Uz ceļiem sāka parādīties automobiļi. Putekļu vērpetēm griežoties, tie traucās pa šosejām, kas bija paredzētas ratiem ar dzelzi apkaltiem riteņiem. Automobiļi iegrauza grambas ceļa segumā, šaujoties garām ratiem, šķieda asas grants gūzmas pret dubļu aizsargiem un taurēdami izbaidīja un izkliedēja lopu barus. Automašīnām bija lielas acetilēna lampas, misiņa radiatori un stāvi, iespaidīgi vēja stikli, aiz kuriem vīri putekļu mēteļos, ar brillēm uz acīm, pieliekušies vērās uz priekšu un cieši turēja stūres ratus, reizēm rīkodamies ar tiem kā ar grožiem.
Zirgi kāpās atpakaļ vai rāvās uz priekšu, iztrūkušies no garām braucošo mašīnu dūmiem un trokšņa, un, kad beidzot izdevās apturēt tos tālu ceļmalas zālienē, vīri, ratos piecēlušies kājās, neganti lādējās, noskatīdamies, kā putekļi lēnām nosēdās uz ceļa.
Fermeri atstāja aploku vārtus vajā, lai izbiedētos zirgus, kas negribēja klausīt grožiem, varētu nobraukt tālāk no ceļa, un tie trīcēja un slējās pakaļkājās, kamēr mašīnas aizdrāzās garām.
Pīters Finlijs vairs nebija misis Kerusersas zirgu puisis. Viņš bija šoferis, valkāja uniformu un cepuri ar nagu un stāvēja, papēžus kopā salicis, kad vēra vaļā durvis, lai izlaistu misis Kerusersu ārā.
— Kāpēc jūs aizņemat visu ceļu? — tēvs kādu dienu viņam noprasīja. — Vai ceļš jums pieder? Visiem jābēg malā, zālē, kad jūs braucat garām.
— Mašīnu nevar nobraukt no ceļa kā zirgu, —• Pīters viņam paskaidroja. — Man jāpaliek uz šosejas, un vietas ir tikai vienam.
— Jā, un šis viens ir misis Kerusersa, — tēvs nikni noteica. — Nu jau ir tik tālu, ka es baidos izbraukt jaunu zirgu uz ceļa. Ja man būtu zirgs, kas nebēgtu no mašīnas, es brauktu jums taisni virsū.
Pēc šīs sarunas Pīters vienmēr apstājās, kad tēvs gribēja pabraukt garām ar jaunu zirgu, taču pat tad zirgs metās sānis, zālē, kaut gan tēvs lādēdamies turēja grožus.
Viņš necieta automobiļus, taču sacīja man, ka tie nu palikšot šeit uz visiem laikiem.
— Kad tu būsi tik vecs kā es, Alan, — viņš sacīja, — tev vajadzēs iet uz zooloģisko dārzu, ja gribēsi redzēt zirgu. Zirga dienas ir skaitītas.
Tēvs tagad dabūja mazāk zirgu iebraukšanai, bet cenas cēlās, tomēr viņam izdevās iekrāt desmit mārciņas un nopirkt dažas burkas brūnas ziedes, ar ko māte ieberzēja man kājas. Tas bija amerikāņu ārstniecības līdzeklis pēc «Viavi metodes», un tirgotājs, kas tēvam to pārdeva, bija apgalvojis, ka, lietodams to, es izveseļošoties un varēšot staigāt.
Mēnešiem ilgi māte masēja manas kājas, iztukšodama ziedes burkas citu pēc citas, kamēr visas bija cauri.
Tēvs jau no paša sākuma nebija šīm zālēm ticējis, «bet kā muļķis cerējis uz brīnumu», kā viņš ar rūgtumu atzina, kad māte pateica, ka ziede izbeigusies.
Viņš jau bija mani brīdinājis, ka zāles var ari nelīdzēt, un es nejutos vīlies.
— Es vairs negribu tērēt laiku ar ārstēšanos, — sacīju tēvam. — Tas mani kavē.
— Es arī tā domāju, — viņš piekrita.
Tagad es jāju ar ponijiem, kurus viņš nule bija iejājis, un bieži kritu. Tikko iejātie poniji viegli trūkās, un es nevarēju iemanīties palikt seglos, kad zirgs metās sānis.
Pēc kritiena arvien biju pārliecināts, ka tas būs pēdējais, bet tēvs domāja citādi.
— Tā mēs visi sakām, dēls. Mēs sakām tā pēc katra kritiena. Kad cilvēks krīt pēdējo reizi, tad viņš pats to vairs neapjauš.
Taču mani kritieni viņu uztrauca. Kādu laiku viņš šaubījās, tad pēkšņā apņēmībā sāka mācīt mani, kā jākrīt, — ar atbrīvotiem locekļiem, it kā saļimstot, lai trieciens pret zemi būtu elastīgāks.
— Visus šķēršļus var pārvarēt, — viņš centās mani pārliecināt. — Ja ne tā, tad citādi.
Tēvs ātri atrada izeju no grūtībām, kas radās sakarā ar maniem kruķiem, taču, ko man darīt pēc skolas beigšanas, — uz to viņš nespēja atbildēt.
Bija atlikuši tikai divi mēneši līdz gada beigām un manai pēdējai dienai skolā. Misters Simonss, Turallas tirgotājs, bija apsolījis pēc skolas beigšanas dot man darbu savā veikalā, grāmatvedībā, un maksāt piecus šiliņus nedēļā. Kaut gan mani iepriecināja doma, ka pelnīšu naudu, tomēr es vēlējos darbu, kurā varētu pārbaudīt savas spējas un piepildīt kādu klusībā lolotu vēlēšanos.
— Par ko tu gribi būt? — tēvs man jautāja.
— Es gribu rakstīt grāmatas.
— Nu, tas ir labi. To tu vari darīt, bet kā tu nopelnīsi sev iztiku?
— Cilvēki pelna naudu, rakstīdami grāmatas, — es apgalvoju.
— Jā, bet tikai pēc ilgiem gadiem — un tad jābūt izglītotam. Pīters Finlijs saka, uzrakstīt grāmatu esot visgrūtākais darbs pasaulē — viņš esot mēģinājis. Zini, man ļoti patiktu, ja tu rakstītu grāmatas; nedomā, ka es to nevēlos, bet tad tev vispirms jāmācās.
Viņš brīdi klusēja, domās nogrimis, un, kad atkal sāka runāt, tad likās, it kā viņš jau ir pārliecināts, ka es reiz būšu rakstnieks.
— Kad tu rakstīsi, — viņš sacīja, — tad esi tāds kā Roberts Blečfords. Viņš sarakstījis grāmatu «Nevainīgs», tā ir lieliska grāmata. Tā uzrakstīta, lai palīdzētu cilvēkiem.
— Redzi, — viņš turpināja, — nav labi rakstīt grāmatu naudas dēļ. Es tad labāk iebrauktu zirgus. Ja tu iebrauc zirgu, tu veido kaut ko labu no kaut kā tāda, kas varētu kļūt slikts. Ir viegli iedot zirgam niķus, bet grūti… nu, izveidot kaut ko līdzīgu … tu saproti. . . raksturam — likt viņam strādāt tavā labā, nevis pret tevi. Kad es iepazinos ar Pīteru Finliju, viņš iedeva man izlasīt grāmatu «Mana spožā karjera». Pēc viņa domām, to uzrakstījusi sieviete, bet viņa saucās par Mailsu Frenklinu. Tā ir labākā grāmata, ko esmu lasījis. Šī rakstniece nebaidās no grūtībām. Viņa ir īsts cilvēks, ar siltu sirdi… Es nezinu … tas ir tik savādi. . . Man liekas, tu to lāgā neaptver. Tev liekas, ka, rakstīdams grāmatas, tu ļoti jauki pavadīsi laiku. Tas ir . . . nu, kad tu dažas reizes būsi izmests no segliem, tad varbūt sapratīsi mani.
Mēs sēdējām uz zirgu aploka žoga augšējās kārts, skatīdamies uz kumeļu, ko tēvs radināja pie laužņiem. Zirgs grauza smagos dzelžus. Mutes kaktiņi tam bija jēli un sarkani.
— Tam kumeļam ir pārāk gari krusti, — tēvs piepeši sacīja, tad turpināja mūsu sarunu: — Ja cilvēks dod tev simt mārciņu par grāmatu, tu' vari būt drošs, ka viņam tas izdevīgi, bet, ja visi nabadzīgie un apspiestie ļaudis noņem tavā priekšā cepuri tāpēc, ka tu to esi uzrakstījis, — tas ir pavisam kas cits; tad ir bijis vērts to rakstīt. Taču vispirms jāiepazīstas ar cilvēkiem. Tev viņi patiks. Šī ir mūsu zeme, un mēs pārvērtīsim to par paradīzi. Cilvēki te ir vienlīdzīgi. Nu, vēlu tev laimi, — viņš piemetināja, — raksti grāmatas. Tomēr pastrādā pie Simonsa, kamēr tiksi uz kājām.
Dažas dienas vēlāk misters Simonss parādīja man kādu sludinājumu «Laikmetā». Tirdzniecības skola Melburnā piedāvāja stipendiju, dodot iespēju mācīties grāmatvedību tiem, kas izturētu pārbaudījumus vēsturē, ģeogrāfijā, aritmētikā un angju valodā. Pārbaudījumu biļetes pēc pieprasījuma izsūtīšot vietējam skolotājam.
Es uzrakstīju pieprasījumu, un pēc nedēļas misters Takers pateica man, ka biļetes atsūtītas.
— Lūdzu ievēro, Maršal, — viņš sacīja man bargi, it kā es būtu viņu apvainojis, — ka zīmogs uz aploksnes ir vesels. Tas nozīmē, ka biļetes neviens iepriekš neredzēs. Es pateicu Viljemam Fosteram par šo pārbaudījumu, un viņš arī eksaminēsies. Lūdzu, ierodies skolā sestdien, tieši desmitos no rīta. Tagad vari sēsties.
Viljems Fosters bija Takera mīlulis un labākais skolnieks. Viņš varēja vienā elpas vilcienā nosaukt visas Viktorijas štata upes un rēķināt galvā, abas rokas virs pieres salicis, lai pierādītu, ka neskaita uz pirkstiem.
Rakstīdams viņš ar roku aizsedza burtnīcu, un no viņa bija grūti norakstīt, tomēr man bieži tas izdevās — kad gribēju, lai viņš noņem roku, iebelzu viņam pa sāniem.
Viņa māte ļoti lepojās ar viņu un reiz sacīja manai mātei, ka bez Viljema es neviena uzdevuma nebūtu pareizi atrisinājis.
Sestdienas rītā saticis viņu pie skolas, es ierunājos, ka eksāmenā mums vajadzētu sēdēt blakus, bet viņam bija mugurā labākais uzvalks un tāpēc mainījās arī viņa izturēšanās pret mani. Viņš bija vēss un nerunīgs un teica, ka māte viņam likusi sēdēt tālāk no manis.
Tas man bija trieciens, taču es iegāju līdz ar viņu skolā un, par spīti viņa pūlēm tikt no manis vaļā, apsēdos viņam blakus.
Misters Takers ievēroja manu nodomu un pavēlēja man pāriet uz klases otru galu, kur es sēdēju, raudzīdamies pa logu ūz Turallas kalnu, kas spožajā saules gaismā bija spilgti zaļš. Domāju par Džo un par to, ka ir izdevīga diena trusīšu medībām. Tad misters Takers uzsita pa katedru un sāka runāt.
— Tūlīt es atvēršu Poltera Tirdzniecības skolas pārbaudījumu biļetes, — viņš sacīja. — Jūs abi redzat, ka zīmogs ir nebojāts.
Viņš pārgrieza aukliņu un izvilka biļetes no bandroles, ne mirkli nenolaizdams no manis sava nežēlīgā skatiena.
Divdesmit minūtes viņš sēdēja un lasīja biļetes, brīžam saraukdams pieri, brīžam paceldams acis un atzinīgi uzlūkodams Viljemu Fosteru, kurš tad nolaida galvu, it kā pateikdamies par dāvāto uzticību.
Es labprāt būtu iebelzis Takeram pa aci un skrējis pie Džo.
Iztēlē pašlaik stāstīju Džo, kā tieši es to izdarīju, kad Takers izsniedza mums biļetes. Viņš paskatījās pulkstenī un īsi noteica:
— Tagad ir pusvienpadsmit; līdz pusdivpadsmitiem jums jāpabeidz.
Skatījos uz apdrukāto dzelteno papīra lapu, kas atradās man priekšā.
«Aprēķināt procentu procentus no …»
E, tas nebija grūti.
«Ja desmit cilvēki ņem …»
Hei, proporcijas! Nekas vieglāks vairs nevarēja būt.
«Četri un trīs ceturtdaļas akra liels zemes gabals …»
Hm — tas jau mazliet grūtāk!
Sāku rēķināt, bet Takers sēdēja pie sava galda un lasīja uz spoža papīra iespiestu angļu žurnālu.
Uzdevumi man nelikās visai grūti, taču, kad mēs ar Viljemu Fosteru, iznākuši no klases, salīdzinājām savas atbildes, es nospriedu, ka man lielākā daļa nepareizas, jo Viljemam bija citādi.
Kad, mājās pārnācis, pateicu tēvam, ka esmu izkritis, viņš atbildēja:
— Tas nekas. Tu izmēģināji savas spējas; tas ir pats galvenais.
Nedēļu pirms skolas beigām pa pastu pienāca gara, brūna, man adresēta aploksne. Tā bija nodota tēvam, nu viņš kopā ar Mēriju un māti gaidīja virtuvē, kad es, pārnācis no skolas, to attaisīšu.
Viņi stāvēja man apkart, kamēr es atplēsu aploksni un izvilku salocīto papīru.
Cienījamais kungs,
Atļaujamies paziņot, ka Jums piešķirta pilna stipendija . ..
— Man piešķirta stipendija! — es neticīgi iesaucos, uzlūkodams savējos, it kā paskaidrojumu gaidot.
— Parādi man! — sacīja tēvs, izņemdams vēstuli man no rokām.
— Patiešām piešķirta! — viņš saviļņots iesaucās, izlasījis vēstuli. — Ņem, izlasi! — Viņš pasniedza vēstuli mātei. — Vai tu tam vari ticēt? Tur rakstīts, ka viss kārtībā. Padomā tikai — stipendija! Kam varēja prātā ienākt, ka viņš dabūs stipendiju? Es nespēju tam ticēt. — Viņš pagriezās un uzsita man pa muguru.
— Labi, dēls. Tu esi brašs zēns. — Tad sacīja mātei:
— Kas tā ir par stipendiju? Paskatīsimies. Kas no viņa iznāks?
— Grāmatvedis, — teica Mērija, kas mātei pār plecu skatījās vēstulē. — Grāmatvedim ir pašam savs kabinets un viss kas.
— Kurš ir grāmatvedis mūsu apkārtnē? — vaicāja tēvs, meklēdams paskaidrojumu šim vārdam. — Vai cilvēks, kas kārto rēķinus lielajā veikalā Balungā, it grāmatvedis?
— Nē, — māte noteikti apgalvoja. — Protams, nē. Tas ir rēķinvedis. Grāmatvežiem jābūt ļoti gudriem.
— Varbūt misters Braiens ir grāmatvedis, — ieminējās Mērija. — Tas, kas strādā sviesta rūpnīcā. Runā, ka viņš saņemot sešas mārciņas nedēļā.
— Tie runātāji melo, — tēvs nosprieda. — Es nedomāju, ka pat pārvaldnieks saņem tik daudz. Aiziešu pie viņa un uzzināšu, kas īstenībā ir grāmatvedis. Lai nu kā, bet šķiet, ka mūsu raizēm gals. Ja Alans kādreiz pelnīs sešas mārciņas nedēļā, tad viņš var būt lepns.
Tēvs veltīgi nekavēja laiku. Viņš apsegloja zirgu un devās uz rūpnīcu. Vēlu pēcpusdienā viņš atgriezās ar jaunām, pārsteidzošām ziņām — Viljems Fosters neesot izturējis pārbaudījumu.
— Tas tiesa! — tēvs iesaucās, nespēdams slēpt uztraukumu. — Es satiku misis Fosteru, un viņa man sacīja — it kā tas būtu kaut kas brīnišķīgs! — viņa saņēmusi vēstuli, kurā teikts, ka Viljems varot likt eksāmenus nākošgad. Jums vajadzēja redzēt, kāda viņa izskatījās, kad es viņai pateicu par Alanu!
— Satiku arī Braienu, — tēvs turpināja. — Tev taisnība, Mērij, viņš patiešām ir grāmatvedis. Un viņš pastāstīja man, ka visaugstākās kategorijas grāmatveži pelnot pāri par sešām mārciņām nedēļā, kaut gan — ko var zināt — varbūt viņš melsa. Tā vai citādi, bet viņi strādā lielajās sabiedrībās — naftas sabiedrībās un tamlīdzīgās vietās. Grāmatveži liek burtus pēc sava vārda —• pagaidiet, es sameklēšu. Es tos norakstīju uz lapiņas,
Viņš brītiņu rakņājās pa kabatu, kamēr atrada meklēto papīrīti.
— Vienu mirklīti! Es to norakstīju, kamēr Braiens man stāstīja. Te tas ir — V. G. I. L., un tas nozīmē — te man pierakstīts — Valsts grāmatvežu institūta licen- ciāts, lai nu tas būtu, kas būdams. Maz esot tādu cilvēku, kam šie burti, tā Braiens saka. Pēc viņa vārdiem tā likās, ka ir ļoti svarīgi dabūt šos burtus …
Tēvs atzinīgi palūkojās manī.
— Es gan nebiju domājis, ka piedzīvošu dienu, kad Alans rakstīs burtus pēc sava vārda.
Un pēkšņā jūtu uzplūdumā viņš pacēla mani, lielu zēnu, uz rokām un cieši apskāva.
Tajā vakarā viņš piedzērās un klaigādams nāca mājās, kad mēs visi jau gulējām, un es dzirdēju, ka māte bažīgi jautāja:
— Kāvies?
— Nē, — tēvs atteica, — daži belzieni, vairāk nekas.
Visu nākošo nedēļu tēvs un māte vakaros ilgi palika augšā, runāja un rēķināja uz papīra, un es zināju, ka viņi apspriež manu nākotni.
— Alan, mēs ar mammu nolēmām, ka pārcelsimies visi uz Melburnu, — tēvs man kādu dienu pavēstīja. — Paies laiciņš, kamēr visu nokārtosim, bet tad ņemsim savas mantiņas un laidīsimies. Tava nākotne ir tur, nevis te. Es dabūšu darbu; tas būs viegli. Un tu varēsi strādāt kādā kantori, kamēr izmācīsies par grāmatvedi. Kurā katrā kantorī tevi pieņems, kad uzzinās, ka tu dabū stipendiju. Man jau šeit arī tik labi neiet. Un būs vēl sliktāk, automašīnu sajodas arvien vairāk. Šodien es redzēju astoņas vai deviņas. — Tad viņš piebilda: — Vai tev patiks braukt projām no šejienes?
— Jā, — es atbildēju. — Mācīdamies par grāmatvedi, es kļūšu arī par rakstnieku. Tas būs lieliski, tā man liekas.
— Man arī tā liekas, — tēvs piekrita.
Taču, kad vēlāk visu pārdomāju vienatnē, man piepeši šķita, ka nespēšu atstāt mežu, no kura es gluži neizprotamā veidā esmu smēlies sev spēkus. Nekad nebiju redzējis pilsētu. Tagad iedomās skatīju to kā milzīgu, sarežģītu mašīnu, ap kuru rosījās veseli bari V. G. I. L. ar savām virsgrāmatām un sauli neredzējušām sejām. Šī doma nomāca mani, un es uzmeklēju Džo, kas lika trusīšiem cilpas mežā aiz savas mājas.
Kad pastāstīju viņam, ka drīz pāriešu dzīvot uz Melburnu, viņš sacīja, domīgi lūkodamies uz cilpu, ko turēja rokā:
— Tev ir laimējies; par to nav šaubu. Bet tev jau vienmēr laimējas. Vai atceries, ka reiz noķēri divus trusīšus vienā cilpā?
— Jā, — es priecīgi sacīju, atminēdamies šo gadījumu.
Mēs apsēdāmies blakus zālē un runājām par Melburnu un turienes tramvajiem, un tūkstošiem cilvēku, un par to, ka es pelnīšu sešas mārciņas nedēļā.
— Vislabākais ir tas, — prātoja Džo, — ka tu varēsi aiziet uz muzeju, kad vien gribēsi. Stāsta, ka tur esot viss kas.
— Domāju gan, — es sacīju. — Domāju, ka aiziešu uz turieni, tomēr es gribu rakstīt grāmatas. Melburnā ir liela bibliotēka. Tur es gribu iet.
— Tev vajadzēs atteikties no jāšanas. Melburnā zirgi izzudīs vēl ātrāk nekā citur.
— Jā, tas ir pats sliktākais, — es piekritu, atkal juzdamies nomākts. — Bet ar tramvaju var aizbraukt, kur tikai grib.
— Nesaprotu, kā tu ar saviem kruķiem tur tiksi galā, — Džo sprieda. — Tādā cilvēku drūzmā …
— Kruķi! — es nicīgi atvairīju šo domu. — Kruķi ir tīrais sīkums! …