Ziņa par rūķa Labrenča skolu bija jau tālu izplatījusies. Par to runāja visas melnās un sarkanās skudras savās pilsētās, par to klaigāja vientuļās dzērves un cekulainās ķīvītes, laidelējoties virs pļavas. Par to vidžināja pat bezdelīgas, sēdēdamas savās pelēkajās ligzdās, kas bija pielīmētas pie kūts griestiem.
Beidzot šī ziņa nokļuva arī līdz jūrai. To aiznesa kāds tauriņš, kam bija balti spārni un divi gari, maigi taustekļi, aplipuši viegliem putekļiem. Šo tauriņu sauca par Lidu- lidi, un viņš bija pats drošākais no visiem tauriņiem. Lidulidis aizlidoja tālu pāri jūrai un izskatījās tik sīks kā puķes ziedlapiņa, kuru vasaras vējš dzenātu pāri bezgalīgajiem ūdeņiem.
Lidulidis bija dzīvespriecīgs tauriņš. Viņš priecājās par savu spārnu vieglumu, par sauli, kas skalojās ūdenī, un par sīkajiem vilnīšiem, kuriem bija baltas putu muguras.
Tad kāds brētliņš pacēla savu galvu virs ūdens, un Lidulidis uzlaidās uz viņa deguna, lai drusku atpūtinātu savus spārnus. Tauriņš te jutās tīri ērti. Viņš kustināja savus taustekļus un stāstīja par Labrenča skolu, par to, cik Labrencis esot gudrs rūķis, cik viņam esot daudz grāmatu un cik daudz skolnieku jau esot pieteikušies viņa skolā.
Tas viss bija ļoti interesanti, ko zināja pateikt mazais Lidulidis. Apkārt sapeldēja lieli reņģu bari, mencas sudrabotiem sāniem, lunkani luči un beidzot arī divas smagas lašu mātes pacēla savus platos purnus virs jūras līmeņa. „Mums arī būs jāiet tanī skola," kāds lucis teica, maisīdamies visiem pa vidu. Tam piekrita arī citas zivis. Tikai bute, šis savādais, plakanais radījums, kam katra ķermeņa puse bija citādā krāsā, sašķieba pavisam nejauki savu ģīmi.
„Es gan nezinu, vai tur kas iznāks," viņa teica. „Kā gan lai mēs nokļūstam līdz tai Labrenča skolai?"
Nu arī citas zivis palika pavisam nopietnas un nezināja, ko darīt.
„Ja mēs nevaram aizpeldēt turp, tad varbūt Labrencis var atnākt pie mums," brētliņš beidzot ieteicās.
Bet tad tauriņu Lidulidis sāka kratīt savu galvu tik stipri, ka nobira vairāki ziedputekļi un iekrita jūrā.
Lidulidis teica, ka šurpu gan Labrencis nenākšot, jo tas esot pārak garš ceļš tik vecam rūķu vīram. Un kas tad tā varētu būt par skološanos — pašā jūras vidū! Vai tad zivis domājot, ka Labrencis viņas varētu skolot, sēdēdams uz ūdens virsmas? Tauriņam gan liekoties, ka Labrencis būtu par smagu, nogrimtu un noslīktu. Un tad nebūtu vairs neviena, kas skolotu visus pasaules radījumus.
Beidzot lucim bija kaut kas iešāvies prātā. Viņš pameta jautri ar asti virs ūdens un iesaucās:
„Sūtīsim kaiju Aiju mūsu vietā! Viņa izskolosies, atlidos atpakaļ un pastāstīs mums visu, ko būs iemācījusies."
Jā! Tā bija labi! Un visas zivjs sāka lēkāt pār viļņiem no pārāk liela prieka. Viņu sāni laistījās saulē kā sudrabs. Tikai lašu mātes bija par smagām, lai tik gaisīgi parādītu savu prieku. Tāpēc viņas tikai cienīgi kustināja savas astes. Arī tas brētliņš, uz kura purna gala tauriņš pūtināja savus spārnus, nedrīkstēja daudz trakot, lai nesaslapinātu mazo Lidulidi.
Tad tauriņam blakām piepeldēja kāda paliela menca un teica:
„Es nopeldēšu pašā jūras dibenā. Tur uz gliemežvākiem guļ kāds ļoti dzidrs dzintara gabals. To Lidulidis varētu aiznest Labrencim."
„Nē!" Lidulidis atteica. „Tāds liels dārgakmens gan man par smagu. Ar tādu smagumu es nevarēšu pacelties spārnos. Bet kaiju Aijai tas būs tīrais nieks. Lai viņa nes."
Tad Lidulidis saplivināja savus baltos spārnus, pamāja ar saviem taustekļiem zivīm ardievas un laidās uz to pusi, kur sākās krasts un sīki vilnīši iznīka krasta smiltīs.
Bet visi brētliņi, sudrabotās reņģes, luči un smagās lašu mātes, mencas un plakanās butes, pacēlušas purnus virs ūdens, aizpeldēja katra uz savu pusi, lai meklētu kaiju Aiju un sūtītu viņu Labrenča skolā.
Lūk, tur tālumā jau kaut kas peldēja. Var būt, ka tā bija tikai jūras viļņa putainā mugura, bet varbūt, ka tur viļņos šūpojās arī baltā kaiju Aija.