Mežs, pa kuru mēs braucām, kļuva arvien varenāks, koki staltāki, un, jo garāki tie bija, jo tālāki tie mums likās. Stumbri bija kaili un gludi, un tikai divsimt pēdu augstumā sākās lapu vainags. Apkārt lielajiem kokiem neauga brikšņi, zeme bija piebirusi ar mizas gabaliem un atgādināja brūnu paklāju. Zem kokiem valdīja dīvains, gaidu pilns klusums, ko netraucēja ne putnu dziesmas, ne strautu čalas.
Mūsu sīkie rati ar sīkajiem zirdziņiem lēni virzījās uz priekšu garām kokiem, reizēm ceļa līkumos aizķerdami kādu milzīgu sakni. Atsaišu žvadzoņa un pakavu klusie būkšķi uz mīkstās zemes bija nenozīmīgas skaņas, kas netika tālāk par tuvākajiem kokiem. Pat ratu čīkstoņa likās žēlabaina, un Pīters sēdēja klusēdams.
Vietām, kur auga skābarži un mežs šķita it kā laip-
nāks, ceļš gāja pāri strautiem ar skaidru, seklu ūdeni, kas mirgodams urdza pāri akmeņiem, tik gludiem kā olas.
Klajumos, kur zemi skopi sedza reta, vārga meža zāle, bariņos sastājušies ķenguri skatījās uz mums un, purnus izslējuši, nāsis kustinādami, pūlējās saost, tad lēnām aizlēkšoja.
— Esmu viņus medījis, — Pīters sacīja, — bet tas ir tikpat kā šaut zirgu — rodas nelāga sajūta. — Viņš aizsmēķēja pīpi un rāmi piebilda: — Es negribu apgalvot, ka tas ir slikti, tomēr ir daudz tāda, kas nav slikts, bet nav arī labs.
To nakti mēs pavadījām kādas upes krastā. Gulēdams uz ekseju maisiem zem zilā eikalipta, es varēju redzēt zvaigznes cauri tā zariem. Gaiss bija vēss, mikls no kokveida paparžu un sūnu izgarojumiem, un zirgu zvans skanēja dzidrāk. Reizēm tas pēkšņi ieskanējās spēcīgāk — kad Ketija kāpa augšā krastā vai paslīdēja, ejot lejā pie upes padzerties, — bet ne mirkli neno- klusa.
— Šodien būsim nometnē, — Pīters no rīta pavēstīja. — Man jātiek tur ap brokastlaiku. Pēcpusdienā gribu piekraut vezumu.
Mežcirtēju nometne atradās piekalnē. Ieraudzījām to, kad izbraucām no līkuma, — klaju laukumu, kam bija nolaupīta koku rota.
Aiz nometnes, virs kuras vijās viegla, zilgana dūmu grīste, pacēlās kalns, tālāk pie apvāršņa saulē mirdzēja žuburainas koku galotnes.
Ceļš aizlocījās gar šo kalnu un noveda izcirtumā, kam apkārt juku jukām mētājās nocirsto koku galotnes.
Izcirtuma vidū atradās divas teltis, kuru priekšā dega ugunskurs. Nokvēpuši tējas katliņi karājās trij- kājī virs uguns, un četri vīri patlaban tuvojās ugunskuram no lejas, kur bija apstrādājuši nogāztu koku. Vēršu pajūgs mierīgi stāvēja blakus sagatavotu stabu grēdai, kamēr braucējs sēdēja pie ratiem uz savas produktu kastes un ēda brokastis.
Pīters bija man stāstījis par vīriem, kas strādāja šajā nometnē. Viņam patika Teds Vilsons, vīrs ar uz- kumpušiem pleciem, spurainām, no tabakas nodzeltējušām ūsām un jautrām, zilām, krunciņu apņemtām acīm. Teds bija uzcēlis dēļu mājiņu kādu pusjūdzi no nometnes un dzīvoja tur ar misis Vilsonu un trim- bērniem.
Par misis Vilsonu Pītera domas dalījās. Viņš uzskatīja to par labu virēju, bet žēlojās, ka viņai patīkot «kaukt par mirušajiem».
— Un nevar ciest asinis, — Pīters piemetināja.
Pīters stāstīja, ka misis Vilsonai kādā naktī iekodis
moskīts un uz spilvena radies asiņu traips «divu šiliņu gabala lielumā».
— Kā viņa par to uztraucās! — Pīters atcerējās. — It kā aita būtu nokauta istabā.
Teds Vilsons strādāja kopā ar trim citiem vīriem, kuri dzīvoja turpat cirtumā. Viens no tiem — Stjuarts Preskots, divdesmit divus gadus vecs, cirtainiem matiem, sabiedrībā iedams, uzāva sarkanus zābakus ar strupiem purniem. Viņš valkāja trinīša auduma vesti ar apaļām, sarkanām pogām, kas atgādināja marmora bumbiņas, un dziedāja caur degunu «Jel nepārdodiet manas mātes ģīmetni». Viņš pats pavadīja dziesmu uz koncertīnas, un Pīters mēdza teikt, ka viņš esot labs dziedātājs, bet «no zirgiem ne velna nesajēdz».
Uzkrītošā apģērba dēļ ļaudis sauca Stjuartu Preskotu par «Princi», un pamazām viņš kļuva pazīstams kā Princis Preskots.
Kādu laiku viņš strādāja mežā aiz mūsu mājas un bieži jāja garām mūsu vārtiem, dodamies uz dejām Turallā. Reiz tēvs jāja kopā ar viņu uz Balungu un atgriezies stāstīja man:
— Es jau zināju, ka tas puisis neprot jāt; nokāpis no zirga, viņš ik reizes sasukāja matus.
Princis vienmēr runāja, ka pāriešot uz Kvinslendu.
— Tur var taisīt naudu, — viņš izteicās. — Viņi tur izdodot daudz jaunas 2emes.
— Tas tiesa, — tēvs viņam piekrita. — Kidmens izdod, cik tik var. Viņš tev iedos sešas pēdas, kad būsi viņam nokalpojis četrdesmit gadus. Aizraksti viņam un palūdz, lai pieņem tevi darbā.
Arturs Robinss, vēršu pajūga īpašnieks, bija no
Kvinslendas. Kad Pīters jautāja, kāpēc viņš no turienes aizgājis, viņš paskaidroja: — Tur dzīvo mana sieva. — Un Pīteram pietika ar šādu paskaidrojumu. Tad Pīters vaicāja viņam, kāda esot Kvinslenda, un viņš atbildēja: — īstЈ elle, tomēr gribot negribot tā vien liekas, ka vajadzētu atgriezties tur.
Arturs Robinss bija maza auguma, ar spurainu, cietu vaigu bārdu, no kuras izslējās liels deguns, atklāts visiem vējiem. Tas bija neaizsargāts deguns, sarkans un bakurētains, un tēvs, kurš pazina Arturu, reiz man sacīja, ka deguns droši vien jau daudz ko pieredzējis, iekams tam pielikts klāt Arturs.
Pīters teica, ka Arturs atgādinot somaino murkšķi.
— Kad es viņu ieraugu, man vienmēr nāk prātā, ka jāpaslēpj kartupeļi, — viņš reiz man sacīja.
Arturs neņēma ļaunā piezīmes par savu izskatu, bet noskaitās, ja paļāja viņa vēršus. Reiz viņš teicis Turallas kroga bufetniekam, izskaidrodams, kāpēc kāvies ar kādu biedru:
— Es pacietu, kad viņš par mani ņirgājās, bet negribēju paciest, ka viņš zākā manus vēršus.
Viņš bija veikls, možs cilvēks, kurš arvien, it kā atviegloti nopūzdamies, mēdza sacīt: «Dzīve ir grūta.» Viņš sacīja to, gan pēc brokastīm celdamies, lai sāktu strādāt, gan naktī iedams mājās no izpriecām. Tā nebija žēlošanās. Šis teiciens pauda ilgstošu pagurumu, kas lika sevi manīt, kad Arturam vajadzēja stāties pie darba.
Kad Pīters netālu no teltīm apturēja pajūgu, vīri jau lēja savās krūzītēs melnu tēju no katliņiem, kas karājās uz uguns.
— Kā sviežas, Ted? — Pīters uzsauca, kāpdams ārā no ratiem. Negaidīdams atbildi, viņš turpināja: — Vai esi dzirdējis, ka es pārdevu savu bēro ķēvi?
Teds Vilsons piegāja pie kāda baļķa, nesdams tējas krūzīti vienā rokā un avīzē ievīstītas brokastis otrā.
— Nē, neesmu dzirdējis.
— Berijs viņu nopirka. Sākumā iedevu izmēģināšanai. Tā kāja viņu nekad netraucēs.
— Es arī tā domāju, — piezīmēja Teds. — Ķēve ir laba.
— Labākas man nav bijis. Viņa tev aizvedīs piedzērušu braucēju mājās un vienmēr turēsies ceļa pareizajā pusē.
Arturs Robinss, kurš pēc mūsu ierašanās bija pievienojies pārējiem, paraustīja plecus un noteica:
— Nu tikai klausieties! Sāks atkal stāstīt, kā viņš izaudzējis savu ķēvi.
Pīters uzmeta viņam laipnu skatienu.
— Kā klājas, Artur? Vai jau piekrāvi?
— Protams, es esmu cilvēks, kas strādā. Domāju iegādāties zirgu pajūgu un vairs nestrādāt.
— Tu nomirsi pie saviem vēršiem, — Pīters mīksti iedzēla.
Es neizkāpu no ratiem reizē ar Pīteru, jo aizkavējos, meklēdams savu krūzīti, un, kad norausos lejā un tuvojos vīriem, tie pārsteigti vērās manī.
Pēkšņi — pirmo reizi — es jutu, ka neesmu tāds kā viņi. Pats brīnījos par šo piepeši radušos sajūtu. Acumirkli es apjucis sastomījos. Tad manī uzbangoja dusmas, un es ar straujiem, noteiktiem kruķu vēzieniem devos pie viņiem.
— Kas tad tas tev līdzi? — Teds pārsteigts jautāja, pieceldamies kājās un ziņkārīgi mani aplūkodams.
— Tas ir Alans Maršals, — Pīters viņam pastāstīja. — Viņš ir mans draugs. Nāc šurp, Alan! Izplēsīsim no šiem puišiem kaut ko ēdamu.
— Labdien, Alan! — sacīja Princis Preskots, it kā iepriecināts, ka pazīst mani.
Viņš pievērsās pārējiem, steigdamies paskaidrot, kāpēc es staigāju ar kruķiem.
— Viņš ir tas zēns, kas slimoja ar bērnu trieku. Viņam bija briesmīgi grūti. Runā, ka viņš nekad nevarēšot staigāt.
Pīters nikni pagriezās pret viņu.
— Velns un elle, ko tu tur pjāpā? Kas tev uznācis?
Pītera dusmas pārsteidza Princi. Pārējie izbrīnījušies
raudzījās Pīterā.
— Ko es sliktu pateicu? — jautāja Princis, meklēdams atbalstu pie saviem biedriem.
Pīters kaut ko norūca. Viņš paņēma manu krūzīti un ielēja tēju.
— Nekā slikta, — viņš teica, — tikai vairāk tā nesaki.
— Tātad tev kāja slima? — jautāja Teds Vilsons, pārtraukdams saspringto klusumu. — Vēzīšus esi sabeidzis, vai ne? — Viņš uzsmaidīja man, un, dzirdot viņa vārdus, visi vīri smaidīja.
— Es jums teikšu tā, — Pīters iespaidīgi paziņoja, taisni izslējies, ar manu krūzīti rokā. — Ja ar šī zēna dūšu varētu pazolēt zābakus, tad tos ne mūžam nenovalkātu.
Es jau biju sācis justies viens un pazudis starp šiem vīriem, un pat Teda Vilsona vārdi nespēja aizdzīt šo sajūtu. Biju cieši apņēmies kādreiz atkal staigāt, tāpēc Prinča piezīme man likās muļķīga un Pītera dusmas gluži veltīgas, tomēr manī modās aizdomas, ka visi šie vīri ir vienis prātis ar-Princi. Vēlējos, kaut es būtu mājās. Tad izdzirdēju, ko pēdīgi sacīja Pīters, un pārdzīvoju tādu pacilātību, ka vienā mirklī izgaisa viss nemiers un šaubas, ko bija izraisījušas iepriekšējās piezīmes. Pīters bija nostādījis mani vienā līmenī ar šiem vīriem, vēl vairāk — nodrošinājis man viņu cieņu. Tieši to man vajadzēja.
Jutos tik pateicīgs Pīteram, ka vēlējos to kaut kā izteikt. Stāvēju cik vien varēdams tuvu viņam un, sagriezis šķēlēs jēra gaļu, ko viņš iepriekšējā vakarā bija izcepis, pasniedzu viņam labāko gabalu.
Pēc brokastīm vīri sāka kraut stabus Pītera ratos un es gāju parunāties ar Arturu — vēršu pajūga īpašnieku, kurš gatavojās braukt projām.
Viņa vērši, skaitā sešpadsmit, stāvēja, mierīgi gremodami, piemiegtām acīm, it kā visu uzmanību veltītu savu žokļu kustībām.
Uz viņu skaustiem gulēja smagi ozolkoka jūgi, un to sastiprinātie gali slējās pāri viņu galvām. Cauri riņķiem, kas karājās katra jūga vidū, gāja ķēde, kuras viens gals bija piekabināts pie dīseles.
Ilksīs bija iejūgti divi īsradži ar resniem, spēcīgiem kakliem un galvām kā buļļiem. Viņiem bija īsi ragi, bet vēršiem gari un smaili. Priekšgalā gāja divi hērfor- dieši, lieli, muskuļaini dzīvnieki ar maigām, rāmām acīm.
Arturs Robinss gatavojās braukt projām no izcirtuma. Viņa milzīgie rati bija piekrauti ar bluķiem.
— Tur ir pāri par desmit tonnām, — viņš lielījās.
Viņam bija mugurā izbalējuši dungriņi un kājās
smagi, nagloti zābaki ar dzelzs pasitņiem. Savalkātajai filca platmalei visapkārt bija iešķēlumi un caur tiem izvērta jēlmītas ādas strēmele.
Viņš uzkliedza sunim, saukdams to ārā no ratu apakšas.
—. Braucējs, kas ļauj sunim ložņāt zem ratiem, neprot savu darbu. Vēršiem tas nepatīk. — Prom! — viņš uzsauca, kad suns izlīda ārā. — Viņi sāk spert, — viņš paskaidroja man, paraudams augstāk bikses un savilkdams ciešāk jostu. — Nu laikam būs viss kārtībā.
Viņš palūkojās apkārt, vai nav kaut ko aizmirsis, tad pacēla no zemes pātagu ar sešas pēdas garu kātu un pameta skatienu uz manu pusi, lai pārliecinātos, vai neesmu viņam ceļā. Prieks, ko izjutu, vērojot viņu, laikam atspoguļojās manā sejā, jo viņš nolaida pātagas kātu ar resgali pie zemes un jautāja:
— Tev patīk vērši?
Teicu, ka patīk, un, redzēdams, ka viņš labprāt ar mani sarunājas, pavaicāju, kā tos sauc. Viņš norādīja ar pātagu uz katru vērsi, pateica tā vārdu un paskaidroja, kāda kuram nozīme aizjūgā.
— Buks un Sarķis ir ilkšinieki. Redzi? Tiem jābūt ar resniem kakliem. Šie divi var vieni paši pavilkt kravu.
Pajūgā bija kāds bullis Pelēcis, par kuru Arturs sacīja, ka gribot tikt no tā vaļā.
— Ja vērsi jūdz blakus bullim, vērsis ātri noliesē, — viņš stāstīja man, it kā uzticēdams noslēpumu. — Daži saka, buļļa dvaša esot pārāk stipra, citi saka, buļļa smaka vainīga, un galu galā vērsis vienmēr nobeidzas.
Arturs pienāca pie manis, nostājās ērtāk, saliekdams vienu kāju celī, un uzsita ar pirkstiem man pa krūtīm.
— Ir pasaulē nežēlīgi vēršu dzinēji, — viņš sacīja, un viņa balss noskaņa liecināja, ka viņš atklāj man kādu īpašu, viņam vien pazīstamu pasauli. — Tāpēc es drīzāk esmu ar mieru būt par zirgu nekā par vērsi. — Viņš izslējās un izstiepa roku. — Bet ko var zināt… Ir braucēji, kas nežēlīgi apietas arī ar zirgiem. — Viņš apklusa, brītiņu padomāja, tad piebilda nikni, it kā ar piepūli izspiezdams vārdus: — Bet tu nepievērs uzmanību tamr -ko Princis sacīja. Tev ir kakls un pleci kā darba vērsim. Es neesmu redzējis puiku, kas staigātu labāk par tevi.
Viņš apcirtās, skaļi uzsaukdams, un pavicināja savu milzīgo pātagu.
— Buk! Sarķi!
Ilkšu vērši ar lēniem, noteiktiem soļiem sakustējās uz priekšu.
— Raibi! Pol! — Artura vārdi atbalsojās kalnos.
Varēja redzēt, ka vēršiem pa garajiem kakliem gludi
noslīdēja lejā sagremotās zāles kumosi; izdzirdējuši Artura balsi, viņi norija gremokļus. Vērši nesteidzās. Ikviens solis, ko viņi spēra, ievirzīdamies jūgā, bija aprēķināts, nevis baiļu vadīts.
Kad ķēde nostiepās un visi vērši ar noliektām galvām un sasprindzinātām pakaļkājām spiedās pret jūgu, Arturs aši pārlaida skatienu divkāršajai rindai, tad uzkliedza, lai vērši sāk vilkt.
— Nū, Buk! Nū, Sarķi! Nū, Brūni!
Visi sešpadsmit vērši kustējās kā viens. Visi ar rāmu spēku spiedās pret jūgiem. Mirklis sasprindzinātas piepūles, — taču nepadevīgie rati ar stabu kravu vēl palika uz vietas; tad ar žēlu kaucienu sakustējās un čīkstēdami virzījās uz priekšu, šūpodamies kā kuģis jūrā.
Arturs soļoja blakus savam pajūgam ar pātagu pār plecu, un suns tecēja līdzi. Kad ceļš sāka iet lejup un sākās stāva nogāze, viņš metās aiz ratiem un steigšus pagrieza bremzes rokturi. Riteņu tērauda stīpām iegraužoties milzīgajos sarkanā eikalipta bremžu blokos, no dārdošajiem ratiem atskanēja žēlabains, spalgs kauciens. Skaņa aizlidoja kalnos, atbalsodamās no cita uz citu, pildīdama ieleju ar savām sāpēm un paceldama spārnos melno kakadu baru. Tie pārlaidās man pār galvu ar spēcīgiem spārnu vēzieniem, un viņu sērīgie kliedzieni saplūda ar bremžu kaucieniem it kā skumjā protestā, kas nepārstāja, kamēr putni nozuda aiz koku galotnēm un rati nonāca ielejā.
I eda Vilsona māja atradās pusjūdzi no galvenā ceļa. Pīters ikvienā braucienā ņēma līdzi kasti alus, un vakarā pēc ratu piekraušanas vīri parasti salasījās Teda māja iedzert, patērzēt un padziedāt.
Arturs, vēršu dzinējs, šajā naktī arvien apmetās gājiena attālumā, un divi gulšņu cirtēji, brāļi Ferguscni arī ieiadās no savas nometnes. Princis Preskots un abi pārējie mežcirtēji bieži ciemojās pie Teda, bet tovakar Princis bija paņēmis līdzi koncertīnu un uzvilcis savu trinīša auduma vesti.
No nometnes Teds izbrauca kopā ar mums. Uzsaucis man, lai kāpju ratos, Pīters pagriezās pret Tedu un pārējiem cirtējiem, kas stāvēja viņam blakus, un, aizlicis plaukstu priekšā, sacīja aizsmakušā čukstā:
— Paskaties nu uz viņu! Paskaties tikai! Šis zēns ir tīrais brīnums, — negrib, ka viņam palīdz. Tāpēc es par viņu tā sacīju. — Tad, nolaidis roku, teica man, pūlēdamies runāt savā parastajā balsī:
— Nu, Alan! Kāp augšā!
Es jau biju ar bažām apskatījis augsto vezumu, tomēr pēc tā, ko sacīja Pīters, man vajadzēja attaisnot savu labo slavu, un es droši devos pie ratiem. Uzrāpos Ketijai mugurā tāpat kā agrāk, taču tagad man nācās sniegties daudz augstāk un es zināju, ka būs jāstāv kājās uz zirga muguras, lai varētu pieķerties un uzvilkties augšā. Satvēru kādu staba galu un izslējos, ar veselo kāju stingri atbalstīdamies uz Ketijas muguras. No turienes es bez lielām pūlēm tiku augšā uz kravas.
— Ko es sacīju, a? — Pīters iesaucās, pieliekdams starojošo seju tuvu Tedam. — Redzi! — viņš izslējās un nicīgi uzsita knipi. — Kas viņam kruķi — tīrais nieks!
Pīters un Teds sēdēja kravas priekšgalā, pārkāruši kājas pāri malai. Ceļš uz Teda mājām bija šaurs, un abi vīri aizķēra koku zarus, saliekdami tos kā lokus. Viņiem aiz muguras zari sitās atpakaļ un stipri trāpīja man, jo es sēdēju tālāk, ratu vidū. Nogūlos uz muguras un vēroju, kā zari slīdēja man pāri, priecājos par ratu smagnējo zvāļošanos un žēlo čīkstoņu. Pēc laiciņa zirgi apstājās, un es zināju, ka esmu pie Teda.
Māja bija celta no stateniskiem nomaļiem un spraugas starp tiem aizpildītas ar māliem. Mājas vienā galā atradās kriju skurstenis. Tajā pašā galā stāvēja metala cisterna, kurā pa kriju renīli satecēja lietus ūdens no kliju jumta.
Nebija ne žoga, ne dārza, kas sargātu māju, un mežs jau mācās virsū. Jauns, tievs kociņš vējā locījās pāii mājai, un biezas papardes auga pie parādes durvīm, ko nekad nelietoja.
Pie virtuves durvīm uz stāvus nolikta bluķīša atradās apdauzīta emaljēta mazgājamā bļoda. Bluķis bija nolaistīts ar ziepjūdeni un zeme ap to pelēka un dubļaina.
Četras oposumu ādas, izstieptas un ar naglām piestiprinātas pie mājas sienas virtuves pusē, ar spalvu uz apakšu, spīdēja vakara saulē, un turpat netālu akācijas zemākajā zarā viegli šūpojās gaļas glabātava no rupja audekla.
Kokveirla papardes stumbrs noderēja par slieksni pie virtuves durvīm, un blakus tam starp diviem zemē iedzītiem mietiņiem bija iestiprināts dzelzs stīpas gabals, lai, iekšā ejot, būtu kur noberzt dubļus no zābakiem.
Aiz mājas zem kriju jumta, kas balstījās uz četriem tieviem stabiem, stāvēja divriči. Iejūgs atradās uz dubļu aizsarga.
Pīters apturēja savu pajūgu pie nojumes, un es nokāpu lejā. Kad apgriezos un novietoju padusēs kruķus, ieraudzīju, ka mani vēro divi bērni.
Viens no viņiem — mazs, gadus trīs vecs zēns bija. pilnīgi kails.
Pīters, locīdams grožus, lai uzmestu tos Ketijai uz muguras, raudzījās viņā ar priecīgu, ziņkāru smaidu.
— Tā, tā! — viņš iesaucās. Pastiepa savu raupjo, tulznaino roku un noglauda ar pirkstiem mazā zēna muguriņu. — Kas par apaļu puišeli, a! Kas par apaļu puišeli!
Bērns nopietni raudzījās zemē, sūkādams pirkstu un ļaudamies Pītera glāstam mierīgi, bet ar jaušamu piesardzību.
— Tas tikai ir apaļš puisis! — Pītera pirksti gandrīz kā izbrīnā slīdēja pār zēna pleciņiem.
Otram zēnam varēja būt gadi pieci. Viņam kājās bija garas kokvilnas zeķes, bet zeķturi bija satrūkuši un zeķes nobrukušas pāri zābaku stulmiem. No auklas pagatavotie bikšturi turēja viņa ielāpainās bikšeles, kreklam trūka pogu un vienas piedurknes. Viņa mati izskatījās tā, it kā nekad nebūtu sukāti. Tie bija saspurojušies stāvus kā izbiedētam sunim spalva uz muguras.
Teds, nojūdzis priekšējos zirgus, pamanīja savu dēlu un apstājies nopietni to aplūkoja, tad uzsauca:
— Savelc zeķes! Savelc zeķes! Pīters vēl nodomās, ka tu man esi kādas jaunas sugas putns.
Zēns pieliecās un savilka uz augšu zeķes, bet Teds visu laiku skatījās viņā.
— Ved Alanu iekšā, kamēr mēs noliekam zirgus. Pasaki mammai, ka mēs drīz iesim.
Sievietei, kas pagriezās man pretī no pavarda, kad es iegāju, bija tāda sejas izteiksme, it kā viņa luncinātu asti. Viņas seja bija tukla un miermīlīga, un, nākdama man pretī, viņa steigšus slaucīja savas mīkstās, mitrās rokas melnā, ar miltiem nobārstītā priekšautā.
— Ak tu nabaga zēns! — viņa iesaucās. — Tu laikam esi tas kroplītis no Turallas? Vai negribi apsēsties?
Viņa aplaida skatienu istabai; piespiedusi pirkstus pie pilnīgajām lūpām un pieri savilkusi, it kā nespēdama izšķirties.
— Te uz šī krēsla. Sēdi šeit. Es dabūšu spilvenu, ko palikt zem tavas nabaga muguras.
Viņa satvēra mani aiz elkoņa, lai palīdzētu nokļūt līdz krēslam, un vilka uz augšu tik spēcīgi, ka grūti
nācās noturēt kruķi padusē. Es sagrīļojos, un, izbailēs iekliegdamās, viņa sagrāba manu elkoni ar abām rokām un skatījās uz krēslu, it kā mērīdama atstatumu starp mani un šo glābiņa vietu. Es steberēju uz krēslu, ar visu svaru balstīdamies uz otra kruķa, ko viņa netraucēja, bet manu roku viņa vēl arvien turēja augstu gaisā. Atkritu krēslā apjucis un nelaimīgs, vēlēdamies būt ārā starp vīriem, kur neviens nepievērsa uzmanību maniem kruķiem.
Misis Vilsona atkāpās no krēsla un noraudzījās manī ar gandarījumu — tā sieviete skatās uz vistu, ko tikko noplūkusi.
— Redzi nu! — viņa laimīgi noteica. — Vai tagad tev labāk?
Es atviegloti nomurmināju «jā», priecīgs, ka esmu atbrīvojies no viņas tvēriena, un lūkojos uz durvīm, pa kurām drīz vajadzēja nākt Pīteram un Tedam.
Misis Vilsona sāka iztaujāt mani par «briesmīgo slimību», ko es pārcietis. Viņa gribēja zināt, vai man sāpot kāja un mugura un vai māte mani berzējot ar ķirzakas taukiem.
— Tie ir tik stipri, ka sūcas cauri pudelei, — viņa iespaidīgi aizrādīja.
Pēc viņas domām, man esot iekšā daudz skābes un vajadzētu vienmēr nēsāt kabatā kartupeli — tas man līdzētu.
— Vīzdams tas izsūc no cilvēka skābi, — viņa izskaidroja.
Viņa ieteicās, ka es varot saslimt pie viņiem, mežā, un mierināja mani, lai neuztraucoties, Tedam esot divriči. Tad viņa paņēma no uguns katliņu ar sautētu jēra gaļu, paoda to un žēlojās, cik grūti šeit mežā uzglabāt gaļu svaigu.
Man misis Vilsona sāka patikt, kad viņa aizmirsa, ka staigāju ar kruķiem, un stāstīja pati par savām kaitēm. Runādama viņa rosījās pa virtuvi — izlika kūpošo jēra gaļu uz liela šķīvja un sastampāja kartupeļus, ko izbēra no otra katliņa. Izsliedamās, it kā viņai sāpētu mugura, viņa pastāstīja man ar tādu sejas izteiksmi, kā noslēpumu uzticēdama, ka viņa nepiedzīvošot lielu vecumu.
Tas mani ieinteresēja, es apvaicājos, kāpēc, un saņēmu neizprotamu atbildi — viņas orgāni neesot savās vietās.
— Man vairs nevar būt bērni, — viņa sacīja, tad, brītiņu padomājusi piebilda: — Paldies dievam!
Viņa nopūtās un izklaidīgi lūkojās zēnā ar nobru- kušajām zeķēm, kurš klausījās mūsu sarunā.
— Aizskrien atnes Džordžija bikšeles un krekliņu, — viņa piepeši sacīja. — Nu jau būs sausi. Citādi viņš saaukstēsies.
Vienā mirklī zēns, ko sauca par Frenku, ienesa šos drēbju gabalus no āra, kur tie bija karājušies uz kāda krūma, un misis Vilsona apģērba Džordžiju, kurš pa tam nopietni blenza manī.
Sakārtojusi zēna apģērbu, māte atlaida viņu, iepriekš stingri nobrīdinādama:
— Citreiz nāc un pasaki man, kad tev vajag. Ja ne, tad dabūsi sukas.
Džordžijs vēl arvien blenza manī.
Teds, ienācis kopā ar Pīteru, tik strauji ieblieza misis Vilsonai pa muguru, ka mani tiešām pārņēma bažas par viņas veselību.
— Kā klājas, vecenīt? — viņš priecīgi iesaucās. Viņš paskatījās uz galda, lai redzētu, kas būs vakariņās, tad sacīja Pīteram:
— Man ir pirmklasīga jēra gaļa. Es nopirku no Kartera četras aitas, par puskronu galvu. Labi nobarotas. Nogaršosi, tad pats redzēsi!
r