9
Zvirbuļu Tomiņš palaidās vēl mazu gabaliņu un grozīja acis uz visām pusēm, lai redzētu, vai kaut kur nebūtu vēl kaut kas, kam varētu pastāstīt par jauno Labrenča skolu.
Tad pēkšņi Tomiņš ieraudzīja ežu Ādamu un zaķu Bērtuli. Tie abi stāvēja uz taciņas, plātījās\ar ķepām un sarunājās par ļoti svarīgām lietām. Zaķu Bērtulim bija padusē milzīga kāpostgalva.
To viņš nupat esot nopircis.
Ak tu debestiņ! Zaķis lielījās, kas tā esot par lielisku kāpostgalvu un kas tai esot par sulīgām lapām. Zaķu Bērtulis nevarēja vien beigt slavēt savu pirkumu. Lapas apēdīšot viņš pats, bet kacenu nomizošot un došot savai sievai. Šim jau nu vajadzēja būt sevišķi garšīgam kāpostam.
„Var jau būt," teica ežu Ādams, izvilka kabatlakatiņu un sāka vēdināties. Tagad vasaras vidū dienas laikā esot stipri karsti. Parasti gan ežu Ādams ejot pastaigāties tikai pie vakara, jo karstums viņam nemaz nepatīkot. Bet, tā kā šodien ežu Ādamam bijusi kāda ļoti svarīga izrunāšanās ar tītaru Bulduri, tad viņam vajadzējis iziet tā agrāk no mājām.
„Tev ir ļoti skaists kabatlakats!" zaķu Bērtulis sacīja.
„Jā, tas ir glīts!" ežu Ādams diezgan bramanīgi atbildēja. „Es jau ar viņu ļoti taupu un lietoju tikai tad, ja eju kur ciemos."
Tad zvirbuļu Tomiņš nolaidās uz taciņas un nočivināja labdienu.
„Parādi man arī savu kabatlakatu!" viņš teica ezim.
Jā, tas bija tiešām lielisks kabatlakats ar apvīlētām malām un zilu neaizmirstuli katrā stūrī.
„Šo kabatlakatu man dāvināja sieva mūsu kāzu dienā,"
ežu Ādams stāstīja. „Viņa pati esot vīlējusi maliņas un izšuvusi neaizmirstules stūros."
„Tev ir gudra un attīstīta sieva," zvirbuļu Tomiņš teica, „un arī tu pats izskaties visprātīgākais un visgudrākais no visiem ežiem, kādus es līdz šim esmu sastapis."
„To es jau sen zināju, ka mēs esam viens ļoti gudrs laulāts pāris!" ežu Ādams sacīja un lielīgi pacēla savu melno degunu.
„Bet zini ko!" zvirbuļu Tomiņš iečiepstējās, „jūs abi esat gudri, bet varat kļūt vēl gudrāki. Rūķu Labrencis dibina skolu, un tur jūs varētu izglītoties tālāk."
„Ko tad tur mācīs?" ežu Ādams ziņkārīgi jautāja.
„Lasīt, rakstīt un vēl daudz citu gudrību," zvirbuļu Tomiņš teica. „Labrencis zina pastāstīt pat to, kur saule guļ pa nakti, kā bijis pasaulē pirms daudziem tūkstošiem gadu un kā izskatās svešās zemēs."
„Tas par tām svešām zemēm mani nemaz tā neinteresē," ežu Ādams atteica un atmeta ar priekšķepu, „to man var
pastāstīt arī stārķu Tenis. Bet tā lasīšana un rakstīšana būtu gan laba un noderīga." Un ezis domīgi noglaudīja savas nadaudzās melnās ūsu spalviņas.
„Jā" zvirbuļu Tomiņš iečivinājās, „un, kad tava sieva pazīs burtus, tad viņa varēs iešūt tavā kabatlakatā arī tavu vārdu." — „Tas būtu gan jauki!" ežu Ādams priecājās, rīvēdams plaukstas. „Es katrā ziņā gribētu,lai viņa to vārdu iešūtu ar sarkaniem diegiem."
„Man gan labāk patiktu ar zaļiem!" zaķis teica. „Ja tas būtu mans kabatlakats un mana sieva, tad es liktu šūt tikai ar zaļiem diegiem!"
„Bet tas nav ne tavs kabatlakats, ne arī tava sieva!" ežu Ādams atcirta tīri dusmīgā balsi un sacēla visas savas adatas. „Kungi," zvirbuļu Tomiņš čivināja starpā, „tur
nemaz nav par ko ķildoties. Laidiet tik savas sievas skolā, un, kad viņas pazīs burtus, gan jau tad tās pašas zinās, kura krāsa katram vārdam labāk derēs. Sievas tādas lietas zina vislabāk pašas." Tomiņam bija taisnība.
Tad zaķu Bērtulis tūliņ aizcilpoja pieteikties par skolnieku pie gudrā Labrenča. Bet ežu Ādams tipināja Bērtulim pakaļ saviem sīkajiem solīšiem. Zaķu Bērtulis pat nežēloja savu lielo kāpostgalvu, atdeva to Labrencim un teica — viņš esot dzirdējis, ka citās skolās maksājot par mācīšanos skolas naudu. Tad lai nu Labrencis pieņemot šo kāpostgalvu kā pirmo iemaksu.
Arī ežu Ādams negribēja palikt zaķim iepakaļ. Viņš apsolīja Labrencim divus kabatlakatus. Viens būšot par viņa paša, otrs — par viņa sievas izskološanu. Un ežu Ādams varot jau iepriekš Labrencim teikt, ka tie būšot tādi — tik skaisti kabatlakati, kādus Labrencis vēl nekad nebūšot redzējis.
Tad ežu Ādams atsveicinājās, sakrustojis rokas uz krūtīm, un lielīgi, izgāzis vēderu, aizgāja uz savas mājas pusi, visu laiku iedomīgi pukšķēdams.