Pēc pusdienām direktora Poges kundzei uznāca migrēna. Migrēna ir galvas sāpes — ari tad, kad tādu nemaz nav. Resnajai Bertai guļamistabā vajadzēja nolaist aizkarus, lai būtu tik tumšs kā īstā naktī. Poges kundze ielikās gulta un sacīja Andahtas jaunkundzei:
— Ejiet ar bērnu pastaigāties un paņemiet līdzi suni. Man vajadzīgs miers. Un lai nekas ļauns nenotiek!
Andahtas jaunkundze devās uz bērnu istabu pēc Punktiņas un suņa. Viņa ieradās tieši teātra izrādes vidū. Bērna gultiņā gulēja Pifka, bija redzams tikai viņa purniņš. Viņš pašlaik tēloja vilku, kas aprijis Sarkangalvītes vecmāmiņu. Pasaku Pifka gan nezināja, bet savu lomu viņš nemaz netēloja slikti. Punktiņa stāvēja pie gultas, galvā uzlikusi savu sarkano cepurīti, un rokā turēja Bertas tirgus grozu.
— Bet, vecmāmiņ, — viņa izbrīnījusies jautāja, — kāpēc tev ir tik milzīgi liela mute?
Pēc tam viņa pārvērstā briesmīgi zemā balsī rūca:
— Lai tevi labāk varētu aprīt. — Punktiņa nolika grozu zemē, piegāja pavisam tuvu pie gultas un kā sufliere čukstēja mazajam Pifkam:
— Tā, nu tev mani jāaprij.
Pifka, kā jau teicu, pasaku par Sarkangalvīti vēl nezināja, viņš pagriezās uz sāniem un pat nedomāja darīt kaut ko tamlīdzīgu.
Rij mani! — pavēlēja Punktiņa. — Vai tu rīsi mani? — Tad viņa piesita ar kāju pie zemes un iesaucās: — Ka tevi nelabais! Vai tu esi kurls? Tev mani jāaprij!
Pifkam pietika, viņš izkārpījās no segas un, atsēdies uz spilvena, sāka riet, cik skaļi vien varēja.
— Sim lopiņam nav ne mazākā talanta, — piebilda Punktiņa, — bezgala nožēlojams aktieris!
Andahtas jaunkundze aplika Pifkam — vilkam, kas neko nenojauta, — ap kaklu siksnu ar saiti, iestūķēja meitenīti zilā mētelī ar zelta pogām un teica:
— Atnes savu linu cepuri. Mēs ejam pastaigāties.
īstenībā Punktiņa vēlējās paturēt galvā savu cepurīti, bet
Andahtas jaunkundze piebilda:
— Tad tu netiksi pie Antona. — Tas līdzēja.
Viņas aizgāja. Pifka notupās uz bruģa, un Andahtas jaunkundzei viņš bija jāvelk.
— Atkal jau šļūc, — teica audzinātāja, paņēma Pifku un pārlika pār roku; un viņš karājās kā saplēsta rokas soma, nelaipni ar acīm mirkšķinādams. — Kādā ielā dzīvo Antons? Vai tu esi ievērojusi?
— Artilērijas ielā, ceturtā stāvā, pa labi, — atbildēja Punktiņa.
— Un kāds ir mājas numurs?
— Simt astoņdesmit, dalīts ar pieci, — atteica Punktiņa.
— Kādēļ tu neiegaumē uzreiz skaitli trīsdesmit seši? — jautāja Andahtas jaunkundze.
— Tā ir vieglāk paturēt prātā, — meitenīte apgalvoja. — Starp citu, man šķiet, ka Berta kaut ko nojauš, viņa teica, ka viens taisni vai rīšus aprijot viņas sērkociņus. Pastāvīgi viņa tos pērkot, un vienmēr tie nozūdot. Cerams, ka tas viss nenāks gaismā. Kleperbeins man jau atkal draudēja. Viņš prasa desmit markas, pretējā gadījumā visu izstāstīšot. Ja nu viņš tiešām izstāsta direktoram, tad tik būs tracis!
Andahtas jaunkundze neko neatbildēja. Pirmkārt, viņa jau no dabas bija nerunīga, un, otrkārt, šī saruna viņai nebija visai patīkama. Abas gāja gar Sprē upes krastu, tad pārgāja pāri mazam dzelzs tiltiņam, tālāk devās pa Kuģu Būvētāju dambi, iegriezās Fridriha ielā pa kreisi, tad gar stūri pa labi un beidzot nokļuva Artilērijas ielā.
— Ļoti veca, neglīta māja, — piezīmēja audzinātāja. — Piesargies, ka tik tur grīdā nav kāda atvērta iuka.
Punktiņa smējās, paņēma Pifku rokās un jautāja:
*— Kur mēs vēlāk satiksimies?
— Atnāc tieši sešos uz Vasaras kafejnīcu!
— Vai jūs tur atkal dejosiet ar savu līgavaini? Pasveiciniet viņu no manis. Un līksmu dejošanu! — Tad viņas izšķīrās. Andahtas jaunkundze aizgāja dejot, un Punktiņa iesoļoja svešajā mājā. Pifka kauca, kā likās, viņam māja nepatika.
Antons dzīvoja ceturtajā stāvā.
— Tas ir jauki, ka tu mani apciemo, — viņš sacīja. Viņi sasveicinājās un labu brīdi stāvēja durvīs. Zēns bija aizlicis lielu, zilu priekšautu.
— Tas ir Pifka, — iepazīstināja Punktiņa.
— Ļoti priecājos, — atbildēja Antons un glaudīja mazo takšeli. Un atkal viņi stāvēja viens otram līdzās un klusēja.
— Iesim nu tagad uz viesu istabu, — Punktiņa beidzot teica. Viņi sāka smieties, un Antons gāja pa priekšu. Viņš ieveda Punktiņu virtuvē un teica:
— Es pašlaik vāru.
— Tu vāri? — viņa jautāja un aizmirsa pat aizvērt muti.
— Nu jā, — viņš atbildēja. — Ko lai dara? Mana māte jau ilgi slima, tādēļ, kad pārnāku no skolas, man jāvāra pusdienas. Nevaram taču mirt badā?
— Lūdzu, nejūties traucēts, — Punktiņa teica, nolika Pifku zemē, novilka mēteli un noņēma cepuri. — Turpini vien mierīgi vārīt. Es skatīšos, kā to dara. Kas tad šodien būs?
— Sausi kartupeļi ar sāli, — viņš atbildēja, paņēma trauku lupatu un piegāja pie pavarda. Tur stāvēja katliņš, Antons pacēla vāku, iedūra dakšu kartupeļos, apmierināts pamāja ar galvu un sacīja: — Viņai ir jau daudz labāk.
— Kam? — jautāja Punktiņa.
— Manai mātei. Viņa man sacīja, ka rīt uz pāris stundām piecelšoties. Un nākošajā nedēļā varbūt pat varēšot sākt strādāt. Mana māte ir apkopēja.
— A, — novilka Punktiņa. — Mana māte nedara nekā. Pašlaik viņai ir migrēna.
Antons paņēma divas olas, sasita tās pret podu, izlēja saini ii, čaumalas iemeta ogļu kastē, ielēja podā mazliet ūdens, pipfma turziņu, uzbēra no tās uz olām un ūdens kaut ko baltu nu lini ar mazu karotīti sāka maisīt.
Ak šausmas! — viņš iesaucās. — Kunkuļi.
Pifka piegāja pie ogļu kastes un aplūkoja olu čaumalas.
Kāpēc tu piebēri cukuru? — vaicāja meitenīte.
— Tie taču bija milti, — atbildēja Antons. — Es gatavoju olu kulteni, un, ja pievieno miltus un ūdeni, tad porcija iznāk lielāka.
Punktiņa pamāja.
— Un cik jāber sāls pie kartupeļiem? — viņa vaicāja. — Vesela mārciņa vai tikai puse?
Antons skaļi iesmējās.
— Daudz, daudz mazāk! — viņš atteica. — Tad nu gan tas labi garšotu. Saprotams, tikai pāris naža galu.
— Protams, — piebilda Punktiņa, viņu vērodama. Viņš paņēma katliņu, ielika tajā margarīnu, uzlika katliņu uz otrā gāzes degļa, tad ielēja tanī sakultās olas, ka nosprakšķēja vien.
— Neaizmirsti sāli, Anton! — viņš pats sev atgādināja, paņēma mazliet sāls un apkaisīja dzelteno viru, kas bija katliņā. Kad vira sāka cepties, Antons to apmaisīja ar karoti. Patīkami čurkstēja.
— Tad laikam tāpēc šo ēdienu sauc par olu kulteni, — noteica Punktiņa.
— Pamaisi nu tu mazliet, — zēns lūdza un iespieda viņai rokā karoti. Punktiņa stājās Antona vietā. Antons paņēma katrā rokā pa vilnas lupatai, nocēla aiz osām kartupeļu katlu un nolēja verdošo ūdeni izlietnē. Kartupeļus viņš sadalīja uz diviem šķīvjiem.
— Kad vāra kartupeļus, tie ļoti jāuzmana, citādi izjūk, — viņš skaidroja. Punktiņa viņā nemaz neklausījās. Viņa tā maisīja, ka sāka sāpēt roka. Pifka pa to laiku ar olu čaumalām spēlēja futbolu.
Antons nogrieza gāzi, sadalīja olu kulteni līdzīgi uz abiem šķīvjiem, nomazgāja rokas un noņēma lielo priekšautu.
— Vakar vakarā mēs nevarējām atnākt, — ieminējās Punktiņa. — Maniem vecākiem bija viesi, un viņi palika mājās.
— Es jau tā domāju, — zēns teica. — Acumirkli, es tūlīt būšu atpakaļ.
Viņš paņēma abus šķīvjus un izgāja no virtuves. Punktiņa palika viena. Viņa mēģināja uzlikt Pifkam uz galvas olu čaumalu.
— Ja tu to iemācīsies, — viņa čukstēja, — varēsi uzstāties cirkā. — Tomēr takšelim, kā likās, bija iebildumi pret cirku. Olas čaumalu viņš ik reizes nopurināja zemē.
- Ka ne, ne, muļķa lopiņ, — Punktiņa noteica un paskatījās apkārt. — Vai … vai, cik maza virtuvīte!
Ka Antons ir trūcīgs zēns, to jau Punktiņa bija domājusi. Bet, ka viņam ir tik maza virtuve, tas nu gan bija pārsteigums. Pa logu varēja redzēt pelēku pagalmu. — Bet kāda ir mūsu virtuve? — viņa jautāja takšelim. Pifka luncināja asti. Tad ienāca atkal Antons un jautāja:
— Vai jūs neienāktu guļamistabā, kamēr mēs ēdam? — Punktiņa pamāja ar galvu un paņēma Pifku aiz čupra.
— Viņa vēl izskatās diezgan nevesela, — sacīja zēns. — Esi tik laipna un izliecies, ka tu nekā nemanītu.
Tas bija labi, ka viņš meiteni jau iepriekš saudzīgi bija sagatavojis. Antona māte sēdēja gultā un izskatījās ļoti bāla un vārga. Viņa laipni pamāja Punktiņai un sacīja:
— Tas ir jauki, ka tu atnāci.
Punktiņa pakniksēja un teica:
— Labu apetīti, Antona kundze. Jūs izskatāties lieliski. Kā jums ar veselību?
Zēns smiedamies aizbāza mātei vēl vienu spilvenu aiz muguras un teica:
— Manu māti taču nesauc par Antonu. Tikai mani sauc par Antonu.
— Ak, šie vīrieši, šie vīrieši, — Punktiņa sacīja pavisam izmisusi un bolīja acis. — Tīrais posts ar tiem vīriešiem, vai ne, cienītā kundze?
— Es neesmu nekāda cienītā kundze, — smaidīdama paskaidroja Antona māte, — es esmu Gasta kundze.
— Gasta, — atkārtoja Punktiņa. — Pareizi, tā jau arī ir rakstīts uz durvīm. Bez tam tas ir jauks uzvārds. — Viņa bija apņēmusies visu, ko šeit redzēja, uzskatīt par skaistu, lai neaizvainotu Antonu un viņa māti.
— Kā tev, māmiņ, garšo? — Antons jautāja.
— Lieliski, manu zēn, — atbildēja slimā sieviete un cītīgi ēda. — Nu, rīt es vārīšu atkal pati. Tu jau nemaz vairs nedabū rotaļāties. Skolas darbi arī aizkavējas. Vakar viņš pat pagatavoja bifšteku vācu gaumē, — viņa stāstīja meitenei. Antons dziļi pārliecās pār šķīvi, lai neizrādītu, cik ļoti viņu iepriecinājusi uzslava.
— Es no vārīšanas neko nesaprotu, — Punktiņa atzinās. — To pie mums kārto resnā Berta, viņa sver simt astoņdesmit mārciņas. Toties es protu spēlēt tenisu.
— Viņas tēvam ir limuzīns un šoferis, — papildināja Antons.
— Ja tu vēlies, mēs tevi kādreiz paņemsim līdzi. Direktors ir lāga vīrs, — sacīja Punktiņa. — Direktors ir mans tēvs, — viņa paskaidrodama piebilda.
— Tas ir liels mersedess, īsts limuzīns, — Antons papildināja, — un viņiem ir desmit istabas.
— Jūs, Gasta kundze, arī dzīvojat jauki, — teica meitene un uzlika Pifku uz gultas malas.
— Kur jūs vispār iepazināties? — apvaicājās Gasta kundze.
Antons uzmina Punktiņai uz kājas un sacīja:
— Ak, vai zini, mēs nejauši uz ielas sākām runāties un tūlīt viens otram iepatikāmies.
Punktiņa piekrītoši pamāja, aplūkoja no sāniem takšeli un teica:
— Cienījamie, man šķiet, ka Pifkam jāiet ārā.
Gasta kundze sacīja:
— Jūs vispār varētu iet mazliet pastaigāties. Es vēl gribu kādu stundiņu nosnausties. — Antons iznesa šķīvjus virtuvē un paņēma savu cepuri. Kad viņš atkal ienāca istabā, māte ieminējās:
— Anton, tev jāapgriež mati.
— To nu gan ne! — viņš iesaucās. — Tad aiz apkakles sabirst daudz sīku matu un nejauki kutina!
— Pasniedz man naudas maku! Pie friziera tev tomēr jāiet, — viņa pavēlēja.
— Ja nu tas tev ir tik svarīgi, — viņš teica, — iešu arī. Bet nauda man ir pašam. — Kad māte uz viņu tā savādi paskatījās, viņš vēl piebilda: — Es stacijā palīdzēju aiznest dažus koferus. — Viņš noskūpstīja māti uz vaiga un piekodināja viņai labi cieši gulēt, necelties, silti apsegties un tā tālāk.
— Kā pavēlat, daktera kungs, — sacīja māte un sniedza Punktiņai roku.
— Lai jums labi sokas, — atvadoties novēlēja Punktiņa. — Bet nu aiziet, Pifka ilgāk vairs nevar gaidīt. — Takšelis sēdēja pie durvīm un, acis nenovērsis, raudzījās uz rokturi, it kā gribētu to hipnotizēt. Visiem trim bija jāsmejas, un tad bērni priecīgi aizskrēja projām.
Otras pārdomās vēsta PAR LEPNUMU
Es nezinu, ko jūs par to domājat. Vai jums šķiet pareizi, ka zēns vāra? Ka viņš sev aizsien mātes priekšautu, mizo kartupeļus, liek tos katlā, piemet sāli un ko gan visu vēl ne?
Pauls, ar kuru es par šo lietu runāju, sacija: «Es nevārītu. Tas man nenāk ne prātā.»
«Hm,» es teicu, «ja nu tava māte slima gulētu gultā un ārsts noteiktu, ka viņai jāēd labi un noteiktā laikā, citādi viņa vēl varētu nomirt. ..»
«Nu labi,» Pauls steidzīgi atbildēja, «tad es, protams, arī vārītu — tieši tāpat kā jūsu Antons. Manis dēļ, tomēr man būtu kauns. Vārīšana nav zēnu darbs.»
«Ja tu rotaļātos ar leļļu virtuvi, tad tev būtu iemesls kaunēties,» es atteicu. «Bet, ja tu rūpēsies, lai tava slimā māte dabū paēst, tad tu vari pat lepoties. Pat vairāk nekā ar to, ka vari lēkt četrus metrus tālu.»
«Četrus metrus divdesmit,» Pauls piemetināja.
«Redzi nu,» es iesaucos, «ar to tu lepojies!»
«Es pārdomāju,» pēc brītiņa sacīja Pauls, «es laikam tomēr nekaunētos, ja kāds mani pieķertu vārām. Bet patīkamāk būtu, ja nevienam tāda izdevība nerastos. Man šķiet, es aizbultētu virtuves durvis. Bez tam mana māte nemaz nav slima. Un, ja viņa saslimtu, mēs pieņemtu kopēju. Tad jau tā varētu vārīt!»
Vai redzat, kāds cietpauris?