Kad pēc tējas bija novākts galds un aizdedzināta lampa, kas ķēdē karājās pie griestiem, Pīters ienesa alus kasti un kopā ar Tedu izrēķināja uz papīra, cik katram viesim jāmaksā par «dzeramo».
:— Izdzersim vienu pudeli, kamēr citi atnāks, — Teds ierosināja, kad rēķins bija kārtībā, un Pīters piekrita.
Misis Vilsona nolika abus zēnus gulēt otrā istabā, no kurienes atskanēja bērna brēcieni. Pēc brītiņa tie apklusa, un misis Vilsona iznāca, pogādama ciet blūzi. Abi gulšņu cirtēji jau bija ieradušies un sēdēja uz sola pie galda. Pēc tā, kā viņi sveicināja misis Vilsonu, varēja spriest, ka tā viņiem patīk.
— Šodien mēs gan likām ķījiem trūkties, misis, —• viens no viņiem sacīja, izstiepis savas lielās rokas uz galda, it kā pats nespētu tās noturēt.
— Kā veicas? — Teds viņam jautāja.
— Var iztikt. Mēs pašlaik strādājam ar tik resniem kokiem, ka jāplēš četrās daļās. Tie ir paši izdevīgākie koki visā mežā.
Es brīnījos, kāpēc tie ir paši izdevīgākie, un nolēmu pajautāt, bet ienāca Arturs Robinss un pārējie trīs mežcirtēji, un Teds sāka pildīt skārda krūzītes, kas bija saliktas rindā uz galda.
Katrs bija paņēmis līdzi savu krūzīti, un, kaut gan tās bija dažāda lieluma, Teds visās ielēja vienādu daudzumu alus.
Kad krūzītes bija dažas reizes iztukšotas, Princis Preskots sāka spēlēt savu koncertīnu. Viņš pārspīlēti šūpoja plecus, reizēm atmezdams galvu un paceldams rokas virs galvas, tā ka koncertīna palēcās uz augšu un tad atkal atgriezās savā īstajā vietā. Reizēm viņš no- dūca dažas taktis no dziesmas, it kā pārbaudīdams, kā viņa balss saskan ar instrumenta raudošajiem akordiem.
— Viņš vēl nav iesildījies, — Arturs Robinss man pačukstēja.
Arturs bija apsēdies man "blakus uz lādes pie uguns. Viegls, cerību pilns smaids ne mirkli nenozuda no viņa sejas. Viņam patika spēcīgas dziesmas, kā viņš izteicās, un viņš neatlaidīgi prasīja, lai Princis nodziedot «Straujo koloniju zēnu».
— Kas tam cilvēkam noticis? — viņš īgni iesaucās, kad Princis, aizrāvies ar «Valettu», nedzirdēja viņu.
— Dziedi «Straujo koloniju zēnu»! — viņš pieprasīja vēlreiz skaļākā balsī. — Pie velna to gabalu, ko tu tur spēlē!
Koncertīna iegārgdamās apklusa.
— Labs ir, — teica Princis. — Tūlīt būs.
Kad viņš sāka dziedāt, Arturs paliecās uz priekšu, viņa lūpas kustējās līdzi dziesmas vārdiem, un acīs mirdzēja prieks.
Reiz dzīvoja straujš koloniju zēns, — Džeks Dūlens saucās tas.
Tā vecāki bij nabagi, bet godīgi tepat no Kāsimeinas.
Tēvs, māte zēnu loti mīlēia, un viņu lopnvms, prieks
Un cerība bij koloniju zēns, — šis straujais nebēdnieks.
Tā bija tēva mīļākā dziesma, un, kad mūsu mājās sapulcējās vīri un tēvs bija mazliet iereibis, viņš uzkāpa uz sola un dziedāja to. Tajā vietā, kur sākās piedziedājums visiem, viņš uzsauca:
«Piecelieties, kad dziedat šo dziesmu! Celieties kājās, vīri!»
Un, kad Princis uzsāka piedziedājumu, es paņēmu pie sienas pieslietos kruķus, piecēlos kājās un ātri un uzstājīgi teicu Arturam:
— Celieties kājās!
— Labi, labi, manu zēn! —viņš atbildēja, piecēlās, ar troksni nolika savu krūzi uz galda, paslēja uz augšu bārdaino seju un laida vaļā piedziedājumu lik varenā balsī, ka likās — tā pieder milzim. Es dziedāju viņam līdzi augstā, skanīgā zēna balsī, un Pīters, Teds un gulšņu cirtējs arī piecēlās kājās un dziedāja. Mēs visi stāvējām kājās, un vīri, tāpat kā Arturs, nolika krūzes uz galda, bet misis Vilsona saņēma rokas uz krūtīm un izbrīnā čukstēja:
— Dievs, stāvi man klāt!
Surp nāciet visi, iwni mīlo'ie, kur kalnu gali dim, Mēs kopā cīnīsmies, dzīvosim un kopā nom! rsim. Pār kalnu ielejām mēs au]os; m pret tāli mirdzošo, Ikviens mēs ienīdīsim verdzību un nicināsim to.
— Ā, tā tik ir dziesma! — Arturs nosēcās, apsēzdamies un pastiepdams savu krūzi, lai viņam ielej alu. — Tā palīdz cilvēkam, kad viņš vairs neredz gala savām ciešanām.
Dziesma bija iedvesusi Pīteram vēlēšanos sniegt kaut ko aizkustinošu no savas puses. Viņš bija tā aizrāvies ar alu, ka negribēja velti kavēt laiku, dziedot kādu skotu dziesmu, bet viņš zināja dažas rindas no kādas Ādama Lindseja Gordona poēmas un visu vakaru atkārtoja tās gandrīz ar godbijību.
Viņam tās ienāca prātā tieši tajā mirklī, kad viņš stāvēja un lēja alu no pudeles krūzē. Piepeši mitējies liet, turēdams pudeli un krūzi nekustīgi rokās, viņš stingi vērās pretējā sienā un dziļā, saviļņotā balsī skandēja šīs rindas:
S'arp zilām debesīm un ūdeni Klauns tomēr panāk to, Mums saskaro'ies, kāpšļi šķindēja pār leju snaudošo.
Pabeidzis viņš vēl brīdi blenza sienā.
Arturs saviebās un domīgi uzlūkoja Pīteru.
— Viņš vēl arvien jāj uz Klauna, — Arturs nosprieda, tad pievērsās savai krūzei.
Kad Pīters atguvās no šīs īsās ekskursijas poēzijas laukos, viņš vienmēr jutās spiests paskaidrot šo citātu.
— Jūs taču zināt, ko tas nozīmē, vai ne? Viens otrs nezina. Sis Klauns ir straujš lēcienos. Viņš labi ieskrienas un lidot pārlido pāri ūdensšķērslim. Otrs zirgs auļo pa priekšu, bet Klauns strauji tuvojas, palielina ātrumu un panāk to tieši lēcienā. Redziet, tāpēc tur teikts «starp zilām debesīm un ūdeni». Zemi viņi sasniedz reizē. Otrs zirgs, nonācis uz zemes, gandrīz pakrīt — tas ir pilnīgi skaidrs — un tur viņu kāpšļi saskaras. Klauns noteikti ir bijis labi trenēts zirgs ar slipriem kauliem un garām kājām. Es gribētu redzēt cilvēku, kas uzrakstījis šo poēmu.
Viņš izdzēra krūzi alus un nokrekšķējās, skatīdamies uz tukšo trauku savā rokā.
Vēlāk Princi vairs nevarēja ne apturēt. Viņš dziedāja «Seja uz krodziņa grīdas», «Preču rati» un «Ko tu man nopirksi, tēt?».
Ikviena dziesma aizkustināja misis Vilsonu līdz asarām.
— Cik skaista dziesma! — viņa šņukstēja. — Vai jūs protat vēl kādu?
— O jā, misis Vilsona, es protu vēl daudzas. — Princis runādams kautrīgi nolieca galvu. — Es vienmēr iemācos kādu dziesmu, kur vien eju.
— Vai jūs protat «Liktenīgās laulības»? — viņa jautāja, cerību pilna paliekdamās pretī Princim.
— Nē, to vis neprotu, misis Vilsona. Bet es iemācīšos. Gan es to sameklēšu. Es protu «Vai eņģeļi man rotaļāties ļaus». Vai gribat to dzirdēt?
— O jā! — sacīja misis Vilsona. — Tā ir brīnišķīga. — Viņa pagriezās pret Pīteru un Arturu, kuri sprieda, vai vēršu pajūgs var pavilkt vairāk nekā zirgu pajūgs.
— Jūs abi palieciet klusu! — viņa aizrādīja. — Princis mums dziedās brīnišķīgu dziesmu. Apspriesties varēsiet vēlāk. Sāciet, Princi!
Pīters nolaida roku, ko bija pacēlis, uzsverot kādu apgalvojumu, un palika tādā pozā. — Labi. Rauj vaļā, Princi! — Viņš atlaidās krēslā, mazliet nokārdams galvu. — Atlaid bremzes, — viņš nomurmināja.
Princis piecēlās un pateica dziesmas nosaukumu: «Vai eņģeļi man rotaļāties ļaus?»
Viņš noliecās pār savu koncertīnu, kura tūdaļ ieraudājās, tad izslējās, sapurināja galvu, atmezdams atpakaļ matus, un sāka dziedāt caur degunu:
Pagalmā, kur rotaļājās bērni kādu dienu,
Meitene uz kruķiem viņos nolūkojās viena.
Ai, kā tiktos rotājāties, ja vien varētu!
Bet tai citi atgādina — mūs tik traucē tu .. .
Eņģeli to kādā naktī sīviem spārniem tvēra,
Bet vēl viņas stingās lūpas jautājoši vērās.
Satrauktā balsī Princis uzņēma piedziedājumu:
Eņģeļi vai rotaļāties
Ļaus man debesīs?
Vai tie neteiks, ka es krople, projām neaizdzīs?
Māmiņ, mana mīļā māmiņ, kad tur būšu drīz,
Eņģeļi vai rotaļāties Jaus man debesīs?
Kad Princis apsēdās, pārliecināts, ka saņems uzslavu, Pīters piecēlās kājās, sagrīļojās, tad nostājās stingri, uzsita dūri uz galda un draudīgi izslēja zodu ar spīdīgo, spuraino bārdu.
— Tā ir bēdīgākā dziesma, ko esmu dzirdējis, bet to nevajadzētu dziedāt, kad klausās šis zēns. — Viņš teatrāli rādīja uz mani ar pirkstu, nozīmīgi to kratīdams. — Tā nav viņam piemērota dziesma. — Tad apgriezās un noliecās pie manis. — Nemaz neklausies viņā, Alan! — Pīters smagi apsēdās un ielēja sev alu. — «Starp zilām debesīm un ūdeni Klauns tomēr panāk to,» — viņš murmināja.
Es biju pārsteigts par viņa dusmām. Nemaz nebiju attiecinājis dziesmu uz sevi. Mani aizkustināja mazā, nelaimīgā meitenīte, un es vēlējos, kaut būtu varējis parotaļāties ar viņu. Prinča balsī klausoties, es iztēlē pārmācīju visus bērnus, kas sacīja, ka viņa traucējot. Nesapratu, kāpēc viņa pati to neizdarīja, un nospriedu, ka viņa droši vien bijusi ļoti maziņa. Bet uzskatīt sevi par viņai līdzīgu man pat prātā neienāca.
Princis dusmojās uz Pīteru. Tas bija nopēlis viņu tieši tad, kad viņš gaidīja uzslavu.
— Kas tai kaiš? — viņš teica Arturam. — Tā ir laba dziesma. Alans taču zina, ka viņš ir kroplis. Un arī mēs ;.inām.
Arturs piecēlās un paliecās pāri galdam, lai varētu pateikt Princim dažus vārdus, citiem nedzirdot.
— Te tu maldies, Princi. Viņš nezina, ka ir kropls. — Arturs nozīmīgi pacēla pirkstu un pakratīja to pie katra vārda. — Viņš to nekad nezinās, kaut dzīvotu vai simt gadu.
Viņš izslējās ar paceltu zodu un cieši sakniebtām lūpām un bargi raudzījās Princī, paredzēdams, ka tas nepiekritīs, taču Princis pēkšņi bija kļuvis padevīgs, tāpēc Artura balss noskaņa izmainījās.
— Es nesaku, ka tā ir slikta dziesma, — viņš turpināja, — bet kāpēc censties pievērst uzmanību tam, ko muļķi domā?
Princis atzina, ka būtu labāk, ja es nekad neuzzinātu, ko domā muļķi.
— Ak dievs! — iesaucās misis Vilsona, kura dzirdē ja šo sarunu. — Es vienmēr esmu teikusi, ka ir labāk nezināt savas kaites. Cilvēki, kas slimo ar vēzi un tamlīdzīgām … Ak, tas ir briesmīgi, briesmīgi…
Arturs brītiņu domīgi lūkojās viņā, tad paraustīja piecus un sacīja Princim:
— Nodziedi vēl kādu dziesmu! Kaut ko spēcīgu. Vai tu zini dziesmu par Benu Holu? Tas tik bija vīrs! Nodziedi to!
— Es nezinu vārdus, Artur. Kā viņa sākās?
Arturs dziļi ievilka elpu un iespieda zodu krūtīs.
— «Tikai no laupītāja bagātie bijās, no Bena Hola», — viņš uzsāka drebošā, nedrošā balsī. Tad apklusa un noslaucīja ar delnu muti. — Tas ir viss, ko zinu, bet — pie velna! — tā ir laba dziesma. Tev vajag to iemācīties.
— Vai jūs nevarētu nodziedāt «Sveša ģīmetne pie sienas», — lūdza misis Vilsona.
— Blēņas! — Arturs nicīgi iesaucās un steigšus iztukšoja alus krūzi.
— Es kādu vakaru dzirdēju to koncertā Balungā, — sacīja viens no gulšņu cirtējiem. — Bija milzīgi aplausi. Cilvēks, kas to dziedāja, bija speciāli atbraucis no Melburnas. Esmu aizmirsis viņa vārdu, bet man liekas, ka viņš bija slavens dziedātājs. Viņam par to maksāja.
— Es zinu divus pantus, — Princis teica. — Tikai jāmēģina atcerēties meldiju. Reiz to dziedāju, bet… Nu, kā tad tā bija? …
Piešķiebis galvu un aizvēris acis, viņš klausījās skaņās, ko izvilināja no koncertīnas, tad pēkšņi pasmaidīja un pamāja ar galvu.
— Rokā. Atcerējos gan!
— Apklustiet jūs tur! — Misis Vilsona pablenza uz Pīteru un Tedu, kuri runāja abi reizē, neklausīdamies viens otrā.
— Segli bija drusciņ apbružāti… josta ne visai laba … bet es to iemetu ratos … — Teda balss skanēja tā, it kā viņš stāstītu noslēpumu.
— Es nopirku sirmi par piecnieku, — iejaucās Pīters, turēdams alus krūzi turpat pie lūpām, bet stingi blenzdams tai pāri sienā. — Tai nakti es ar viņu nojāju divdesmit jūdzes …
— Tie bija Kvinslendas segli, — Teds pārtrauca, piepildīdams savu krūzi.
— Viņš bija nenokausējams… — iemeta Pīters.
— Nopirku jaunu seglu jostu … — Teds turpināja.
— Nesvīda ne drusciņas … — Pīters stāstīja sienai.
— Nu, un pēc tam… — Teds tuvojās pašai svarīgākajai vietai.
— Beidziet jūs abi! — aizrādīja Arturs. — Misis grib klausīties dziesmu.
Pīters un Teds paskatījās uz Arturu, it kā tas būtu uzbāzīgs svešinieks.
— Kas … — Teds iesāka.
— Princis dziedās vēl vienu dziesmu.
— Laid vaļā! — Pīters laipni piekāpās. Viņš atgāzās krēslā un blenza griestos. — Mēs klausāmies.
Princis sāka dziedāt:
— Kāpēc, bērniņ, raudi tu arvienu. Kāpēc tētim dari pāri tu? Dāvinu tev mantas es ik dienas, Lai tu laimē, priekā smaidītu.
— Tētiņ, — teica mazā, — nav neviena, Ko par tevi vairāk mīlētu,
Tikai pasaki, — kāpēc pie sienas Svešu attēlu nu glabā tu?
Mēs visi uzmanīgi klausījāmies. Pat Pīters pievērsa Princim savu skatienu. Ar lielu pašapziņu viņš uzņēma piedziedājumu:
Kādreiz māmiņa tai vietā b'.ja, Viņa man daudz mīļāk uzsmaidīja. Labākas par viņu nav nevienas, Kāpēc tagad sveša ir pie sienas?
Misis Vilsona klusi raudāja, kad Princis sāka otru pantu.
— Meitiņ, tava jaunā māmuliņa Būs šī svešā, ko tu uzlūko. Rotaļāsies. laba būs tev viņa, Tik par prieku tētim mīli to.
Arturs izdzēra divas krūzes alus, kamēr Princis dziedāja, un, kad dziesma beidzās, drūmi pateica man:
— Es nesaprotu vīrieti, kas precas otrreiz.
Biju noguris un aizmigu krēslā pa dziedāšanas laiku. Kad Pīters mani pamodināja, viesi jau bija projām.
— Celies! — viņš teica kā mācītājs, sākot sprediķi. — Celies un nāc man līdzi!
Mēs gājām uz ratu nojumi, kur viņš bija uzrīkojis mums guļvietas. Es saritinājos uz ekseju maisiem, bet Pīters stāvēja, turēdamies pie kāda staba un līgodamies. Piepeši viņš pacēla galvu un uzrunāja nakti:
Starp zilam debesīm un ūdeni Klauns tomēr panāk to, Mums saskaroties, kāpšļi šķindēja pār leju snaudošo.
Tēvs gribēja zināt visu, kas noticis brauciena laikā. Viņš siki iztaujāja mani par vīriem, ko es saticis, un jautāja, vai es ar tiem sarunājies.
Kad māte mēģināja iebilst pret tik daudziem jautājumiem, tēvs nomierināja viņu ar atbildi:
— Es gribu zināt, vai viņš spēj būt patstāvīgs.
Viņš priecājās, kad es aizrautīgi stāstīju, cik izturīgi
ir zirgi un kā tie vilka piekrautos ratus, ne mirkli nepa- gausinādami soli.
— A! Tas ir labs pajūgs, —tēvs piezīmēja. — Pīteram ir Marlo zirgi. Uz tiem vienmēr var droši pajauties. — Viņš brītiņu klusēja, tad turpināja: — Vai viņš ļāva tev turēt grožus?
Jautādams to, tēvs raudzījās sānis un gaidīja manu atbildi, turēdams rokas mierīgi uz galda.
— Jā, — es sacīju.
Tēvs kļuva priecīgs un pamāja ar galvu, smaidīdams savā nodabā.
— Divas rokas — tas ir galvenais… — viņš murmināja, šķetinādams pats savu domu pavedienu. — Divas labas rokas …
Viņš augstu vērtēja prasmi vadīt zirgu.
Es atcerējos, kā zirgi padevās cieši savilktajiem grožiem. Atcerējos spēku, kas pa grožiem plūda no zirgiem, kad viņi vilka smagos ratus, spēku, kurā viņi it kā dalījās ar mani.
«Kad zirgi velk, groži paņem visu braucēja spēku,» tēvs kādreiz tika man stāstījis, taču man likās, ka notiek tieši pretējais.
— Nemaz nebēdājies, ka nevari jāt, — viņš man atgādināja. — Es pats labprāt būtu labs braucējs.
Pirmo reizi vairāku gadu laikā viņš tagad ieminējās, ka es nevarēšu jāt. Atgriezies no slimnīcas, es runāju par jāšanu tā, it kā vajadzētu paiet tikai dažām nedējām un es sēdēšu seglos pašam niķīgākajam zirgam. Tēvs par šo jautājumu negribēja runāt. Viņš vienmēr izvairījās un klusēja, kad es lūdzos, lai uzceļ mani zirgam mugurā, taču beidzot laikam jutās spiests paskaidrot savu izturēšanos, jo pateica man, ka es nekad nevarēšot jāt, — varbūt vienīgi tad, kad būšot pieaudzis un atkal varēšot staigāt bez kruķiem.
To sacīdams, viņš uzlika roku man uz pleca uņ. runāja nopietni, it kā būtu svarīgi, lai es viņu saprastu.
— Redzi, — viņš stāstīja, — kad jāj, jāturas pie zirga ar kājām. Rikšojot auguma svars jāpārnes uz kāpšļiem. Cilvēkam ar veselām kājām tas nav grūti… Protams, viņam arī jāprot noturēties līdzsvarā. Viņš it kā saaug kopā ar zirgu. Bet tu ar savām kājām nespēj turēties, Alan. Aiziet tu vari, kur vien gribi, bet jāt ar tādām kājām nevar. Tāpēc atmet šo domu. Man patiktu, ja tu būtu labs jātnieks, tāpat arī mammai. Bet neko darīt.. . Bieži gadās, ka cilvēks grib kaut ko, bet nespēj. Es vēlētos būt tāds kā tu, bet nevaru, un tu vēlies jāt kā es un arī nevari. Tā mums abiem neveicas.
Klausījos viņā klusēdams. Es neticēju viņa vārdiem. Nesapratu, kā viņš pats var ticēt. Viņam vienmēr bija taisnība, taču te viņš pirmoreiz kļūdījās.
Biju nolēmis iemācīties jāt un pat tagad, tēvam runājot, ar prieku domāju, cik laimīgs viņš būs, kad es kādu dienu auļošu garām mūsu mājai uz zirga ar izliektu kaklu un zirgs grauzīs laužņus, juzdams, cik cieši es turu pavadu.
Kāds no maniem skolas biedriem jāja uz arābu ponija, ko sauca par Mēnestiņu. Mēnestiņš bija balts ponijs ar plānu, vieglu asti un ātru, līganu soli. Viņam bija spēcīgi, cīpslaini skrumšļi, un likās, ka viņš iet tik viegli, ka zeme nemaz nejūt viņa svaru.
Mēnestiņš man kļuva par pilnības simbolu. Arī citi zēni jāja uz skolu ar ponijiem, taču šie poniji nebija tādi kā Mēnestiņš. Kad zēni sacentās (tas notika bieži), es vēroju, kā Mēnestiņš izvirzās priekšgalā, un priecājos par viņa pārākumu, par viņa straujo gaitu.
Bobs Karltons, Mēnestiņa īpašnieks, bija kalsnējs zēns ar rudiem matiem. Viņš labprāt runāja ar mani par savu poniju, jo mana sajūsma pamudināja viņu dižoties.
— Uz sava ponija es varu apdzīt kuru katru, — viņš mēdza sacīt, un es viņam piekritu.
Brokastlaikā viņš vienmēr jāja uz ceturtdaļjūdzi attālo ūdens tvertni padzirdīt Mēnestiņu. Sis pienākums atrāva viņu no rotaļām skolas pagalmā, un viņš labprāt būtu no tā izvairījies, taču bija pieradināts vienmēr rūpēties par savu zirgu.
Kādu dienu es piedāvājos izdarīt to viņa vietā, un šo piedāvājumu viņš tūdaļ pieņēma.
— Lai notiek! — viņš priecīgi piekrita.
Viņš parasti jāja uz ūdens tvertni bez segliem, taču man viņš Mēnestiņu apsegloja un uzsēdināja mani tam mugurā, aizrādīdams, lai es ļaujot ponijam iet savā vaļā, un tas aiznesīšot mani turp un atpakaļ, pat ja es nemaz nepieskartos pavadai.
Tieši tā es pats biju iedomājies un nolēmis turēties ar abām rokām pie seglu loka, nemaz neaiztiekot pavadu.
Kad biju apsēdies seglos, Bobs pavilka augstāk kāpšļus un es noliecos, pacēlu ar rokām slimo kāju un ieliku pēdu līdz pacēlumam kāpslī, lai nederīgā locekļa svars mani netraucētu. Tāpat izdarīju ar otru kāju, kura nebija tik stipri paralizēta. Uz tās es varēju mazliet atspiesties.
Paņēmu pavadu, tad satvēru seglu loku. Es nevarēju raustīt pavadu un vadīt poniju, tomēr jutu viņa galvas kustības, un tas radīja iespaidu, ka esmu noteicējs par viņa gaitu.
Mēnestiņš mundri izsoļoja pa vārtiem, tad nogriezās pa ceļu uz ūdens tvertni. Es nejutos tik drošs, kā biju domājis. Man sāka sāpēt pirksti no turēšanās pie seglu loka, taču nevarēju brīvi atlaisties seglos, baidīdamies, ka tad nokritīšu. Kaunējos pats no sevis un arī dusmojos — dusmojos uz savu ķermeni.
Kad nonācām pie tvertnes, Mēnestiņš iegrūda purnu dziļi ūdenī. Palūkojos gar viņa kaklu, kas spēji liecās lejup aiz seglu loka, un paslējos atpakaļ, uzlikdams vienu roku zirgam uz muguras aiz segliem, lai nebūtu jāskatās lejā, ūdens tvertnē.
Mēnestiņš dzēra, skaļi sūkdams, taču drīz mazliet pacēla purnu, no kura tecēja ūdens, un, ausis sasmai- lējis, skatījās uz aploku otrā pusē tvertnei.
Viss, ko viņš darīja, spilgti iespiedās manā apziņā. Es sēdēju uz ponija, ko neviens nevadīja. Lūk, kā ponijs dzer ar jātnieku mugurā! Lūk, kāda sajūta ir jājot!
Paraudzījos uz zemi, uz akmeņiem, pret kuriem atsistos kruķi, uz dubļiem ap tvertni, kuros kruķi slīdētu. Tagad ne akmeņi, ne dubļi man grūtības nesagādāja. Sēžot ponijam mugurā, man nevajadzēja raizēties par tiem.
Gara zāle, kurā aizķērās kruķi, stāvas piekalnes, kas mani nokausēja, nelīdzena, grumbuļaina zeme — nu es par visu to domāju bez bažām kā par ko tālu, juzdamies pacilāts, ka tagad tas nespēj sagādāt man neviena paša ciešanu mirkļa.
Mēnestiņš atkal sāka dzert. Es noliecos uz priekšu, pieskardamies viņa kaklam tajā vietā, kur varēju just ūdens malkus plūstam. Ponija muskuļi bija stingri, viņš bija spēcīgs, ātrs un labsirdīgs. Pēkšņi es jutu, ka viņš man ir neizsakāmi mīļš.
Padzēries ponijs apgriezās, un es gandrīz nokritu, taču tagad es vairs nebaidījos. Satvēru seglu loku un turējos visu ceļu atpakaļ līdz skolai. Mēnestiņš nesa mani viegli, bez piepūles, un man likās, it kā viņa kājas būtu manējās.
Bobs mani nocēla un apvaicājās:
— Kā viņš gāja?
— labi, — es atteicu. — Rīt es atkal jāšu viņu padzirdīt.
Ik dienas es jāju Mēnestiņu dzirdīt. Es pats viņam uzliku iemauktus un seglus, tad aizvedu pie Boba, kurš uzsēdināja mani ponijam mugurā un pieslēja manus kruķus pie skolas sienas.
Pēc dažām nedējām es jau varēju jāt, nedomājot par noturēšanos seglos. Sēdēju brīvāk un vairs tik cieši nežņaudzu seglu loku.
Taču ar pavadu rīkoties es nespēju. Nevarēju ne apturēt, ne vadīt poniju. Staigādams pa mežu vai braukādams savos ratiņos, es daudz par to domāju. Naktīs pirms iemigšanas es iztēlojos seglus ar slīdošiem turekļiem, ar atzveltni kā krēslam, ar siksnām, kas saistītu manas kājas pie zirga, taču, sēžot Mēnestiņa mugurā, sapratu, ka šādi segli man nepalīdzētu. Man vajadzēja iemācīties balansēt, neatbalstoties ar kājām, jāt bez turēšanās.
Sāku dzīt Mēnestiņu lēnos rikšos, vispirms dažus jardus, pie pašas ūdens tvertnes, un pamazām palielināju šo attālumu, kamēr rikšoju jau vairāk nekā simt jardus.
Patīkami tas nebija. Es briesmīgi kratījos seglos, nespēdams atsperties ar kājām un mīkstināt triecienus.
Bērni vēroja mani, tomēr manu jāšanu nenopēla. Es visu darīju citādi, un viņi to atzina par pareizu. Seglos es sēdēju nedroši, viegli varēju nokrist, un bērni to manīja, taču, redzēdami, ka nebaidos no kritieniem, viņi vairs neinteresējās par mani.
Zēni,-kas jāja uz skolu ar ponijiem, bieži vien devās mājup aujos. Biju pārsteigts, redzot, cik viegli viņi jāja. Mani sāka urdīt vēlēšanās jāt tikpat brīvi. Ja viņi to varēja, tad jau arī es varēšu.
Taču mans prāts prasīja to, ko mans ķermenis nespēja veikt. Mēnesi pēc mēneša es jāju uz ūdens tvertni, tomēr neko jaunu neiemācījos. Vēl arvien man vajadzēja turēties, auļojis nekad nebiju un poniju vadīt nespēju. Veselu gadu man nācās apmierināties ar soļiem un lēniem rikšiem, tad es nolēmu palaist poniju auļos, pat ja būtu jākrīt.
Pajautāju Bobam, vai auļojot viegli nosēdēt.
— Nu kā tad! — viņš atteica. — Tas ir tikpat kā sēdēt šūpujzirgā. Vieglāk nekā rikšojot. Kad Mēnestiņš auļo, nekad nav jāatraujas no segliem. Viņam nav ponija gaita, viņš auļo tāpat kā zirgs.
— Vai viņš uz reizi sāks auļot? — es vaicāju.
Bobs apgalvoja, ka uz reizi.
— Noliecies uz priekšu un paskubini viņu, — Bobs mani pamācīja. — Iesit ar papēžiem viņam pa sāniem, un viņš tūlīt sāks auļot.
Izmēģināju tai pašā dienā. Netālu no ūdens tvertnes ceļš gāja mazliet pret kalnu, un, nonācis tajā vietā, es ātri noliecos uz priekšu un piesitu ponijam ar veselās kājas papēdi. Mēnestiņš sāka aujot, un es atskārtu, ka šūpojos seglos, spirgts vējš iesitās man sejā, un modās vēlēšanās gavilēt aiz prieka. Ponijs pārgāja uz soliem un apstājās pie ūdens tvertnes, un, kad viņš sāka dzert, sasprindzinājums bija pāri un es jutu, ka drebu.
No tās reizes es auļoju ik dienas un pieradu sēdēt droši pat tad, kad ponijs pie skolas vārtiem spēji iegriezās pagalmā.
Taču es vēl arvien turējos pie seglu loka.
Uz ūdens tvertni veda divi celi. Viens gāja gar skolu, bet otrs nogriezās aiz skolas un savienojās ar galveno ceļu otrā pusē ēkai. Tā bija tikai šaura, maz lietota taka. Trīs līčloču sliedes, ko bija atstājuši zirgi un rati, vijās pa zāli starp žogiem.
Viens no šiem žogiem bija taisīts no četrām kārtām dzeloņstiepļu, kas piestiprinātas pie stabiem ceļa pusē. Gar šo žogu lopi, iedami uz ūdens tvertni dzert, bija ieminuši taciņu. Uz dzeloņstiepļu asumiem daudzās
vietās rēgojās rudas spalvas kušķīši — tur lopi, garām ejot, bija piegrūdušies ar sāniem.
Biju reizēm domājis jāt pa šo ceju atpakaļ uz skolu, bet, tā kā nevarēju vadīt Mēnestiņu, nācās jāt pa to ceju, ko viņš izvēlējās.
Kādā ziemas dienā es stingri iecirtu ponijam ar papēdi, kad viņš nogriezās no ūdens tvertnes, un viņš sāka strauji auļot, taču nevis pa parasto ceļu uz skolu, bet novirzījās pa taku.
Mani tas iepriecināja. Uz šīs takas es daudzreiz biju atpūties, kad kājām nācu mājās no Turallas kalna pie- kājes, un manā apziņā tā saistījās ar nogurumu. Nebija viegli iet pa čumuraino zāli un grambām, un tagad es noraudzījos uz tām no augšas, apbrīnodams vieglumu, ar kādu traucos tām pāri. Tagad man pat prātā nenāca neērtības, kādas man agrāk sagādāja šis ceļš, un es ar sirsnību uzlūkoju nelīdzeno zemi.
Mēnestiņš nogriezās no ceļa vidus un auļoja pa lopu iemīto taciņu. To es nebiju paredzējis. Kad ponijs iegriezās taciņā, sapratu, kādas briesmas mani gaida, un sažņaudzu ar rokām seglu loku, it kā gribēdams aizvirzīt poniju projām no žoga un draudīgajām dzeloņstieplēm.
Taču ponijs drāzās tālāk, un es skatījos uz savu slimo kāju, kas nevarīgi karājās kāpslī, un uz dzeloņstiepļu asumiem, kuri zibēja tai garām dažu collu atstatumā.
Man bija kājās garas kokvilnas zeķes, ko saturēja virs ceļiem aplikti zeķturi. Slimā kāja zem zeķes bija notīta, lai pasargātu to no apsaldējuma čūlām, kas mani mocīja visu ziemu.
Raudzījos uz priekšu, kur taciņa pievirzījās vēl tuvāk žogam, un zināju, ka mana kāja kuru katru mirkli aizķersies asumos. Es nebaidījos, bet biju saniknots, ka man tas jāpieļauj, jāpadodas bez cīņas.
Reiz pat gribēju mesties nost no ponija. Jau ievilku elpu un nodomāju: «Tagad!» — tomēr nespēju saņemties un to izdarīt. Iztēlojos, ka salaužu sev roku un vairs nevaru staigāt ar kruķiem. Paskatījos atkal uz žogu.
Pirmie asumi, kas iecirtās manā kājā, pavilka to
atpakaļ, tad, taciņai attālinoties no žoga, atkal atlaida vajā. Kāja nevarīgi karājās blakus kāpslim, kamēr to no jauna aizķēra asumi. Tie uzplēsa zeķi un pārsēju, un es jutu, ka pa kāju plūst asinis.
Mana apziņa it kā sastinga. Es vairs neskatījos uz kāju. Raudzījos uz priekšu, kur taciņa beidzot nogriezās no žoga, un samierinājos ar saplosīto kāju un sāpēm.
Ceļa gals likās tālu, kaut gan Mēnestiņš sasniedza to, ne mirkli nepagausinādams savus līganos auļus. Viņš nogriezās ap stūri un apstājās pie skolas, galvu izslējis un sasmailējis ausis, bet es slābani turējos viņam mugurā.
Bobs un Džo palīdzēja man nokāpt.
— Kas tad tas? Kas tev notika? — jautāja Džo, noliekdamies un bažīgi lūkodamies man sejā.
— Viņš nogriezās pa taku un vilka manu kāju gar dzeloņstieplēm, — es pastāstīju.
— Kāpēc viņš tā darīja? — Bobs neticīgi vaicāja, pieliekdamies, lai aplūkotu manu kāju. — Agrāk viņš nekad nenogriezās. Velns parāvis, asinis tek! Kāja visa vienos pušumos. Zeķe arī saplēsta. Kāpēc viņš gāja pa taku? Tev vajadzēs iet pie ārsta. Nudien, tava kāja izskatās briesmīga!
— Apsien to tūlīt, kamēr kāds nav ieraudzījis, — Džo steigšus aizrādīja.
Džo mani saprata.
— Diez kam varētu būt kabatas lakatiņš? — es jautāju Džo. — Varētu aptīt kāju. Kuram no zēniem ir kabatas lakatiņš?
— Paprasīšu Persijam, — piedāvājās Bobs. — Persijam ir.
Persiju skolā uzskatīja par memmesdēliņu, un visi zināja, ka viņam ir kabatas lakatiņš. Bobs aizskrēja uzmeklēt viņu, un mēs ar Džo aizgājām aiz skolas ēkas. Tur es apsēdos un novilku zeķes skrandas līdz potītei. Attinu saplēsto pārsēju, un kļuva redzami pušumi. Tie nebija dziļi, bet daudzās vietās un stipri asiņoja. Asinis lēni tecēja pāri aukstajai, zilganajai ādai ar vaļējām apsaldējuma vātīm.
Mēs ar Džo raudzījāmies klusēdami.
— Nu, no tās kājas tev tikpat nekāda labuma nebija, — Džo beidzot noteica, vēlēdamies mani mierināt.
— Sasodītā! — es nikni norūcu. — Sasodītā kāja! Paskaties, vai Bobs nenāk!
Bobs atgriezās ar mutautu, ko gandrīz ar varu bija atņēmis Persijam, un Persijs sekoja, gribēdams redzēt, kas ar to notiks.
— Rīt atnes atpakaļ, — viņš piekodināja man, un viņam aizrāvās balss, kad viņš ieraudzīja manu kāju. — Vai, kas tev! — viņš iesaucās.
Ar kabatas lakatiņa un saplēstā pārsēja palīdzību es cieši notinu kāju, tad piecēlos uz kruķiem, bet zēni stāvēja un gaidīja, ko es teikšu.
— Būs labi, — es sacīju, bridi nogaidījis, lai pārliecinātos, vai nenorims smeldzošās sāpes.
— Cauri visiem tiem apsējiem asinis netecēs, — Džo apgalvoja. — Neviens nedabūs zināt.