Kamēr mana vectētiņa dzirnavnieka ore vadāja pa ciemiem maizi un veda atpakaļ uz dzirnavām labi nobriedušus graudus, ikviens pazina Riekstiņu, ikviens pateiktu, ka Riekstiņš ir tas suņuks, kas sēž uz bukas, blakus vecajam Šulitkam tik lepnā pozā, it kā pats vadītu visu divjūga vezumu, un, līdzko ore kalnup kustas gausāk, tā sāk riet, un tūliņ riteņi griežas ātrāk, Šulitka nopliukšķina pātagu, abi vectēva zirgi, Sirmis un Bēris, pieliek soli, un vezums braši ieripo ciemā, izplatot visapkārt brīnišķīgo dienišķās maizītes aromātu.
Jā, bērni, tā nelaiķis Riekstiņš savā mūžā braukāja pa visu apvidu. Viņa laikā neko nezināja par tiem pustrakajiem automobiļiem, tad visi brauca lēnītēm, pamazītēm un ar apdomu. Neviens mašīnas vadītājs jau arī nemācētu tik šmaugi nopliukšķināt pātagu kā vecais Šulitka, lai viņam vieglas smiltis, un nevienam šoferim blakus nesēž gudrais Riekstiņš, nerej, nekomandē, nebiedē — kur nu! Tāds automobilis cita nezina kā padrāzties garām, nosmirdinot benzīnu, un tad vairs ne ziņas, ne miņas, tikai putekļu mākonis vien novērpj as. Nu, bet Riekstiņš brauca daudz cienīgāk: jau pusstundu iepriekš ļaudis ausījās, ostīja gaisu un teica cits citam: «Ahā!» Visi jau zināja, ka pie viņiem brauc maizīte, un iznāca uz sliekšņa apsveicināt to. Un patiešām — ore jau ieripo ciemā, Šulitka šmūkstina, Riekstiņš uz bukas rej un piepeši uzlec Bērim uz krustiem — nu, tie ari bija krusti, nudien, plati kā galds, pie kura četri varētu ērti paēst! — un tik lēkā zirgam pa muguru, skraida no astes uz saku pusi, no sakām uz asti un ķilkst aiz priekiem kā negudrs:
— Ai, ai, ai, puikas, deviņi pērkoni, klāt mēs esam, Bēris, Sirmis un es!
Puikas delverē ap ori un līksmo: katru dienu tiek atvesta maize, un vienmēr tāds tracis un kņada, it kā nezin kādi zili brīnumi būtu ieradušies! Jā, kā jau sacīju, sen vairs tik pamatīgi nebrauc, kā tas notika Riekstiņa laikā.
Un riet šis Riekstiņš mācēja tā, it kā šautu no pistoles. Au pa labi — zosis tūdaļ teciņiem jož projām pa lauku un apstājas tikai kaimiņu ciemā un tad brīnās, kā tur nokļuvušas. Au pa kreisi — visi ciema baloži saceļas spārnos un, lokus mezdami, ātrāk nelaižas zemē kā tikai Zaltmana kalnā vai uz pašām prūšu robežām; tik stipri prata riet Riekstiņš, mazais šunelis, un brīnums arī, kā viņam aste neaiz- skrēja pa gaisu, kad viņš to sitināja aiz priekiem, ka sacēlis tādu jandāliņu. Viņš patiesi varēja būt lepns, jo tik spēcīgas balss nebija pat ģenerālim un, kas zina, varbūt arī nevienam deputātam.
Un tomēr bija laiks, kad Riekstiņš nemaz neprata riet, lai gan bija jau pieaudzis šunelis ar tik asiem zobiem, ka sagrauza lupatu lēveros vectēva svētdienas zābakus. Bet vispirms jums jāzina, kā vectēvs tika pie Riekstiņa vai Riekstiņš pie vectēva. Kādreiz vectēvs tā pavēlāk nāca mājup no kroga, un, tā kā bija nakts un viņam jautrs prāts un varbūt arī tāpēc, lai nesametas bail, viņš dziedāja visu ceļu. Taču tumsā viņš pazaudēja meldiju un apstājās, lai to uzmeklētu. Kad nu viņš tā lūkojās visapkārt, tad izdzirdēja tādu kā čink- stēšanu, smilkstēšanu un pīkstēšanu tieši sev pie kājām; viņš pārmeta krustu, pieliecās un pataustīja, kas tur ir. Viņš uztaustīja tādu spalvainu, siltu kamoliņu, kas ietilpa viņam saujā un bija mīksts kā samts; līdzko vectēvs paņēma to-
rokā, tas pārstāja pīkstēt un sāka sūkāt vectēva pirkstu, it kā tas būtu ar medu apziests.
«Jāpaskatās, kas tas ir par kukaini,» vectēvs nodomāja un nesa atradumu līdzi uz dzirnavām. Vecmāmiņa, nabadzīte, vēl nebija gājusi pie miera, jo gaidīja vectēvu, lai varētu reizē ar labunakti nodot viņam kārtīgu sutu, bet viņa nepaspēja ne muti pavērt, kad šķelmis vectēvs jau iesaucās:
— Vej, Helēna, ko es tev atnesu!
Vecmāmiņa uzšķīla uguni, iededza sveci, un, paskat vien, tas bija kucēniņš, pavisam sīciņš, akls un gaiši dzeltens kā nule izlobījies riekstiņš.
— Ko neteiksi, — nobrīnījās pats atnesējs. — Kur tu tāds gadījies man ceļā, suņa bērns?
Skaidrs, ka suņa bērns neko neatbildēja, tikai tupēja uz galda kā čupiņa nelaimes, tievā žurkas astīte trīcēja, pats žēli pīkstēja, un — ak sasodīts! — zem viņa parādījās peļķīte, kas auga arvien lielāka.
— Karel, Karel, — vecmāmiņa pārmetoši grozīja galvu, — kur tev prāts? Vai tāds kucēniņš var izdzīvot bez mātes?
Vectēvs satrūkās.
— Aši, Helēna, — viņš iesaucās, — uzsildi pienu un atnes karašu!
Vecmāmiņa pagādāja prasīto, vectēvs samērcēja karašas kumosiņu pienā, ievīstīja kabatas lakatiņa stūrītī un iztaisīja tādu knupīti, ka kucēns drīz vien piezīda pilnu vēderiņu, tā ka tas skanēja kā bungas.
— Karel, Karel, — vecmāmiņa atkal grozīja galvu, — kur tev prāts? Kā tāds kucēniņš paglābsies no aukstuma?
Bet tas taču bija vectēvs, vai nu viņam padoma trūka! Viņš paķēra kucēnu un tūliņ projām uz stalli; pasaulīt, cik tur bija silti no Bēra un Sirmja elpas! Abi zirgi jau gulēja, kad saimnieks ienāca, tikai pacēla galvas un palūkojās viņā ar gudrām, draudzīgām acīm.
— Bēri, Sirmi, — vectēvs uzrunāja viņus, — tā kā jūs nedarītu Riekstiņam pāri, saprotat? Es atstāju viņu jūsu uzraudzībā.
To teicis, viņš nolika kucēnu zirgiem priekšā salmos. Sirmis apostīja ērmīgo radībiņu, saoda, ka tai pieskārusies saimnieka laipnā roka, un sacīja Bērim:
— Tas ir mūsējais.
Un tā arī palika.
Tā nu Riekstiņš auga stallī; sākumā viņu baroja ar knupīti, vēlāk viņam atvērās acis un viņš sāka lakt no bļodiņas. Viņam te bija silti kā aizkrāsnē, un drīz vien viņš izkūņojās par mazu šuneli ar dumju purniņu. Nu, ko lielu no tāda var prasīt, kas pat nezina, kur viņam dibengals, uz kā var atsēsties, — viņš atsēžas uz galvas un brīnās, ka spiež; viņš nezina, ko iesākt ar asti, un skaitīt māk tikai līdz divi, bet kājas viņam četras, un tās mūžīgi pinas cita ar citu. Beidzot viņš apjucis attupstas un izkar mēlīti, koši sārtu kā šķiņķa šķēlīte. Tādi jau ir visi sunēni, vārdu sakot, — bērni. Sirmis un Bēris varētu jums daudz ko pastāstīt, piemēram, kāda mocība tā ir vecam zirgam, ja pastāvīgi jāuzmanās, ka neuzkāpj virsū dulnajam šunelim; to jūs, mīlīši, paši varat iedomāties, ka pakavi nav tupeles, kājas jāliek lēnītēm un vieglītēm, citādi kāds uz grīdas sāks gaudīgi smilkstēt vai kaukt. Ir gan posts ar tiem bērniem, tā teiktu jums Sirmis un Bēris.
Beidzot Riekstiņš izauga; viņš bija jautras dabas, asiem, baltiem zobiem, nebūt ne sliktāks par citiem suņiem, tikai viens trūkums gan viņam piemita: neviens nebija dzirdējis viņu rejam vai rūcam. Viņš tikai smilkstēja vai činkstēja, bet no riešanas ne zīmes.
Reiz vecmāmiņa sacīja pati sev: «Kāpēc Riekstiņš nekad nerej?»
Viņa domāja, domāja, trīs dienas staigāja kā pazudusi, bet ceturtajā dienā apvaicājās vectēvam:
— Kāpēc mūsu Riekstiņš nekad nerej?
Vectēvs domāja, domāja, trīs dienas staigāja un grozīja galvu, bet ceturtajā dienā apvaicājās kučierim Šulitkam:
— Kāpēc mūsu Riekstiņš nekad nerej?
Šulitka meklēja atbildi pa nopietnam: trīs dienas un naktis nosēdēja krogā un domāja vienā domāšanā; ceturtajā dienā viņam sagribējās gulēt, jo galva lejup vien slīga. Viņš pasauca krodzinieku un izvilka no kabatas sīknaudu, lai samaksātu tēriņu. Skaitīja, skaitīja naudu, taču laikam velns jauca viņam rēķinu, jo viņš nekādi nevarēja saskaitīt savus kapitālus.
— Nudien, Šulitka, — krodzinieks ieteicās, — var gan redzēt, ka mamma nav tev iemācījusi skaitīt.
Šulitka mirklī aizmirsa par tēriņu, iesita sev pa pieri un teciņus aizmetās uz dzirnavām pie vectēva.
— Saimniek, — viņš sauca, vēl pat lāgā durvis neatvēris, — Riekstiņš tāpēc nerej, ka mamma nav viņu iemācījusi!
— Vadzi, tev būs taisnība, — vectēvs sacīja. — Savu mammu Riekstiņš nepazīst, Sirmis un Bēris viņu nevarēja iemācīt riet, neviena cita suņa dzirnavās nav, tāpēc viņš arī nezina, kas tā riešana īsti ir. Zini ko, Šulitka, — viņš turpināja, — tev vajadzēs iemācīt viņu riet.
Šulitka atsēdās stallī pie Riekstiņa un sāka viņu mācīt.
— Au, au, — viņš skaidroja. — Re, kā to dara: vispirms tā dziļi rīklē rrr, tad laid pāri pār lūpu au, au. Rrr, rrr, au, au, au!
Riekstiņš ausījās — šāda mūzika viņam patika, lai gan viņš nezināja, kāpēc, un pēkšņi aiz prieka viņš sāka riet pats. Tiesa, riešana izklausījās ērmīga, tāda spalga un griezīga, it kā ar nazi vilktu pa šķīvi, bet ikviens iesākums grūts — jūs arī kādreiz nepratāt ābeci. Bēris un Sirmis noklausījās, kā Šulitka rej, paraustīja plecus un zaudēja pret viņu katru cieņu. Bet Riekstiņam bija uz riešanu liels talants, viņš iemācījās ātri, un, kad pirmo reizi izbrauca kučierim
līdzi, tad skanēja au pa labi, au pa kreisi kā pistoles šāvieni. Kopš tā laika Riekstiņam neapnika riet, un viņš rēja augu dienu līdz savai pēdējai stundiņai, tāds prieks viņam bija, ka tik labi apguvis šo mākslu.
Braukāt līdzi Šulitkam un vadīt zirgus — tās nebija vienīgās Riekstiņa rūpes. Ik vakaru viņš aptecēja dzirnavas un pagalmu, pārbaudīdams, vai viss savā vietā, aprāja vistas, lai netarkšķ kā vecenes tirgū, tad nostājās vectēvam priekšā, mētāja asti un raudzījās tik gudri, it kā gribētu sacīt: «Ej vien gulēt, Karel, es visu pieskatīšu!» Vectēvs uzslavēja viņu un devās pie miera. Dienu vectēvs mēdza apstaigāt apkārtējos ciemus un miestiņus, sarunādams labību vai šo to citu, teiksim, lēcas, āboliņa vai magoņu sēklas; Riekstiņš viņu pavadīja, un, kad viņi nakti nāca mājup, tad nemaz nebaidījās un nenomaldījās no ceļa, lai gan dažkārt vectēvam kājas tā vien metās pavisam uz citu pusi.
Reiz vectēvs gāja pirkt kaut kādas sēklas — nūjā, tas bija tepat Zličekā — un, nokārtojis darīšanas, iemetās uz mirkli krogā. Riekstiņš brītiņu gaidīja pagalmā, bet tad viņam iesi tās degunā ļoti kairinoša smarža, kas plūda taisni no virtu ves, — nu, tik kārdinoša, ka vajadzēja tūliņ iemest tur aci Pasaulīt, tur krodzinieka ģimene ēda aknu desas! Riekstiņš attupās pagaldē un gaidīja, vai arī viņam neatkritīs kāds
gards kumosiņš. Kamēr viņš tā gaidīja, pie kroga piestājās ar savu ori vectēva kaimiņš, vārdu esmu aizmirsis, teiksim vienkārši — šotēvs. Viņš ieraudzīja vectēvu pie letes, abi kaimiņi brīdi parunājās, tad vectēvs nolēma braukt šotēvam līdzi uz mājām. Riekstiņš viņam nebija prātā, jo suni nekur neredzēja, — tas bija kroga virtuvē attupies uz pakaļkājām un ubagoja desu.
Kad mājinieki paēda, viņi uzmeta desu ādiņas uz mūrīša kaķim, un nabaga Riekstiņš palika ar garu degunu; viņš aplaizījās un pēkšņi atcerējās vectēvu. Meklēja, meklēja, izskraidīja visu krogu, bet vectēvs kā akā iekritis.
— Riekstiņ! — uzsauca krodzinieks. — Tavs saimnieks jau re kur! — un parādīja ar roku. Riekstiņš saprata un skrēja uz mājām viens pats; sākumā viņš tecēja pa ceļu, bet tad nodomāja: «Vai es muļķis, vai, ka metīšu līkumu? Likšos pāri kalniņam, tad ātrāk tikšu mājās.» Viņš drāzās pāri kalniņam un cauri mežam. Bija vēls, nakts nebija vairs tālu, bet Riekstiņš baiļu nepazina. «Man neviens neko nevar nozagt,» viņš domāja. Izsalcis gan viņš bija kā suns.
Iestājās nakts; bija pilnmēness laiks, un, kad koki pašķīrās un Riekstiņš izskrēja uz stigas, virs to galotnēm parādījās mēness, un tas bija tik skaists, tik mirdzošs, ka Riekstiņam aiz sajūsmas sirds sāka strauji pukstēt. Mežs klusu šalkoja, it kā biezoknī kāds spēlētu kokli. Riekstiņš labu brīdi bija rikšojis pa mežu kā pa melnum melnu gaiteni, bet piepeši atspīdēja sudrabaina gaisma, kokles šķita skanam skaļāk, un Riekstiņam uztraukumā ikviena spalviņa sacēlās stāvus; viņš pieplaka pie zemes un raudzījās kā apmāts. Viņa priekšā izpletās mēness apstarota laucīte, un tanī dejoja suņu nāras — skaisti, balti suņi, tik balti, ka likās caurspīdīgi, un tik viegli, ka pat rasu no zāles nenobirdināja. Vārdu sakot, tās patiesi bija suņu nāras, to Riekstiņš uzreiz aptvēra, jo tām trūka tās īpatnās smakas, pēc kuras suns pazīst īstu suni.
Tā nu Riekstiņš gulēja valgajā zālē un vai acis izskatīja, -vērodams, kas laucltē notiek. Nāras dejoja, dzenāja cita citu, plūcās vai ķerstīja pašas savu asti, bet to visu darīja tik liegi, tik glezni, ka ne stiebriņš zem to soļiem nenoliecās. Riekstiņš acīgi vēroja, vai kāda nesāks kasīties vai blu- soties — tā nebūs nāra, bet nāru vidū ielavījies balts suns. Taču neviena nekasījās un neblusojās, tātad visas bija īstas nāras. Kad mēness bija pacēlies pašā debess velves vidū, nāras izslēja galvas un sāka varen skaisti gaudot, tas ir, dziedāt suņu dziesmas; nudien, neviens koris pašā lielākajā operā netiktu viņām līdzi. Riekstiņš aizkustināts raudāja un tikko valdījās, nepievienojies dziedātājām; viņu atturēja bailes, ka viņu nepieņems.
Beigušas dziedāt, nāras sagūlās visapkārt kādai cēla izskata suņu nārai; tā laikam bija kāda varena meža nagaža vai zintniece, pavisam veca un sirma.
— Pastāsti mums kaut ko, — viņas lūdzās.
Vecā suņu nāra brītiņu padomāja un tad sacīja:
— Es jums pastāstīšu, kā suņi radīja cilvēku. Tas bija toreiz, kad visi dzīvnieki mita paradīzē, tur viņi dzima, tur mira un jutās laimīgi un apmierināti, vienīgi suņi kļuva jo dienas jo bēdīgāki. Tad dievs atsauca viņus pie sevis un jautāja:
— Kāpēc jūs esat tik bēdīgi? Visi pārējie taču priecājas.
Un pats vecākais suns atbildēja:
— Redzi, dievs, pārējiem nekas nav vajadzīgs, bet mums, suņiem, galvā ir drusciņ prāta, mēs apzināmies, ka pār mums ir kas augstāks un tas esi tu. Bet mums ļoti ķeras pie sirds, ka mēs ar savu labo ožu nevaram tomēr tevi saost. Tāpēc izpildi mūsu lūgumu un radi mums dievu, ko mēs varam saost.
Dievs pasmējās un sacīja:
— Atnesiet man visādus kaulus, tad es jums radīšu dievu, ko jūs varēsiet saost.
Suņi izklīda uz visām pusēm, un katrs sameklēja kādu kaulu: cits lauvas, cits zirga, kamieļa vai kaķa, īsi sakot, visu dzīvnieku kaulus, tikai suņu kaulus ne, jo neviens suns neķersies klāt ne suņa gaļai, ne kauliem. Viņi sanesa veselu grēdu kaulu, un no tiem dievs iztaisīja cilvēku, lai suņiem būtu dievs, kuru viņi varētu saost. Un, tā kā cilvēks radīts no visu dzīvnieku kauliem, izņemot suņu kaulus, tad viņam ir visu citu dzīvnieku īpašības: lauvas spēks, kamieļa izturība, kaķa viltība, zirga cēlsirdība, tikai suņa uzticības viņam nav, nē, tās viņam nav.
— Pastāsti vēl kaut ko, — nāras lūdzās.
Vecā suņu nāra brītiņu padomāja un tad stāstīja:
— Jūs zināt, ka cilvēku ir daudz, bet zvaigžņu vēl vairāk,, un, ja kāds cilvēks mirst, tad viņa dvēsele aizlido uz savu zvaigzni, bet, kad suņi mira, viņu dvēseles palika zemes virsū, jo viņiem nebija savas zvaigznes. Suņi sāka sūdzēties, un dievs apķērās, ka aizmirsis dot viņiem zvaigzni. Viņš radīja to un pielika tai garu jo garu asti, kas to atšķirtu no citām zvaigznēm. Un, kad nu kāda suņa dvēsele nonāk uz šīs zvaigznes, tad zvaigzne vairs nevirzās pa noteiktu ceļu kā pārējās, bet sāk aiz priekiem skraidelēt pa debess klajumu kā suns pa pļaviņu. Šādu suņu zvaigzni, kas skraida pa debesīm, asti vēcinādama, cilvēki dēvē par komētu.
— Pastāsti vēl kaut ko, — nāras lūdzās trešo reizi.
Vecā suņu nāra labu brīdi domāja un tad sacīja:
— Es jums ko atklāšu. Pirms daudziem daudziem gadiem suņiem bija pašiem sava lielvalsts un pils. Taču cilvēkiem skauda, ka arī suņiem ir zemes virsū sava valsts, un viņi tik ilgi būrās, kamēr suņu valsts ar visu pili iegrima dziļi zemē. Bet tas suns, kas pratīs rakt īstā vietā, aizraksies līdz alai,, kur glabājas suņiem pielemtā apburtā manta.
— Kas tā ir par suņu mantu? — nāras, elpu aizturējušas, taujāja.
— Tā ir neizsakāmi skaista zāle, — vecā nāra stāstījar — un tanī ir pīlāri no vislabākajiem kauliem, protams, neapgrauztiem; šiem kauliem vēl tik daudz gaļas klāt kā zoss stilbiņam! Un tad tur vēl ir tronis no žāvētām gaļas desām, un uz to ved kāpnes no tīra šķiņķa. Šīs kāpnes sedz paklājs no aknu desu ādiņām, kurām vēl turas klāt pildījums pirksta biezumā…
Riekstiņš vairs nevarēja izturēt. Viņš pielēca kājās un ierējās pilnā balsī:
— Au, au, kur ir tā suņu manta? Au, au, kur ir tā apburtā suņu manta?
Vienā mirklī nozuda visas suņu nāras līdz ar veco stāstītāju. Riekstiņš acis vien berzēja un nekā nesaprata: viņa priekšā sudrabaini vizēja rasota noriņa, kur ne zālīte nebija noliekusies, ne rasas lāsīte noritējusi. Kluss mēness apspīd jauku laucīti, ap kuru slejas mežs kā melnum melns milzu žogs — tas ir viss.
Tad Riekstiņam ienāca prātā, ka mājās viņu gaida vira, un viņš deva kājām vaļu. Bet, kad turpmāk viņam gadījās kopā ar vectēvu staigāt pa pļavām vai mežiem, viņš atkal un atkal atcerējās apburto mantu, kas iegrimusi dziļi zemē, un sāka rakt, nešpetni rakt ar visām četrām dziļu bedri. Droši vien viņš pastāstījis savu piedzīvojumu citiem suņiem, tie atkal citiem un tā aizvien tālāk, jo tagad tā rīkojas suņi visā pasaulē; kad viņi atceras par apburto mantu, tad rok dziļas bedres un osta, osta, vai no zemes dzīlēm neuzdvesīs kādreizējās suņu lielvalsts desu troņa smarža.