Vasaras beigās tauriņu Lidulidi sāka mocīt liels gurdenums. Lidulidis teica, ka viņa galva esot tik smaga kā nobriedusi vārpa un tur vairs nekas neejot iekšā. Tāpēc Lidulidis samaksāja skolas naudu par visu to, ko bija iemācījies, un atvadīdamies pateicīgi nolieca savus taustekļus Labrenča priekšā. Tad tauriņu Lidulidis sapli- vināja spārnus un aizlaidās pāri kaņepju mežam kā koka lapa, kas atraisījusies no zara.
Pēc kādām nedēļām arī dunduru Reinis un slieku Cecīlija sāka pakot savas mantas. Cik viņi līdz šim esot iemācījušies, ar to viņu mūžam pietikšot. Tiem abiem piebiedrojās arī simtkāju Pidriķis un gliemežu Kaspars, jo viņi visi četri bija vēl vienmēr tādi paši nešķirami draugi kā agrāk.
Viņi izgāja pa skolas vārtiem, draudzīgi rokās sadevušies, un dunduru Reinis dūca sērīgu atvadīšanās dziesmu:
„Paliec sveika, skola!
Zumm!
Kur uz viena sola,
Zumm!
Visi kopā sēdējām,
Ābecīti šķirstījām,
Zumm! Zumm! Zumm!"
Pārējie trīs draugi arī labprāt būtu dziedājuši dunduru Reinim līdzi, bet viņiem visiem bija pārāk vājas balsis.
Kad Jagailis iemācījās reizrēķinu un prata tekoši lasīt, tad arī viņš aizgāja pāri pļavai, lai meklētu sev kādu piemērotu nodarbošanos. Tikai savas trīs sievas viņš vēl
atstāja Labrenča skolā. Viņām vēl bija jāsadēj kāds grozs olu par visu to, ko bija iemācījušās.
„Nu būs jāiet ar! mums," zoss kādu dienu teica tītaram. „Rudens jau pienācis. Mums jāparūpējas par kādu kārtīgu ziemas mājokli, kamēr vēl nav pienācis sals!"
Bet, pirms viņi aizgāja, tītars vēl atvadoties sirsnīgi spieda Labrencim roku un teica, ja vien viņam
laimēšoties apprecēties, tad viņš katrā ziņā sūtīšot Labrenča skolā visus savus bērnus.
Arī baltā pele sāka palikt nemierīga. Rudenī uz laukiem esot garlaicīgi un viņa ilgojoties pēc pilsētas. Pele atvēra savu grezno rokassomu, kurai bija rozā odere, samaksāja Labrencim skolas naudu par sevi un bērniem un sakārtojās ceļam: uzvilka pirkstainos cimdus un atpleta savu raibo saulessargu. Tad viņa aizgāja un viņai līdzi baltie pelēni. Un tiem visiem bija ļoti gudras sejas.
Kaiju Aija aizlaidās uz jūru. Un, pirms sākās lielās rudens vētras, kaijai vēl bija jāpadara kāds liels darbs: viss tas, ko viņa bija iemācījusies, bija jāmāca tālāk jūras zivīm.
Brētliņi un luči, mencas un reņģes aizvien biežāk un nepacietīgāk sāka pacelt savas galvas virs ūdens. Viņas
Zaļais Kvarkšķis izvērtās par ļoti cienījamu varžu vīru.
Bet zvirbuļu To- miņš aizlidoja uz pilsētu, lai meklētu tur kādu labāku ierēdņa vietu.
Labrencis bija viņu izskolojis par rakstvedi. Nu viņš strādāja pagasta valdē un rakstīja uz baltiem papīriem.
visas tik ļoti bija noilgojušās pēc baltās kaiju Aijas.
Un stārķu Tenis —
tas nevarēja vien sagaidīt to dienu, kad visi stārķi jau būs tiktāl sagatavojušies, ka varēs doties uz dienvidiem. Tur Teni taču gaidīja viņa slimā sieva!
Eža kundze atvadoties pasniedza Labrencim divus ļoti glītus kabatlakatus, un tur bija iešūts Labrenča vārds ar koši ziliem zīda diegiem. Par šo dāvanu Labrencis bija sevišķi sajūsmināts. Viņš kabatas lakatus
rūpīgi salocīja un noglabāja skapja atvilktne blakus dzidrajam dzintara gabalam, kuru bija atnesusi baltā kaiju Aija. ^
Bet ežu Ādams, paņēmis savu sievu mīlīgi zem rokas, aizgāja uz meža pusi. Tur viņi iekārtoja sev ērtu ziemas māju blakus tai eglei, zem kuras zariem dzīvoja zaķu Bērtulis ar savu sievu. Šis abas ģimenes pa skolas laiku bija cieši sadraudzējušās. Viņi gāja viens pie otra ik dienas ciemos, lasīja laikrakstus un priecājās par to, cik gudri bija kļuvuši Labrenča skolā.
Arī jūras kuilis, kas bija pavisam nabags atnācis no pilsētas, tagad beidzot nokļuva uz zaļa zara. Viņš atvēra rakstāmlietu lieltirgotavu Dedestiņu gravā, jo tagad, kad šinī apvidū bija tik daudz izglītotu dzīvnieku, pēc šīm lietām bija milzīgs pieprasījums.
Maigā jūrascūka ar dzelteno raibumu uz kreisās auss sēdēja pie kases uz dūnu spilvena un vēlīgi uzsmaidīja visiem pircējiem. Veikals gāja Joti labi.
Pamazām bija pazuduši visi skolnieki un Labrenča skolā palikusi tikai pelēkā peļu Lavīze mājas bēniņos, jo Labrencis nevarēja iztikt bez kalpones. Arī zirnekļu Dānieļi un visus pārējos desmit viņa radiniekus Labrencis nelaida prom, jo tie visi bija dūšīgi audēji.
Šad un tad Labrencim atrakstīja zvirbuļu Tomiņš no pilsētas un stārķu Tenis no dienvidiem. Un visi burti, kas bija ierakstīti Teņa vēstulē, izskatījās ļoti priecīgi. Tādiem viņiem arī vajadzēja būt, jo tie stāstīja par to, ka stārķu Drostala esot izdziedējusi savu spārnu un pavasarī laidīšoties vīram līdzi — šurpu uz savu veco mīļo ligzdu.
Ziemā, kad uznāca lielais sals, tad Labrencis piegrūda savu atzveltnes krēslu pie krāsns, apsēdās, paņēma grāmatu uz ceļiem un lasīja.
Sniega pārslas, kas dejoja gar Labrenča logu, redzēja
viņu aizvien dziļi iegrimušu grāmatās, un to pašu redzēja ari zvaigznes, kad tās vēsās, skaidrās ziemas naktis kādreiz ieskatījās pa mazajām Labrenča rotīm.
Bet caurspīdīgā lāsteka, kas karājās pie jumta nedēļām ilgi, tā zināja pastāstīt daudz vairāk. Viņa esot redzējusi, ka Labrencis dažreiz arī pievēris savu grāmatu. Tas bijis tādās reizēs, kad Lavīze viņam ienesusi kūpošu tējas tasi. Un, kad tēja bijusi izdzerta, tad pelēkā peļu Lavīze no- tupusies pie rūķa kājām, bet Labrencis aizsmēķējis savu pīpīti un laidis gaisā vieglus, zilus dūmu gredzentiņus. Tie savērušies kopā un tinušies kā klusi sapņi ap veco Labrenci un pelēko peļu Lavīzi.
Un lāsteka zināja pat pateikt, ko Labrencis runājies ar peļu Lavīzi. Viņi esot skatījušies krāsns liesmās un prātojuši par nākamo vasaru, kad atkal saule uzkāpšot augstu debesīs, zaļošot biezais kaņepju mežs, uz jumta augšot sēnes platām cepurēm un Labrencis varēšot atkal atvērt savu skolu.