Viszinis, Visvaris un Visložņa tikai saskatījās.
Pēc stundas ceturkšņa Viszinis jau pavēstīja, ka vīrs melnajā mētelī aizgājis pa Plato ielu. Pēc pusstundas Visvaris paziņoja, ka vīrs ar melno kaķi zem mēteļa nogriezies uz ■centra pusi. Pēc stundas atdrāzās Visložņa ar ziņu, ka vīrs ar melno kaķi azotē sēžot Strašnices traktierī pie pudeles alus.
Pentereto, Vanderbriks, Lāčovskis un Dumlejs ielēca mašīnā un aizšāvās uz Strašnices traktieri.
— Zēni, — sacīja Pentereto, kad viņi jau bija pie mērķa, — tik slīpētu noziedznieku iespējams notvert tikai ar viltību. Ļaujiet man to nokārtot. — Viņš, blēdis, domāja tikai par to, kā varētu viens pats saņemt solīto atalgojumu.
Viņš pārģērbās par tirgotāju, kurš pārdod virves, un iegāja traktierī. Tur pie galda sēdēja kāds svešs vīrs melnās drēbēs, melniem matiem un bārdu, bālu seju un brīnumskaistām, sērīgām acīm. Detektīvs tūliņ noprata, ka tas ir meklētais.
— Kungs sinjor kavalieri, — viņš sāka runāt lauzītā mēlē, — es pārdodu virves, skaistas, izturīgas virves, ne saraut, ne atraisīt, stipras kā no dzelzs. — Pie tam viņš rādīja virves, cilāja tās, staipīja un raustīja, ritināja un raisīja vaļā, svaidīja no vienas rokas otrā un modru aci vēroja izdevīgu mirkli, lai tās nemanot uzmestu svešajam uz rokām, savilktu cilpu un sasietu mezglu.
— Man nevajag virvju, — svešais atbildēja un kaut ko rakstīja ar pirkstu uz galda.
— Taču paskatieties, godātais, — Pentereto runāja aizvien dedzīgāk un locīja, svaidīja, staipīja, ritināja savas virves aizvien straujāk, — paskatieties, cik tās ir garas, cik stingras, cik tievas, cik stipras, cik baltas, cik labas, cik . .. ■cik … Diavolo, — viņš pēkšņi iekliedzās, — kas tad tas? —
Jo virves, kuras viņš bija mētājis, staipījis, locījis, vijis un risinājis, sāka dīvainā kārtā tīties ap viņa rokām. Virves pašas savilkās, sapinās, satinās, sametās mezglos, sasējās, cieši sažņaudzās ap viņu, un — Pentereto negribēja ticēt savām acīm! — uzreiz viņš bija pamatīgi un stingri sasaistīts. Pentereto nosvīda aiz bailēm, taču vēl cerēja kaut kā atraisīties. Viņš grozījās un šķobījās, izriezās un ierāvās, raustījās un ķepurojās, palēcās un pietupās, lai atbrīvotos no virvēm. Turklāt viņš melsa aizvien ātrāk:
— Paskatieties, paskatieties vien, kas par spēku, par stiprumu, par izturību, par garumu, par lokanību, par skaistumu, par darbu, par — dievs, esi žēlīgs! — virvēm! — Un tā viņš lēkāja un kūleņoja apkārt pa istabu, virves tinās un vijās ap viņu aizvien zibenīgāk, kamēr sinjors Pentereto bez elpas ar sapītām rokām un kājām, krustām šķērsām sasaistīts un savažots, pakrita uz grīdas.
Svešinieks sēdēja, ne plaksta nepakustinājis, ne acu nepacēlis, tikai zīmēja ar pirkstu kaut ko uz galda.
Arā detektīviem likās savādi, ka Pentereto nenāk atpakaļ.
— Mm, — norūca Lāčovskis un bez liekiem vārdiem gāja iekšā traktierī. Skatās — Pentereto guļ sasaistīts uz grīdas, pie galda sēž kāds svešs vīrs, galvu noliecis, un velk ar pirkstu svītras uz galdauta.
— Mm, — atkārtoja milzis Lāčovskis.
— Ko jūs ar to gribat sacīt? — svešais apvaicājās.
— Ka es jūs arestēju, — Lāčovskis strupi atbildēja. Svešais tikai pacēla uz viņu savas brīnumskaistās acis.
Lāčovskis jau pastiepa uz viņa pusi savu milzu ķetnu, bet no svešinieka skatiena viņam kļuva neomulīgi. Viņš iebāza abas rokas kabatās un teica:
— Labāk būs, ja nāksiet man līdzi labprātīgi. Ja es kādu grābju ciet, tam ne kauliņš nepaliek vesels.
— Tā? — svešais nobrīnījās.
— Jā gan, — detektīvs turpināja, — un kam es uzsitu uz pleca, tas paliek šķībs un greizs uz visu mūžu. Es esmu spēkavīrs Lāčovskis.
— Ļoti jauki, mans mīļais, — svešinieks sacīja, — taču spēks vēl nav viss. Un, kad jūs runājat ar mani, tad esiet tik laipns un izvelciet rokas no kabatām.
Lāčovskis mazliet apmulsa un gribēja paklausīt aicinājumam. Bet kas tad tas? Rokas neparko nevarēja dabūt ārā. Viņš mēģināja vilkt labo — tā turējās kabatā kā ieaugusi. Mēģināja kreiso — likās, tai piekārta klāt simt kilogramu svara bumba. Ja tā būtu bijis, Lāčovskis būtu roku izvilcis, bet tagad viņš neko nevarēja darīt, lai kā raustīja plecus un dauzīja elkoņus gar sāniem.
— Tie ir slikti joki, — Lāčovskis bezspēcīgās dusmās murkšķēja.
— Nemaz tik slikti nav, kā jums šķiet, — svešais mierīgi atbildēja un joprojām švīkāja ar pirkstu galdautu.
Kamēr Lāčovskis elsdams svīzdams gorījās un stīvējās, lai izvilktu rokas no kabatām, detektīviem ārā likās savādi, ka viņš tik ilgi nerādās.
— Tagad iešu es, — noteica minhers Vanderbriks un vel- tin ievēlās traktierī. Kas to būtu domājis! Pentereto guļ sasaistīts uz grīdas, Lāčovskis, sabāzis rokas kabatās, klumburē pa istabu kā lācis, bet pie galda kāds svešinieks, galvu noliecis, velk ar pirkstu dažādas līnijas uz galdauta.
— Vai gribat mani arestēt? — svešais jautāja, nelaizdams Vanderbriku nemaz pie vārda.
— Esmu gatavs pakalpot, — Vanderbriks omulīgi atsaucās un izvilka no kabatas dzelzs važas. — Esiet tik laipns, godātais, pastiepiet savas rociņas uz priekšu, es aplikšu jums šos dzelžus, jaukus vēsus dzelžus, gluži jaunus dzelzīšus, jūsu godība, no vislabākā tērauda, skaisti nostrādātus, ar glītu ķēdīti, viss pirmā labuma, — un jokdaris Vanderbriks cilāja un izrādīja važas no visām pusēm kā tirgotājs, kas uzteic savu preci. — Lūdzu izvēlēties, — viņš naigi trauca tālāk, — mēs neviena nespiežam, tikai tā mazdrusciņ, ja kāds nepavisam nav pierunājams. Skaistas rokassprādzes, godātais, ar pa- tentatslēgu, labi piekļaujas, nekur negrauž, nekur neberž, — te nu Vanderbriks tumši pietvīka, uz pieres viņam izspiedās sviedri, un viņš sāka aši mētāt dzelžus no vienas saujas otrā, — skaisti dzelži, gatavoti taisni pēc jūsu mēra, ai dieviņ, manu dieniņ, no lielgabalu tērauda, jūsu godība, oi, oi, oi, ārkārtīgi izturīgi, vai, vai, vai, ugunī rūdīti, uuuū! — viņš nelabi iebrēcās un izmeta važas no rokām. Un kā lai nabags nebūtu to darījis! Važas bija nokaitušas gluži baltas, tai vietā, kur tās nokrita, tūliņ sāka gruzdēt grīda, un taisni brīnums, ka nenodega viss traktieris.
Tikām Dumlejs nevarēja saprast, kas noticis ar viņa biedriem, un, revolveri izvilcis, stingru soli devās iekšā traktierī. Tavu trakumu! Telpa pilna dūmu, Vanderbriks lēkā uz vienas vietas un pūš uz apdedzinātajām plaukstām, Lāčovskis lokās kā tārps, sabāzis rokas kabatās, Pentereto guļ sasaistīts uz grīdas, bet pie galda sēž svešinieks, galvu noliecis, un ar pirkstu kaut ko zīmē uz galdauta.
— Well, — noteica Dumlejs un ar revolveri rokā piegāja svešiniekam tieši klāt. Tas pacēla savas grūtsirdīgās acis. Dumlejam kļuva tā kā ērmīgi ap sirdi, bet viņš savaldījās, saņēmās un iešāva visas sešas lodes svešiniekam taisni pierē.
— Vai tas ir viss? — svešais jautāja.
— Vēl nav, — Dumlejs atbildēja, izvilka otru revolveri un atkal iešāva sešas lodes svešajam pierē.
— Vai nu viss kārtībā? — tas atkal jautāja.
— Jā, — Dumlejs atteica, apsviedās uz papēžiem un, sakrustojis rokas, atsēdās kaktā uz soliņa.
— Tad vajadzēs samaksāt tēriņu, — svešais sacīja un pieskandināja pie glāzes. Tomēr neviens no traktiera kalpotājiem nerādījās, — izdzirdējuši šāvienus, viņi bija noslēpušies bēniņos. Svešinieks nolika naudu uz galda, atvadījās no detektīviem un mierīgi izgāja ārā.
Tūliņ vienā logā parādījās Viszinis, otrā Visvaris, bet pa trešo iespraucās Visložņas galva. Pirmais ielēca pa logu Visvaris.
— Puikas, kā jums klājas? — viņš uzsauca un laida smieklus vaļā.
Pa otro logu ielēca Viszinis.
— Dzi, dzi, kā Pentereto brikšķinās pa grīdu! — viņš sauca.
Pa trešo logu ielēca Visložņa.
— Ko tas Vanderbiiks pūš uz pirkstiem kā dumjš? — viņš brīnījās. — Un Dumlejs sēž kaktā kā izbāzts lācis.
— Bet Lāčovskis nevar ne vārdiņa izpenterēt, — piemetināja Visvaris.
Pentereto atsēdās uz grīdas.
— Puikas, jūs darāt mums pāri, — viņš taisnojās. — Mani tas ļaundaris sasēja, ne pirksta klāt nepiedūris.
— Man viņš piesaldēja rokas pie kabatām, — Lāčovskis noburkšķēja.
— Man apsvilināja plaukstas ar dzelžiem, — skaidroja Vanderbriks.
— Well, tas viss ir nieki, — Dumlejs noteica, — bet es ielaidu viņam divpadsmit lodes pierē, un kaut jel skrambiņa būtu palikusi!
Viszinis, Visvaris un Visložņa saskatījās.
— Man šķiet, — iesāka Viszinis.
— … ka tas ļaundaris, — turpināja Visvaris.
— … ir gluži vienkārši burvis, — nobeidza Visložņa.
— Un, ja tā, puikas, — sauca Viszinis, — tad viņš mums ir rokā. Mēs atvedām līdzi tūkstoš karavīru…
— … un likām aplenkt traktieri, — turpināja Visvaris.
— … lai ne pele netiktu no šejienes ārā, — noslēdza Visložņa.
Tieši tobrīd ārā nodārdēja tūkstoš lielgabali, it kā pērkons būtu kaut kur iespēris.
— Tur šauj uz viņu, — visi detektīvi kā vienā mutē iesaucās.
Durvis atsprāga vaļā, un traktierī iesteidzās karavīru komandieris.
— Padevīgi ziņoju, — viņš sauca, — ka traktieri esam aplenkuši. Devu pavēli, lai nevienu nelaiž ārā. Bet ziniet, zēni, pa durvīm izlidoja balts balodis ar varen skaistām acīm un meta lokus man ap galvu.
— Ahā! — visi izsaucās, atskaitot Dumleju, kurš noteica: — Well.
— Es pārcirtu šo balodi ar zobenu, — komandieris turpināja, — un visi tūkstoš karavīri izšāva uz to. Bet balodis pārvērtās tūkstoš baltos tauriņos, un tie lidoja projām. Padevīgi izlūdzos rīkojumu, ko darīt tālāk.
Visložņam acis iemirdzējās.
— Sasauciet visus karavīrus, rezervistus un zemessargus un izsūtiet uz visām pasaules malām, lai izķer visus tauriņus.
Rīkojums tika izpildīts, un varam jau iepriekš pateikt, ka tā radusies skaistā tauriņu kolekcija, kas atrodas Nacionālajā muzejā. Ja gadās būt Prāgā, tad katrā ziņā ejiet to aplūkot.
Tad Visvaris pateica pārējiem detektīviem:
— Puiši, jūs te vairs neesat, vajadzīgi, ejiet mierīgu prātu uz mājām, mēs tiksim galā bez jums.
Un viņi bēdīgi aizsteberēja uz mājām — Lāčovskis, Pentereto, Vanderbriks un Dumlejs.
Viszinis, Visvaris un Visložņa ilgi prātoja, kā tikt galā ar burvi. Viņi izsmēķēja centneru tabakas, izdzēra un izēda visu, kas traktierī bija sagādāts, bet ne pie kāda gala netika. Beidzot Viszinis sacīja:
— Puikas, tā vairs tālāk nevar iet. Mums drusku jāizvēdina smadzenes.
Viņi izgāja uz ielas, bet nepaguva paspert ne soli, kad ieraudzīja burvi. Tas sēdēja uz soliņa un ziņkāri gaidīja, ko nu šie ar viņu darīs.
— Te viņš ir! — Visložņa līksmi izsaucās, metās burvim klāt un satvēra aiz pleca, bet burvis mirklī pārvērtās par sudrabotu čūsku, un Visložņa pārbīlī nosvieda to zemē. Taču tai pašā brīdī Visvaris uzmeta čūskai virsū savus svārkus, bet čūska pārvērtās par zelta mušiņu un izlīda ārā pa pogcaurumu. Nu pieklupa klāt Viszinis un uzsvieda mušai virsū savu cepuri, bet muša pārvērtās par sudraba strautiņu, un tas tecēja projām ar visu cepuri.
Detektīvi ieskrēja traktierī pēc glāzēm, lai izsmeltu strautiņu, bet tas jau bija ietecējis Vltavā. Tāpēc vēl šobaltdien Vltava, būdama labā omā, laistās tik jauki sudrabaina; tā atceras burvi, domīgi šalc un tā dzirkst, ka cilvēkiem acis apžilbst skatoties.
Visvaris, Viszinis un Visložņa stāvēja uz Vltavas krasta un prātoja, ko nu darīt. Te no ūdens pabāza ārā galvu sudraba zivs un paskatījās uz viņiem ar spožām, melnām acīm — burvja acīm. Visi trīs detektīvi steigšus nopirka veikalā makšķeres un sāka makšķerēt Vltavā zivis. Vēl tagad var redzēt, kā viņi augu dienu sēž krastmalā vai laivā ar makšķeri rokā, makšķerē, nerunā ne vārda, un ātrāk viņiem nebūs miera, kamēr viņi noķers sudraba zivi ar melnajām acīm.
Vēl daudz citu detektīvu gribēja notvert burvi, bet viss veltīgi. Dažreiz, kad viņi traucās mašīnā pa burvja pēdām, no jaunaudzes panācās ārā stirna un ziņkāri pavērās viņos ar maigām, melnām acīm; dažreiz, kad viņi vajāja burvi lidmašīnā, tai sekoja kāds ērglis, nenolaizdams no viņiem lepno, liesmojošo skatienu; kad viņi brauca ar kuģi, gadījās, ka delfīns izlēca no ūdens un pievērsa viņiem saprātīgās, mierīgās acis, vai, kad viņi sēdēja darba telpās un domāja, puķes vāzē pēkšņi sāka mirdzēt un kā smaidot pamirkšķināja viņiem, vai piepeši policijas suns pacēla galvu un uzlūkoja viņus ar tik cilvēciskām un skaistām acīm, kādas tam nekad nebija redzētas. Viņiem šķita, ka visur viņu tuvumā ir burvis, — tas paskatās uz viņiem un tūliņ nozūd. Kā tad to var notvert?
Slavenais un izdaudzinātais Sidnejs Holls, amerikāņu detektīvs, izlasīja par šo notikumu avīzēs, iegrima dziļās domās un tad nolēma pats notvert burvi. Viņš pārģērbās par miljonāru, iebāza kabatā revolveri un brauca uz Eiropu.
Atbraucis viņš tūliņ devās pie policijas prezidenta, kurš izstāstīja visos sīkumos par vietējo detektīvu mēģinājumiem un nobeidza:
— Kā jūs redzat, nogādāt šo ļaundari tiesas priekšā ir pilnīgi neiespējami.
Sidnejs Holls pasmaidīja.
— Pēc četrdesmit dienām viņš jau sēdēs jūsu cietumā.
— Izslēgts! — prezidents izsaucās.
— Varam derēt uz grozu bumbieru, — atbildēja Sidnejs Holls, jo viņam ļoti garšoja bumbieri un ļoti patika derēt.
— Lai notiek! — prezidents atsaucās. — Bet pasakiet man, lūdzams, — ko jūs vispirms darīsiet, lai burvi notvertu?
— Vispirms es gribu apceļot pasauli, — Sidnejs Holls atbildēja, — un tāpēc man vajadzēs krietnu žūksni naudas.
Prezidents iedeva viņam krietnu žūksni naudas un sacīja, gribēdams parādīt savu attapību:
— Ahā, es jau varu iedomāties jūsu plānu, tikai mums jātur viss slepenībā, lai burvis nezina, ka viņam dzenas pakaļ.
— Gluži otrādi, — detektīvs atbildēja, — jau rīt ievietojiet visās pasaules avīzēs ziņu, ka slavenais Sidnejs Holls apņēmies notvert burvi četrdesmit dienās. Un tagad man ir gods atvadīties no jums.
Tad Sidnejs Holls aizgāja pie kāda slavena pasaules apceļotāja, kas bija apbraucis apkārt zemeslodei piecdesmit dienās, un sacīja:
— Saderēsim, ka es apbraukšu ap zemeslodi četrdesmit dienās.
— Tas nav iespējams, — ceļotājs atbildēja. — Plaši pazīstamais anglis misters Fogs apceļoja pasauli astoņdesmit dienās, es pats piecdesmit dienās, bet īsākā laika sprīdī tas nav izdarāms.
— Saderēsim uz tūkstoš dālderiem, ka es to izdarīšu, — teica Sidnejs Holls.
Un viņi saderēja.
Jau tai pašā naktī Sidnejs Holls devās ceļā. Pēc nedēļas viņš atsūtīja telegrammu no Aleksandrijas: «Esmu uz pēdām. Sidnejs Holls.»
Vēl pēc septiņām dienām atnāca telegramma no Bombe- jas: «Cilpa savelkas. Viss kārtībā. Vēstule seko. Sidnejs Holls.»
Mazliet vēlāk pienāca arī vēstule, bet tā bija rakstīta slepenrakstā, ko neviens nevarēja atšifrēt.
Tad pagāja astoņas dienas, un no Nagasaki pilsētas Japānā atlidoja uz šejieni pasta balodis ar vēstulīti ap kaklu: «Tuvojos mērķim. Gaidiet mani. Sidnejs Holls.»
Vēlāk pienāca telegramma no Sanfrancisko pilsētas Amerikā: «Saķēru iesnas. Citādi viss kārtībā. Nepiemirstiet bumbierus. Sidnejs Holls.»
Trīsdesmit devītajā dienā pienāca telegramma no Holandes pilsētas Amsterdamas: «Ieradīšos rītvakar pulksten septiņos un piecpadsmit minūtēs. Sagādājiet bumbierus. Vislabākais, sviesta bumbierus. Sidnejs Holls.»
Četrdesmitajā dienā noteiktā laikā vilciens pienāca stacijā. No vagona izlēca Sidnejs Holls, un viņam sekoja burvis — nopietns, bāls, nodurtām acīm. Visi detektīvi gaidīja stacijā un brīnījās, kāpēc burvis nav sasiets. Sidnejs Holls pamāja viņiem ar roku un uzsauca:
— Zēni, gaidiet mani vakarā traktierī «Pie zilā suņa». Man jāaizved šis džentlmenis uz cietumu.
Sidnejs Holls un burvis iesēdās ormaņa ratos, bet detektīvs vēl izliecās ārā un atgādināja:
— Nepiemirstiet bumbierus!
Vakarā Sidneju Hollu gaidīja grozs pašu skaistāko un gardāko bumbieru un visi detektīvi. Viņi jau sāka domāt, ka gaidītais nemaz neieradīsies, te atvērās durvis un ietenterēja čokurā sarāvies večuks — tādi parasti dirn pie traktieru durvīm un pārdod paģirniekiem siļķes un skābētus gurķus.
— Vectētiņ, — detektīvi viņam aizrādīja, — mēs no tevis neko nepirksim.
— 2ēl gan, — večuks izdvesa un uzreiz sāka raustīties, drebēt, elsot, kraukāt, gandrīz vai aizrīdamies, un bez elpas atslīga uz krēsla.
— Pasaulīt mīļā, — kāds detektīvs iesaucās, — viņš vēl izlaidīs te garu!
— Nē, — večuks stenēja locīdamies, — es to neizturēšu! — Un nu visi redzēja, ka večuks smejas kā jucis un nevar nekādi aprimt. Asaras ritēja viņam pa vaigiem, balss aizrāvās, seja kļuva zila, un viņš vaidēja:
— Puikas, puikas, es to neizturēšu!
— Vectētiņ, kas jums kaiš? — detektīvi neizpratnē jautāja.
Večuks uzstīvējās kājās, pieklunkuroja pie galda, izmeklējās visskaistāko bumbieri, nomizoja to un norija vienā kumosā. Tikai tad viņš nometa lieko bārdu, lieko degunu, liekos matus un zilās brilles, un nu parādījās Sidneja Holla gludi skūtā, smaidošā seja.
— Zēni, — viņš atvainodamies sacīja, — nedusmojieties
uz mani. Saprotiet, man taču vajadzēja veselas četrdesmit dienas valdīt smieklus.
— Kad jūs notvērāt burvi? — detektīvi izteica kā vienā balsī.
— Tikai vakar, — atbildēja slavenais Sidnejs Holls, — bet jau sākumā es vai plīšu no smiekliem, iedomādamies, kā es vazāšu viņu aiz deguna.
— Bet kā tad jūs viņu dabūjāt rokā? — detektīvi neatlaidās.
— Nu, tas ir garš stāsts, — Sidnejs Holls sacīja. — Es jums to labprāt pastāstīšu, bet vispirms man jāapēd kāds bumbieris.
To apēdis, viņš teica apmēram tā:
— Klausieties, kolēģi, vispirms kā pašu svarīgāko es jums pateikšu to, ka īsts, kārtīgs detektīvs nedrīkst būt ēzelis. — Un viņš pārlaida klātesošajiem caururbjošu skatienu, it kā meklēdams šo ēzeli starp viņiem.
— Un tālāk? — detektīvi taujāja.
— Tālāk? — Sidnejs Holls atkārtoja. — Otrkārt, viņam jābūt slīpētam. Un treškārt, — viņš turpināja, ķerdamies pie jauna bumbiera, — detektīvam nepieciešamas smadzenes. Vai jūs zināt, ar ko ķer peles?
— Ar speķi, — detektīvi atbildēja.
— Vai zināt, uz ko ķeras zivis?
— Uz mušām un sliekām.
— Un uz ko ķeras burvji?
— Nezinām.
— Burvjus ķer tāpat kā visus citus cilvēkus, — Sidnejs Holls pamācoši sacīja, — proti, uz viņu vājībām. Vispirms, protams, jāatklāj, kāda vājība attiecīgajam burvim piemīt. Un vai zināt, zēni, kāda vājība piemīt mūsu burvim?
— Nezinām.
— Ziņkāre, — paskaidroja Sidnejs Holls. — Viņš visu prata, bet bija ziņkārīgs, briesmīgi ziņkārīgs. Un tagad man jāuzēd šis bumbieris.
To izdarījis, viņš turpināja:
— Jūs visi domājāt, ka dzenaties pakaļ burvim. Īstenībā burvis dzinās pakaļ jums. Viņš sekoja jums pa pēdām un nenolaida no jums acu. Viņš bija drausmīgi ziņkārīgs un gribēja redzēt, ko esat nodomājuši uzsākt pret viņu. Uz šo viņa ziņkāri es arī dibināju savu plānu.
— Kādu plānu? — detektīvi saspringti sauca.
— Nu, šo pašu. Pasaules apceļojums, zēni, bija tikai izpriecas brauciens. Es jau sen ilgojos apbraukāt pasauli, bet līdz šim man nebija izdevības. Kad es te ierados, tad tūliņ zināju, ka burvis man visur sekos, lai redzētu, kā es gatavošos uz viņa ķeršanu. Tik traka ziņkāre ir viņu apsēdusi. Nu, kas tur liels, es sev sacīju, vilkšu viņu līdzi visapkārt pasaulei, pats dabūšu visu ko redzēt un viņu nepazaudēšu no acīm. Tas ir, viņš mani nepazaudēs no acīm. Un, lai viņa ziņkāre būtu vēl lielāka, es saderēju, ka apbraukšu ap zemeslodi četrdesmit dienās. Bet nu man jāapēd šis bumbieris.
Kad viņš to bija apēdis, tad stāstīja tālāk:
— Protams, bumbieri ir tikai starp citu. Es paņēmu revolveri un naudu un devos ceļā, pārģērbies par zviedru tirgotāju. Vispirms uz Dženovu. Zināt, zēni, tā ir Itālijā, un, kad cilvēks tur nokļūst, tad redz visus Alpus. Ir gan varen augsti tādi Alpi; kad no to virsotnes krīt akmens, tas pagūst apaugt ar sūnu, kamēr nokrīt ielejā. No Dženovas es biju nodomājis braukt ar kuģi uz Aleksandriju Ēģiptē.
Dženova ir ļoti skaista osta, tik skaista, ka kuģi jau no tālienes paši skrien šurp. Simt jūdžu atstatumā no Dženovas krāsnis vairs nekurina, rati vairs negriežas, buras tiek nolaistas, jo kuģi tā priecājas par nokļūšanu Dženovā, ka iet paši no sevis. Manam kuģim bija jāizbrauc no Dženovas tieši četros pēc pusdienas. Trijos piecdesmit es teciņiem laidos uz ostu, te ceļā redzu mazu meitenīti raudam.
— Knīpiņ, ko tu raudi? — es prasu.
— Uuū, — knīpiņa vaimanā, — es esmu nozudusi.
— Ja tu esi nozudusi, tad uzmeklē sevi, — es viņai saku.
— Bet es esmu nozaudējusi savu māmiņu, — sīkaliņa gauž, — un nezinu, kur viņu meklēt.
— Tas ir pavisam kas cits, — es saku, paņemu mazo pie rokas, un ejam meklēt viņas māmiņu. Zēni, es veselu stundu noskraidīju pa Dženovu, kamēr sameklēju tās knīpas māti! Bet ko nu? Pulkstenis rāda četri piecdesmit. Mans kuģis droši vien sen jau ceļā. Sitās knīpas dēļ, tā es domāju, esmu nokavējis veselu dienu. Nošņurcis eju uz ostu, bet, ko jūs domājat, tur stāv mans kuģis! Es mudīgi augšā. «Nu, zviedri,» kapteinis saka, «ir gan jums cūkas laime. Mēs sen būtu projām, bet mums bija tik ērmīgi iestrēdzis enkurs, ka nomocījāmies veselu stundu, iekams varējām to pacelt.» Skaidrs, ka es tikai priecājos par to. Bet tagad man jāuzkož bumbieris.
Pēc tam viņš turpināja savu stāstu:
— Ļautiņi mīļie, tas bija lielisks brauciens! Mēs tātad braucām pa Vidusjūru. Tā ir tik koši zila, ka cilvēks nezina, kur sākas debess un kur beidzas jūra. Tāpēc tiklab uz kuģiem, kā krastmalās ir plāksnes ar uzrakstiem, kas norāda, kur augša, kur apakša, lai cilvēki tās nesajauc. Tomēr kādreiz, tā stāstīja mūsu kapteinis, kāds kuģis apmaldījies un jūras vietā iebraucis debesīs, bet, tā kā debesis ir bezgalīgas, tad kuģis vēl nav atgriezies, un neviens nezina, kur tas atrodas. Pa šo jūru mēs aizbraucām līdz Aleksandrijai. Alek- sandrija ir liela pilsēta, jo to ir dibinājis Aleksandrs Lielais.
No Aleksandrijas es nosūtīju uz šejieni telegrammu, lai burvis redzētu, ka es viņu meklēju. Īstenībā es nelikos par viņu ne zinis, jo pastāvīgi jutu viņu tuvumā. Kad kaijas vai kormorāni aplidoja kuģi, kad tālumā kāds albatross šķēla ar ašajiem spārniem apvārsni, es zināju, ka starp šiem putniem ir burvis, kas pavada mani. Kad zivs no jūras dzīlēm pievērsa man savu stingo skatienu, es jutu, ka viņš uzlūko mani. Un, kad bezdelīgas savā lidojumā pāri jūrai nometās atpūsties uz mūsu kuģa mastiem, es zināju, ka tā baltā, skaistākā no visām, ir viņš.
Ieradies Aleksandrijā, devos lejup pa svēto upi Nīlu līdz Kairai. Tā ir milzu pilsēta, kura varētu pati sevī apmaldīties, ja viscaur nebūtu saceltas neiedomājami augstas mošejas un minareti. Tie redzami no tāda atstatuma, ka pat vistālākie namiņi var pēc tiem noteikt savu atrašanās vietu.
Kairā bija nepanesami karsts, un es gāju Nīlā peldēties. Man bija kājās peldbikses, kuru kabatā iebāzu revolveri, — pārējie apģērba gabali palika krastā. Te kāds milzu krokodils izrāpjas no ūdens un aprij manas drēbes, manu pulksteni un naudu. Izšāvu uz viņu sešas lodes, taču visas sešas atlēca atpakaļ no viņa bruņām kā no tērauda. Krokodils skaļi smējās. Bet nu man jāapēd kāds bumbieris.
Stiprinājies ar bumbieri, Sidnejs Holls stāstīja tālāk:
— Visiem zināms, ka krokodils prot raudāt un brēkt kā mazs bērns. Tā viņš ievilina cilvēkus ūdenī. Cilvēks domā, ka upē slīkst bērns, un skrien palīgā, bet krokodils sagrābj viņu un aprij. Šis krokodils bija tik vecs un gudrs, ka prata ne vien raudāt kā bērns, bet arī lamāties kā matrozis, vīterot kā operdziedātāja un vispār runāt kā cilvēks. Manuprāt, viņš bija pieņēmis arī muhamedāņu ticību.
Man sametās tā kā nemierīgs prāts. Ko iesākšu bez drēbēm un naudas? Te, kur gadījies, kur ne, man pēkšņi atradās blakus kāds arābs un uzprasīja briesmonim:
— Ei, krokodil, vai tu aprij i drēbes kopā ar pulksteni?
— Apriju, -— krokodils apstiprināja.
— Nelga, — arābs sacīja, — pulkstenis taču nebija uzvilkts. Ko tu darīsi ar pulksteni, kas neiet?
Krokodils brītiņu domāja, tad pagriezās pret mani:
— Paklau, es pavēršu mazliet rīkli, pastiepies, izkacē ārā pulksteni, uzvelc to un atliec atpakaļ.
— To jau es izdarītu kā nieku, — es atbildēju, — bet tu vari man nokost roku. Zini ko? Es ielikšu tev rungu starp žokļiem, lai tu nevari aiztaisīt savu pretīgo mūli.
— Mans mūlis nav pretīgs, — krokodils pikti atteica. — Taču, ja tu citādi neproti rīkoties, tad ieliec koku starp maniem cildenajiem žokļiem, tikai rīkojies ātri.
Protams, ka es tā izdarīju un izvilku ārā ne vien savu pulksteni, bet arī apģērbu, apavus un cepuri un tad sacīju:
— To rungu, vecais, es tev atstāšu rīklē par piemiņu.
Krokodils gribēja sākt lamāties, bet nespēja, jo rīkle bija
līdz ausīm vaļā un starp žokļiem koks, gribēja mani aprīt, bet nespēja, gribēja lūgties, bet arī to nespēja. Es mierīgā garā apģērbos un teicu:
— Lai tu to zinātu, — tev patiešām ir pretīgs, stulbs un riebīgs mūlis, — un es viņam uzspļāvu uz purna. Tad viņam sāka līt krokodila asaras.
Kad es atskatījos, lai pateiktos arābam, kurš man bija tik asprātīgi palīdzējis, es viņa nekur neredzēju. Bet tas krokodils vēl šobaltdien peld pa Nīlu ar plati atplestu rīkli.
No Aleksandrijas es braucu uz Bombeju, pārģērbies par indiešu radžu, tas ir, valdnieku. Zēni, šis tērps man labi piestāvēja! Vispirms mēs braucām pa Sarkano jūru. Tā šo jūru sauc tādēļ, ka tā vēl vienmēr kaunas par savu mazo apjomu. Kad visas jūras vēl bijušas jaunas un mazas un tām vajadzējis augt, Sarkanā jūra rotaļājusies ar arābu bērniem, un laiks pagājis tik ātri, ka tā aizmirsusi augt, lai gan visapkārt viņai ir tik daudz skaistas smilts, kas labi noderētu par jūras gultni. Tikai pēdējā mirklī tā atcerējusies par augšanu, bet paguvusi tikai mazliet pastiepties garumā, un ir tad vēl palikusi sauszemes strēmele starp to un Vidusjūru, ar ko tai vajadzējis savienoties. Sarkanā jūra tā bēdājusies par savu neveiksmi, ka pat cilvēki iežēlojušies un savienojuši abas jūras ar kanālu. Kopš tā laika Sarkanā jūra nav vairs tik pārāk sarkana.
Kad Sarkanā jūra bija mums aiz muguras, es kādu nakti gulēju savā kajītē. Pēkšņi kāds klusu pieklauvē pie durvīm. Atveru tās — gaitenī neviena nav. Mirkli gaidu un dzirdu, ka manai kajītei tuvojas divi matroži. — Nodursim to radžu, —- viens čukst, — un pievāksim pērles un dimantus, kas rotā viņa apģērbu. — Ticat vai ne, zēni, bet visas manas pērles un dimanti bija no stikla. — Pagaidi šeit, — čukst otrs, — esmu aizmirsis paķert nazi. — Kamēr šis aizgāja pēc naža, es sagrābu pirmo aiz dziesmas, aizbāzu viņam muti, ievilku kajītē, apģērbu savās drēbēs un noguldīju gultā. Pats uzvilku viņa drēbes un nostājos pie durvīm. Kad otrais atnāca ar nazi, es viņam sacīju: — Viss kārtībā, radža vairs necelsies. Pievāc viņa pērles un dimantus, es tikmēr pastāvēšu sardzē pie durvīm. — Līdzko viņš iegāja kajītē, es aizslēdzu durvis, izņēmu atslēgu un aizgāju pie kapteiņa. — Kapteini, — es teicu, — man šonakt bija dīvaini viesi. — Kad kapteinis uzzināja, kas noticis, viņš lika abus matrožus nopērt, bet es sasaucu pārējos un sacīju: — Lai jūs redzētu, bērni un nelgas, cik maza vērtība gudrā acīs ir pērlēm un dimantiem, tad skatieties! — un plunkš! — iemetu savus stikla dārgumus jūrā. Visi nokrita ceļos manā priekšā un sauca: — Gudrs un cēls ir mūsu radža! — Bet, kas bija klauvējis pie durvīm un izglābis man dzīvību, to es vēl tagad nezinu. Un nu es apēdīšu šo prāvo, skaisto bumbieri.
Viņš vēl nebija beidzis ēst, kad jau ar pilnu muti runāja tālāk: — Tā mēs laimīgi nokļuvām līdz Bombejas pilsētai Indijā. Indija, zēni, ir liela un dīvaina zeme. Dažreiz tur ir tik karsts, ka pat ūdens pavisam izkaltis un tas jāaplaista, lai neizgaro. Meži ir tik biezi, ka kokiem tur nav vairs vietas, tāpēc tos sauc par mūžamežiem. Kad līst, tad viss aug kā pēc pasūtījuma; no zemes izaug veseli tempļi, kā pie mums sēnes, tāpēc, piemēram, Benaresā ir tik daudz tempļu. Pērtiķu tur bezgala daudz, tāpat kā pie mums zvirbuļu, un viņi ir tik rāmi, ka uzturas istabās. Dažreiz tu, cilvēks, atmodies, no rīta un ieraugi savā vietā guļam gultā pērtiķi, tik rāmi viņi ir. Un čūskas tur ir neticami garas — ja kāda atskatās uz savu asti, tad to nepazīst un domā, ka viņai pakaļ dzenas lielāka čūska par viņu pašu, tāpēc metas bēgt un nobeidzas aiz pārskrieša- nās. Par ziloņiem nav ko runāt, zēni, tie tur jūtas kā mājās. Vispār Indija ir ļoti liela valsts.
No Bombejas es atsūtīju telegrammu un pēc tam vēstuli slepenrakstā, lai burvis domātu, ka man kaut kas ir aiz ādas.
— Kas bija rakstīts šai vēstulē? — detektīvi jautāja.
— Es to jau līdz pusei atšifrēju, — kāds detektīvs palielījās.
— Tad jūs esat gudrāks par mani, — atbildēja slavenais Sidnejs Holls, — jo es pats to nevarētu izdarīt. Es šai vēstulē tikai savilku visādus ķeburus. No Bombejas es braucu ar vilcienu uz Kalkutu. Indijas vilcienos sēdekļu vietā ir vannas, lai braucējiem nebūtu tik karsts. Mēs braucām caur tuksnešiem un mūžamežiem. Biezokņos es redzēju liesmojam zvērīgās tīģeru acis, bet upju braslās baltie ziloņi pievērsa man savu cildeno acu gudro skatienu. Klinšu ērglis traucās līdzi mūsu vilcienam, un varavīkšņains tauriņš laidelējās ap vagona logiem. Visur, zēni, es jutu burvja klātbūtni.
Kalkutas tuvumā mēs piebraucām pie svētās upes Gan- gas. Šī upe ir tik plata, ka akmens, ja to mestu no viena krasta uz otru, sasniegtu mērķi tikai pēc pusotras stundas. Kad mēs braucām līdztekus krastam, ieraudzīju kādu sievu mazgājam upē veļu. Vai nu viņa pārāk tālu saliecās uz priekšu, vai tur bija kāds cits iemesls, īsi sakot, viņa iekrita upē un droši vien būtu noslīkusi. Es aši izlēcu no ejošā vilciena un izglābu šo indiešu neveikli. Katrs no jums to būtu darījis manā vietā, vai ne, zēni?
Detektīvi kaut ko nomurmināja, kas izklausījās pēc piekrišanas.
— Patiesībai par godu jāsaka, — Sidnejs Holls turpināja,
— ka šoreiz man tik gludi vis negāja. Kamēr es to sievišķi vilku ārā no ūdens, man uzbruka nešpetns aligators un nejauki sakoda roku. Sievu gan es izvilku krastā, bet pats tūliņ pakritu bez samaņas. Četras dienas indietes kopa mani, un šis zelta gredzens man ir piemiņa no turienes. Nudien, zēni, cilvēki prot būt pateicīgi visā pasaulē, kaut tie būtu paši melnākie pagāni, un tāds puskails zellis Indijā nebūt nav sliktāks par kādu no mums. Ar to šis jautājums izsmelts.
Bet ko tas viss līdz, kad es biju pazaudējis piecas dienas un reizē ar tām savas derības! Sēdēju krastmalā un prātoju, ka nu vairs netikšu galā četrdesmit dienās. Tūkstoš mārciņu pagalam, grozs bumbieru arī tutū. Kamēr es tā bēdājos, piebrauc tāds ērmīgs kuģelis jeb, kā vietējie to sauc, džonka ar niedru pinuma burām; kuģelī sēž trīs brūni puiši, acīm redzot, malajieši, un rāda zobus, it kā gribētu mani apēst. — Nia nama pche chem Nagasaki, — viens buldurē. — Ak tu vientiesi, — es atbildu, — vai tu domā, ka es tevi saprotu? — Nia nania j pche chem Nagasaki, — otrs atkārto un rāda tādu smaidu, ko, redzams, pats uzskata par laipnu. Teikto par Nagasaki es tomēr sapratu. Nagasaki ir osta Japānā, uz kurieni es gribēju braukt. — Uz Nagasaki šitādā bļodelē? •— es saku.
— Neparko. — Bet šie tikai rāda uz džonku, uz debesīm, uz savu sirdi, vārdu sakot, pūlas mani pārliecināt, lai braucu līdzi. — Pat par grozu bumbieru ne, — es atbildu. Tad šie trīs brūnie velni grābj mani ciet, nogāž gar zemi, satin pīteņos un kā ķīpu iesviež džonkā.
Ko es tur gulēdams domāju, tas nebija nekas iepriecinošs, bet galu galā es iemigu. Kad pamodos, tad nebiju vairs džonkā, bet uz jūras krasta, pār galvu saules vietā liela krizantēma, koki apkārtnē glīti nolakoti, katrs smilšu graudiņš liedagā tīri jo tīri nomazgāts un nopulēts, un no šīs spodrības es nopratu, ka atrodos Japānā. Kad es pirmajam sastaptajam bižainim, tādam dzeltenam ērmam, uzprasīju: «Sakiet, pilsoni, — kur es īsti atrodos?» viņš, pieklājīgi smaidot, atbildēja: «Nagasaki.»
— Zēni, — Sidnejs Holls domīgi sacīja, — es neuzskatu sevi par galīgu muļķi, bet es vēl līdz šim nevaru aptvert, kā ar džonku varēju pa vienu nakti nokļūt no Kalkutas Nagasaki, ja pat ātrākais tvaikonis nobrauc šo atstatumu tikai desmit dienās. Bet tagad es apēdīšu šo bumbieri.
Kad bumbieris bija rūpīgi nomizots un apēsts, Sidnejs Holls stāstīja tālāk:
— Japāna ir liela un dīvaina zeme, un cilvēki tur ir jautri un izveicīgi. Viņi taisa no porcelāna tējas traukus, kas ir tik plāni, ka tur pat porcelāns nav vajadzīgs: pavelk tikai ar īkšķi pāris reižu gaisā, izkrāso labi koši, un tasīte gatava. Un, ja es gribētu jums stāstīt, kā japāņi prot gleznot, jūs man neticētu. Es redzēju kādu gleznotāju, kam izkrita ota no rokas un, ripodama pa baltu papīra lapu, uzgleznoja tur ainavu ar mājām un kokiem, cilvēkiem uz ielas un meža zosīm debesīs. Kad es par to brīnījos, gleznotājs teica:
— Tas ir nieks salīdzinājumā ar to, ko prata mans nelaiķis skolotājs. Reiz lietus laikā viņš bija notriepis ar dubļiem savas godātās kurpes. Kad dubļi sakalta, viņš mums rādīja, ka uz vienas kurpes redzams, kā suņi un mednieki dzenas zaķim pakaļ, bet uz otras — kā bērni rotaļā attēlo skolu un skolotāju.
No Nagasaki es braucu ar tvaikoni uz Ameriku, uz Sanfrancisko pilsētu. Šai braucienā nekas sevišķs nenotika, vienīgi mūsu tvaikonis vētrā cieta avāriju un nogrima. Visi tūliņ sakāpa glābšanas laivās. Kad tās jau bija pilnas līdz malām, divi matroži sauca no grimstošā kuģa: «Vai laivā nav kāda brīva vieta? Te ir vēl viena sieviete.» Daži brēca, ka vietas nav, bet es atsaucos: «Ir gan, dodiet viņu šurp!» Tad pārējie iemeta mani ūdenī, lai atbrīvotu sievietei vietu. Zināt, zēni, es arī neturējos pretī, jo sievietēm jau vienmēr priekšroka. Kad nu kuģis nogrima un laivas aizbrauca, es paliku viens pats plašajā jūrā. Uzsēdos uz kāda dēļa un šūpojos viļņos. Būtu bijis tīri jauki, ja nebūtu tik briesmīgi slapjš. Tā es peldēju dienu un nakti un jau domāju, ka nekāds labs gals nav gaidāms. Tad man piepeldēja klāt skārda kārba, un tanī bija raķetes.
«Ko es darīšu ar raķetēm?» es sākumā domāju. «Bumbieri būtu noderīgāki.» Bet tad man ienāca laba doma prātā. Kad iestājās piķa melnā nakts, es aizdedzu pirmo raķeti. Tā uzšāvās augsti jo augsti un liesmoja kā meteors. Otrā bija zvaigžņu raķete, trešā saules raķete, ceturtā dziedoša un piektā uzšāvās tik augsti, ka iestrēdza starp zvaigznēm un spīd tur vēl šodien. Kamēr es tā kavēju laiku, piebrauca liels kuģis un paņēma mani uz klāja. — Mīļais draugs, — kapteinis man teica, — nebijušas tās raķetes, tad jūs te būtu noslīcis nožēlojamā kārtā. Bet, kad mēs desmit jūdžu atstatumā ieraudzījām raķetes, tad tūliņ sapratām, ka tur kāds sauc pēc palīdzības. — Un uz šā krietnā kapteiņa veselību es apēdīšu šo bumbieri.
Kad bumbieris bija apēsts, viņš turpināja:
— Sanfrancisko es spēru kāju uz Amerikas zemes. Amerika, zēni, ir mana dzimtene, un — īsi un skaidri — Amerika ir Amerika. Ja es gribētu jums par šo zemi stāstīt, jūs man tik un tā neticētu, tik liela un dīvaina ir Amerika. Teikšu tikai, ka iesēdos Pasifika vilcienā un nobraucu uz Ņujorku. Tur nami ir tik augsti, ka tos nekādi nevar beigt būvēt. Kad namdari un jumiķi sasniedz augšējo stāvu, ir jau dienas vidus, tāpēc viņi ātri iekož pusdienas, ko paņēmuši līdzi, un kāpj atkal lejup, lai vakarā laikus tiktu gultā, un tā tas turpinās katru mīļu dienu. Vispār Ameriku nekas nevar pārspēt, un, kam sava dzimtene nav tik mīļa ka man Amerika, tas ir vecs ēzelis.
No Amerikas es braucu ar tvaikoni uz Amsterdamu. Ceļā — nūjā, ceļā es pieredzēju kaut ko neticami skaistu un interesantu. Sasodīts, zēni, tas ir pats labākais atgadījums visā ceļojumā.
— Kas, kas? — detektīvi sauca, vai mirdami aiz ziņkāres.
— Nu redziet, — Sidnejs Holls sacīja un pietvīka, — es tur saderinājos. Ar šo tvaikoni ceļoja kāda jauna dāma, viņu sauca Alīse, un neviens visā plašajā pasaulē, arī neviens no jums, nav tik skaists kā viņa. Jā, patiešām neviens, — piebilda Sidnejs Holls pēc dziļām pārdomām. — Tikai nedomājiet, ka es pats viņai pateicu, cik ļoti viņa man patīk. Pienāca pēdējā diena, un es vēl nebiju teicis ne vārda. Bet nu es uzkodīšu kādu bumbieri.
Ar lielu baudu apēdis bumbieri, Sidnejs Holls turpināja:
-— Pēdējā vakarā es pastaigājos pa kuģa klāju, un tad pēkšņi mis Alīse pienāca pie manis.
— Mister Sidnej Holl, — vina jautāja, — vai jūs neesat bijis Dženovā?
— Biju, godātā, — es atteicu.
— Vai jūs tur neredzējāt kādu meitenīti, kas bija pazaudējusi savu māti?
— Jā, mis, — es teicu, — redzēju, viņu veda pie rokas kāds nelga.
Mis Alīse mirkli klusēja un tad jautāja:
— Bet vai jūs neesat bijis Indijā?
— Biju, — tā es atbildu.
— Vai jūs tur neredzējāt staltu jaunekli, kas izlēca no ejoša vilciena, lai izglābtu slīkstošu veļas mazgātāju?
— Kaut ko tamlīdzīgu laikam redzēju gan, — es mazliet samulsis atbildēju. — To izdarīja kāds vecs nerrs, jo kurš prātīgs cilvēks būtu tā rīkojies?
Alīse brītiņu klusēja, ta savadi veras man acīs un atkal atsāka:
— Mister Sidnej Holl, vai neredzējāt, kā uzupurējās kāds cēls vīrs uz jūras, lai dotu vietu laivā sievietei, kas citādi būtu gājusi bojā?
Man, zēni, metās jau gluži karsti.
— Nūjā, — es teicu, — kāds vecs stulbenis tur dabūja krietni izpeldēties.
Tad Alīse sniedza man abas rokas un pietvīkusi sacīja:
— Vai jūs zināt, mister Sidnej Holl, ka jūs esat apbrīnojami godīgs cilvēks? Un ka par to, ko esat darījis mazajai meitenītei Dženovā, indiešu veļas mazgātājai un nezināmajai sievietei uz jūras, ikvienam vajag jūs mīlēt?
Tad, zēni, pats dievs piebikstīja man pie sāniem, lai apkampju Alīsi. Un, kad nu mēs bijām saderinājušies, es jautāju:
— Paklau, Alīs, kas tev pastāstīja par mani visas tās aplamības? Nudien, es taču nevienam neesmu ar to lielījies.
— Zini, — Alīse sacīja, — šovakar es skatījos uz jūru un domāju par tevi. Tad pienāca pie manis kāda maza, melni ģērbusies sieviete, un tā man visu izstāstīja.
Mēs tūliņ devāmies šo melno sievieti meklēt, lai viņai pateiktos, bet nekur nevarējām atrast. Un tā, zēni, es esmu uz kuģa saderinājies, — Sidnejs Holls nobeidza un pārvilka ar roku pār mirdzošajām acīm.
— Bet burvis? — iesaucās detektīvi.
— Ak jā, burvis, — attapās izdaudzinātais Sidnejs Holls. — Tas krita par upuri pats savai ziņkārei, kā jau biju paredzējis. Kad Amsterdamas viesnīcā gulēju pa nakti, kāds pieklauvēja pie durvīm. Ienāca burvis, bāls un satraukts.
— Mister Holl, — viņš teica, — es vairs ilgāk nevaru izturēt. Sakiet, lūdzams, — kā jūs domājat mani notvert?
— Mister burvi, — es nopietni atbildēju, — to es jums neteikšu. Ja es to jums pateiktu, tad atklātu savu plānu un jūs aizbēgtu.
— Ak, — burvis vaimanāja, — apžēlojieties taču par mani! — Es vairs nevaru nekur dēties aiz ziņkāres.
— Labi, — es sacīju. — Es atklāšu jums savu plānu, bet jums jāapzvēr, ka no tā brīža būsiet mans gūsteknis un nebēgsiet projām.
— Es zvēru, — burvis atbildēja.
— Burvi, — es teicu pieceldamies, — ar šo mirkli mans plāns ir piepildījies. Zini, tu vecais nelga, ka es visu dibināju uz tavas ziņkāres. Es jau paredzēju, ka tu sekosi man pa sauszemi un ūdeni, lai redzētu, ko es uzsākšu. Es zināju, ka galu galā tu atnāksi pie manis un pazaudēsi savu brīvību, lai tikai remdinātu ziņkāri. Nu tas ir noticis!
Burvis vēl vairāk nobālēja, samulsa un noteica:
— Mister Sidnej Holl, jūs esat pats lielākais šķelmis pasaulē, jūs pat burvi apvedāt ap stūri! — Un tas, zēni, ir viss mans stāsts!
Kad Sidnejs Holls tā pabeidza savu stāstu, detektīvi sāka smieties pilnā kaklā un apsveica laimīgo amerikāni ar viņa panākumiem. Sidnejs Holls apmierināts smīnēja un meklēja grozā kādu skaistāku bumbieri. Te viņam patrāpījās kāds, ietīts papīrā. Viņš atlocīja papīru un lasīja: «Misteram Hol- lam par piemiņu no Dženovas knīpas.» Viņš tūliņ atkal tvēra grozā, izcēla otru papīrā ietītu bumbieri un, atlocījis papīru, lasīja: «Labu apetīti novēl veļas mazgātāja no Gangas krastiem.» Trešo bumbieri attinis, viņš lasīja: «Savam cēlajam glābējam pateicas sieviete no jūras.» Ceturto reizi Sidnejs Holls tvēra grozā, atvīstīja papīru un lasīja: «Vienmēr domāju par tevi. Alīse.»
Grozā palika piektais, pats skaistākais bumbieris. Sidnejs Holls pārgrieza to un vidū atrada salocītu zīmīti, kas bija viņam adresēta. Viņš atlocīja zīmīti un lasīja: «Cilvēkam, kas glabā noslēpumu, jāsargās no drudža. Ievainotais detektīvs Gangas krastā atklāja drudža murgos savu slepeno plānu. Tas bija veca nelgas plāns. Jūsu draugs negribēja laupīt Jums atalgojumu, kas bija izsolīts par viņa galvu, tāpēc labprātīgi ļāvās notverties. Atlīdzība, ko saņemsiet, ir viņa kāzu dāvana Jums.»
Misters Sidnejs Holls nevarēja vien nobrīnīties un beidzot sacīja:
— Zēni, tagad es visu saprotu. Tas ir bijis pats burvis, kas turēja ciet kuģa enkuru, kamēr es skraidīju pa Dženovu, meklēdams meitenītes māti. Tas ir bijis burvis, kurš arāba izskatā palīdzēja man tikt galā ar krokodilu. Tas ir bijis burvis, kas mani pamodināja, kad matroži gribēja mani nonāvēt. Burvis uzzināja manu plānu, kad es drudzī murgoju pie Gangas. Viņš atsūtīja man noslēpumaino džonku, lai tā mani aizved uz Nagasaki, un kārbu ar raķetēm, tā izglābdams man dzīvību, un, pārvērties par melno sievieti, pievērsa man Alises sirdi. Un beidzot burvis izlikās nelga un ziņkāres apsēsts, lai palīdzētu man iegūt par viņa galvu izsolīto atalgojumu. Es gribēju būt izveicīgāks un viltīgāks par burvi, bet burvis izrādījās gudrāks par mani, turklāt cildenāks. Neviens nav pārāks par burvi! Zēni, sauciet kopā ar mani: lai dzīvo burvis!
— Slava burvim! — sauca detektīvi tik skaļi, ka visā pilsētā šķindēja logu rūtis.
Kad slavenais Sidnejs Holls bija atvedis notverto burvi, pēdējo sauca tiesas priekšā par kaķa zādzību.
Aiz augsta galda lepni sēdēja tiesnesis Dr. Korpus Juris, tikpat resns, cik bargs. Uz apsūdzēto sola sēdēja burvis ar saistītām rokām.
— Piecelies, blēdi, — uzbrēca viņam Dr. Korpus Juris. — Tu tiec apsūdzēts, ka esi nozadzis karalisko kaķi Murkatu, dzimušu šai valsti, vienu gadu vecu. Vai tu atzīsties šai noziegumā, nožēlojamais?
— Jā, — burvis klusu atbildēja.
— Tu melo, nekrietneli, — dārdināja tiesnesis, — es tev neticu neviena vārda. Tas vispirms ir jāpierāda. Ei, ievediet liecinieci, mūsu visžēlīgo princesi.
Ieveda mazo princesīti, lai viņa nodotu liecību.
— Princesīt, — čivināja tiesnesis saldā balstiņā, — vai šis zemiskais radījums ir nozadzis jūsu augstdzimto kaķi Murkatu?
— Jā, — princese atbildēja.
— Vai redzi, bezgodi, — tiesnesis uzkliedza burvim, — nu tu esi pieķerts! Un tagad pastāsti, kā tu kaķi nozagi.
— Gluži vienkārši, — burvis atbildēja, — viņš man uzkrita uz galvas.
— Tu melo, salašņa, — auroja tiesnesis un pēc tam smalkā jo smalkā balstiņā uzrunāja princesi: — Princesīt, kā tas nelietis nozaga jūsu visdižciltīgāko kaķi?
— Taisni tā, kā viņš sacīja, — princese atbildēja.
— Re nu, laupītāj, — tiesnesis atkal auroja, — nu mēs zinām, kā tu viņu esi nozadzis. Un kāpēc tu viņu nozagi, tu āmrija?
— Kaķis krizdams bija pārlauzis kājiņu. Es iebāzu kaķi azotī, lai vēlāk saliktu kauliņus pareizi un pārsietu lūzumu.
— Ak tu bendesmaiss, — rēca Dr. Korpus Juris, — tie ir salti meli! Ievediet liecinieku, Strašnices traktiera īpašnieku!
Liecinieku ieveda.
— Ei, traktierniek, — tiesnesis uzsauca, — ko tu vari teikt par šo noziedznieku?
— Tikai to, augsti cienītais tiesnesi, — traktiernieks bailīgi atbildēja, — ka viņš, ieradies manā traktierī, izvilka no azotes melnu kaķi un pārsēja tam kāju.
— Hm, — noburkšķēja Dr. Korpus Juris, — tu laikam melo. Un ko viņš pēc tam darīja ar šo cēlo dzīvnieku?
— Pēc tam viņš to palaida vaļā, un kaķis aizskrēja projām.
— Ak tu dzīvnieku spīdzinātāj, — tiesnesis uzbrēca burvim, — tu viņu palaidi, lai skrien projām! Kur tagad ir karaliskais kaķis?
— Droši vien aizskrējis uz turieni, kur piedzimis, — burvis atbildēja. — Kaķi tā mēdz darīt.
— Ak tu nekauņa, — uzbļāva tiesnesis, — tu sāksi mani mācīt? Princesīt, — viņš atkal medainā balstiņā uzrunāja princesi, — cik augsti jūs vērtējat savu neatvietojamo kaķi?
— Es viņu neatdotu pat par pusi karaļa valsts, — princese atbildēja.
— Vai tu saproti, neģēli, — tiesnesis rēca, pagriezies pret burvi, — ka tu esi nozadzis pusi karaļa valsts? Par to tev draud nāves sods, tu nīcīgais tārps!
Princesei kļuva burvja žēl.
— Varbūt es atdotu Murkatu arī par gabaliņu tortes, — viņa aši ieteicās.
— Un cik maksā gabaliņš tortes, princesīt?
— Gabaliņš riekstu tortes maksā piecus kreicerus, zemeņu tortes —.desmit, bet putu krējuma — piecpadsmit kreicerus.
— Un par kādu torti jūs atdotu Murkatu, princesīt?
— Es domāju, par gabaliņu putu krējuma tortes, — princese atbildēja.
— Nu, tad klausies, tu slepkavniek, — tiesnesis uzbrēca burvim, — tu esi nozadzis piecpadsmit kreicerus! Par to tu, diedelniek, nosēdēsi trīs dienas cietumā, kā to likums pavēl. Marš aiz restēm, tu plukata! Uz trim dienām, tu slīmest, blandoni un krāpniek! Dārgā princesīt, — viņš tūliņ pievērsās princesei, — man ir gods pateikties jums par jūsu viedīgo un
augsti atjautīgo liecību. Lūdzu, nododiet savam tētiņa kungam viņa visupadevīgā, visuuzticamā un visutaisnīgā tiesneša Dr. Korpus Juris visupazemīgo pavalstnieka sveicienu.
Kad princese tiesā uzzināja, ka viņas kaķis Murkata aizbēdzis uz turieni, kur piedzimis, viņa tūliņ sūtīja kurjeru uz večiņas būdiņu.
Kurjers auļoja tā, ka zeme dunēja, un drīz vien ieraudzīja būdiņas priekšā vecmāmuļas mazdēlu Vašeku ar melno kaķi klēpī.
— Vašek, — kurjers uzsauca, — princese grib dabūt atpakaļ savu kaķi Murkatu.
Vašekam iesāpējās sirds, ka jāatdod Murkata, tomēr viņš atbildēja:
— Labi, kurjera kungs, es pats aiznesīšu kaķi princesei.
Viņš steidzās tūliņ uz pili, iebāzis Murkatu maisā, un uzmeklēja princesi.
— Es atnesu jums mūsu kaķi, princese. Ja tas ir jūsu Murkata, tad varat to paturēt.
Vašeks attaisīja maisu, bet Murkata neizlēca ārā tik naigi kā no vecmāmuļas groza; nabadziņš kliboja.
— Es nezinu, vai tas ir mans Murkata, — princese sacīja. — Murkata nemaz nekliboja. Pasauksim Tobi.
Kad Tobis ieraudzīja Murkatu, tad sāka aiz prieka tā vēcināt asti, ka vējš vien svilpoja, bet, ko viņi abi runāja, to neviens cits nesaprata.
— Tas ir Murkata, — princese sauca, — Tobis viņu pazina! Vašek, ko lai dodu tev par to, ka viņu atnesi? Vai gribi naudu?
Vašeks pietvīka un aši attrauca:
— Negribu vis, princese. Vecmamuļai naudas atliku likām.
— Varbūt tu gribi gabaliņu tortes? — princese taujāja.
— Tad nē jel, — Vašeks atbildēja, — mums pašiem tik daudz, ka nevaram apēst.
— Varbūt tu gribi kādu no manām rotaļlietiņām?
— Ko vēl ne, — Vašeks atvairījās. — Paskat, kas man par varenu kabatas nazi. Ar to es izgriežu visu, ko vien gribu.
Nu princese patiesi nezināja, ko Vašekam piedāvāt.
— Vašek, pasaki pats, ko gribi, — viņa beidzot uzaicināja.
— Lai paliek, princese, — Vašeks pietvīka sārts kā magone.
— Pasaki taču.
— Es nedrīkstu teikt, — Vašeks nosarka ar visām ausīm.
Arī princese kļuva sārta kā peonija.
— Kāpēc tu nedrīksti teikt?
— Tāpēc, ka tu man to nedosi.
— Un ja nu dodu?
Vašeks purināja galvu.
— Nedosi.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka nedrīksti, — Vašeks paskaidroja. — Es jau neesmu nekāds princis.
— Vašek, paskaties, kas tev aiz muguras, — princese pēkšņi iesaucās. .Un, kamēr zēns atskatījās, viņa pacēlās uz pirkstgaliem un noskūpstīja Vašeku uz vaiga. Un tūliņ viņa bija gabalā, paķērusi Murkatu un paslēpusi seju viņa kažokā. Tobrīd dārzā ienāca galma dāmas, un Vašeks taisījās, ka pazūd.
Viņš jautri tecēja mājup, bet mežmalā apstājās, izgrieza no mizas skaistu kuģīti un iebāza kabatā.
Pārskrējis mājās, viņš ieraudzīja — Murkata sēž uz sliekšņa un gludina kažoku ar klibo kājiņu.
— Vecmāmiņ, — Vašeks iesaucās, — es taču nupat kā aiznesu Murkatu uz pili!
— Jā, manu zēn, — vecmāmuļa atbildēja, — tas ir kaķu dabā, ka viņi atgriežas tur, kur piedzimuši, kaut tas būtu jūdzēm tālu. Tev rīt agri vēlreiz jānes Murkata uz pili.
No rīta Vašeks teciņiem devās uz pili ar Murkatu maisā.
— Princese, — viņš aizelsies teica, — es atnesu Murkatu. Tas blēža kaķis vakar bija jums izšmaucis un atdrāzies uz mūsu būdu.
— Tu gan šodien esi skrējis kā vējš, — princese noteica.
— Princese, vai negribat kuģīti? — Vašeks piedāvāja.
— Dod šurp, — princese atbildēja. — Un ko tu gribi par Murkatu?
— Nezinu, — Vašeks atbildēja un nosarka līdz matu galiem.
— Nu pasaki jel.
— Neteikšu.
— Saki vien.
— Neteikšu vis.
Princese urbināja ar pirkstu kuģīti un, galvu noliekusi, iejautājās:
— Varbūt to pašu, ko vakar?
— Varbūt, — Vašeks aši izteica. Un, saņēmis savu algu, jautri steidzās mājup, tikai ceļmalā apstājās un nomauca kār- klājā skanīgu svilpīti.
Ieradies mājās, viņš ieraudzīja — Murkata sēž uz sliekšņa un glauda ar ķepiņu ūsas.
— Vecmāmuļ, — Vašeks atkal izsaucās, — Murkata jau mājās!
— Ņem viņu ciet un nes rīt agri uz pili. Varbūt viņš tomēr pieradīs. • ;
Agri no rīta Vašeks, iebāzis kaķi maisā, skrēja uz pili.
— Princese, — viņš pārskrējies izdvesa, — Murkata atkal atbēga pie mums.
Princese izskatījās saīgusi un neteica ne vārda.
— Princesīt, — Vašeks labinājās, — skat, kādu jauku sta- bulīti es iztaisīju.
— Dod šurp, — princese teica, bet palika tikpat saīgusi. Vašeks samulsis mīņājās no vienas kājas uz otru un nesaprata, kāpēc princese tik nelaipna.
Princese papūta stabulīti un, kad tā tik jauki skanēja, tad jau laipnāk sacīja:
— Tu šķelmja puika, es jau zinu, kāpēc tu katru dienu nāc ar savu kaķi. Tu gribi, lai tev atmaksāju kā vienmēr.
Vašeks kļuva bēdīgs, paķēra cepuri un teica:
— Ja jūs tā domājat, tad es jums vairs nerādīšos acīs. Ar smagu sirdi Vašeks soļoja mājup. Līdzko pārnāca —
redz, Murkata sēž uz būdas sliekšņa un laizās, it kā nupat būtu pienu lacis. Vašeks apsēdās kaķim blakus, paņēma to klēpī un klusēja.
Klipata klap, klipata klap, atauļoja karaļa kurjers.
— Vašek, — viņš sauca, — karalis pavēl, lai tu nes Murkatu uz pili.
— Kāda tam nozīme? — Vašeks atteica. — Kaķis vienmēr atgriežas tai vietā, kur piedzimis.
— Bet princese, Vašek, — kurjers aizrādīja, — princese teica, ka tev katru dienu jānes Murkata uz pili.
Vašeks papurinaja galvu.
— Es jau viņai teicu, ka nenesīšu.
Uz sliekšņa iznaca vecmāmuļā un paskaidroja:
— Kurjera kungs, suns turas pie cilvēkiem, kaķis pie būdas. Un mūsu Murkata paliks šai būdai uzticīgs.
Kurjers apgrieza zirgu un auļoja atpakaļ uz pili.
Otrā dienā pie vecmāmuļas būdas pieturēja milzu ore ar simt zirgiem priekšā. Kučieris nokāpa no bukas un teica:
— Vecmāmuļ, kungs un karalis liek jums pavēstīt: ja kaķis turas pie būdas, tad būda ar kaķi, jums un Vašeku jāved uz pils dārzu. Tur visiem būs vietas diezgan.
Sanāca daudz ļaužu un palīdzēja iecelt būdu orē. Kučieris uzpliukšķināja ar pātagu, uzsauca «nū», simts zirgu atspērās, un vezums ar būdu sāka kustēties uz pils pusi. Vezumā uz būdas sliekšņa sēdēja vecmāmuļa, Vašeks un Murkata. Ceļā vecmāmuļa atcerējās karaļa mātes sapni, ka Murkata atvedīs uz pili jauno karali un tas atbrauks ar visu savu namu, — atcerējās, bet neteica ne vārda.
Atbraucējus uzņēma pilī ar lielu prieku, būdu novietoja dārzā, un, tā kā Murkata turējās pie būdas, tad viņam prātā nenāca bēgt projām. Viņš dzīvoja ar vecmāmuļu un Vašeku pils dārzā kā savās mājās. Kad princese gribēja parotaļāties, tad gāja uz būdu, un, tā kā viņa bija pēc visa notikušā Mur- katam ļoti pieķērusies, tad gāja uz turieni ik dienas un cieši sadraudzējās ar Vašeku.
Kas tālāk notika, gar to mūsu pasakai nav daļas. Un, kad Vašeks patiesi kļuva šai valstī par karali, tad, bērni, tas notika ne kaķa dēļ, ne aiz draudzības ar princesi, bet pateicoties tiem diženajiem un drosmīgajiem darbiem, ko Vašeks pieaudzis veica visas valsts labā.