Pie mūsu vārtiem auga milzīgi sarkanie eikalipti. Zeme ap tiem bija piebirusi ar lapām un zariem, šur tur mētājās ugunskuru ogles. Klaiņojošie viri, kas gāja garām pa ceļu, bieži vien nometa no pleciem savas paunas un kādu bridi atpūtās vai pastāvēja te, domīgi aplūkodami māju un malkas grēdu, un tad nāca iekšā palūgt kaut ko ēdamu.
Tie, kas jau vairākas reizes gāja garām mūsu mājai, labi pazina manu māti. Viņa vienmēr iedeva tiem maizi, gaļu un tēju, neprasīdama par to saskaldīt malku.
Tēvs pats bija pārstaigājis Kvinslendu ar paunu plecos un labi pazina šādu cilvēku dzīvi. Viņš vienmēr sauca tos par «ceļotājiem». Bārdainos vīrus, kas dzīvoja mežā, viņš dēvēja par «meža putniem», bet tos, kas nāca no līdzenumiem, par «lauku putniem». Viņš
prata atšķirt tos un uzreiz redzēja, kurš no tiem ir galīgi tukšā un kuram turas kāds grasis.
Kad kāds pauninieks pārnakšņoja pie mūsu vārtiem, tēvs vienmēr sacīja, ka tas esot galīgi tukšā.
— Ja viņam turētos nauda, viņš ietu uz iebraucamo vietu, — tēvs man paskaidroja.
No zirgu aploka viņš bieži vien vēroja, kā šie vīri gāja ar tējas katliņiem pie mūsu durvīm, un, ja tie, sniegdami mātei katliņu, paturēja vāciņu pie sevis, viņš pasmaidīja un teica, tie esot ar .«pieredzi».
Pajautāju, ko nozīmē tas, ka viņi patur vāciņu, kad māte paņem katliņu, un tēvs paskaidroja:
— Staigājot apkārt, gadās sastapt tādus cilvēkus, kas tev nedos ne tik, cik paostīt. Ar tādiem jāprot apieties. Teiksim, tu vēlies tēju un cukuru — tas tev vienmēr vajadzīgs. Iemet katliņa dibenā šķipsniņu tējas — pavisam maz, lai viņa zinātu, ka tu dzer plānu tēju. Kad viņa pienāk pie durvīm, nelūdz tēju. Palūdz tikai mazliet karsta ūdens tējai un saki: «Tēja ir katliņā, saimniec.» Viņa paņem katliņu, tu paturi vāciņu, tad saki, it kā tev tikai nupat tas būtu ienācis prātā: «Varbūt jūs pieliktu maķenīt cukura, saimniec».
Aizgājusi ieliet katliņā karstu ūdeni, viņa redz, ka tējas tur iekšā pārāk maz, nepietiks pat vienam malkam, un iemet no savas. Varbūt viņa to nemaz negribētu, taču viņai nepatīk dot tādu plānu tēju kā saskalas, tāpēc viņa ieber vēl. Tad pieliek cukuru, un ceļotājam ir viss, kas vajadzīgs.
— Bet kāpēc viņš patur vāciņu? — es neatlaidos.
— Redzi, traukā ar vāku nekad nedabū tik daudz. Ja nav vāka, tad redzams, ko dod, un saimniecei ir neērti skatīties lūdzējam acīs, ja katliņš nav pilns.
— Mamma taču nav tāda, tēt?
— Nē jau, nē! Viņa atdotu zābakus no savām kājām, ja tikai viņai ļautu.
— Vai viņa kādreiz ir atdevusi? — es jautāju, iztēlodamies, kā māte velk nost zābakus un dod tos pau- niniekam.
— Nē, tieši tā nav gadījies. Viņa varētu iedot tiem vecas drēbes vai zābakus, bet drēbes jau dod visi.
Viņiem vairāk vajadzīgs ēdamais, īpaši gaļa. Ēdiens maksā naudu. Daudzi cilvēki labāk dotu pāri vecu bikšu, ko paši vairs nevalkā. Tu dod viņiem gāju, kad izaugsi liels!
Dažreiz kāds pauninieks pārgulēja mūsu šķūnī. Reiz saltā rītā Mērija, barodama pīles, bija ieraudzījusi zemē guļam pauninieku. Sega viņam bija sasalusi stīva, bārda un uzacis apsarmojušas, un piecēlies viņš nevarēja atliekties taisni, kamēr sasila saulē.
Kopš tās reizes, kad tikai Mērija redzēja pauninieku apmetamies pie vārtiem, viņa arvien sūtīja mani pateikt tam, lai pārguļot šķūnī. Es tad vienmēr gāju tur viņam līdzi, un, kad māte atsūtīja ar Mēriju viņam ēdienu, viņa deva līdzi arī manu tiesu. Viņa zināja, ka man patīk pauninieki. Man patika klausīties viņu sarunās, dzirdēt stāstus par brīnišķīgajām vietām, ko viņi redzējuši. Tēvs teica, ka viņi mani izjokojot, taču es tā nedomāju.
Kad parādīju kādam vecam vīram savas trusīšu ādas, viņš man stāstīja, ka tur, no kurienes viņš nākot, trusīšu esot tik daudz, ka jāpagrūžot tie nost, ja gribot izlikt lamatas.
Bija putekļains vakars, un es sacīju viņam, lai apklāj seju ar avīzi, tas aizturēs putekļus. Es gulēju priekšnamā pagalma pusē un vienmēr tā darīju.
— Cik daudz putekļu tas aizturēs? — viņš jautāja, celdams pie mutes melno tējas katliņu. — Kādu mārciņu?
— Es tā domāju, — atbildēju šaubīdamies.
— Kā tu domā — vai tas aizturētu tonnu putekļu? — viņš vaicāja, ar delnu slaucīdams tējas lāses no ūsām un bārdas.
— Nē, to nē.
— Man ir gadījies iet cauri tālām fermām, kur jāguļ ar kapli un lāpstu blakām, kad tūvojas putekļu vētra.
— Kāpēc? — es brīnījos.
— Lai no rīta varētu izrakties ārā, — viņš sacīja, raudzīdamies manī ar savām dīvainajām, melnajām acīm, kurās mirgoja liesmiņas.
Es vienmēr ticēju visam, ko man stāstīja, un pukojos, ja tēvs smējās, kad atkārtoju viņam dzirdēto.
Man likās, tas liecināja, ka viņš nopeļ cilvēku, kas man to stāstījis.
— Tā nav, nepavisam nē, man patīk šie cilvēki, — viņš paskaidroja, — bet, redzi, tās ir pasakas, jocīgas pasakas, lai smīdinātu ļaudis.
Reizēm kāds pauninieks sēdēja pie sava ugunskura un kliedza uz kokiem vai murmināja pie sevis, lūkodamies liesmās; tad es zināju, ka viņš piedzēries. Dažreiz viņi dzēra degvīnu, dažreiz koka spirtu.
Bija kāds vīrs ar iesauku «Vijolnieks», kurš vienmēr turēja galvu mazliet uz vienu pusi piešķiebtu, it kā vijoli spēlēdams. Viņš bija gara auguma, kalsnējs un ar trim siksnām.
Tēvs bija man pastāstījis, ka viena siksna ap paunu nozīmējot, ka tās īpašnieks ir iesācējs, kurš pirmo reizi iet tādās gaitās; divas siksnas nozīmējot, ka pauninieks meklējot darbu; trīs siksnas rādot, ka viņš pagaidām to nevēloties atrast, bet četras — ka viņš vispār negribot strādāt.
Es vienmēr apskatīju siksnas uz paunām un, ieraudzījis trīs siksnas uz Vijolnieka paunas, brīnījos, kāpēc viņš negrib strādāt.
Viņš dzēra koka spirtu un piedzēries mēdza uzsaukt zirgiem, kas viņam rādījās aiz ugunskura.
— Tprū! Stāvi! Nā, Princi! Nū, Melnīt! Šuk, šuk …
Dažreiz viņš aizskrēja otrā pusē ugunskuram, vicinādams iedomātu pātagu, ar kuru pārmācīja kādu zirgu, kas viņu kaitināja.
Skaidrā būdams, viņš runāja ar mani spalgā balsī.
— Nestāvi tur, mīņādamies kā vista lietū, — viņš reiz sacīja. — Nāc šurp!
Kad piegāju tuvāk, viņš teica:
— Apsēdies. — Tad piebilda: — Kas tev kājai?
— Man bija bērnu trieka, — es pastāstīju.
— Iedomājies tikai! viņš sacīja un, piemezdams ugunskurā malku, līdzjūtīgi pamāja ar galvu un pa- klakšķināja mēli. — Lai nu kā, tev tomēr ir jumts virs galvas. — Viņš pavērās manī. — Un kas tā par gudru galvu! Kā labas sugas jēram.
Man patika šie vīri, tāpēc ka tie nekad nenožēloja m&ni. Viņi iedvesa man pašpaļāvību. Pēc viņu ieskatiem, kruķi nebija nekāda lielā nelaime, daudz sliktāk bija gulēt lietū zem klajas debess, staigāt apavos, no kuriem pirksti lien ārā, vai kārot kaut ko iedzert, kad nav naudas, ar ko samaksāt. Sev viņi nākotnē redzēja vienīgi ceļu un klaiņošanu un iedomājās, ka mani gaidot kaut kas labāks.
Reiz es teicu Vijolniekam:
— Sī ir laba vieta naktsmājai, vai ne?
Viņš pameta skatienu apkārt un atbildēja:
— Jā, laikam gan — cilvēkam, kas nav spiests te pārnakšņot. — Viņš nicīgi iesmējās. — Reiz kāds fermeris man teica: «Jums nekad nav diezgan. Iedod jums sieru, jūs vēl gribēsiet to uzcept.» Jā, es viņam atteicu, ar mani tā ir. Esmu piedzīvojis tādus laikus, kad eju pa ceļu un domāju, kaut man būtu tēja un cukurs, tad viss būtu labi; bet, dabūjis tēju un cukuru, es gribu uzsmēķēt un uzsmēķējis vēlos labas naktsmājas, un, dabūjis naktsmājas, kāroju kaut ko palasīt. «Vai jums gadījumā nav kaut kas lasāms?» es jautāju šim fermerim. «Es redzu, ka neko ēdamu no jums nedabūšu.»
Vijolnieks — vienīgais no pauniniekiem, kurus es pazinu, nēsāja līdzi pannu. Viņš izvilka to no produktu somas un apmierināts aplūkoja. Tad apgrieza otrādi un aplūkoja pannas dibenu, uzsizdams ar pirkstu.
— Laba panna… Es to dabūju netālu no Mild- juras.
Viņš izņēma no produktu somas avīzē ietītas aknas un brītiņu skatījās uz tām, pieri savilcis.
— Aknas ir pati sliktākā gaļa pasaulē, piesmērē tikai pannu, — viņš sacīja, savilcis lūpas, tā ka viņa melnās ūsas domīgi saslējās. — Līp kā plāksteris.
Kā visi pauninieki, viņš allaž domāja par laiku. Vienmēr pētīja debesis un prātoja, vai nebūs lietus. Viņš nenesa paunā līdzi telti, tikai divas zilas segas, satītas kopā ar dažiem noskrandušiem apģērba gabaliem, un divas trīs tabakas kārbas, kur glabājās visa viņa mantība.
— Kādā naktī netālu no Elmoras es gan dabūju kārtīgu lietu, — viņš stāstīja man. — Bija tik sasodīti tumšs, ka nevarēju iet tālāk. Es sēdēju, atspiedies ar muguru pret stabu, un domāju. Otrā rītā visur bija dubļi, spēj tikai izbrist. Šonakt lietus nebūs, pārāk auksts. Tomēr tuvumā jau ir. Iespējams, ka rīt pēcpusdienā sāk līt.
Sacīju viņam, lai pārguļ mūsu šķūnī.
— Ko tavs vecais teiks? — viņš jautāja.
— Viņš ir labs, — es apgalvoju. — Viņš jums iedos salmus, kur gulēt.
— Vai tas bija viņš, ar ko es šodien runāju?
— Jā.
— Viņš man likās lāga vīrs. Ģērbjas uzkrītoši, bet runāja ar mani tā kā es tagad ar tevi.
— Tas ir labi, vai ne?
— Protams, labi. Es domāju, būs vien jāguļ jūsu šķūnī, — viņš piemetināja. — Gadījās iemest, un nu iekšās viss griežas. — Viņš drūmi palūkojās pannā, kur čurkstēja aknas. — Pagājušajā naktī es briesmīgi murgoju. Sapņoju, ka eju pa ceļu un lietus gāž kā ar spaiņiem. Mans katliņš caurs, un es nevaru uzvārīt tēju. Velns un elle! Uzmodos vienos sviedros.
Kamēr mēs runājāmies, uz ceļa parādījās vēl viens pauninieks. Tas bija mazs, drukns vīrs ar bārdu un garu, tievu paunu. Produktu soma kuļājās viņam kaklā; viņš gāja smagiem, nesteidzīgiem soļiem.
Vijolnieks spēji pacēla galvu un vēroja nācēju. No viņa sejas izteiksmes es nopratu, ka viņš nevēlas, lai tas apstātos, un nesapratu — kāpēc.
Svešais pienāca pie ugunskura un nometa zemē paunu.
— Labdien! — viņš sveicināja.
— Labdien! — atņēma Vijolnieks. — Uz kurieni iedams?
— Uz Adelaidu.
— Tad tev garš ceļš priekšā.
— Jā. Smēķis ir?
— Tikai galiņi. Vari dabūt, ja gribi.
— Labi, dod šurp. — Vīrs paņēma Vijolnieka sniegto papirosa galu, uzmanīgi iesprauda to savilktajās lūpās un aizdedzināja pie kvēlojošas pagalītes, ko pacēla no ugunskura.
— Vai tu nāci caur Turallu? — viņš vaicāja Vijolniekam.
— Jā. Te es atkūlos pēcpusdienā.
— Kāds tur ir miesnieks un maiznieks?
— Ar maiznieku var iztikt, nocietējušu bulku, cik uziet, bet miesnieks nekur neder. Tas tev nedos ne izdeguša sērkociņa. Par jēra gaļas krikumu cilvēkam vai ādu velk pār acīm.
— Vai krogā no sētas puses iegriezies?
— Jā. Dabūju tur cepeša gabaliņu. Saimniece tur lādzīga — dūšīga sieva. Ar viņas degunu var ķieģeļus bīdīt. Palūdz viņai. Sargies no viņas palīga. Pamazs vīrelis; par visu prasa šņabi.
— Dūži tur ir?
— Nē, bet sargies, ka neuzskrien dūzim Balungā — tālāk uz priekšu — tas ir velns. Piesiesies uz katra soļa, ja būsi iedzēris.
— Man ir tikai viens šiliņš, jupis viņu rauj!
— Tālāk uz ziemeļiem tev būs labāk, — sacīja Vijolnieks. — Tur ir lijis lietus, tagad visi fermeri sēdēs krogā. Tur tu dabūsi pilnu vēderu.
Viņš nogrieza biezu riecienu no maizes kukuļa, ko māte viņam bija iedevusi, pārdalīja aknas, uzlika vienu gabalu uz maizes šķēles un deva to pienācējam.
— Ņem iestiprinies!
— Paldies, — vīrs pateicās. Brītiņu viņš gremoja maizi, tad jautāja:
— Vai tev gadījumā nav adata un diegs?
— Nē, — Vijolnieks atbildēja.
Vīrs aplūkoja plīsumu bikšu ceļgalā.
— Varbūt kniepadata?
— Nav.
— Mani zābaki arī pagalam. Cik viņi te maksā pļāvējam?
— Septiņus šiliņus dienā.
— Kā tad, — vīrs īgni norūca. — Septiņi šiliņi dienā un sestdien atlaiž, lai svētdien nav jābaro. Vai tev nav vēl kāds smēķa galiņš?
— Nē, pašam jāpietaupa, — atteica Vijolnieks. — Turallā šovakar būs dejas. No rīta pie ārdurvīm
salasīsi galiņus, cik uziet. Es domāju, tu labāk sāc kustēties, citādi līdz tumsai netiksi Turallā.
— Jā, — vīrs gausi novilka. — Laikam būs jāiet. — Viņš piecēlās. — Taisni uz priekšu? — viņš jautāja, ar vienu vēzienu uzmezdams paunu uz pleca.
— Nenogriezies pa pirmo ceļu, bet pa otro. Būs kādas divas jūdzes.
Kad vīrs bija projām, es vaicāju Vijolniekam:
— Vai viņš nebija labs cilvēks?
— Viņam mugurā bija pauna — gara un tieva kā cigarete, — Vijolnieks paskaidroja. — Mēs visi bēgam no cilvēkiem ar tādām paunām. Viņiem nekad nekā nav. Visu prasa no citiem. Ja tāds piesitas par ceļa biedru, tas ir tikpat kā stiept viņu uz muguras. Nu, parādi man, kur ir tas šķūnis.
Es aizvedu viņu uz šķūni, kur tēvs, redzēdams, ka sarunājos ar viņu, jau bija iemetis klēpi tīru salmu.
Vijolnieks bridi klusēdams noraudzījās uz tiem, tad sacīja:
— Tu nemaz nezini, cik laimīgs tu esi.
— Ir labi būt laimīgam, vai ne? — es teicu, juzdams, ka Vijolnieks man ļoti patīk.
— Jā.
Stāvēju un skatījos, kā viņš tin vaļā savu paunu.
— Dievs, stāvi man klāt! — viņš iesaucās, palūkodamies uz mani. — Tu jau neatkāpsies no manis kā lopu dzinēja suns. Vai tev nav laiks iet iekšā padzert tēju?
— Jā, — es piekritu. — Jāiet gan. Ar labu nakti, mister Vijolnieki
— Ar labu nakti, — viņš norūca.
Divas nedēļas vēlāk viņš sadega ugunskurā, ko pats bija sakūris pārnakšņošanas vietā, astoņas jūdzes no mūsu mājām.
Vīrs, kas tēvam to pastāstīja, sacīja: — Runā, ka viņš pirms tam pāris dienas dzēris koka spirtu. Naktī viņš ievēlies ugunskurā — jūs saprotat, kā tad gadās. Es teicu Alikam Simpsonam, kad braucu uz šejieni: «Viņa elpa aizdegās, tā tas
bija.» Viņš droši vien bija kārtīgi piesūcies. Kad elpa aizdegās, liesmas rūkdamas gāja viņam caur iekšām. Nudien, viņš nu gan dega! Es teicu Alikam Simpso- nam — jūs zināt, Aliks nopirka manu bēro ķēvi — es teicu pirms nākšanas šurp, ka tieši tā tas būs noticis, un Aliks sacīja: «Velns parāvis, man liekas, tev taisnība!»
Tēvs brītiņu klusēja, tad sacīja:
— Jā, tāds gals pienāca Vijolniekam, nabadziņam. Viņa vairs nav.
12 Alans Maršals
Vairums vīriešu sarunājās ar mani augstprātīgi labvēlīgā tonī, kā parasti ar bērniem. Ja citi pieaugušie klausījās, viņiem patika pasmieties par mani, ne jau tāpēc, ka viņi gribētu mani aizskart, bet tāpēc, ka viņus kārdināt kārdināja mana vaļsirdība.
— Nu, Alan, vai tu jau sāc jāt ar niķīgiem zirgiem? — viņi mēdza jautāt, un es šo jautājumu uzskatīju par visai nopietnu, jo pats sevi neredzēju tadu, kādu mani redzēja viņi.
— Nē, — es atbildēju. — Bet drīz sākšu.
Manam izprašņātājam nu šķita, ka par tādu atbildi
vērts pasmieties, un viņš palūkojās uz saviem biedriem, aicinādams arī tos piedalīties jautrībā.
— Vai dzirdējāt? Viņš nākošnedēļ sāks jāt ar niķīgiem zirgiem.
Daži vīrieši runāja ar mani nelaipni un strupi, uzskatīdami, ka visi bērni ir neinteresanti un nespēj pateikt nekā ievērības cienīga. Ar tādiem cilvēkiem es neatradu kopēju valodu un viņu sabiedrībā jutos neveikli un klusēju.
Turpretī pauninieki un mežinieki, kas pieraduši dzīvot vientulīgi, bieži vien jutās neveikli un nedroši, kad viņus uzrunāja bērni, taču, redzēdami, ka pret viņiem izturas draudzīgi, labprāt ielaidās sarunā.
Tieši tāds bija vecais Pīters Makliouds, braucējs, kas veda stabus no četrdesmit jūdžu attālas cirsmas mežā. Reizi nedēļā viņš pārradās ar piekrautu vezumu,
pavadīja svētdienu kopā ar sievu, tad atkal brauca atpakaj, soļodams blakus pajūgam vai stāvēdams kājās tukšajos ratos un svilpodams kādu skotu dziesmiņu.
Kad es uzsaucu: — Labdien, mister Maklioud! — viņš apstājās un parunājās ar mani, it kā es būtu pieaudzis cilvēks.
— Taisās tā kā uz lietu, — viņš sacīja, un es viņam piekritu.
— Kāds izskatās mežs, kur jūs braucat, mister Maklioud? — kādu dienu es viņam jautāju.
— Biezs kā suņa spalva, — viņš atbildēja, tad piemetināja, it kā sarunādamies pats ar sevi: — Jā, biezs gan. Nudien, biezs!
Viņš bija gara auguma, ar spoži melnu bārdu un it kā pārāk garām kājām. Kad viņš gāja, galva viņam klanījās un lielās rokas karājās gar sāniem, mazliet uz priekšu pastieptas. Tēvs teica, ka viņš izskatoties pēc trīspēdu mērkoka, tomēr tēvam viņš patika. Tēvs reiz sacīja man, ka misters Makliouds esot godīgs cilvēks un cīnoties kā lauva.
— Šinī apkārtnē nav neviena, kas viņu varētu pārspēt, kad viņš ir labā formā, — tēvs stāstīja. — Iedzēris dažus alus, viņš saķersies ar kuru katru. Viņš ir sīksts, ciets vīrs ar mīkstu sirdi, bet, kad viņš kādam zveļ, tad tas ilgi piemin.
Pīters divdesmit gadus nebija gājis baznīcā. Tēvs stāstīja, ka «pēdējo reizi viņš gājis balsot pret prez- biteriāņu apvienošanos ar metodistiem».
Reiz Turallā ieradušies misionāri un Pīters, kurš pirms tam veselu nedēju stipri dzēris, nolēmis atgriezties ticībā, taču atkāpies kā izbiedēts zirgs, kad uzzinājis, ka tādā gadījumā viņam jāatmet dzeršana un smēķēšana.
— Dzeru un smēķēju, debesu tēvu slavēdams, jau četrdesmit gadus, — viņš sacījis tēvam, — un arī turpmāk to darīšu, debesu tēvu slavēdams.
— Tas apmēram rāda, ka viņš domā par dievu, — tēvs teica. — Neliekas gan, ka viņam, stabus vedot, daudz rūpētu dievs.
Mežs, ko Pīters man aprakstīja, man šķita burvīga vieta, kur ķenguri mierīgi . lēkā starp kokiem un naktīs pīkst oposumi. Mani valdzināja doma par šo «mūžamežu», kā Pīters to sauca — mežu, kas nepazina cirvi.
Taču tas bija ļoti tālu. Pagāja divas ar pusi dienas, kamēr Pīters nokļuva līdz mežcirtēju apmetnei, un veselu nedēļu viņš pārnakšņoja blakus saviem ratiem.
— Es gribētu būt jūsu vietā! — es viņam sacīju.
Bija septembris un man brīvdienas, jo skola bija
uz nedēļu slēgta. Es braucu savos ratiņos līdzi Pīteram, gribēdams redzēt, kā viņa pieci zirgi dzer pie ūdens tvertnes. Viņš pienesa spaini abiem ilkšu zirgiem, un es sēdēju un skatījos.
— Kāpēc tā? — viņš jautāja.
— Tad es redzētu mūžamežu, — es paskaidroju.
— Stāvi rāms! — viņš uzsauca zirgam, kas ošņāja pienesto spaini. Zirgs sāka dzert, trokšņaini sūkdams ūdeni.
— Es tevi aizvedīšu uz turieni, — viņš solīja. — Man vajadzīgs kārtīgs puisis, kas man palīdz. Jā, es tevi aizvedīšu, kad tikai tu gribēsi.
— Vai tiešām? — es jautāju, nespēdams slēpt satraukumu.
— Protams, — Pīters apstiprināja.. — Pajautā savam vecajam, vai viņš tevi laidīs.
— Kad jūs brauksiet?
— Rīt piecos no rīta es izbraukšu no mājas. Atnāc piecos, un es tevi paņemšu līdzi.
— Labi, mister Maklioud. Paldies, mister Maklioud. Es būšu piecos.
Vairāk es neko negribēju runāt. Laidos mājās, cik ātri vien rokas spēja kustēties.
Kad pastāstīju tēvam, ka misters Makliouds apsolījis ņemt mani līdzi uz mežu, tēvs likās pārsteigts, bet māte jautāja:
— Vai tu esi pārliecināts, ka viņš tiešām tā domāja, Alan?
— Jā, jā, — es strauji apgalvoju. — Viņš grib, lai es viņam palīdzu. Mēs esam labi draugi. Reiz viņš pats tā sacīja. Viņš teica, lai es pajautājot tētim, vai drīkstot braukt.
— Ko viņš tev sacīja? — tēvs vaicāja.
— Viņš sacīja, ka man piecos no rīta jābūt pie viņa, ja tu ļaujot braukt.
Māte šaubīdamās uzlūkoja tēvu, un tēvs atbildēja uz viņas skatienu.
— Jā, es zinu, bet galu galā labums vien no tā būs.
— Pats brauciens jau nebūtu nekas, — māte sacīja, — sliktākais ir dzeršana un rupjības. Tu zini, kā ir, kad cilvēki dzīvo mežā, atšķirti no pasaules.
— Tur būs dzeršana un rupjības, tas ir skaidrs, — tēvs piekrita. — Par to nav ko šaubīties. Bet tas viņam nekaitēs. Zēns, kas nekad nav redzējis, kā vīri dzer, pats sāk dzert, kad izaug liels. Tāpat ir ar lamāšanos — zēns, kas nekad nav dzirdējis rupjības, pieaudzis lamājas, ka ne apklausīties.
Māte pavērās manī un pasmaidīja.
— Tātad tu mūs pametīsi?
— Tikai uz nedēļu, — es sacīju, juzdamies vainīgs. — Es jums visu izstāstīšu, kad pārbraukšu mājās.
— Vai misters Makliouds kaut ko minēja par ēdamo? — māte jautāja.
— Nē.
— Kas tev ir mājās? — tēvs paskatījās uz māti.
— Gabals sālītas gaļas, ko gribēju šovakar dot vakariņās.
— Iemet to maisā un vēl pāris maizes klaipus. Ar to viņam pietiks. Pīteram būs tēja.
— Man jāizbrauc četros, — es sacīju. — Es nedrīkstu nokavēties.
— Es tevi pamodināšu, — māte apsolīja.
— Palīdzi Pīteram, cik vari, dēls, — tēvs piekodināja. — Pierādi viņam, ka esi no labiem ļaudīm. Iekur uguni, kamēr viņš baro zirgus. Tur būs daudz darbu tev pa spēkam.
— Es strādāšu. Apsolu, ka strādāšu!
Mātei nevajadzēja mani modināt. Es dzirdēju, ka iečīkstējās gaiteņa grīda, kad viņa nāca ārā no guļamistabas. Izlēcu no gultas un aizdedzu sveci. Bija tumšs un auksts, un diezin kāpēc es jutos nomākts.
Kad iegāju pie mātes, viņa bija iekūrusi krāsni un gatavoja man brokastis.
Ieskrēju māsas istabā un pamodināju Mēriju.
— Neaizmirsti pabarot putnus, Mērij! Ap pieciem izlaid Petu ārā palidot. Oposumam za)o lapu pietiks, bet tev vajadzēs iedot viņam maizi. Tev būs šodien jāpārmaina visiem ūdens, jo es aizmirsu. Un papagailim garšo dzelkšņi. Viens aug aiz staJla.
— Labi, — viņa miegaini apsolīja. — Cik pulkstenis?
— Bez ceturkšņa četri.
— Ai, ai! — viņa iesaucās.
Māte bija izcepusi olu maisījumu, un es sāku ēst pilnīgi liekā steigā.
— Ed lēnāk, Alan, — māte aizrādīja. — Laika diezgan. Vai tu kārtīgi nomazgājies?
— Jā.
— Ausis arī?
— Jā, un kaklu arī.
— Šai mazajā maisiņā es tev šo to ieliku. Neaizmirsti katru rītu iztīrīt ar sāli zobus. Zobu suka ir somā. Ieliku arī tavas vecās bikses. Vai zābaki notīrīti?
— Laikam ir.
Māte apskatīja zābakus.
— Nē, nav vis. Novelc, es nospodrināšu.
Viņa nolauza gabaliņu apavu ziedes un sajauca trauciņā ar ūdeni. Kamēr viņa ieberzēja zābakus ar melno šķidrumu, es stāvēju, nemierīgi mīņādamies, nepacietīgi vēlēdamies drīzāk tikt projām. Māte spodrināja zābakus, līdz tie spīdēja, un palīdzēja man apaut kājas.
— Es tak tev mācīju, kā jāsien cilpa, — viņa sa- sīja. — Kāpēc tu savelc zābaku saites mezglos?
Viņa aiznesa abus cukurmaisus uz nojumi, kur es turēju savus ratiņus, un uzvilka sērkociņu, kamēr es novietoju tos uz kāju balsta un piesēju kruķus pie sēdekļa.
Bija tumšs, un dzestrums dzēla, un no vecā eikalipta skanēja cielaviņas svilpieni. Es nekad nebiju tik agri cēlies un priecājos par šo jauno dienu, ko cilvēki vēl nebija samaitājuši, ko vēl apņēma miega klusums.
— Vēl laikam neviens visā pasaulē nav piecēlies, — es sacīju.
— Nē, tu esi pats pirmais augšā. Tu taču būsi prātīgs, vai ne?
— Jā, — es viņai apsolīju.
Māte atvēra vārtus, un es braucu ārā, cik strauji vien spēdams.
— Ne tik ātri, — no tumsas atskanēja mātes balss.
Zem kokiem tumsa cēlās kā mūris, un es palēnināju gaitu. Varēju izšķirt koku galotnes pret debesīm un pazinu tos visus pēc apveidiem. Zināju, kur uz ceļa ir bedres un kur labāk braukt pa nepareizo pusi, lai izvairītos no nelīdzenām vietām.
Bija labi būt vienam un darīt, kas pašam patīk. Tagad neviens pieaugušais mani nerīkoja. Visu, ko darīju, noteica mana paša griba. Es vēlējos, kaut līdz Pītera Makliouda mājām būtu tālu, taču reizē arī vēlējos ātrāk tikt tur.
Nokļuvis uz lielā ceļa, varēju braukt straujāk, un, kamēr nonācu pie Pītera vārtiem, man jau sāka sāpēt rokas.
Tuvodamies viņa mājai, es dzirdēju pakavus klaudzam pret staļļa akmens grīdu. Kaut arī Pīteru un zirgus slēpa tumsa, es viņus redzēju iztēlē, dzirdēdams skaņas. Zirgi šķindināja ķēdes, nepacietīgi mīņādamies, sprauslāja no nāsīm ekseļus, un staļļa durvis norībēja, kad zirgs, ārā iedams, uzgrūdās tām virsū. Pīters skaļā balsī uzsauca zirgiem, ievaukšķējās kāds suns, un putnu kūtī sāka dziedāt gaiļi.
Kad es apstādināju savus ratiņus staļļa priekšā, Pīters jūdza zirgus. Bija vēl tumšs, un pirmajā mirklī viņš mani nepazina. Viņš izlaida no rokām atsaiti un pienāca pie ratiņiem, blenzdams manī.
— Tas esi tu, Alan! Sasper mani jods! Ko tu te da… Pie velna, vai tik tu netaisies braukt man līdzi?
— Jūs mani aicinājāt, — es nedroši atbildēju, pēkšņi izbijies, ka varbūt esmu viņu pārpratis un viņš nemaz nav gribējis, lai es braucu.
— Protams, aicināju. Es tevi jau sen gaidu.
— Vēl nav pieci, — es aizrādīju.
— Nē, tas tiesa, — viņš nomurmināja, piepeši kļūdams domīgs. — Tavs vecais tev ļāva braukt, vai ne?
— Jā, — es apgalvoju. — Ari māte. Man ir līdzi ēdamais. Te! — Pacēlu maisu, lai parādītu viņam.
Viņš pēkšņi pasmīnēja bārdā.
— Nu, to es šovakar nogaršošu. — Tad mainīja toni. — Nāc iestum savus ratus nojumē. Piecos mums jābūt ceļā. — Viņa seja atkal tapa nopietna. — Vai tiešām tēvs tev ļāva braukt?
— Jā, — es atkārtoju. — Viņš gribēja, lai es braucu.
— Labi. — Viņš pagriezās pret zirgiem. — Nu, paej nost! — viņš uzsauca, uzlicis vienu roku zirgam uz sāniem, un noliecās, lai ar otru paceltu atsaiti.
Novietoju savus ratiņus nojumē un stāvēju, raudzīdamies viņā, turēdams savus abus maisus, kā ceļotājs, kas pirmo reizi taisās kāpt uz kuģa.
Pīteram bija smagi koka rati ar platām dzelzs stīpām apkaltiem riteņiem un sarkanā eikalipta bremžu blokiem, ko darbināja aizmugurē novietots rokturis. Koks bija saulē un lietū izbalojis un saplaisājis. Ratiem sānu nebija, bet visos četros stūros atradās smagi dzelzs balsti ar skavām augšējos galos. Grīda bija no smagiem, vaļīgiem dēļiem, kas grumbuļainā ceļā skaļi klabēja. Daži uz grīdas nomesti balsti vēl pastiprināja troksni. Ratiem bija divi pāri ilkšu, katram zirgam savas.
Pīters ar strauju rāvienu pacēla ilksis, piestiprināja sedulkas siksnu pie slīdošā āķa uz ilkss, tad aizgāja pie otra zirga, kas pacietīgi stāvēja blakus savam pāriniekam.
Viņš jūdza zirgus, skaļi uzkliegdams «stāvi!», «griezies!» vai «tprū!», kad zirgs sakustējās vai negribēja klausīt viņa rokai.
Trīs priekšējie zirgi stāvēja blakus, gaidīdami, kad Pīters sasies viņu pavadas un pieāķēs atsaites. Tie nelikās tik spēcīgi kā ilkšu zirgi. Tie bija Klaidsdeilas šķirnes, kamēr abi ilkšu zirgi bija cēlušies no Šairas smagvezumniekiem.
Iejūdzis zirgus, Pīters iesvieda ratos tarbas un dažus maisus ar ekseļiem, pameta skatienu savā produktu lādē, lai pārliecinātos, vai nav kaut ko aizmirsis, tad pievērsās man un sacīja:
— Viss ir. Lec iekšā! Pag, es paņemšu tavus maisus.
Piegāju pie ratu priekšas un, turēdamies ar vienu roku pie ilksīm, ar otru iemetu kruķus ratos.
— Vai palīdzēt tev? — Pīters neziņā jautāja, pa- nākdamies uz priekšu.
— Paldies, nē, mister Maklioud. Es pats.
Viņš aizgāja pie priekšējo zirgu galvām un stāvēja tur gaidīdams. Es pacēlos uz rokām, kamēr varēju uzlikt veselās kājas celi uz ilkss, tad pasniedzos un pieķēros tuvākajam ilkss zirgam pie krustiem. Pavil- kos uz augšu, kamēr tiku zirgam mugurā. Tā bija silta un stingra, ar seklu rievu sadalīta divos spēcīgos muskuļu pauguros.
«Atbalsties ar roku uz laba zirga, un viņa spēks pāries tevī,» — tā man bija sacījis tēvs.
No zirga muguras es iemetos ratos un apsēdos uz produktu lādes.
— Iekšā esmu, — es uzsaucu Pīteram.
Viņš paņēma grožus, kas bija aizbāzti priekšējam zirgam aiz slejām, un iekāpa ratos pie manis.
— Velns parāvis, kurš katrs vis neprot iekāpt ratos tik veikli kā tu, — viņš sacīja apsēzdamies.
Cieši pievilcis grožus, viņš apjautājās:
— Vai tu negribi sēdēt uz ekseļu maisa?
— Nē, man te patīk.
— Nū, Princi! — viņš uzsauca. — Nū, Zeltiņi
Zirgi devās uz priekšu, atsaitēm šķindot un iejūgam čīkstot. Rati ļodzījās un grabēja. Austrumu pusē debesis kļuva mazliet gaišākas.
— Man patīk izbraukt mazā gaismiņā, — sacīja Pīters. — Tad iznāk laba darba diena. — Viņš trokšņaini nožāvājās, tad piepeši pagriezās pret mani. — Saki, — tu tak neaizlaidies no sava vecā? Viņš tev ļāva braukt?
— Jā.
Pīters īgni lūkojās uz ceļu.
— Es tavu veco nesaprotu.
Priekšējie zirgi soļoja ar vaļīgām atsaitēm, tās savilkās tikai tad, kad braucām pret kalnu. Man likās, ka ilkšu zirgiem tiek pāri nodarīts.
— Ilkšu zirgi vieni paši velk, — es žēlojos Pīteram.
— Kad rati iekustināti, tie nav smagi, — viņš paskaidroja. — Mans pajūgs izrautu pašu velnu no pazemes, ja vajadzētu. Pagaidi, kamēr piekrausim ratus ar stabiem, tad tu redzēsi, ka visi velk.
Bija uzaususi gaisma, un austrumos pletās sārta blāzma. Katrā koku pudurī žadzināja žagatas. Šķita, nevar būt nekā jaukāka pasaulē kā sēdēt zirgu pajūgā agrā rītā un klausīties žagatās.
Kaut kur tālu kādā aplokā vīrietis uzkliedza sunim:
— Atpakaļ, atpakaļ!
— Vecais O'Konors dzen ārā govis, — Pīters sacīja. — Šorīt agri piecēlies. Droši vien brauks kaut kur. — Viņš brītiņu padomāja. — Varbūt uz izpārdošanu Solsberijā. Jā, tā ir, viņš taisās pirkt kabrioletu. — Pītera balsī ieskanējās dusmas. — Sadomājis pirkt kabrioletu, bet man parādā desmit mārciņas par stabiem.
Viņš nikni uzsita ar grožiem zirgam pa sāniem.
— Nū, kusties! — Pēc brītiņa viņš nopūzdamies piebilda:
— Tā iet, kad uzticas cilvēkiem; viņš braukā kabrioletā, bet es smagajos ratos.
Saulei lecot, mēs izbraucām cauri Balungas tukšajām ielām un drīz vien atradāmies uz ceļa, kas aizvijās pa mežu. Sākumā tas bija rets, tālāk tapa arvien biezāks, un nemanīja vairs neviena žoga.
Zem zirgu kājām cēlās putekļi, uzvirpuļoja gaisā un mīksti nosēdās uz mūsu matiem un drēbēm. Riteņi aizķēra ceļmalas krūmus, un rati zvalstījās, kad ceļā gadījās bedres.
Es gribēju, lai Pīters pastāsta man par saviem piedzīvojumiem. Turēju viņu par ievērojamu cilvēku. Kad vien vīri salasījās pulciņā, viņi bieži runāja par Pīteru. Viesnīcu restorānos, kā tēvs stāstīja, vīri mēdza izteikties tā:
— Ko jūs te runājat par cīņām! Es redzēju, kā Pīters Makliouds cīnījās ar Garo Džonu Andersonu Turallā aiz kroga. — Un visi klausījās šo stāstu par cīņu, kas ilgusi divas stundas.
— Jā, — vīrs nobeidza, — Garo Džonu aiznesa projām nēšus.
Pīters ilgus gadus bija pazīstams dūru cīkstonis un tikai reizi uzvarēts, un tas noticis, kad viņš bijis tā piedzēries, ka tik tikko turējies kājās, un kāds fermeris, kas pazīstams ar to, ka kautiņos centies sist pa muguru, uzklupis viņam, lai atmaksātu par kādu agrāku apvainojumu. Šis pēkšņais, straujais uzbrukums notriecis Pīteru zemē visā garumā. Kad viņš atžirdzis, fermeris bija projām, taču otrā rītā pirms saules lēkta, fermerim par lielu pārsteigumu, Pīters stāvējis pie viņa laidara un, ar spēcīgajām rokām sagrābis žoga augšējo kārti, piesarcis kliedzis:
— Vai tu šorīt esi tikpat drošs kā vakar vakarā? Ja esi, tad iznāc ārā!
Fermeris stāvējis kā pienaglots, turēdams rokā spaini, līdz pusei pielietu ar pienu.
— Es . . . ē. . . es tagad nevaru cīkstēties ar tovi, Pīter, — viņš gaudies, atmezdams ar roku par pilnīgas padošanās zīmi. — Tu esi skaidrā. Tu nogalināsi mani, būdams skaidrā.
— Vakar vakarā tu man uzbruki, — uzstājis Pīters, mazliet apmulsis par šādu iznākumu. — Nāc pa- spēkojies tagad!
— Bet vakar vakarā tu biji piedzēries, — fermeris tiepies. — Tik tikko varēji kājās nostāvēt. Es nekad nebūtu kāvies ar tevi skaidrā. Tad jau es būtu traks.
— Nu, sasodīts! — izsaucies Pīters, nespēdams virzīt notikumu pēc sava prāta. — Nāc ārā, zaķapastala!
— Nē, es necīnīšos ar tevi, Pīter. Necīnīšos, kad tu esi skaidrā. Sauc mani kā gribi.
— Kas man no tā par labumu, ja tu necīnies? — Pīteram sācis trūkt pacietības.
— Es tevi saprotu, — fermeris miermīlīgi noteicis. — Lamāšanās neko nedod. Kā tu jūties?
— Sliktāk vairs nevar būt, — Pīters norūcis, skatīdamies apkārt, it kā nezinādams, ko darīt. Piepeši viņš nevarīgi atbalstījies pret žogu. — Šorīt jūtos tik draņķīgi kā kašķains suns.
— Pagaidi, es tev iedošu kādu malciņu, — sacījis fermeris. — Man ir drusku viskija.
Tēvs stāstīja, ka Pīters gājis mājās, vezdams līdzi zirgu, ko fermeris viņam ieblēdījis, taču māte apgalvoja, ka zirgs bijis labs.
Vēlējos dzirdēt kādu no šiem stāstiem, tāpēc teicu Pīteram:
— Tēvs saka, jūs varot cīnīties kā kujmašīna, mister Maklioud!
— Patiešām? — Pīters iesaucās, un viņa seja laistījās priekā.
Viņš brītiņu padomāja, tad teica:
— Tavs vecais mani ciena. Mums abiem vienmēr ir daudz ko pārrunāt. Dzirdēju, ka viņš reiz bijis ievērojams skrējējs. Nesen viņu redzēju. Viņš ir stalts kā melnādainais. — Pīters mainīja toni. — Un viņš teica, ka es protot cīnīties?
— Jā, — es apstiprināju, tad piebildu: — Kaut es varētu cīnīties!
— O, reiz tu būsi labs cīkstonis. Tavs tēvs prata kauties, un tu esi līdzīgs viņam. Tu spēj paciest sitienus. Ja gribi, lai tev veicas, tad jābūt spējīgam paciest sitienus. Paklausies, kā es reiz sarāvos ar Steni ijiem. Viņi ir četri, un visi prot kauties. Es viņus nepazinu, bet biju dzirdējis. Viens no viņiem — laikam Džordžs — sekoja man aiz kroga zākādamies, un, kad es teicu, ka jācīnās, viņš dižojās: «Neaizmirsti, ka es esmu viens no Stenlijiem.» Un es atcirtu: «Man vienalga, kaut tu būtu vai visi četri. Lai nāk visi priekšā!» Nu, un, tikko mēs saķērāmies, tā viņa trīs brāļi klāt, un nu visi četri man virsū.
— Vai viņi visi uzbruka jums? — es jautāju.
— Jā, viss bars. Es metos virsū un vienu nosviedu, un, kad viņš krita, es iegrūdu celi viņam vēderā un aizsitu elpu. Pārējie trīs gan man krietni sadeva, bet es visu laiku mērķēju zemu — ar dūrēm tikai tā var cīnīties. Sit pēc iespējas zemāk. Nebēdā par seju. Ja gribi izkrāsot pretinieku, dari to pēc tam, kad viņš paliek bez elpas. Es nostājos ar muguru pret sienu un situ — gan ar labo roku, gan ar kreiso. Pacīnīties iznāca, tomēr es viņus visus noliku un tad laidos projām. Nekāda labuma jau nebija. Es dabūju pārāk daudz sitienu. Tomēr uzvara bija manā pusē. Pie joda, jā! — viņš sacīja, atmiņu iepriecināts. — Tas tik bija kautiņš!
Mēs braucām pa lielu izcirtumu meža vidū. Sabrucis, satrunējis žogs, taisīts no kokiem, kas cirsti turpat uz vietas, apņēma aploku, kur jauni kociņi un brikšņi jau liecināja, ka mežs ņem virsroku. Nelietota, ar zāli apaugusi taka veda no sakritušiem vārtiem uz pamestu kriju būdu, pret kuras sienām savas lapas jau glauda jauni kociņi.
Pīters piepeši pamodās no domām un ar jaunu sparu sacīja:
— Tā ir Džeksona māja. Tūlīt es tev parādīšu celmu, kur jaunais Bobs Džeksons lauza sprandu. Viņam zirgs satrūkās un nometa viņu, un pēc diviem mēnešiem vecais Džeksons aptina sev apkārt vēršu ķēdi un noslīcinājās dīķī. Vēlāk es tev parādīšu dambi. Celms nav tālu. Tepat uz priekšu … Jardus divdesmit no žoga. Viņam uz krūtīm bija uzpampums, tik liels kā mana galva. Laikam viņš bija uzkritis tieši uz celma. Nu, kur tad tas ir? — Viņš piecēlās ratos kājās, saspringti raudzīdamies aplokā. — Tepat ir. Tprū! Tprū! Stāviet, kad jums saka!
Zirgi apstājās.
— Tur pāri, viņā pusē … Redzi? Blakus nokaltušajai akācijai… Stāvi! — viņš uzkliedza zirgam, kas snaigstljās, lai noplūktu zāli. — Man vēlreiz jāredz tas celms. Nāc, es tev parādīšu!
Mēs pārkāpām pār žogu un piegājām pie melni apdeguša celma ar apcirstām saknēm, kas atradās blakus zālēm aizaugušai iedobei.
— Stāsta, ka šis asums ķēris viņam krūtīs un tas galvā. — Pīters rādīja divas izslējušās sakņu smailes. — Viņa zirgs .. . Pag, no kuras puses tad tas auļoja . .. No šīs, — viņš norādīja ar roku daļu aploka. — Maķenīt sānis… Tad nogriezās pie koka — laikam viņš to strauji apgrieza — drāzās garām tur tam paparžu pudurim, tad joņoja pāri šai pļaviņai. Zirgs droši vien sabijās no šī celma.
Pīters atkāpās četrus soļus no celma un ar aci novērtēja attālumu.
— Ap šo vietu viņš nokrita. Zirgs satrūkās te, — viņš pameta ar roku uz žoga pusi, — un Bobu aizsvieda pa labi. — Pīters brīdi klusēja un ar stingu skatienu blenza uz celmu. — Tā viņš arī nezināja, kas viņu nogalināja.
Kad mēs atgriezāmies pie ratiem, viņš pastāstīja man, ka vecais Džeksons pēc dēla nāves kļuvis tāds dīvains.
— Nevar sacīt, ka tieši jucis. Viņš bija tā kā nomākts — vienmēr noskumis.
Kad nonācām pie dambja, Pīters atkal apturēja zirgus un sacīja:
— Te ir tā vieta. Pie viņa krasta ir dziļš. Protams, togad dīķis ir aizsērējis. Džeksons metās taisni iekšā un vairs neuznāca augšā. Viņa sieva un otrs zēns pēc tam pārgāja uz citurieni. Viņa bija briesmīgi satriekta, 'lagad tajā vietā neatrastu ne salma, ar ko izbakstīt pīpi. Es pats atbraucu ar ratiem un aizvedu viņas iedzī- vīti uz Balungu. Ieraudzījusi mani, viņa izskatījās tā kā priecīgāka. Kad šķīrāmies, viņai sāka birt asaras, hs viņai sacīju, ka vecais Džeksons bija krietns cilvēks, ja tāds vispār pasaulē dzīvojis. Bet mana vecā domā, ka tādi vārdi viņu vēl vairāk sāpinājuši. Ej tu sazini…
Viņš paskubināja zirgus, tad teica:
— Saka tā — ja cilvēks noslīcinoties, tad viņam galvā kaut kas neesot bijis kārtībā. Varbūt… es nezinu . .. Bet vecais Džeksons tāds nebija. Viņš bija labs cilvēks. Viņam tikai vajadzēja drauga, kas pateiktu: «Saņemies!» — un viņš būtu izturējis. 2ēl, ka es tajā dienā biju aizbraucis apkalt zirgus.
Tonakt mēs pārgulējām pamestā šķindēju plēsēja būdā. Pīters nojūdza zirgus, tad izņēma no kliju maisa, kas atradās ratos, pāri pinekļu un zirgu zvanu.
Es pacēlu zvanu. Tas bija piecas mārciņas smags, ar dobju, melodisku skaņu. Paskandināju to, ieklausīdamies šķindoņā, kas man vienmēr atsauca atmiņā skaidrus rītus mežā, kad ik lapiņa ir mitra no rasas un žagatas žadzina. Tad nometu zvanu zemē. Tas nekrita no liela augstuma, taču Pīters, kas pašlaik eļļoja pinekļus, pikti iesaucās:
— Pie velna! Tā nedari! Zvanu nedrīkst mest. Tā tas bojājas. Nu, parādi man! — Viņš pastiepa roku, lai paņemtu zvanu.
Es pacēlu to un pasniedzu viņam.
— Tas ir Mongena zvans, pats labākais zvans visā Austrālijā, — viņš murmināja, rūpīgi to apskatīdams. — Es samaksāju par to veselu mārciņu un neatdotu pat par piecām. Skaidrā rītā to var dzirdēt astoņu jūdžu attālumā.
— Tētis saka, ka vislabākie esot Kondemaina zvani.
— Jā, es zinu. Viņš ir no Kvinslendas: Kondemaina zvans pataisa zirgu kurlu. Tam ir pārāk augsta skaņa. Ja pastāvīgi liek zirgam Kondemaina zvanu, tas kļūst kurls. Ir tikai divi derīgi zvani — Menika un Mongena, un Mongena ir vislabākie. Tie ir pagatavoti no
zāģu tērauda. Un tad ari ne no kura katra. Izmeklē tādu, kam laba skaņa.
— Kuram zirgam jūs to liksiet? — es jautāju.
— Ketijai. Tas ir mans vienīgais zvana zirgs. Citi lāgā neskandina. Ketija iet gariem soļiem un krata galvu. Soļodama viņa šūpo zvanu. Viņai es likšu zvanu un Zeltiņam pinekļus. Tas ir vecākais, pārējie turēsies pie tā.
Pīters izslējās.
— Vispirms es viņiem uz stundu uzlikšu tarbas. Te mežā nekādas labas zāles nav.
— Vai neiekurt būdā uguni? — es jautāju.
— Jā. Iekur un uzliec tējas katliņu. Es tūlīt nākšu.
Kad viņš ienāca būdā, uguns jau kurējās un katliņš
-vārījās. Pīters iemeta burbuļojošajā ūdenī šķipsniņu tējas un novietoja katliņu uz akmens plāksnes pavarda priekšā.
— Nu, kur tad ir tava sālītā gaļa?
Es biju ienesis savus maisus būdā un nu izņēmu avīzē ietīto gaļas gabalu un padevu Pīteram.
Viņš attina to, paspaidīja ar resnu, no netīrumiem melnu pirkstu un piezīmēja:
— Pirmklasīga gaļa — no paša labākā gabala.
Viņš nogrieza man biezu šķēli un ielika to starp
divām milzīgām maizes rikām.
— Ēd, no tā tev būs spēks! — Tad pielēja divas skārda krūzītes ar stipru, melnu tēju un sniedza man vienu. — Man nav gadījies sastapt sievieti, kura prastu uzvārīt tēju. Vienmēr var redzēt krūzes dibenu, ja sieviete vārījusi.
Mēs sēdējām pavarda priekšā, ēzdami maizi un gaļu. Pēc katra kumosa Pīters pacēla pie mutes krūzīti un ar troksni ievilka divus malkus tējas. —A! — viņš apmierināts nosēcās, likdams nost krūzīti.
Izdzēris pēdējo tējas krūzi, viņš iemeta padibenes ugunī un sacīja:
— Nu, kā tad naktī būs ar tavu kāju? Vai tu to apsien vai kā citādi?
— Nē, — es pārsteigts atteicu, — nekas ar to nav jādara.
— Ei-ei! — viņš iesaucās. — Tas ir labi. Vai kādreiz sāp arī?
— Nē. Es nemaz to nejūtu.
— Ja tu būtu mans dēls, es tevi aizvestu uz Bala- ratu pie Vanga. Tas cilvēks dara brīnumus. Viņš tevi izārstētu.
Es biju dzirdējis par šo ķīnieti, kas tirgojās ar ārstniecības augiem. Daudzi cilvēki Turallas apkaimē uzskatīja, ka viņš palīdzēs, ja citi ārsti izrādījušies bezspēcīgi. Tēvs allaž nicīgi nošņācās, dzirdēdams viņa vārdu, un sauca šo ķīnieti par «nezāļu bodnieku».
— Jā, — Pīters turpināja, — šis Vangs nekad neprasa cilvēkam, kas viņam kaiš. Paskatās uz slimo un pasaka. Es nebūtu ticējis, nudien, bet Stivs Remzijs man par viņu stāstīja. Vai atceries Remziju, puisi, kurš nekā nevarēja ēst?
— Jā. - ''
— Nu, un Vangs viņu izārstēja. Kad man sāpēja mugura, Stivs man sacīja: «Aizej pie Vanga un nesaki viņam, kas tev kaiš. Sēdi tikai, un viņš turēs tavu roku un pateiks tev lādas lietas, ka tev mute paliks vaļā. Un, nudien, tā arī notika. Es izprasījos uz nedēļu un aizbraucu, un viņš skatījās uz mani, kā Stivs bija sacījis, — nestāstīju viņam itin nekā, — es tak viņam maksāju, lai tad pats atrod vainu. Es sēžu, un viņš sēž un cieši skatās uz mani, un tur manu roku, un tad saka: «Kāpēc jums tā saite?» Jā, tā viņš sacīja. «Man nav nekādas saites,» es viņam atbildu. «Jums ir kaut kas ap vidu,» viņš saka. «Nu, man ir sarkana flaneļa josta, ja jūs to domājat,» es saku. «Jums tā jāmet projām,» viņš saka. «Vai ar jums nav noticis kāds nelaimes gadījums?» — «Nē,»es _viņam saku. «Nu, padomājiet!» viņš neatlaižas. «A, pirms kāda gada mani izmeta no ratiem un ritenis pārgāja man pāri, bet man nekas nenotika.» — «Notika gan,» viņš uzstāja. «Tā jau ir jūsu kaite. Jums sāni sastiepti.» — «Pie velna,» es saku, «tad tāda man vaina.» Tad viņš man iedeva paciņu zāļu par divām mārciņām un māte man tās savārīja — kas tā bija par riebīgu dziru! Pēc tam man nekad vairs nesāpēja.
— Bet jums bija kaite vēderā, — es sacīju. — Es gribētu, lai man kājas un mugura būtu vesela.
— Tas viss ir no vēdera. — Pīters runāja ar pārliecību. — Tev ir bijis uzpūsts vai kaut kas tamlīdzīgs — kā govij no lucernas — un kaut kas tur ir palicis, no kā jātiek vaļā. Kā tai meitenei, kas atbrauca pie Vanga no tālienes un ko Vangs izārstēja. Visi to zina. Viņa bijusi tik tieva, ka nemetusi pat ēnu, bet ēdusi kā zirgs. Neviens pats ārsts viņai nevarējis līdzēt. Tad viņa aizgājusi pie Vanga, un viņš teicis: «Divas dienas nekā neēdiet, tad turiet šķīvi ar bifšteku un sīpoliem zem deguna un ieelpojiet garaiņus!» Nu, viņa tā izdara, un lentas tārps izlien viņai pa muti — un lien un lien. Runā, tas esot bijis velns zina cik garš. Tas lien un lien, kamēr nokrīt samudžinājies uz šķīvja. Pēc tam viņa nobarojusies resna kā muca. Tārps droši vien bija viņai iekšās gadiem un aprija visu, ko viņa ieēda. Tikai Vangs viņu izglāba, citādi viņa būtu pagalam. O nē, ārsti nezina nekā, ja salīdzina viņus ar šiem ķīniešiem, kas ārstē ar zāļu tējām.
Es nedomāju, ka viņa vārdos būtu kaut cik patiesības, lai gan viņa stāsts mani izbiedēja.
— Tēvs domā, ka kurš katrs varot ārstēt ar zāļu tējām kā ķīnietis, — es teicu. — Viņš saka, lai varētu tirgoties ar ārstniecības augiem, vajagot tikai izskatīties kā ķīnietim.
— Kā! — Pīters sašutis iesaucās. — Viņš tā sacīja! Viņš ir traks! Tas cilvēks ir traks! — Tad piebilda jau miermīlīgākā tonī. — Ievēro, tu esi vienīgais, kam es to saku. Bet tev es pastāstīšu: kāds cilvēks, ko es pazīstu, — un ievēro, skolots cilvēks, prot lasīt visu ko, — viņš man stāstīja, ka Ķīnā, no kurienes šie tirgotāji nāk, viņi mācoties gadiem. Kad viņi izmācījušies, viņus pārbaudot cilvēki, kas labi protot ārstēšanu un visādas tādas būšanas. Pārbaudot, vai viņi zinot pietiekami daudz, lai varētu būt ārstniecības augu tirgotāji. Ko viņi darot — viņi ievedot divpadsmit vīrus — nu, tos, kas mācās, — ievedot šos divpadsmit istabā, kam sienā divpadsmit apaļu caurumu uz otru istabu. Tad izejot ārā — vienalga, kur… Teiksim, uz ielas … Un meklējot cilvēkus ar divpadsmit smagām kaitēm. Nu, piemēram, prasa: «Kas jums kaiš.» — «Iekšas sāp.» — «Labi, nāciet šurp!» Tad kādam citam. «Man aknas beigtas.» Labi, pem to arī. Tad, teiksim, tādus, ar muguras sāpēm kā man… «Labi, jūs derēsiet.»
Nu, sadabū divpadsmit tādus cilvēkus, ieved tos visus otrā istabā un liek tiem parādīt rokas pa caurumiem sienā. Redzi, kā tas notiek. Tie vīri, kas grib kļūt par ārstniecības augu tirgotājiem, apskata šīs divpadsmit rokas un uzraksta, kāda vaina cilvēkiem, kas otrpus sienai, un, ja kaut vienu pasaka nepareizi, tad cauri ir.
Pīters nicīgi pasmējās.
— Bet tavs vecais saka, kurš katrs varot ārstēt ar zāļu tējām pēc ķīniešu modes! Tomēr es ar viņu labi saprotos. Viņam ir daži jocīgi uzskati, bet es viņam to ļaunā neņemu.
Pīters piecēlās un paskatījās pa būdas durvīm.
— Es uzlikšu Ketijai zvanu un izlaidīšu viņus ārā, tad iesim gulēt. Būs tumša nakts, melna kā piķis.
Viņš pavērās zvaigznēs.
— Piena ceļš iet no ziemeļiem uz dienvidiem. Būs labs laiks. Kad iet no rītiem uz vakariem, tad līst lietus … Es nebūšu ilgi.
Viņš izgāja ārā pie zirgiem, un es dzirdēju, ka viņš tumsā tiem uzkliedz. Tad viņš apklusa, un atskanēja klusas zvaniņa skaņas — zirgi iegāja dziļāk mežā.
Atgriezies Pīters sacīja:
— Bidija te nekad nav bijusi. Viņa ir no Bārklija fermas. Zirgi, kas uzauguši klajumā, pirmajā naktī mežā vienmēr baidās. Viņi dzird, kā miza plaisā. Bidija iesprauslājās, kad palaidu viņu vaļā. Nu nekas, būs labi. Kur tad tevi guldīsim?
Viņš uzmanīgi apskatīja būdas smilšu grīdu, tad piegāja pie kāda neliela cauruma sienā pie pašas apakšas. Brīdi to aplūkojis, viņš paņēma papīru, kurā bija ietīta sālītā vēršgaļa, un sabāza to caurumā.
— Izskatās tā kā čūskas ala, — viņš murmināja. — Mēs dzirdēsim, ka papīrs čaukst, ja čūska līdīs ārā.
Viņš nolika divus pustukšus ekseļu maisus zemē un nolīdzināja tos, kamēr iznāca kaut kas līdzīgs matracim.
— Nu, te tev vajadzētu būt labi, — viņš sacīja.
— Nāc guli, es tevi apsegšu.
Novilku zābakus un apgūlos uz maisiem, rokas palicis zem galvas. Biju noguris, un guļasvieta man likās ļoti jauka.
— Kā ir? — Pīters jautāja.
— Labi.
— Varbūt auzas līdīs cauri un dursies. Tie ir labi ekseļi. No Robinsona. Viņš kārtīgi, smalki sagriež. Nu, es likšos gulēt.
Viņš apgūlās uz maisiem, ko bija sagatavojis sev, skaļi nožāvājās un uzvilka virsū zirgu segu.
Gulēju vaļējām acīm, klausīdamies skaņās, kas nāca no meža. Bija tik labi būt šeit, ka negribējās iemigt. Gulēju zem savas segas, priecīga satraukuma pārņemts. Pa būdas vaļējām durvīm pāri manai guļvietai plūda eikaliptu un akāciju smarža, kas naktī bija kļuvusi stiprāka. Pāri lidojošo tārtiņu skaļās balsis, pūces kliedzieni, meža šalkoņa, sanoņa, oposumu brīdinošie pīkstieni — viss it kā liecināja, ka tumsa visapkārt ir dzīvības pilna, un es gulēju, saspringti klausīdamies, gaidīdams, ka parādīsies kaut kas nebijis, neparasts.
Tad cauri citām skaņām atlidoja liegas zirgu zvaniņa šķindas, es atvieglots izstiepos savās cisās un, miegā laizdamies, redzēju Ketiju, kas gāja lieliem soļiem, šūpodama galvu un šķindinādama Mongena zvaniņu.