To es gan gribētu zināt: ja ir pasakas par visādiem citādiem cilvēku amatiem un nodarbošanos, piemēram, par karaļiem, prinčiem, laupītājiem, ganiem, bruņiniekiem, burvjiem, milžiem, malkas cirtējiem un ūdensvīriem, kāpēc gan nevarētu būt kaut viena pasaciņa par pastniekiem? Tādai pasta iestādei patiešām piemīt kaut kas no apburtas vietas: uz visām sienām dažādi uzraksti, piemēram, «Smēķēt aizliegts»,
«Suņus ievest nav brīv» un vēl daudz citu brīdinājumu, — es jums saku, tik daudz rīkojumu un aizliegumu nav neviena burvja vai laupītāja kancelejā. Tas vien jau pierāda, ka pasts ir noslēpumaina un varena iestāde. Un kurš no jums, bērni, ir redzējis, kas pastā notiek nakti, kad tas aizslēgts? Pasaulīt, to gan būtu vērts paskatīties! Taču viens cilvēks — jums par zināšanu, tas bija pasta sūtījumu un telegrammu iznēsātājs Labdabiņš — re-
dzēja to pats savām acīm un pastāstīja pārējiem pasta darbiniekiem, kuri savukārt palaida šo ziņu tālāk, līdz tā nonāca pie manis, bet es neesmu tik badīgs, ka paturētu visu sev vien. Un tagad varam sākt mūsu pasaku.
Tolaik Labdabiņam, pēc amata pastniekam un telegrammu iznēsātājam, nezin kāpēc bija apnicis viņa darbs. Un kā nu ne: noskrienas, nostaigājas tāds nabaga pastnieks, noklaiņo- jas, nokāpelējas, nokluburējas gan augšup, gan lejup, noiet diendienā ne mazāk par divdesmit deviņi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit pieciem soļiem, uzkāpj un nokāpj pa astoņi tūkstoši divsimt četrdesmit deviņiem pakāpieniem — un ko viņš iznēsā? Vienas vienīgas pavēstis, avīzes, rēķinus un citas nevajadzīgas lietas, no kurām nevienam ne silts, ne auksts, un pati pasta iestāde arī tik nožēlojama un garlaicīga vieta, ka tur nekas pasakains nenotiek. Tā todien pastnieks Labdabiņš gaudās par savu bēdīgo amatu. Un, tā bēdādamies, viņš pievakarē apsēdās pastā pie krāsns, iemiga un nepamanīja, ka darba laiks beidzies. Kad pulkstenis nosita seši, visi pārējie pasta darbinieki aizgāja uz mājām un pastu aizslēdza, bet Labdabiņš palika ieslēgts un gulēja vien tālāk.
Varēja jau būt ap pusnakti, kad viņu pamodināja kaut kāda graboņa, it kā peles tekalētu pa grīdu. Labdabiņš satrūcies nodomāja, ka pastā ieviesušās peles un vajadzēs uzstādīt slazdus. Viņš sāka lūkoties apkārt pēc vainīgajām un ieraudzīja, ka tās nav nekādas peles, bet pasta rūķīši. Ziniet, tādi mazi, ūsaini pundurīši, ne lielāki par pērļu vistiņu, vā- verīti vai meža trusīti, bet galvās viņiem cepures kā īstiem pastniekiem un uz pleciem apmetņi kā īstiem telegrammu iznēsātājiem. «Skat, sasodītie!» nodomāja Labdabiņš, bet pats ne muti nepavēra, pat neiepīkstējās un vispār sēdēja tā, ka ne čiku, ne grabu, lai mazos nesabiedētu. Un, re, viens rūķītis saliek kaudzītē vēstules, kas Labdabiņam rīt būs jāiznēsā, otrs šķiro pastu, trešais sver pakas un līmē virsū adreses, ceturtais kurn, ka šī kārba nav pārsieta pēc instrukcijas,
piektais sež pie kases lodziņa un parskaita naudu, kā pienakas īstam pasta darbiniekam.
— Es jau tā domāju, — viņš sirdās, — kasieris pārskaitījies par veselu helleri, tas man jāpārlabo.
Sestais makanītis sēž pie telegrāfa aparāta un takšķina telegrammas — taktak, tak, tak, taktaktak, tak. Labdabiņš tomēr saprata, ka viņš telegrafē: «Allo, sakaru ministrija? Pie aparāta pasta rūķītis numurs simt trīsdesmit viens. Ziņoju, ka viss kārtībā punkts. Kolēģis Circeņūsītis saaukstējies paņēmis biļetenu darbā nav ieradies punkts. Visu labu punkts.»
— Te ir vēstule uz Bambolinando pilsētu Kanibālijas karaļvalstī, — ierunājās septītais sprīdītis. — Kā lai to nosūta?
— Caur Benešovas sakaru nodaļu, — atbildēja astotais Ikšķītis. — Pieraksti adresi, kolēģi: Kanibālija, dzelzceļa stacija Lejas Trebizona, pasta nodaļa Runču miests. Gaisa pasts. Tā, nu mums viss kārtībā. Kas ir, vai neuzspēlēsim kārtis?
— Kāpēc gan ne, — atteica pirmais pasta rūķītis un noskaitīja trīsdesmit divas vēstules. — Te ir kārtis, varam sākt.
Otrs paņēma vēstuļu kaudzīti un sajauca tās.
— Es pārceļu, — sacīja pirmais sīkaliņš.
— Es sadalīšu, — atsaucās otrs.
— Kas tās par kārtīm, — burkšķēja trešais, — nekur neder!
— Eju, — ceturtais uzsauca un nometa vēstuli uz galda.
— To mēs sitam, — atsaucās piektais un uzlika savu vēstuli virsū.
— Pārtrumpoju, — sacīja sestais un uzmeta savu virsū.
— Oho, — septītais noteica, — man ir augstāka kārts.
— Bet man ir trumpas dūzis, — izsaucās astotais un uzsvieda savējo uz visas gubas.
To Labdabiņš vairs nevarēja izturēt un iejaucās:
— Piedodiet, rūķīšu kungi, bet kas tā jums ir par spēli?
— Ā, Labdabiņa kungs, — sacīja pirmais rūķītis, — mēs negribējām jūs modināt, taču, ja esat pamodies, piesēdieties pie mums. Mēs spēlējam parasto sešdesmit seši.
Labdabiņš nelikās lūgties un piesēdās pie viņiem.
— Te jums būs kārtis, — teica otrais pundurītis un pasniedza viņam dažas vēstules. — Varat sākt.
Labdabiņš paskatījās uz vēstulēm savā rokā un sacīja:
— Neņemiet ļaunā, pundurīšu kungi, bet man rokā nav kārtis, — tās ir nenosūtītas vēstules.
— Pilnīgi pareizi, — atbildēja trešais sīkaliņš, — tās ir mūsu spēļu kārtis.
— Hm, — nokrekšķinājās Labdabiņš, — nedusmojieties, kungi, bet spēļu kārtīs pati zemākā ir septiņš, tad seko astoņš, deviņš un desmits, bet pēc tam kalps, dāma, kungs un pati augstākā — dūzis. Šīs vēstules nekādi neatšķiras.
— Jūs ļoti maldāties, — atbildēja ceturtais sprīdītis,
— katrai vēstulei sava vērtība, skatoties pēc tā, kas tanī rakstīts.
— Pati zemākā kārts ir septiņš jeb sīkala, — paskaidroja pirmais makanītis. — Tā ir vēstule, kurā rakstītājs kaut ko samelš vai izdomā.
— Otrā pēc kārtas ir astoņš, — turpināja otrais īkšķītis.
— Tā ir vēstule, ko raksta piespiesti un ar nepatiku.
— Trešā ir deviņš, — sacīja trešais sīkaliņš, — tā ir vēstule, ko raksta aiz pieklājības.
— Pirmā augstākā kārts ir desmits, — teica ceturtais rūķītis. — Tā ir vēstule, kurā pateikts kas interesants un jauns.
— Otrā augstākā kārts ir kalps, — turpināja piektais pundurītis. — Tā ir vēstule, ar kuru grib kādu cilvēku iepriecināt.
— Trešā augstākā kārts ir dāma, — sacīja sestais ukrītis.
— Tā ir vēstule, ko raksta labam draugam.
— Ceturtā augstākā kārts ir kungs, — piebilda septītais sprīdītis. — Tā ir vēstule, ko raksta aiz mīlestības.
— Pati augstākā jeb dūzis, — pabeidza astotais krislītis, — ir tāda vēstule, kurā rakstītājs ieliek visu savu sirdi. Ar to var sist jeb pārtrumpot visas pārējās kārtis. Tādu vēstuli māte raksta savam bērnam vai cilvēks otram cilvēkam, kuru mīl vairāk par sevi pašu.
— Ahā, — Labdabiņš noteica. — Bet nu es lūgtu paskaidrot, kā jūs uzzināt, kas tanīs vēstulēs rakstīts. Man, kungi, būtu ļoti nepatīkami
dzirdēt, ka jūs uzplēšat aploksnes. Tā nedrīkst, mīlīši, tā būtu sarakstes neaizskaramības pārkāpšana, un par to man jūs, rupučus, vajadzētu aizvest uz policiju. Pie septiņiem vilkiem, tas būtu briesmīgs pārkāpums, ja kāds atplēstu vēstuli, kas nav viņam rakstīta!
— To mēs visu zinām, Labdabiņa kungs, — atbildēja pirmais rūķītis, — bet mēs, draudziņ, jūtam cauri aploksnei, kas vēstulē rakstīts. Vienaldzīgas vēstules ir aukstas, un, jo vairāk vēstulē sirsnības, jo tā siltāka.
— Un, ja mēs, pasta rūķīši, uzliekam aizlīmētu vēstuli uz pieres, — piemetināja otrais, — tad varam vārdu pa vārdam izlasīt, kas tur rakstīts.
— Tas ir pavisam kas cits, — pastnieks Labdabiņš sacīja.
— Bet, kad nu mēs tā esam satikušies, tad es gribētu jums vēl ko pajautāt… ja vien tas jūs neapvaino, kungi.
— Jūs, Labdabiņa kungs, varat jautāt, ko vien gribat, — atbildēja trešais sīkaliņš.
— Es labprāt gribētu zināt, ko tādi rūķīši ēd, — Labdabiņš atzinās.
— Gan šo, gan to, — sacīja ceturtais īkšķītis. — Rūķīši, kas dzīvo dažādās iestādēs, uzlasa kā circeņi visu, kas cilvēkiem paliek pāri, — maizes drupatiņu vai veģa krislīti. Nekas daudz jums, cilvēkiem, pāri vis nepaliek, to jūs labi zināt.
— Mums, pasta rūķīšiem, — piebilda piektais sprīdītis,
— klājas labāk nekā citiem. Mēs dažkārt vārām telegrāfa lenti makaronu vietā un apziežam to ar pasta līmi; tiesa, līmei tad gan jābūt no kartupeļu miltiem.
— Var arī aplaizīt markas, — piemetināja sestais makanītis. — Tās ir garšīgas, tikai ūsas gan salīp.
— Visvairāk gan mēs pārtiekam no drupatiņām, — nobeidza septītais pundurītis. — Tāpēc jau iestādes tiek tik nevīžīgi slaucītas, lai mums paliktu kāda drupata.
— Ja drīkstu jautāt, — taujāja Labdabiņš, — kur jūs guļat?
— To mēs neteiksim, Labdabiņa kungs, — attrauca astotais ukrītis. — Ja cilvēki zinātu, kur mēs, pasta rūķīši, guļam, viņi mūs no turienes izmēztu. Nē, to jums nevajag zināt.
«Nekas, ja negribat, nesakāt,» nodomāja Labdabiņš. «Gan es uzmanīšu, kur jūs iesiet gulēt.» Un viņš atkal atsēdās pie krāsns, lai noskatītos, kur šie ies gulēt. Taču, līdzko viņš bija atsēdies pie krāsns, tā viņam acis sāka liptin lipt ciet, un jūs nepagūtu ne līdz pieci noskaitīt, tik ātri Labdabiņš iemiga un nogulēja līdz pašam rītam cietā miegā.
Toreiz viņš nevienam nestāstīja, ko nakti redzējis, jo, paši saprotat, pastā nav atļauts gulēt pa nakti. Tikai kopš tā laika viņam neapnika iznēsāt pastu. «Šī vēstule gan ir tāda pavēsa,» viņš mēdza sev teikt, «toties šī sildīt silda, tik karsta tā ir; laikam to raksta kāda māmiņa.»
Kādu dienu viņš pastā šķiroja no vēstuļu kastītes izņemto pastu, lai varētu piegādāt adresātiem.
— Mīlīši, — viņš pēkšņi ieteicās, — te ir vēstule aizlīmētā aploksnē, bet uz aploksnes ne adreses, ne markas!
— Ahā, — atsaucās pastmeistars, — atkal kāds iemetis pastkastītē neapmaksātu vēstuli.
Pastā patlaban bija ienācis kāds vīrs, kas sūtīja savai mātei ierakstītu vēstuli; viņš noklausījās šo sarunu un sacīja:
— Tam gan vajag būt miegacim, ausainim, nejēgam, dulburim, tukšgalvim, zābakam un stulbenim, kas sūta vēstuli un neuzraksta adresi.
— Ak vai, — pastmeistars atbildējā, — tādu vēstuļu mums gadā sakrājas vesela grēda. Jūs neticēsiet, cienītais kungs, cik ļaudis ir izklaidīgi. Viņš uzraksta vēstuli un pa kaklu pa galvu drāž uz pastu, un pavisam aizmirst paskatīties, vai adrese ir vai nav. Jā, jā, tas notiek daudz biežāk, nekā jūs domājat.
— Ko jūs sakāt! — nobrīnījās apmeklētājs. — Bet ko jūs darāt ar tādām vēstulēm?
— Atstājam tās pastā, cienītais kungs, — paskaidroja pastmeistars, — jo mēs tās nekādi nevaram piegādāt adresātiem.
— Jūs taču varētu vēstules uzplēst, — apmeklētājs deva padomu, — un paskatīties, kas tās sūta.
— To mēs nedrīkstam, — pastmeistars stingri atbildēja, — tā būtu sarakstes neaizskaramības pārkāpšana, un par to draud bargs sods.
Ar to šis jautājums likās izšķirts.
Bet, kad apmeklētājs bija izgājis, Labdabiņš uzrunāja pastmeistaru:
— Atvainojiet manu pārdrošību, pastmeistara kungs, bet šai gadījumā ar vēstuli mums varētu palīdzēt kāds no pasta rūķīšiem. — Un viņš izstāstīja, kā reiz naktī redzējis šos pundurīšus un ka šie sīkaliņi var izlasīt vēstules, neatplēšot tās.
Pastmeistars brīdi domāja un tad sacīja:
— Pie līmes un lakas, šis numurs nav slikts! Pamēģiniet, Labdabiņa kungs! Ja mums pasta rūķītis pateiks, kas tai vēstulē rakstīts, tad mēs noteikti zināsim, kam tā sūtīta.
Tonakt Labdabiņš atkal ļāvās ieslēgties pastā un gaidīja. Varēja būt ap pusnakti, kad viņš izdzirdēja tipināšanu pagrīdē, it kā tur peles tekalētu, un drīz vien ieraudzīja rūķīšus šķirojam pastu, sienam pakas, skaitām naudu un
klabinām telegrammas. Kad viss bija padarīts, viņi sasēdās pulciņā uz grīdas un sāka spēlēt sešdesmit seši. Tobrīd Labdabiņš piecēlās un uzrunāja viņus:
— Labvakar, pundurīšu kungi!
— A, tas ir Labdabiņa kungs, — atsaucās vecākais pundurītis. — Nāciet pie mums paspēlēt kārtis.
Labdabiņš nelikās to divreiz teikt un atsēdās pie viņiem uz grīdas.
— Sāku, •— noteica pirmais īkšķītis un nolika savu kārti uz grīdas.
— Situ, — atteica otrs.
— Pārtrumpoju, — piebilda trešais.
Pienāca Labdabiņa kārta, un viņš uzlika savu vēstuli uz pārējām trim.
— Jūs esat uzveicis, Labdabiņa kungs, — sacīja pirmais
ukrītis, — jo jūs uzlikāt augstāko kārti, siržu dūzi.
— Atļaujiet apvaicāties, — Labdabiņš jautāja, — kā tad jūs zināt, ka šī ir pati augstākā kārts?
■— Kā lai es nezinātu? — brīnījās īkšķītis. — Tā ir vēstule, ko jauneklis raksta meitenei, kuru viņš mīl vairāk par sevi pašu.
— Diezin vai tā ir, — izgudrēm šaubījās pastnieks Labdabiņš.
— Kad es jums saku! — atbildēja sīkaliņš. — Ja neticat, es jums šo vēstuli nolasīšu. — Viņš uzlika vēstuli sev uz pieres, aizvēra acis un lasīja: «Mana sircmīļotā Marženka . . .
(Te ir kļūda, — pasta rūķītis piebilda, — vārdu «sirds» raksta ar «ds», nevis ar «c».) Rakstu teu, ka dabūju šopera vietu un ja tu mani vē mīlē ta varam taisīt kazas raksti man labi drīz taus uzticamais Frantiks.»
— Sirsnīgi pateicos, rūķīša kungs, — tencināja Labdabiņš — taisni to man vajadzēja zināt. Daudzkārt jums pateicos.
— Nav par ko, — krislītis atbildēja. — Tikai ziniet, vēstulē daudz pareizrakstības kļūdu. Šis Frantiks skolā nav neko vis iemācījies.
— Kaut nu es zinātu, kas tā par Marženku vai kas tas par Frantiku, — Labdabiņš murmināja.
— Tur es jums palīdzēt nevaru, — makanītis atbildēja.
— Tas šai vēstulē nav rakstīts.
Otrā rītā pastnieks Labdabiņš izstāstīja pastmeistaram, ka zināmo vēstuli rakstījis kāds šoferis Frantiks kādai Maržen- kas jaunkundzei un ka minētais Frantiks gribot šo Marženku precēt.
— Vī dieniņ! — izsaucās pastmeistars. — Tad taču pie mums iestrēgusi svarīga vēstule! Tā steidzami jānogādā adresātei.
— Es to mirklī nogādātu, — pastnieks Labdabiņš atbildēja,
— ja vien es zinātu, kas tai Mar- ženkai uzvārdā un kurā pilsētā, ielā un numurā viņa dzīvo.
— Tad jau to izdarītu kurš katrs, — attrauca pastmeistars, — tad nemaz nevajag būt pastniekam. Bet man gan ļoti gribētos, lai meitene saņem vēstuli.
— Labi, pastmeistara kungs, — sacīja pastnieks Labdabiņš, — es meklēšu šo adresāti, kaut man veselu gadu vajadzētu skraidīt apkārt un apstaigāt visu pasauli.
To sacījis, viņš pārmeta pār plecu savu pasta somu ar vēstuli un maizes kancīti un devās pasaulē.
no šofera Frantika. Tiesa, dažas gaidīja vēstuli no šofera, bet to sauca Toniks, Ladislavs, Vaclavs, Jozefs, Jarolims, Loiziks vai Floriāns, pat Jirži, Jo- hans vai Vavrinecs. Gadījās pat Dominiks, Vende- līns vai Erazims, tikai Frantiks vien ne. Dažas
Marženkas gaidīja vēstuli no Frantika, tikai tas ne- 'bija šoferis, bet atslēdznieks vai feldfēbelis, galdnieks vai konduktors, dažreiz pat aptiekārs, tapsētājs, frizieris vai drēb-
Viņš gāja un gāja un visur taujāja, vai tur nedzīvo kāda Marženka, kura gaida vēstuli no šofera Frantika. Un viņš izstaigāja visu Litomeržicu un Lounus, Rakovniku un Plzeni, Domažlici un Piseku, Budejovici un Pršelouču, Taboru un Časlavu, Hradecu, Jičinu un Boleslavu. Viņš bija Kutna Horā, Litomišlā, Tršebonā, Vodņanos, Sušicē, Pršibramā, Kladno un Jaunboleslavā, Voticē un Trutnovā, Sobotkā un Turnovā, Slanos un Pelhržimovā, pat Dobruškā, Upicē, Hronovā, Sed- mihalupās, Krakorkā un Zalesjē, īsi sakot, visur un visās vietās, un visus iztaujāja par Marženku. Skaidrs, ka Čehijā bija bezgala daudz Marženku — kopskaitā četrdesmit deviņi tūkstoši deviņi simti astoņdesmit, bet neviena negaidīja vēstuli
nieks, bet šoferis vien ne. Un tā nu Labdabiņš bija nostaigājis gadu un vienu dienu, bet nekādi nebija varējis nodot vēstuli īstajai Marženkai. Viņš daudz ko bija redzējis: ciematus un pilsētas, laukus un mežus, saules lēktus un rietus, cīruļu atgriešanos un pavasara iestāšanos, sējas un pļaujas laiku, mežā vērojis uzaugam sēnes, ceļmalās nogatavojamies plūmes, 2atecā redzējis apiņus, Melnikā vīnogas, Tršebonā karpas, Pardubicē piparkūkas, bet, kad tā veltīgi bija nostaigājis gadu un vienu dienu, tad noskumis atsēdās ceļmalā un noteica:
— Nu gan redzu, ka viss veltīgi un es šo Marženku neatradīšu.
Viņš gandrīz vai apraudājās aiz žēlabām. Viņam bija žēl Marženkas, kura nav saņēmusi vēstuli no jaunekļa, kas mīl viņu vairāk nekā pats sevi, žēl šofera Frantika, kura vēstuli nevarēja nogādāt Marženkai, žēl pašam sevis, ka uzņēmies
tādu grūtu darbu un izstaigājis tādus tālus ceļus lietū un tveicē, salā un slapjdraņķī, un viss velti.
Tā sēdēdams ceļmalā un bēdādamies, viņš ieraudzīja braucam kādu mašīnu. Tā brauca gaužām lēni, labi, ja kādus sešus kilometrus stundā, un Labdabiņš sacīja sev:
— Droši vien kāda veca grabaža, ka tik lēni velkas.
Kad mašīna piebrauca tuvāk, viņš ieraudzīja — vilks tevi neredzējis! — ka tas ir lepns astoņcilindru automobilis, ka pie stūres sēž skumīgs, melni ģērbies šoferis, bet aiz viņa skumīgs, melni ģērbies mašīnas īpašnieks.
Kad šis skumīgais vīrs ieraudzīja ceļmalā sēžam nomocījušos Labdabiņu, tad lika apturēt mašīnu un uzrunāja viņu:
— Kāpiet iekšā, pastniek, es pavedīšu jūs kādu gabaliņu.
Labdabiņš kļuva priecīgs, jo pēc tik gara ceļa kājas viņam negribēja vairs lāgā klausīt; viņš apsēdās blakus skumīgajam melnajam vīram, un mašīna gausi un skumīgi virzījās tālāk.
Kad viņi tā bija nobraukuši trīs kilometrus, Labdabiņš ierunājās:
— Atļaujiet apvaicāties, godātais, vai jūs braucat uz bērēm?
— Nē, — dobjā balsī atbildēja melnais vīrs. — Kāpēc jūs domājat, ka es braucu uz bērēm?
— Tāpēc, ka jums labpatīk izskatīties tik bēdīgam, — Labdabiņš paskaidroja.
— Es esmu tik bēdīgs tāpēc, — aizkapa balsī atbildēja melnais vīrs, — ka mana mašīna kustas tik lēni un bēdīgi.
— Nūjā, — atsaucās Labdabiņš, — bet kāpēc tādai lepnai mašīnai tik bēdīga gaita?
— Tāpēc, ka to vada bēdīgs šoferis, — sērīgi sacīja melnais vīrs.
— Ahā, — noteica pastnieks Labdabiņš. — Un vai drīkstu apvaicāties, godātais, kāpēc jūsu šoferis ir tik bēdīgs?
— Tāpēc, ka viņš nav saņēmis atbildi uz vēstuli, ko aizsūtījis tieši pirms gada un vienas dienas, — melnais vīrs atteica. — Viņš to rakstīja savai iecerētajai, bet viņa neatbildēja, tāpēc viņš domā, ka meitene viņu vairs nemīl.
Līdzko pastnieks Labdabiņš to izdzirdēja, tā iesaucās:
— Atļaujiet vaicāt — vai jūsu šoferi nesauc par Frantiku?
— Jā, viņu sauc par Františeku Svobodu, — melnais vīrs apstiprināja.
— Un to meiteni sauc Marženku, vai ne? — jautāja tālāk Labdabiņš.
Tagad atsaucās bēdīgais šoferis un izrunāja caur žēlām nopūtām:
— Jā, Mariju Novakovu sauc to neuzticīgo, kas aizmirsusi mūsu mīlestību …
— Ahā, — līksmi izsaucās pastnieks Labdabiņš, ■— tad jūs, mans dārgais, esat tas lēlis, tas lempis, tas ļepausis, tas ķēpa, tas čamma, tas lamza, tas tūļa, tas tuža, tas aizmārša, tas ne- atmiņa, tas izklaidenis, tas gaisīklis, tas lētprātis, tas vējagrābslis, tas sprukstiņš, tas auša, tas vēja pistole, tas svip- stiņš, tas biezgalvis, tas pavieglais, kas mums iemetis pastkastītē vēstuli bez markas un adreses? Ak kungs, kāds prieks, ka man ir gods ar jums iepazīties! Kā tad jums Marženkas jaunkundze varēja atbildēt, ja viņa to vēstuli nav nemaz saņēmusi?
— Kur, kur ir mana vēstule? — sauca šoferis Frantiks.
— Ja jūs man pateiksiet, kur dzīvo šī Marženka, — teica pastnieks Labdabiņš, — tad vēstule tūliņ tiks viņai piegādāta. Ak tu mūžs, es taču veselu gadu un vienu dienu nēsāju šo vēstuli pa visu pasauli un meklēju īsto Marženku, kam tā nododama! Mīļais jaunekli, tūliņ uz karstām pēdām un bez kavēšanās, acumirklī un momentā dodiet man šīs Marženkas adresi un es iešu un nodošu viņai vēstuli.
— Nekur jūs neiesiet, pastnieka kungs, — pārtrauca mašīnas īpašnieks, — jo es jus aizvedīšu. Nu, Frantik, piedod gāzi un brauksim pie tavas Marženkas!
Viņš nepaguva to izteikt, kad šoferis Frantiks piedeva gāzi, mašīna salēcās — un nu tik sākās! Ļautiņi mīļie, sešdesmit, septiņdesmit, astoņdesmit kilometru, simt, simt desmit, simt divdesmit, simt piecdesmit! Motors dūca, auroja, kauca, rēca un svilpa aiz priekiem, melnajam vīram vajadzēja ar abām rokām turēt cepuri, lai neaizskrien pa gaisu, pastnieks Labdabiņš ieķērās sēdeklī, bet šoferis Frantiks tikai klaigāja:
— Nu, kā patīk braucieniņš, ko? Simt astoņdesmit kilometru stundā! Mīlīši, mēs jau nebraucam, mēs lidojam pa gaisu! Skat, kā ceļš rauktin raucas! Mēs skrienam kā ar spārniem!
Un, kad nu viņi tā kādu brīdi bija traukušies ar simt
astoņdesmit septiņu kilometru ātrumu stundā, tad ceļa malā parādījās glīts, balts ciematiņš — nūjā, tā bija Libņatova,— un šoferis Frantiks paziņoja:
— Nu mēs esam klāt.
— Tad pieturiet! — uzsauca melnais vīrs, un mašīna kā laistin nolaidās pie paša ciemata.
— Vai nav viegla gaita manai mašīnai? — priecājās tās īpašnieks. — Un nu, Labdabiņa kungs, nododiet vēstuli pēc piederības.
— Bet vai nebūtu labāk, — ieteicās pastnieks Labdabiņš, — ja Frantika kungs pats viņai pastāstītu mutes vārdiem, kas tur rakstīts? Tai vēstulē pārāk daudz pareizrakstības kļūdu.
— Kas jums prātā! — uztraucās Frantiks. — Man kauns viņai acīs rādīties, jo viņa tik ilgi nav no manis ne raksta galiņa saņēmusi. Un, kas zina, — viņš sagrauzts piemetināja, — varbūt viņa jau sen mani aizmirsusi un izmetusi no savas sirds. Redziet, Labdabiņa kungs, viņa dzīvo tanī mazajā namiņā, kam tik dzidri lodziņi kā avota ūdentiņš.
— Nu, tad es eju, — noteica pastnieks Labdabiņš un devās uz namiņa pusi, sperdams pirmo soli ar labo kāju un uzsvilpodams, kā tas piederas: «Ekur, brauca pastinieki, ekur, brauca pasts!» Namiņā pie spodrā lodziņa sēdēja bāla meitene un kaut ko šuva.
— Dievs palīdz, Marženkas jaunkundz! — pastnieks Labdabiņš uzsauca. — Vai kāzu kleitu šujat, vai?
— Ak nē, — skumji atbildēja meitene, — es šuju sev līķautu.
— Ai, ai, ai! — līdzjūtīgi nogrozīja galvu pastnieks Labdabiņš. — Vai, manu dieniņ, mīļā pasaulīt, dieviņ tētīt, vai nu tik ļauni būs? Ar ko tad jūs slimojat, jaunkundzīt?
— Es neslimoju, — nopūtās Marženka, — bet sirds man lūst aiz sāpēm, — un viņa piespieda roku pie sirds.
— Dieva dēļ, mitējieties ar to sāpēšanu, Marženkas jaunkundz! — pastnieks Labdabiņš izsaucās. — Vai drīkstu apvaicāties, kāpēc jums sirds tā sāp?
— Tāpēc, ka pagājis jau vesels gads un viena diena, •— klusu sacīja Marženka, — vesels gads un viena diena, kopš es gaidu kādu vēstuli, kura, kā nenāk, tā nenāk.
— Tad nu liela bēda! — pastnieks Labdabiņš viņu mierināja. — Es arī veselu gadu un vienu dienu nēsāju somā vēstuli un nezinu, kam to atdot. Zināt ko, Marženkas jaunkundz? Es to atdošu jums! — Un viņš pasniedza meitenei vēstuli.
Marženka nobālēja vēl vairāk.
— Pastnieka kungs, — viņa klusā balsī aizrādīja, — šī vēstule nav man sūtīta, tai nemaz nav adreses!
— Plēsiet vien vaļā, — pastnieks Labdabiņš drošināja, — ja tā nebūs jums domāta, tad atdosiet to man atpakaļ.
Marženka drebošiem pirkstiem uzplēsa vēstuli, un, līdzko sāka lasīt, tā vaigi viņai pietvīka.
— Nu, kas ir, vai atdosiet man vēstuli? — pastnieks jautāja.
— Nedošu, — Marženka izdvesa, un acis viņai spulgot spulgoja. — Pastnieka kungs, tā taču ir tā vēstule, ko es gaidīju veselu gadu un vienu dienu! Es patiešām nezinu, ko jums par to dot!
— Tad es jums to pateikšu, — pastnieks Labdabiņš atbildēja. — Dodiet man divas kronas piemaksas, jo vēstule bija bez markas, saprotat? Septiņas auklas un deviņi zīmogi, es taču skraidīju apkārt veselu gadu un vienu dienu, lai pasts saņemtu šo nelaimīgo piemaksu! Nu, tad liels paldies, — viņš piebilda, saņēmis divas kronas. — Bet uz jūsu atbildi, jaunkundzīt, kāds tur gaida, — un viņš pamāja uz šoferi Frantiku, kas jau rēgojās aiz stūra.
Un, kamēr Frantiks saņēma atbildi, pastnieks Labdabiņš atsēdās blakus mašīnas īpašniekam un aprunājās ar viņu.
— Veselu gadu un vēl vienu dienu, godātais, es staigāju apkārt ar šo vēstuli, bet vērts gan bija to darīt, kaut vai tāpēc vien, ka tik daudz ko dabūju redzēt! Ir gan mums jauka un skaista zeme, vienalga, pie Plzenes, Horšiciem vai Tabora … Ahā, mūsu Frantiks nāk jau atpakaļ. Nūjā, tādi jautājumi mutiski daudz ātrāk nokārtojami nekā ar vēstuli bez adreses.
Frantiks neteica ne varda, bet seja viņam staroja prieka.
— Nu, vai brauksim, šef? — viņš jautāja.
— Brauksim, — tas atsaucās, — taču vispirms novedīsim Labdabiņa kungu līdz pastam.
Šoferis ielēca mašīnā, piespieda starteri, ieslēdza ātrumu, un mašīna aizslīdēja viegli un līgani kā sapnī, bet spidometra bulta mirklī rādīja simt divdesmit kilometrus stundā.
— Ir gan tai mašīnai lieliska gaita! — līksmoja tās īpašnieks. — Un tas tikai tāpēc, ka to vada laimīgs šoferis!
Visi viņi laimīgi nobrauca galā un mēs tāpat.