Restorānā dažkārt stāvēja un sēdēja dīvaini cilvēki, un Punktiņa labprāt ieradās šeit, viss viņai likās ļoti interesanti. Reizēm tur bija pat piedzērušie.
Antons žāvājās, un acis viņam no paguruma bija pavisam šauras.
— Šausmīgi, — viņš sacīja, — šodien es rēķināšanas stundā patiešām iemigu. Bremzera kungs mani tā sabrāza, ka es gandrīz izvēlos no sola. Man vajadzētu kaunēties, viņš iesaucās, un mani skolas darbi pēdējā laikā arī esot tādi, ka tur daudz ko varētu vēlēties. Un, ja tas tā turpināšoties, viņš rakstīšot manai mātei vēstuli.
— Ak tu svētulis, — ieminējās Punktiņa. — Tā tikai vēl trūka! Vai tad viņš nezina, ka tava māte ir slima un ka tev jāvāra un jāpelna nauda?
— Kas lai viņam to būtu teicis? — ziņkārīgi jautāja Antons.
— Tu, protams, — atteica Punktiņa.
— Es labāk mēli sev nokodīšu, — sacīja Antons.
Punktiņai tas likās nesaprotami. Viņa paraustīja plecus.
Tad viņa pievērsās Andahtas jaunkundzei. Tā sēdēja kaktā un stīvi raudzījās vienā punktā.
— Man šķiet, jūs mūs ielūdzāt?
Andahtas jaunkundze sarāvās un pamazām sāka atjēgties.
— Ko jūs gribat?
— Apelsīnus ar putu krējumu, — ierosināja Punktiņa, un Antons pamāja. Jaunkundze piecēlās un piegāja pie bufetes.
— Kur tu ņēmi naudu, ko man pirmīt slepus iedevi? — jautāja zēns.
— Andahta taču atdod visu naudu līgavainim. Tādēļ es
drusku no tās noblēdīju. Klusu! Bez ierunām! — viņa iesaucās stingri. — Uzmanies, viņa noteikti atkal dzer šņabi. Tā labiņā taču žūpo. Zini, šodien viņa sēdēja savā istabā un zīmēja četrstūrus, un vienā bija rakstīts «dzīvojamā istaba» un otrā «darbistaba»; vairāk es nevarēju saskatīt.
— Tas bija dzīvokļa plāns, — konstatēja Antons.
Punktiņa iesita sev ar roku pa pieri.
— Ak es pērtiķis tāds, — viņa iesaucās, — un man tas neienāca prātā! Bet kālab viņa zīmē dzīvokļa plānus? — To nezināja arī Antons. Tad Andahtas jaunkundze atgriezās un atnesa bērniem apelsīnus. Viņa pati dzēra konjaku.
— Mēs taču nopelnījām vismaz trīs markas, — viņa noteica. — Bet somā ir tikai viena marka astoņdesmit. Vai tu to saproti?
— Varbūt soma ir caura? — ieminējās Punktiņa. Andahtas jaunkundze tūlīt pārbaudīja.
— Nē, — viņa sacīja, — soma nav caura.
— Dīvaini, — prātoja Punktiņa. — Varētu domāt, ka te kāds zog. — Tad viņa nopūtās un murmināja: — Ir gan laiki.
Andahtas jaunkundze klusēja, iztukšoja savu glāzi, piecēlās un paņēma vēl vienu šņabi.
— Mēs stāvam stundām ilgi uz tilta, bet viņa nožūpo visu peļņu, Punktiņa pukojās viņai nedzirdot.
Tev vispār labāk vajadzētu palikt mājās, — iebilda An- lons Ja tavi vecāki to kādreiz uzzinās, tad būs liels traciš.
— Manis dēļ, — sacīja Punktiņa. — Vai tad es sev izrau- dzīju guvernanti?
Antons paņēma papīra salveti, kas atradās uz blakus galdiņa, sagrieza turziņā un ielika tajā sešas apelsīna šķēlītes. Turziņu viņš ielika savā koferītī. Un, kad Punktiņa viņu jautājoši uzlūkoja, viņš samulsis sacīja:
— Tas mātei.
— Man vēl kas iešāvās prātā, — iesaucās Punktiņa un sāka rakņāties savā mazajā somiņā. — Tepat ir. — Viņa turēja kaut ko rokā.
Antons pieliecās tuvāk.
— Zobs, — viņš noteica. — Vai tad ir jau ārā?
— Muļķīgs jautājums, — viņa apvainojusies sacīja. — Vai tu gribi to paturēt?
Zēns no zobiem neko nesaprata, un Punktiņa to atkal nolika
atpakaļ. Tad pienāca Andahtas jaunkundze, jau mazliet ieskurbuši, un skubināja doties mājās. Viņi gāja kopā līdz Ganību dambja tiltam un tur atvadījās.
— Vai tavu klases audzinātāju sauc par Bremzeru? — uzprasīja Punktiņa.
Antons apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Rīt pēcpusdienā es tevi atkal apciemošu, — viņa apsolīja. Viņš priecīgi pakratīja viņai roku, paklanījās Andahtas jaunkundzei un skriešus aizsteidzās prom.
Punktiņa un Andahtas jaunkundze bez starpgadījumiem nokļuva mājās. Vecāki vēl aizvien bija pie ģenerālkonsula Ole- riha. Meitene ielikās gultā un uz vietas aizmiga. Pifka klusi ņurdēja, jo bija pamodināts. Guvernante devās uz savu istabu, ieslēdza kumodē ubadzes apģērbu, un tad arī viņa devās pie miera.
Antons vēl nevarēja iet gulēt. Viņš aizlavījās garām mātes istabai, tad pa gaiteni iegāja virtuvē un ieslēdza gaismu, paslēpa savu koferīti, piesēdās pie galda, atbalstīja galvu rokās un žāvājās tā, ka gandrīz vai žokļus izmežģīja. Tad viņš izvilka no kabatas zīmuli, zilu burtnīcu un atvēra to. Vienā lapā bija rakstīts «Izdevumi», otrā — «Ieņēmumi». Pēc tam viņš iebāza roku bikšu kabatā, izvilka sauju monētu un cītīgi sāka skaitīt. Pavisam bija divas markas piecpadsmit. Ja nebūtu Punktiņas un laipnā kunga, viņam tagad būtu tikai četrdesmit pieci feniņi, viņš pie sevis nodomāja un ierakstīja burtnīcā vakara ieņēmumus.
Kopā ar pārpalikumu, ko viņš slepeni glabāja tušas kārbiņā, viņam pavisam bija piecas markas un sešdesmit feniņi, un piecas markas bija jādod saimniekam par īri. Tātad ēšanai palika tikai sešdesmit feniņi. Viņš paskatījās mazajā pieliekamā. Kartupeļi vēl bija. Uz griežamā dēļa atradās speķa kamara. Ja rīt ar speķa kamaru ierīvētu pannu, tad varbūt izdotos uzcept kartupeļus. Bet no aknu desas atkal nekā. Un viņam tā gribējās aknu desu. Viņš novilka kurpes, uzlika uz šķīvja apelsīnu šķēlītes, nodzēsa gaismu un klusi izgāja no virtuves. Pie guļamistabas durvīm viņš apstājās un piespieda ausi pie durvīm. Māte bija aizmigusi. Viņš dzirdēja tās vienmērīgo elpu, reizēm viņa pat iekrācās. Antons noglāstīja durvis un pasmaidīja, jo māte tieši tai mirklī atkal iekrācās. Tad viņš klusi iegāja dzīvojamā istabā. Viņš izģērbās tumsā, uzlika drēbes uz krēsla, iebēra naudu tušas kārbiņā, atgūlās uz dīvāna un apsedzās.
Vai tikai gaitenī durvis bija noslēgtas? Vai gāzes krāns nogriezts? Antons nemierīgi grozījās šurp un turp, tad vēlreiz piecēlās un paskatījās, vai viss kārtībā.
Viss bija kārtībā. Viņš atkal apgūlās. Rēķināšanas uzdevumi bija atrisināti. Arī diktātam viņš bija sagatavojies. Jācer, ka Bremzera kungs nerakstīs mātei vēstuli, jo tad atklātos, ka viņš vakaros stāv uz Ganību dambja tilta un pārdod kurpju auklas. Vai viņam vēl kurpju auklu bija diezgan? Brūno vairs ilgam laikam nepietiks. Acīmredzot brūnās kurpes valkā vairāk nekā melnās. Vai arī brūnās kurpju auklas trūkst ātrāk?
Antons apgriezās uz otriem sāniem. Cerams, ka māte izveseļosies. Tad viņš beidzot iemiga.
Septītās pārdomās vesta PAR DZĪVES NOPIETNĪBU
Nesen es biju Rostokā gadatirgū. Ielas, kas slīpi novirzās uz Varnovu, bija pilnas būdām, un lejā, upes krastā, griezās karuseļi. Tā kā visapkārt bija patīkami trokšņaini, kļuvu ļoti jautrs, piestājos pie būdas, kur pārdeva saldumus, un prasīju par desmit feniņiem medu. Tas garšoja lieliski.
Tad garām gāja kāds zēns ar savu māti, paraustīja viņu aiz piedurknes un teica: «Vēl vienu piparkūku!» Pie tam viņam jau bija piecas piparkūku paciņas padusē. .
Māte izlikās nedzirdam. Tad viņš apstājās, piesita kāju pie zemes un brēca: «Vēl vienu piparkūku!»
«Tev taču jau ir piecas pakas,» atgādināja māte. «Padomā tikai, trūcīgie bērni vispār nedabū piparkūkas.»
Vai jūs zināt, ko zēns atbildēja?
Viņš dusmīgi kliedza: «Kāda man daļa gar trūcīgiem bērniem?» Es tā izbijos, ka gandrīz noriju savu medu ar visu papīru. Bērni, bērni, kā tas var būt iespējams?
Sim zēnam ir tāda nepelnīta laime, ka viņam ir turīgi vecāki, bet viņš vēl nostājas un brēc: «Kāda man daļa gar trūcīgiem bērniem?» Viņš gan .varēja no savām piecām piparkūku pakām divas uzdāvināt trūcīgiem bērniem un priecāties, ka bijusi iespēja sagādāt viņiem mazu prieku!
Dzīve ir nopietna un grūta. Un, ja tie cilvēki, kam iet labi, labprāt nepalīdz tiem, kam klājas grūti, tad tas ir ļoti slikti.