Māte nekad neuzzināja, ka es biju savainojis kāju. Savas apsaldējuma čūlas es vienmēr apkopu pats, māte man tikai iedeva trauku ar karstu ūdeni, tīru pārsēju un vati, ko ielikt starp pirkstiem. Reizēm domāju, ka vajadzēs viņai visu izstāstīt, jo aukstajā miesā brūces negribēja dzīt, taču, kad laiks kļuva siltāks, tās sadzija.
Es joprojām jāju Mēnestiņu uz ūdens tvertni, bet auļos to laidu vienīgi tad, kad atradāmies uz ceļa, kas veda uz skolu, un taka bija palikusi aizmugurē.
Bieži tiku mēģinājis jāt, turoties pie seglu loka tikai ar vienu roku, taču muguras izliekuma dēļ es svēros uz kreiso pusi, un, ja atlaistu vaļā vienu roku, kritiens būtu neizbēgams.
Kādu dienu, Mēnestiņam ejot soļos, es izmēģināju turēties pie segliem dažādās vietās, meklēdams visdrošāko atbalstu. Tā kā mana mugura bija izliekta uz kreiso pusi, ar kreiso roku varēju aizsniegt zemāk nekā ar labo. Pavirzījos seglos mazliet uz labo pusi, tad pabāzu kreiso roku gar kāju zem seglu spārna. Nu es varēju satvert seglu jostu tieši tai vietā, kur tā pievienojās spilvenam. Sasveroties uz labo pusi, es varēju atbalstīties pret seglu spilvenu, sasveroties uz kreiso pusi, — turēties pie seglu jostas.
Pirmo reizi es jutos pilnīgi droši. Satvēru labajā rokā pavadu, pieķēros pie seglu jostas un saskubināju Mēnestiņu. Ponijs sāka auļot, un es jutos it kā pie segliem pieaudzis. Sēdēju brīvi un balansēju, paceldamies un nolaizdamies līdzi ponija ķermeņa kustībām, un mani pārņēma līdz šim nepazīta drošības un pašpaļāvības sajūta.
Tagad es varēju vadīt poniju. Ar rokas kustību varēju novirzīt viņu pa labi vai pa kreisi, pagriezienā es liecos viņam līdzi uz vienu vai otru pusi un atkal izslē- jos, kad viņš sāka iet taisni. Turoties pie seglu jostas, es biju saistīts ar segliem tā, ka acumirklī varēju pēc vajadzības vai nu atbalstīties pret tiem, vai pievilkties.
Brītiņu ļāvu Mēnestiņam auļot, tad, kaut kādas pēkšņas iedvesmas mudināts, es uzkliedzu ponijam, vēl paskubinādams viņu. Jutu, ka ponijs izstiepjas, no auļiem pārejot uz galopu. Viļņveida šūpošanās izvērtās par vienmērīgu traukšanos uz priekšu, un ponija straujo soļu dipoņa skanēja manās ausīs kā muziķa.
Tas bija pārāk lielisks pārdzīvojums, lai to vēl atkārtotu, vienai dienai tad būtu par daudz. Atpakaļ uz skolu es jāju soļos, dungodams dziesmu. Negaidīju, kamēr atnāks Bobs un mani nocels; pats nolaidos no ponija un nokritu zemē. Aizrāpos līdz kruķiem, kas bija pieslieti pie sienas, tad piecēlos un ievedu Mēnestiņu aplokā. Noseglojis un palaidis poniju, es stāvēju, atbalstījies pie žoga, un vēroju viņu, kamēr atskanēja zvans.
Tai pēcpusdienā nespēju saistīt uzmanību pie mācībām. Visu laiku domāju, kā tēvs priecāsies, kad pierādīšu viņam, ka varu jāt. Gribēju otrā dienā aizjāt ar Mēnestiņu uz mājām un parādīties viņam, taču zināju, ko viņš man jautās, un jutu — kamēr nevarēšu uzkāpt un nokāpt bez citu palīdzības, nespēšu apgalvot, ka protu jāt.
Domāju, ka nokāpt es drīz vien iemanītos. Ja es nolaistos no ponija blakus kruķiem, tad varētu ar vienu roku turēties pie segliem, kamēr paņemtu kruķus un nostātos uz tiem. Bet uzkāpt ponijam mugurā bija pavisam kas cits. Nepieciešamas stipras kājas, lai ieliktu vienu kāpslī, ar otru atgrūžoties no zemes. Vajadzēja pagudrot kaut kā citādi.
Dažreiz mājās spēlēdamies es uzliku vienu roku uz vārtu augšējā šķērskoka, otru uz kruķu roktura un lēnām cēlos uz augšu, izsliedamies pāri vārtiem. Es bieži šādā veidā pārbaudīju savu spēku un beidzot nolēmu pamēģināt šo paņēmienu ar Mēnestiņu vārtu vietā. Ja viņš stāvētu mierīgi, tad tas man izdotos.
Nākošajā dienā izmēģināju, taču Mēnestiņš nestāvēja mierā un es vairākas reizes nokritu. Palūdzu Džo, lai pietur poniju, tad uzliku vienu roku uz seglu loka un ar otru atbalstījos uz abiem kruķiem, kas bija saslieti kopā. Ievilku elpu un ar vienu vēzienu pacēlos uz augšu un iemetos seglos. Uzkabināju kruķus uz labās rokas, gribēdams ņemt tos līdzi, taču Mēnestiņš baidījās, un man nācās atdot tos Džo.
Katru dienu Džo pieturēja Mēnestiņu, kamēr es tiku tam mugurā, un divu nedēļu laikā ponijs tā aprada ar manu seglos kāpšanas paņēmienu, ka nemaz nedomāja kustēties, kamēr es nebiju uzsēdies. Pēc tam es vairs nelūdzu Džo turēt viņu, taču kruķus līdz ņemt vēl nevarēju.
Parādīju Bobam, kā es gribēju tos turēt — uz labās rokas, un lūdzu, lai viņš pajāj ar Mēnestiņu, turēdams kruķus. Viņš to darīja ik dienas pēc stundām, un Mēnestiņam pamazām pārgāja bailes. Pēc tam es varēju jājot ņemt līdzi kruķus.
Auļos tie klakšķēja viņam pie sāniem un galopā šūpojās gaisā, pavērsti atpakaļ, taču viņš nekad vairs nebaidījās.
Mēnestiņam nebija cieta mute, un es viegli varēju vadīt viņu, turot pavadu ar vienu roku. Es saņēmu pavadu īsi, tā ka, atliekdamies atpakaļ, varēju palīdzēt rokai ar visu savu svaru. Mēnestiņš paklausīja ikvienai manas rokas kustībai, kad gribēju, lai viņš pagriežas, un drīz vien es sāku griezt viņu kā dresētu poniju. Es atklāju, ka varu pacelties seglos, atspiežoties pret spilvenu ar roku, kas turējās pie seglu jostas, un man arī rikšos jājot vairs nevajadzēja kratīties.
Mēnestiņš nekad netrūkās. Viņš vienmēr devās taisni uz priekšu, tāpēc es jutos drošs un nebaidījos, ka mani varētu nosviest zemē. Neaptvēru, ka nepieciešamas veselas kājas, lai varētu noturēties seglos, ja zirgs pēkšņi metas sānis, jo nekad tādu gadījumu nebiju piedzīvojis. Biju pārliecināts, ka mani varētu izsviest no segliem vienīgi niķīgs zirgs, un sāku jāt pārgalvīgāk nekā citi zēni.
Galopā laidos pāri nelīdzenām vietām, kas man sagādāja grūtības, kad staigāju ar kruķiem, un it kā atspītēdams spēru tās ar kājām, kas bija stipras kā tērauds, — ar Mēnestiņa kājām, ko tagad jutu kā savējās.
Jāju pāri visiem pauguriem un vajņiem, no kuriem citi zēni ar saviem ponijiem vairījās, turpretī, kājām ejot, man vajadzēja mest līkumu, kur viņi rāpās pāri.
Tagad es varēju klaiņot turpat, kur viņi, un pavadīju pusdienlaikus, meklēdams vietas, kur man bija grūti iet ar kruķiem, lai, jādams tām pāri, justos līdzīgs saviem biedriem.
Taču es neapzinājos šo iemeslu. Jāju pa šīm vietām tāpēc, ka tas man sagādāja prieku. Tāds bija mans izskaidrojums.
Reizēm es au]oju ar Mēnestiņu pa taku. Beigās, kur tā pievienojās šosejai, bija ass pagrieziens. Pretējā stūrī atradās prezbiteriāņu baznīca, un šo vietu sauca par «Baznīcas stūri».
Kādu dienu es galopā griezos ap šo stūri. Sāka līt lietus, un es gribēju ātrāk tikt skolā, lai nesamērcētos. Kāda sieviete, kas gāja pa kājceliņu gar baznīcu, piepeši atplēta savu lietussargu, un Mēnestiņš spēji pasitās sānis.
Es jutu, ka krītu, un pūlējos atbrīvot slimās kājas pēdu no kāpšļa. Briesmīgi baidījos, ka ponijs auļos un vilks mani līdzi. Tēvs bija redzējis, ka zirgs velk līdzi jātnieku, kam kāja aizķērusies kāpslī, un es nespēju aizmirst viņa stāstu par auļojošo zirgu un cilvēka ķermeni, kas kuļājies tam gar sāniem.
Kad atsitos pret šoseju un zināju, ka esmu atbrīvojies no segliem, jutu vienīgi atvieglojumu. Brītiņu gulēju nekustēdamies, domādams, vai nav lauzts kāds kauls, tad piecēlos sēdus un aptaustīju sāpošās, sasistās rokas un kājas. Uz galvas man cēlās puns, un elkonis bija nobrāzts.
Mēnestiņš bija aizauļojis uz skolu, un es zināju, ka Bobs un Džo drīz būs klāt ar kruķiem. Sēdēdams un purinādams smiltis no biksēm, pamanīju sievieti ar lietussargu. Viņa skrēja pie manis ar tik izbiedētu un bažu pilnu seju, ka es spēji paskatījos apkārt, vai man aiz muguras nav noticis kaut kas briesmīgs, kaut kas, ko es nezināju. Taču biju uz ceļa viens pats.
. — O! — viņa kliedza. — Tu nokriti! … Es redzēju. Nabaga zēns! Vai tu sasities? O, to es nekad neaizmirsīšu!
Es redzēju, ka tā bija misis Konlona, manas mātes paziņa, un nodomāju: «Viņa izstāstīs mammai, ka es nokritu. Rīt jāparāda tēvam, ka protu jāt.»
Misis Konlona steigšus nometa zemē savus sainīšus un uzlika roku man uz pleca, blenzdama manī ar pavērtu muti.
— Vai tu sasities, Alan? Runā! Ko tava nabaga māte sacīs? Kāpēc tu klusē?
— Man nekas nekaiš, misis Konlona, — es viņu mierināju. — Es gaidu savus kruķus. Džo Kārmaikls atnesīs manus kruķus, kad ieraudzīs poniju.
Biju pārliecināts, ka Džo zinās, kā rīkoties. Bobs drāztos pie manis, uztraukts līdz pēdējam, un izkliegtu visai pasaulei, ka notikusi nelaime; Džo klusēdams atskries ar maniem kruķiem, domādams tikai par to, kā noslēpt šo notikumu.
— Tev nevajag jāt, Alan, — misis Konlona turpināja, purinādama smiltis man no pleciem. — Tā tu vari dabūt galu, pielūko tikai! — Viņas balss kļuva maiga, laipna, viņa nometās uz ceļiem man blakus un nolieca galvu, tā ka viņas seja bija tuvu manējai. Viņa mīlīgi man uzsmaidīja. — Tu neesi tāds kā citi zēni. To tev nevajag aizmirst. Tu nevari darīt to, ko viņi dara. Ja tavs nabaga tēvs un māte zinātu, ka tu jāj, tas viņus sāpinātu. Apsoli man, ka tu vairs nejāsi. Nu runā!
Es pārsteigts ieraudzīju, ka viņai acīs asaras, un vēlējos viņu nomierināt, pateikt, ka man viņas žēl. Vēlējos viņai kaut ko uzdāvināt, kaut ko tādu, kas liktu viņai smaidīt un būt laimīgai. Pieaugušie vienmēr bija noskumuši, kad runāja ar mani. Lai es sacīju, ko sacīdams, savā priekā ar viņiem dalīties es nespēju. Viņi palika pie savām bēdām. Es nekad nevarēju saprast — kāpēc.
Bobs un Džo jau skrēja šurp pie manis. Džo nesa manus kruķus. Misis Konlona nopūtās un piecēlās kājās, izmisusi raudzīdamās manī, kamēr Džo palīdzēja man piecelties un nostāties uz kruķiem.
— Kas notika? — viņš norūpējies jautāja.
— Mēnestiņš satrūkās un nometa mani, — es sacīju. — Man nekas nekaiš.
— Mēs to noklusēsim, — Džo čukstēja, šķielēdams uz misis Konlonu. — Nestāsti nevienam, citādi tev nekad vairs nejaus kāpt zirgam mugurā.
Es atvadījos no misis Konlonas, un viņa, projām iedama, vēl atgādināja man:
— Neaizmirsti, ko es tev sacīju, Alan!
— Viens ir skaidrs, — teica Džo, apskatīdams mani no galvas līdz kājām, kad mēs devāmies atpakaļ uz skolu: — Tev nekas ļauns nav noticis, tu ej tāpat kā vienmēr.
Otrā dienā pa brokastlaiku es aizjāju ar Mēnestiņu uz mājām. Jāju nesteigdamies. Gribēju papriecāties, iztēlodamies, kāds izskatīsies tēvs, ieraudzīdams, ka es jāju. Domāju, ka māte varbūt uztrauksies, bet tēvs uzliks roku man uz pleca, palūkosies manī un sacīs: «Es zināju, ka tu to varēsi» — vai kaut ko tamlīdzīgu.
Kad piejāju pie vārtiem, tēvs līkņāja ap segliem, kas atradās zemē pie šķūņa. Viņš mani neredzēja. Apstājos pie vārtiem, brīdi lūkojos viņā, tad iesaucos:
— Ehē!
Tēvs neizslējās, tikai pagrieza galvu un paskatījās uz vārtiem sev aiz muguras. Brīdi viņš palika šādā pozā, un es smaidīdams lūkojos viņā, tad viņš lēnām atlieca muguru un vēl vērās manī klusēdams.
— Tu, Alan! — viņš sacīja, apvaldīdams balsi, it kā es sēdētu zirgā, kas var satrūkties no viņa balss un aizaujot.
— Jā, — es atsaucos. — Nāc paskaties uz mani. Redzi! Vai atceries — tu teici, ka es nekad nevarēšot jāt? Tagad skaties! — Ehei! — Es iekliedzos tāpat kā dažreiz tēvs, jādams uz strauja zirga, un noliecos seglos uz priekšu, veselās kājas papēdi ātri un asi iecirzdams Mēnestiņam sānos.
Baltais ponijs metās uz priekšu ar īsiem, spraigiem lēcieniem, kamēr uzņēma vienmērīgu skrējienu. Es varēju redzēt, ka viņa celis izšaujas zem pleca un atraujas atpakaļ kā virzulis, jutu viņa traukšanos uz priekšu un plecu kustību pie katra soļa.
Aizjāju gar mūsu žogu līdz akāciju pudurim, tad pierāvu pavadu un atliecos, kad ponijs pēkšņi it kā pietupās, griežoties uz vietas apkārt.
Akmeņi vien pajuka uz visām pusēm; ponija galva gan pacēlās, gan nolaidās, kamēr viņš atguva ātrumu; tad es atkal joņoju atpakaļ, bet tēvs kā neprātīgs skrēja uz vārtiem.
Pajāju viņam garām, un mana roka ar pavadu kustējās uz priekšu un atpakaļ līdzi Mēnestiņa galvai. Atkal apkārt un atpakaļ, un tad Mēnestiņš spēji apstājās pie pašiem vārtiem. Viņš kāpās atpakaļ dižodamies, mētādams galvu, un viņa sāni cilājās kā plēšas. Trokšņainā elpa, kas plūda no viņa izplestajām nāsīm, seglu čīkstoņa, laužņu šķindoņa, — tik bieži es biju ilgojies dzirdēt šīs skaņas, sēžot strauja zirga mugurā, un tagad es dzirdēju tās un saodu auļojot sasvīduša zirga sviedrus.
Palūkojos uz tēvu un pēkšņi ar bažām pamanīju, ka viņš gluži bāls. Māte bija iznākusi no mājas un skrēja pie mums.
— Kas noticis, tēt? — es steigšus jautāju.
— Nekas, — tēvs atteica. Viņš raudzījās zemē, un es varēju dzirdēt viņa elpu.
— Tev nevajadzēja tā skriet uz vārtiem, — es sacīju. — Tu esi aizelsies.
Tēvs vērās manī un smaidīja, tad pagriezās pret māti, kura tuvojās viņam ar izstieptu roku.
— Es redzēju, — viņa teica.
Brīdi viņi lūkojās viens otram acīs.
— Viņš ir tieši tāds kā tu, — māte sacīja tēvam, tad pievērsās man: — Tu pats iemācījies jāt, Alan?
— Jā, — es atbildēju, noliekdamies Mēnestiņam uz kakla, lai mana galva būtu tuvāk viņiem. — Es mācījos gadiem. Tikai vienu reizi nokritu; tas bija vakar. Vai tu redzēji, kā es apgriezos, tēt? — es jautāju tēvam. — Vai tu redzēji, kā es viņu apsviedu riņķī? Kā tev liekas? Ko tu saki, vai es protu jāt?
— Jā, — tēvs apstiprināja. — Tu labi jāj; proti valdīt pavadu un stingri sēdi. Kā tu turies? Paradi man!
Es paskaidroju, kā turos pie seglu jostas, pastāstīju, kā jāju Mēnestiņu dzirdīt un ka varu uzkāpt un nokāpt ar kruķu palīdzību.
— Kruķus atstāju skolā, citādi es tev parādītu, — es sacīju.
— Nekas … Citreiz. .. Vai tu jūties droši seglos?
— Kā uz krēsla.
— Mugura tev nesāp, Alan? — jautāja māte.
— Nē, nemaz, — es apgalvoju.
— Tu taču vienmēr būsi ļoti uzmanīgs, vai ne, Alan? Man patīk redzēt tevi jājam, bet nepatiktu redzēt, ka tu krīti.
— Es būšu ļoti uzmanīgs, — es apsolīju, tad piebildu: — Man jājāj atpakaļ uz skolu, es nokavēšos.
— Klausies, dēliņ, — tēvs sacīja, nopietni mani uzlūkodams. — Mēs zinām, ka tu proti jāt. Tu aizdrāzies gar vārtiem kā vējš. Bet tā tev nevajag jāt. Citādi ļaudis teiks, ka tu esi lielībnieks. Domās, ka tu neproti apieties ar zirgu. Labam jātniekam nevajag ālēties kā kucēnam, kas ticis vaļā no ķēdes, lai tikai parādītu, ka viņš prot jāt. Labam jātniekam nekas nav jāpierāda. Viņš rūpīgi iepazīstas ar savu zirgu. Dari to. Rīkojies mierīgi. Tu proti jāt — tas ir labi, bet nevajag to pārvērst par izrādi. Auļot var uz taisna ceļa, bet tā, kā tu jāj, zirgu var sabeigt drīz vien. Ar zirgu ir tāpat kā ar cilvēku: no viņa visvairāk labuma, ja ar viņu pienācīgi apietas. Un tagad jāj soļos atpakaļ uz skolu, krietni noberz Mēnestiņu un tikai tad palaid.
Viņš brīdi klusēja, domās nogrimis, tad piebilda:
— Tu esi labs zēns, Alan. Tu man patīc, un, pēc manām domām, tu esi labs jātnieks.