Gulēdama mazajā mūsu koka mājiņas labākajā istaba, gaidot vecmāti, kam vajadzēja mani saņemt, mana mate varēja redzēt zaļu pakalnu, augstus eikaliptus_ līgojamies vējā un mākoņu ēnas, kas aši slīdēja par aplokiem, un viņa sacīja manam tēvam:
— Mums būs dēls, šodien ir vīriešu diena.
Tēvs pieliecās un palūkojās pa logu uz tumši zaļo krūmu valni, kas apņēma izcirtumā ierīkotos aplokus.
— Es viņu izmācīšu par jātnieku un skrējēju, — viņš apņēmīgi noteica. — Nudien, to es izdarīšu!
Kad ieradās vecmāte, viņš uzsmaidīja tai un sacīja:
— Es gandrīz sāku domāt, ka mazais jau skraidīs apkārt, kad jūs ieradīsieties, misis Torensa.
— Jā, es būtu atbraukusi pusstundu agrāk, — strupi noteica misis Torensa, smagnēja sieviete ar apaļīgiem, melnīgsnējiem vaigiem un noteiktām kustībām. — Bet Teds vēl eļļoja divričus, kad vajadzēja jūgt zirgu. — Viņa paraudzījās uz māti. — Kā jūtaties, mīļā? Vai sāpes jau sākušās?
— Klausīdamās viņā, — māte man reiz stāstīja, — es jutu, kā smaržo tēva pātaga ar akācijas koka rokturi, kas karājās uz gultas gala, un domās redzēju, kā tu, auļodams uz zirga, vēcini pātagu ap galvu tāpat kā tēvs.
Kamēr es nācu pasaulē, tēvs ar manām māsām sēdēja virtuvē. Mērija un Džeina vēlējās brāli, ar kuru kopā iet uz skolu, un tēvs bija apsolījis viņām brāli, vārdā Alanu.
Ievīstītu sarkana flaneļa autiņos, misis Torensa iznesa mani, lai parādītu viņiem, un ielika mani tēvam rokās.
— Bija tik savādi skatīties uz tevi, — tēvs vēlāk stāstīja. — Mans dēls … Ko visu es nevēlējos — lai tu jātu un darītu daudz ko citu. Es vēlējos, lai tu labi prastu apieties ar zirgiem. Redzi, par ko es domāju. Protams, par skriešanu arī … Teica, ka tev esot stipras kājas. Likās savādi turēt tevi rokās. Visu laiku domāju, vai tu būsi līdzīgs man.
Drīz pēc tam, kad sāku iet skolā, saslimu ar bērnu trieku. Epidēmija, kas bija izcēlusies Viktorijā 20. gadsimta sākumā, no biezāk apdzīvotām vietām izplatījās lauku novados un nolika slimības gultā bērnus vientuļās fermās un mežu ciematos. Es biju vienīgais upuris Turallā, un jūdzēm tālu visapkārt ļaudis ar izbailēm uzņēma ziņu par manu slimību. Viņi saistīja vārdu «trieka» ar vājprātību, un, kad apstājās pajūgs un braucējs noliecās pāri ratu malai, lai patērzētu ar ceļā sastaptu draugu, bieži vien atskanēja jautājums: «Diezin vai viņam galva kārtībā?»
Dažas nedēļas kaimiņi ātrāk brauca garām mūsu mājai, steigā aplūkodami ar pavisam citādu interesi veco kāršu žogu, neiejātos kumeļus aplokā un manu trīsriteni, kas bija apgāzts pie šķūņa. Viņi agrāk sauca mājās savus bērnus, ģērba tos siltāk un norūpējušies vēroja, kad tie klepoja vai šķaudīja.
— Tas ir dieva pirksts, — sacīja misters Karters, maiznieks, kurš tam arī cieši ticēja. Viņš bija svētdienas skolas priekšnieks un reiz starp citiem ziņojumiem, drūmi uzlūkodams savus skolniekus, sacīja:
— Nākamo svētdien rīta dievkalpojumā mācītājs Volters Robertsons izlūgsies drīzu izveseļošanos brašajam zēnam, ko smagi piemeklējusi šausmīga slimība. Visi lūgti ierasties.
Tēvs, uzzinājis to un saticis kādu dienu misteru Karteru, nervozi plūkādams savas smilšu krāsas ūsas, skaidroja tam, kā es saslimis.
— Stāsta, ka bacili ieelpojot. Tas lidojot gaisā itin visur. Nekad nevar zināt, kur tas atrodas. Droši vien tas lidoja gar viņa degunu, kad viņš ievilka elpu, un tā viņš bija pagalam. Nokrita kā aizkauts vērsis. Ja viņš būtu izelpojis tobrīd, kad bacilis lidoja garām, tad nekas nebūtu noticis.
Brīdi klusējis, tēvs skumji piebilda:
— Tagad jūs aizlūdzat par viņu.
— Mugura radīta nastu nešanai, — maiznieks dievbijīgi nomurmināja. Viņš bija draudzes vecākais un nelaimē saskatīja dieva roku. Bet visu, kas ļaudis iepriecināja, viņš turēja par sātana darbu.
— Tā ir dieva griba, — viņš piemetināja ar zināmu gandarījumu, pārliecināts, ka šī piezīme patiks visvarenajam. Viņš arvien izmantoja gadījumu, lai iegūtu dieva labvēlību.
Tēvs nicīgi pavīpsnāja par tādu filozofiju un diezgan asi pateica:
— Mana zēna mugura gan nav radīta nastām, un, es jums sacīšu, arī šī viņam nebūs nasta. Ja jums katrā ziņā jārunā par nastu, tad tā būs šeit. — Un viņš ar melnīgsnēju pirkstu pieskārās sev pie galvas.
Vēlāk, stāvēdams pie manas gultas, viņš norūpējies jautāja:
— Vai tev sāp kājas, Alan?
— Nē, — es viņam atbildēju. — Tās ir kā nedzīvas.
— Sasodīts! — viņš satriekts iesaucās.
Viņš bija kalsens, līkām kājām un šaurām gūžām — sekas no gadiem ilgas sēdēšanas seglos, jo viņš iejāja zirgus un Viktorijā bija ieradies no kāda Kvinslendas nostūra.
— Bērnu dēļ, — viņš mēdza sacīt. — Tur nav skolu. Tikai viņu dēļ, nudien, citādi es nebūtu pārnācis uz šejieni.
Viņam bija īsta Austrālijas mežu iemītnieka seja, melnīgsnēja un grumbu izvagota, skaidras, zilas acis, ko apņēma sīku krunciņu tīkls, kas bija radušās no skatīšanās saules kvēlē pār sālszālēm apaugušajiem līdzenumiem.
Kāds viņa biedrs, lopu dzinējs, kas reiz iegriezās viņu apciemot, izsaucās, kad tēvs gāja pāri pagalmam sasveicināties ar viesi:
— Pie joda, Bil, tu vēl arvien soļo kā tāds emu!
Tēvs gāja viegliem, sīkiem solīšiem un iedams vienmēr skatījās uz leju, šo paradumu izskaidrodams ar to, ka nākot no «čūsku zemes».
Reizēm, kad bija iemetis dažas glāzītes, viņš mēdza iebrāzties pagalmā uz kāda pa pusei iejāta kumeļa, šaudījās uz priekšu un atpakaļ starp barības silēm, ratu ilksīm un veciem, nederīgiem riteņiem, izdzenādams uz visām pusēm vistas un kliegdams augstā, griezīgā balsī:
— Mežonīgha lopi bez īpašumzīmēm! Zvanu! Hei, sargās!
Tad viņš, pievilkdams pavadu, uzcēla zir;3 u pakaļkājās un, norāvis savu platmalaino cepuri, vicināja to, it kā pateikdamies par aplausiem, un palocījās pret virtuves durvīm, kur tādos gadījumos parasti stāvēja māte, rāmi smaidīdama, un viņas smaidā bija reizē prieks, mīlestība un rūpes.
Tēvs mīlēja zirgus ne tāpēc, ka ar tiem pelnīja sev iztiku, bet tāpēc, ka redzēja tajos skaistumu. Viņam patika aplūkot labi noaugušu zirgu. Viņš lēni staigāja tam apkārt, galvu piešķiebis, uzmanīgi vērodams ikvienu locekli, nobraucīdams ar plaukstu tā priekškājas, meklēdams uzpampumus vai rētas, kas liecinātu, ka tas kādreiz kritis.
— Zirgam jābūt ar labiem, spēcīgiem kauliem un augstām kājām, — viņš mēdza sacīt. — Un garu rumpi.
Viņš uzskatīja zirgus par cilvēkiem līdzīgām būtnēm.
— Jā, tā tas ir, — viņš apgalvoja. — Es viņus daudz esmu redzējis. Daži zirgi saīgst, ja tiem tikai mazliet uzmet ar pātagu. Tāpat kā daži bērni. . . Iecērtiet viņiem pļauku, un viņi nerunās ar jums dienām. Turēs ļaunu prātu. Redz, viņi nespēj aizmirst. Pie velna, tieši tāpat ir ar zirgiem! Dažs sāk niķoties, tiklīdz dabū ar pātagu. Ņemiet kaut vai vecā resnīša Dika bēro ķēvi. Tai ir cieta mute. Bet es viņu iebraucu, neaizmirstiet to. Tā tas ir … Viņai daba tāda pati kā Resnītim. Tas, kas mēģinājis Diku iedresēt, visu galīgi saputrojis. Viņš man vēl ir parādā veselu mārciņu par šo darbu. Nu, miers ar viņu. .. Viņam tikpat nekā nav.
Mans tēvatēvs bijis rudmatains jorkšīrietis, gans, kas pārcēlies uz Austrāliju četrdesmito gadu sākumā. Viņš apprecējis īrieti, kura tai pašā gadā ieradusies jaunajā kolonijā. Stāsta, ka viņš aizgājis uz kuģu piestātni, kad pienācis kuģis ar īru meitenēm, kuras gribējušas strādāt kolonijā par mājkalpotājām.
— Ei, kura no jums nāks man par sievu? — viņš u-zsaucis meitenēm, kas stāvējušas gar kuģa margām. — Kura grib izmēģināt savu laimi?
Kāda spēcīga, zilacaina meiča ar melniem matiem un platām plaukstām brītiņu domīgi pētījusi viņu, tad atsaukusies:
— E^fnu ar mieru. Būšu tava sieva.
Meitene nolaidusies pār kuģa malu, un vectēvs to uztvēris. Viņš paņēmis tās sainīti, un abi aizgājuši, un viņš turējis roku meitenei uz pleca, it kā vadīdams to.
Mans tēvs bija jaunākais no četriem bērniem un mantojis savas mātes īrietes temperamentu.
— Kad es vēl biju mazs zēns, — viņš man reiz stāstīja, — es iemetu kādam braucējam ar iepuvušu meloni pa ausi, — zini, ja tās sula iekļūst acīs, var palikt akls. Puisis noskaitās kā traks un metās man virsū ar rungu. Es laidos uz mūsu būdu, brēkdams: «Mamm!» Viņš nedomāja jokot, ievēro to — pie velna, nepavisam ne! Pie būdas viņš mani gandrīz panāca. Domāju, ka pagalam esmu. Taču māte bija ieraudzījusi, ka es skrienu, un gaidīja, šūpodama rokā katliņu ar verdošu ūdeni. «Atpakaļ!» viņa uzsauca. «Tas ir karsts. Panāc tikai tuvāk, es tev iegāzīšu to acīs.» Pie velna! Tas līdzēja. Es biju ieķēries mātei svārku stērbelē, bet viņa stāvēja un skatījās, kamēr puisis aizgāj a.
Tēvs sācis pelnīt sev iztiku divpadsmit gadu vecumā. Skolā viņš bija gājis maz, tikai dažus mēnešus pie dzērāja skolotāja, kuram katrs bērns, kas mācījies viņa skolā — dēļu būdā, maksājis puskronu nedēļā.
Kad tēvs sācis strādāt, viņš klaiņojis no vienas vietas uz otru, iejādams zirgus vai pārdzīdams lopus. Viņa jaunība bija pagājusi Jaunās Dienvidvelsas un Kvinslendas apkārtnē, un ap šiem apgabaliem vijās visi viņa stāsti. No šiem stāstiem tālie, neauglīgie klajumi un sarkano smilšu uzkalni man likās tuvāki nekā zaļās āres, kur piedzimu un nodzīvoju līdz vīra gadiem.
— Tiem tālajiem novadiem ir sava pievilcība, — viņš man kādreiz sacīja. — Tur cilvēks jūtas apmierināts. Tu uzkāp priedēm apaugušā pakalnā un sakur ugunskuru… <-
Viņš apklusa un sēdēja, domās nogrimis, raudzīdamies manī ar raižu pilnu skatienu. Pēc brītiņa viņš sacīja:
— Mums vajadzēs kaut ko pagudrot, lai tavi kruķi negrimtu smiltīs. Jā, mēs kādreiz aizbrauksim uz turieni.
Drīz pēc saslimšanas man saruka kāju muskuļi, un mans taisnais," spēcīgais mugurkauls izliecās uz vienu pusi. Cīpslas pacelēs saspringa un pamazām vilka kopā kājas, līdz tās palika saliektas, it kā es būtu nometies ceļos.
Sāpīgi savilktās cīpslas abās pacelēs un pārliecība, ka manas kājas uz visiem laikiem paliks saliektas, ja tās drīz neiztaisnos, biedēja manu māti, un viņa atkal un atkal gāja pie doktora Kroforda, lūgdama ieteikt kādu līdzekli, kas padarītu manas kājas kustīgas.
Doktors Krofords, maz ko zinādams par bērnu triekas norisi, visai neatzinīgi bija novērtējis mātes mēģinājumus atdzīvināt manas kājas, masējot tās ar degvīnu un olīveļļu — tādu dziedniecības līdzekli bija ieteikusi skolotāja sieva, kura apgalvoja, ka viņa ar to izārstējusies no reimatisma, — taču vēlāk nolēma, ka «tas kaitēt nekaitēšot», un vairs neinteresējās par manām nekustīgajām kājām, kamēr nebija noskaidrojis, kādas komplikācijas pārcietuši šīs slimības upuri Melburnā.
Doktors Krofords dzīvoja Balungā, četras jūdzes no mūsu mājām, un pie tālāko apgabalu pacientiem devās tikai ārkārtīgi sarežģītos gadījumos. Viņš brauca kabrioletā ar kūtru, sirmu zirgu, šad tad palocīdams galvu vai pamādams ar pātagu, sasveicinoties ar pretimnācējiem, un izskatījās sevišķi iespaidīgs, iezīmēdamies pret mazliet pacelto ratu jumtu, kas bija izsists ar zilu filcu un robiņiem gar malām. Kabrioletā viņš likās līdzīgs
bagātam fermerim, gan ne tādam, kam ir kabriolets ar gumijas riepām.
Viņš bija cilvēks, kas visai labi pārzināja vienkāršākās slimības,
«Es varu droši sacīt, misis Maršala, ka jūsu dēlam nav masalas.»
Taču poliomielīts bija viena no tām slimībām, par kurām viņš zināja ļoti maz. Kad es saslimu, viņš pieaicināja par konsultantiem vēl divus ārstus, un viens no tiem konstatēja, ka man esot bērnu trieka.
Šis ārsts ar savām šķietami plašajām zināšanām atstāja labu iespaidu uz manu māti, un viņa apjautājās sīkāk par slimību, taču viss, ko ārsts varēja pasacīt, bija:
— Ja tas būtu mans dēls, es būtu ļoti ļoti norūpējies.
— Par to es nešaubos, — māte strupi noteica un galīgi zaudēja ticību šim ārstam. Viņa paļāvās uz doktoru Krofordu, kurš pēc abu svešo ārstu aiziešanas sacīja:
— Misis Maršala, neviens nevar pateikt, vai jūsu dēls izveseļosies vai kļūs kroplis, dzīvos vai mirs. Es ceru, ka viņš paliks dzīvs, tomēr tas ir dieva rokās.
Šie vārdi nomierināja manu māti, bet uz tēvu iedarbojās pavisam citādi. Viņš pateica, ka doktors Krofords, kā pats apliecinājis, nekā nezinot par bērnu trieku.
— Ja ārsti atzīst, ka slimnieks ir dieva rokās, tad skaidrs, ka tam beigas, — viņš sacīja.
Tomēr doktoram Krofordām vajadzēja nolemt, ko darīt ar manām savilktajām kājām. Pienācis pie manas gultas, viņš norūpējies neziņā pakšķināja ar saviem resnajiem pirkstiem pa mazgājamā galdiņa marmora virsu un klusēdams raudzījās manī. Māte stāvēja viņam blakus, sasprindzināta un klusa, kā cietumnieks, kas gaida spriedumu.
— Redziet, misis Maršala, ar tām kājām … H-m-m, jā . . . Diemžēl, ir tikai viens līdzeklis. Viņš ir dūšīgs zēns. Laimīgā kārtā. Mums jāiztaisno viņa kājas. Tas iespējams vienīgi ar spēku. Tās ar spēku jāizstiepj taisnas. Jautājums tikai — kā? Vislabākais, man šķiet, būs noguldīt viņu ik rītus uz galda, un tad jums ar savu svaru jāspiež viņa ceļi, kamēr kājas iztaisnojas. Kājām jāpieskaras pie galda. Teiksim, trīs reizes. Jā, es domāju, ar trim reizēm pietiks. Teiksim, pirmajā dienā divas reizes.
— Vai tas būs ļoti sāpīgi? — māte jautāja.
— Diemžēl. — Doktors Krofords brīdi klusēja, tad piebilda: — Jums vajadzēs būt ļoti dūšīgai.
Ik rītus, kad māte noguldīja mani augšpēdu uz virtuves galda, es lūkojos uz izbiedētajiem zirgiem gravīrā, kas karājās virs kamīna. Tur bija attēloti divi zirgi, balts un melns, kuri bailēs kļāvās viens pie otra, un asi lauzta zibens šautra šāvās no tumšiem negaisa mākoņiem turpat dažas pēdas no viņu izplestajām nāsīm. Citā gravīrā pie pretējās sienas bija redzami šie paši zirgi mežonīgos auļos, ar izstieptām kājām kā šūpuļzirgiem un plīvojošām krēpēm.
Mans tēvs, kurš visas gleznas uzņēma ļoti nopiet^» dažreiz mēdza stāvēt un raudzīties uz šiem zi.r Jlem ' piemiedzis vienu aci, lai labāk varētu koncer-ir Rien novērtējot zirgus. Viņš
Reiz viņš man sacīja: priekšu.
— Tie ir gan arābu zirgi, bet nav tlr«*z stiepis, iesalam ķēvei ir nospiedumi. Paskaties uz -* zirgam- Mēs
Es necietu, ka šos zirgus nonie^ y ien pašķīda uz daudz nozīmēja. Katru rītu es līdz ar dzelzi apkal- zibens šautrai līdzīgajām sāpēm. M saplūda, kļuva par vienām kopīgām bЈlc 'Pnos nekad noja mūs kopīgajā nelaimē. . . jbrāzumi koka
Mana māte uzlika abas rokas uz manie® citu. Māte, ceļiem un, cieši samiegusi acis, lai aiztureru >_ 1 iela visu svaru spieda manas kājas uz leju, kamēr noteica nas atradās uz galda. Kamēr manas kājas zem ir. svara stiepās taisnas, pirksti izpletās un tad atkal saliecās kā putna nagi. Kad cīpslas pacelēs sāka stiepties, es skaļi kliedzu, plaši ieplestām acīm stingi vērdamies izbiedētajos zirgos gravīrā virs kamīna. Kamēr mani pirksti krampjaini raustījās un locījās, es žēlojos šiem zirgiem:
— Ai, zirgi, zirgi, zirgi… Ai, zirgi, zirgi. . .
uz brīdi aizklāja mūsu zirgu kāju saceltie putekļi, taču es tos neredzēju. Es gulēju, atslējis galvu pret mātes plecu, kamēr viņa trīs stundas vēlāk mani pamodināja.
Zem ratu riteņiem čirkstēja grants slimnīcas pagalmā, un es piecēlos sēdus un lūkojos uz balto ēku ar šaurajiem logiem un savādu smaržu.
Pa vaļējām durvīm varēju redzēt tumšu, spodru grīdu un postamentu, uz kura atradās vāze ar puķēm. Mājā valdīja klusums, dīvains miers, kas mani biedēja.
Istabā, kurā tēvs mani ienesa, gar sienu stiepās polsterēts sēdeklis un vienā stūrī atradās rakstāmgalds. Pie tā sēdēja māsa, kura uzdeva tēvam krietni daudz jautājumu. Atbildes viņa ierakstīja žurnālā, un tēvs vēroja viņu, tāpal kā būtu vērojis niķīgu zirgu, kas pieglaudis ausis.
Kad viņa bija izgājusi no istabas, paņemdama līdzi žurnālu, tēvs sacīja mātei:
— Šādās iestādēs man vienmēr ir tāda sajūta, it kā es varētu pasūtīt viņus visus pie velna. Viņi visu tik sīki grib izpētīt, novelk kā govij ādu — pārāk daudz jautā. Pašam sāk likties, ka nevajadzētu būt šeit, it kā es viņus apmānītu. Es nezinu …
Pēc brītiņa māsa atgriezās kopā ar sanitāru, kurš aiznesa mani, pēc tam kad māte bija apsolījusi, ka atnākšot apraudzīt mani gultā.
Sanitārs .bija ģērbies brūnā halātā. Viņam bija sarkana, krunkaina seja, un viņš raudzījās manī tā, it kā es nebūtu zēns, bet grūti atrisināms uzdevums. Ienesis mani vannas istabā, viņš ielika mani siltā vannā. Tad apsēdās uz ķeblīša un sāka tīt cigareti. Aizsmēķējis viņš jautāja man:
— Kad tu pēdējo reizi mazgājies?
— Šorīt, — es atbildēju.
— Nu tad pagūli mazliet vannā. Ar to pietiks.
Vēlāk es sēdēju vēsajā, tīrajā gultā, kur viņš mani
bija novietojis, un lūdzos, lai māte neiet projām. Matracis bija ciets un stīvs, un es nevarēju savīstīt segas sev apkārt. Zem šīm segām nebūs ne siltu iedobumu, ne arī līkumotu taciņu — kā mājās vatētajai segai, — kur ripināt marmora bumbiņas. Šeit mani nesargāja pazīstamās sienas un es nedzirdēju ne suņus rejam, ne
zirgus gremojam ekseļus. Tas viss piederējās pie manām mājām, un šinī brīdī man visa tā neizsakāmi trūka.
Tēvs jau bija atsveicinājies no manis, bet māte vēl kavējās. Piepeši viņa strauji noskūpstīja mani un aizgāja, un man likās neticami, ka viņa tā spēja rīkoties. Man šķita, ka viņa to nedara aiz savas gribas, bet viņu piespiež kādi pēkšņi radušies briesmīgi apstākļi, pret ko viņa nespēj cīnīties. Es neiekliedzos, nelūdzu viņu atgriezties, kaut gan tieši to vēlējos. Es noskatījos, kā viņa aiziet, un nebija manos spēkos viņu atturēt.
Kad māte bija aizgājusi, vīrietis blakus gultā brītiņu vēroja mani klusēdams, tad jautāja:
— Kāpēc tu raudi?
— Es gribu uz mājām.
— To mēs visi gribam, — viņš sacīja, tad pacēla acis pret griestiem, nopūtās un atkārtoja: — Jā, to mēs visi gribam.
Palātā, kurā mēs gulējām, bija spoža grīda, gaiš- lirūna starp gultām un istabas vidū, bet tumša un mirdzoša pagultēs, kur kopēju kājas nenobružāja vasko- jumu.
Pie divām pretējām sienām rindā stāvēja baltas metālā gultas uz tievām kājām ar ritenīšiem apakšā. Kad kopējas pabīdīja gultas, ritenīši griezās līdzi un bija ieberzuši grīdā bedrītes visapkārt katrai gultas kājai.
Segas un palagi bija cieši pārstiepti slimniekam, un malas pabāztas zem matrača, tā izveidojot gulētājam it kā pārsējumu.
Palātā bija četrpadsmit vīru. Es biju vienīgais bērns. Pēc manas mātes aiziešanas daži no šiem vīriem uzrunāja mani un sacīja, lai nebēdājoties.
— Tev šeit būs labi, — kāds teica, — mēs par tevi rūpēsimies.
Viņi apjautājās, kas man kaišot, un, kad es pastāstīju, sākās sarunas par bērnu trieku, un kāds sacīja, tā esot slepkavība.
— Tā ir tīrā slepkavība, — viņš sacīja. — Nudien! īsta slepkavība.
Šī piezīme pacēla manu pašapziņu, un man iepatikās vīrs, kas to pateica. Es neuzskatīju savu slimību par nopietnu, tikai par pārejošu traucēkli, un nākamajās dienās saīgu un dusmojos, kad uznāca sāpes, pat kritu izmisumā, taču, kad sāpes mitējās, es drīz vien tās aizmirsu. Es nekad ilgi nepaliku nomāktā garastāvoklī. Apkārt bija pārāk daudz interesanta.
Es biju patīkami pārsteigts, redzēdams, kādu iespaidu mana slimība atstāja uz cilvēkiem, kas stāvēja pie manas gultas, raudzīdamies manī ar bēdīgām sejām, un manu slimību uzskatīja par briesmīgu nelaimi. Man likās, ka esmu ievērojams cilvēks, un es jutos apmierināts.
— Tu esi dūšīgs zēns, — viņi sacīja, noliekdamies un noskūpstīdami mani, un tad noskumuši gāja projām.
Man šis piedēvētais dūšīgums bija neatminama mīkla. Nosaukt par dūšīgu taču bija tas pats, kas apbalvot ar kādu goda zīmi. Kad apmeklētāji nosauca mani par dūšīgu, es vienmēr centos sataisīt nopietnu seju, jo parastā priecīgā izteiksme likās nepiemērota šim apzīmējumam.
Tomēr es arvien uztraucos, ka šī viltība nenāk gaismā, un samulsu, kad nācās saņemt šo apzīmējumu, ko es apzinājos nepelnītu. Mājās, kad pele skribinājās manā istabā aiz sienas dēļiem, es baidījos un naktī nedrīkstēju iziet ārā padzerties, baidīdamies no tumsas. Dažreiz man ienāca prātā: ko gan tie ļaudis domātu, ja to zinātu?
Taču ļaudis neatlaidīgi apgalvoja, ka es esot dūšīgs, un es uzņēmu to ar slepenu lepnumu, kaut arī ne bez zināmas vainas apziņas.
Dažu dienu laikā es pilnīgi apradu ar palātu un tās iemītniekiem un sāku justies pārāks par jaunajiem slimniekiem, kuri apmulsa, kad, palātā ienākot, pretī vērās daudzas sejas, skuma pēc mājām un ilgojās gulēt savās ierastajās gultās.
Slimnieki reizēm pajokojās par mani, reizēm pamācīja, kā jau pieaugušie bērnu, vai tāpat vien kaut ko uzsauca, kad nebija nekā cita ko runāt. Es ticēju visam, ko viņi man stāstīja, un tas viņus uzjautrināja. Savā mūžā daudz pieredzējuši, viņi skatījās uz mani no augšas, iedomādamies, ka es, būdams godīgs un atklāts, nespēju saprast, ka runa ir par mani. Viņi runāja par mani tā, it kā es būtu kurls un nedzirdētu viņu vārdus.
— Viņš tic visam, ko viņam saka, — kāds jauneklis pāri palātai skaidroja nule ienākušam slimniekam.
— Paklausieties pats! Ei, Smaiduli, — viņš uzsauca man,
— akā pie tavas mājas dzīvo ragana, vai ne?
— Jā, — es apstiprināju.
— Nu redziet, — nopriecājās jauneklis. — Jocīgs puišelis. Runā, ka viņš nekad nevarēšot staigāt.
Es nodomāju, ka šis jauneklis ir muļķis. Brīnījos, kāpēc viņi iedomājās, ka es nevarēšot staigāt. Es zināju, ka varēšu. Es iejāšu mežonīgus zirgus, saukšu: «Ho! Ho!» — un vicināšu gaisā cepuri, un uzrakstīšu grāmatu, līdzīgu «Koraļļu salai».
Man patika vīrs, kas gulēja blakus gultā.
— Mēs būsim draugi, — viņš sacīja man neilgi pēc manas ierašanās. — Vai tu gribētu būt mans draugs?
— Jā, — es teicu. Atcerēdamies kādu krāsainu zīmējumu vienā no manām pirmajām grāmatām, es iedomājos, ka draugi stāv blakus, sadevušies rokās. Es pastāstīju to savam kaimiņam, taču viņš sacīja, ka tas neesot nepieciešami.
Ik rītus viņš pacēlās, atbalstīdamies uz elkoņa, un teica man, katru vārdu pastiprinādams ar plaukstas sitienu:
— Vienmēr atceries, ka brāļu Makdonaldu vējdzirnavas ir vislabākās.
Es priecājos, ka nu zināju, kuras vējdzirnavas vislabākās. Patiešām,' šis apgalvojums tā iespiedās man prātā, ka vēlāk arvien ietekmēja manus uzskatus par vējdzirnavām.
— Vai Makdonalds un viņa brālis tās taisa? — es jautāju.
— Jā, — viņš atbildēja. — Es esmu vecākais Makdonalds. Anguss.
Piepeši viņš atlaidās atpakaļ uz spilvena un sapīcis noteica:
— Dievs vien zina, kā viņi tur tiek galā bez manis — ar pasūtījumiem un visu pārējo. Vienmēr viss jāpatur acīs. — Viņš pēkšņi uzsauca kādam palātas otrā galā: — Kādu laiku šodien pareģo avīze? Kā viņi spriež — būs sausums vai ne?
— Avīze vēl nav atnesta, — atteica uzrunātais.
Anguss bija pats lielākais un plecīgākais no visiem mūsu palātas iemītniekiem. Viņam bieži uznāca sāpju lēkmes, un viņš reizēm skaļi nopūtās, lādējās vai ievaidējās tā, ka es izbijos.
Naktī nomocījies ar sāpēm, viņš no rīta mēdza sacīt, īpaši nevērsdamies ne pie viena:
— O, kas tā bija par briesmīgu nakti!
Viņam bija plata, rūpīgi skūta seja ar dziļām rievām no deguna līdz lūpu kaktiņiem. Sejas āda viņam bija gluda kā miecēta. Viņa kustīgā, jutīgā mute viegli savilkās smaidā, ja vien viņu nemocīja sāpes.
Viņš mēdza gulēdams pagriezt galvu uz manu pusi un ilgi raudzīties klusējot.
— Kāpēc tu tik ilgi lūdz dievu? — viņš kādreiz iejautājās, tad, atbildot uz manu pārsteiguma pilno skatienu, piemetināja: — Es skatījos, kā tev lūpas kustējās.
— Man daudz kas jāizlūdzas, — es paskaidroju.
— Kas tad? — viņš gribēja zināt.
Es apmulsu, un viņš sacīja:
— Runā! Pastāsti man! Mēs taču esam draugi.
Es atkārtoju savu lūgšanu, un viņš klausījās, raudzīdamies griestos, rokas uz krūtīm salicis. Kad es beidzu, viņš pagrieza galvu un palūkojās manī.
— Tu itin neko neesi aizmirsis. Būs viņam krietni ko galvu palauzīt. Dievs varen daudz par tevi domās, noklausījies to visu.
Sī piezīme mani iepriecināja, un es nolēmu lūgt dievu, lai viņš palīdzētu arī Angusam.
Garā, sarežģītā lūgšana, ko es skaitīju katru vakaru pirms gulētiešanas, radās tāpēc, ka arvien pavairojās mani lūgumi dievam. Manas vajadzības auga ik dienas, un, tā kā es atmetu lūgumu tikai tad, kad tas bija izpildīts, tad neizpildītie lūgumi bija tādā pārsvarā pār izpildītajiem, ka mani jau sāka biedēt pastāvīgā to atkārtošana. Māte nekad neļāva man kavēt svētdienas skolu, un no viņas es iemācījos savu pirmo lūgšanu, kura nebija sevišķi gara, sākās ar vārdiem: «Ak mīļais, labais Jēzu» — un beidzās ar lūgumu svētīt dažādus cilvēkus, ari tēvu, kaut gan es savā sirdī vienmēr jutu, ka viņam nekādas svētības nevajag. Kādreiz vēlāk, ieraudzījis kaut kur nomestu lielisku kaķi, es izbijos, jo tas bija stīvs un nekustīgs un man pateica, ka tas esot beigts.
Naktī savā gultā es iedomājos, ka māte un tēvs gul nekustīgi ar atņirgtu lūpu kā šis kaķis, un bailēs lūdzos, lai viņi nenomirst agrāk par mani. Tas bija pats nopietnākais no maniem lūgumiem, ko nekad nedrīkstēja izlaist.
Pēc tālākām pārdomām es nolēmu aizlūgt arī par Megu, savu suni, lai dievs to pasargātu, kamēr es izaugšu un kļūšu vecs diezgan, lai spētu pārciest tās nāvi. Norūpējies, ka es varbūt pārāk daudz prasu no dieva, es piebildu, ka — tāpat kā attiecībā uz Megu — es būšu mierā, ja mani vecāki dzīvos, kamēr man būs, teiksim, trīsdesmit gadi. Man šķita, ka tādā vecumā es varēšu iztikt bez asarām. Vīrieši nekad neraud.
Es lūdzos, lai man kļūtu labāk, arvien piemetinādams, ka vēlētos izveseļoties līdz Ziemsvētkiem, pēc diviem mēnešiem, ja dievam nav nekādu iebildumu.
Vajadzēja aizlūgt arī par maniem mīluļiem, ko es turēju sprostos un aplociņos mūsu pagalmā, jo tagad, kad es nevarēju tos pabarot un apmainīt tiem ūdeni, vienmēr baidījos, ka tos neaizmirst. Es lūdzu dievu, lai tas nekad nenotiktu.
Petu — vecu, viegli sakaitināmu kakadu, vajadzēja ik vakarus izlaist no sprosta palidināties ap kokiem. Reizēm kaimiņi sūdzējās par viņu. Veļas dienās viņš dažkārt nometās uz veļas auklām un izvilka knaģus. Sadusmotās saimnieces, ieraudzījušas baltos palagus zemē, putekļos, svieda Petam ar sprunguļiem un akmeņiem, un man vajadzēja aizlūgt, lai viņas nekad netrāpīLu un nenogalinātu to.
Vajadzēja arī lūgt dievu, lai dara mani par krietnu zēnu.
Izteicis savas domas par manu lūgšanu, Anguss jautāja:
— Ka tu doma — kads ir dievs? Kā viņš izskatas?
Es arvien iztēlojos dievu kā varenu vīru, tērpušos baltā palagā līdzīgi arābam. Viņš sēdēja krēslā, elkoņus uz ceļiem atbalstījis, un raudzījās lejā uz pasauli, un viņa acis šaudījās no viena cilvēka uz otru. Es viņu nevarēju iedomāties laipnu, vienīgi bargu. Jēzus, man likās, varētu būt labs kā mans tētis, bet nekad tā nelādētos. Tas, ka Jēzus jāja tikai uz ēzeļiem un nekad uz zirgiem, man sagādāja vilšanos.
Reiz tētis, novilcis jaunos zābakus, ko bija sācis ievalkāt, uzāva Džilspaija firmas gamašas un atviegloti iesaucās:
— Šie zābaki gan ir taisīti debesīs!
No tā laika es ticēju, ka Jēzus staigā Džilspaija gamašās.
Kad es biju visu to paskaidrojis, Anguss piezīmēja, ka mans dieva iztēlojums varbūt esot tuvāks īstenībai nekā viņējais.
— Mana māte vienmēr runāja gēļu valodā, — viņš sacīja. — Es iedomājos dievu kā vecu, salīkušu vīru ar baltu bārdu, un viņam apkārt vesels pulks vecu sieviešu, kuras ada un sarunājas gēļu valodā. Man likās, ka dievam vienmēr ir plāksteris uz acs un māte saka: «Tur tie palaidņi svaidās ar akmeņiem.» Es nevarēju iedomāties, ka dievs kaut ko darītu, vispirms neap- spriedies ar māli.
— Vai jūsu māte jūs iepļaukāja ar? — es viņam jautāju.
— Nē, — viņš domīgi atbildēja. — Viņa nekad ne- pļaukāja bērnus, bet bija ļoti barga pret dievu.
Slimnieks, kas gulēja Angusam kreisajā pusē, viņam kaut ko aizrādīja, un viņš atteica:
— Neuztraucieties! Es nesatricināšu viņa ticību. Viņš pats par to padomās, kad pieaugs.
Kaut gan es ticēju dievam un vakaros ilgi skaitīju lūgšanas, tomēr uzskatīju, ka neesmu atkarīgs no viņa. Viņš viegli būtu varējis apvainot mani tā, ka es vairs nekad ar viņu nerunātu. Es baidījos no viņa, jo viņš varēja likt man degt elles ugunīs. Mūsu svētdienas skolas priekšnieks tā stāstīja. Taču vairāk nekā no elles ugunīm es baidījos kļūt izstumtais.
Kad Mega savainoja plecu, dzīdamās pakaļ trusītim, man likās, ka dievs mani nežēlīgi piekrāpis, un es nolēmu turpmāk pats rūpēties par Megas labklājību un neprasīt dieva palīdzību. Tai vakarā es neskaitīju lūgšanu.
Tēvs nopēla dievu, kad vien to pieminēja, taču man patika tēva nostāja, jo es jutu, ka viņš ir cilvēks, uz ko es varētu pajauties, ja dievs mani pieviltu, — viņš taču bija pārsējis Megai plecu. Tomēr tēva izturēšanās, runājot par dievu, reizēm mani darīja nemierīgu.
Reiz viņš aizveda ķēvi pie ērzeļa un tā īpašnieks — vecais, resnais mācītājs, jautāja, kādas spalvas kumeļu viņš vēlētos.
— Es zinu, kā dabūt jebkuru krāsu, — resnītis lielījās.
— Bet vai jūs varat izdarīt, lai tas būtu ērzelītis vai ķēvīte?
— O nē! — svētulīgi atteica mācītājs. — Tas ir dieva ziņā.
Es dzirdēju šo sarunu, un man likās, ka tēvs ar savu piezīmi gribēja parādīt, ka apšauba dieva varu pār zirgiem, un tad manī modās dziļa ticība tēvam. Tādi vīrieši kā tēvs, es domāju, ir stiprāki par visiem dieviem.
.Taču slimie vīrieši atšķīrās no veselajiem ārpus slimnīcas. Aiz sāpēm viņi kaut ko bija zaudējuši, kaut ko tādu, ko es augsti vērtēju, tomēr nevarēju nosaukt vārdā. Daži naktīs piesauca dievu, un tas man nepatika. Manuprāt, viņiem to nevajadzēja darīt. Man netikās pat domāt, ka pieaugušie varētu just bailes. Vīra gados, es domāju, vairs nav ne baiļu, ne sāpju, ne šaubīšanās.
Gultā, kas atradās pa labi no manējās, gulēja resns vīrs ar neveiklām kustībām, kam bija ekseļmašīnā sagriezta roka. Dienā viņš staigāja pa palātu, sarunājās ar slimniekiem, atnesa, ko viņiem vajadzēja, vai kā citādi palīdzēja. Viņš tuvojās ar platu, liekuļotu smaidu un noliecās pār gultu it kā pieglaimodamies.
— Nu, kā jūtaties? Labi? Vai jums kaut ko nevajag?
Viņa izturēšanās mani kaitināja; varbūt tāpēc, ka viņš bija laipns un izpalīdzīgs nevis aiz līdzjūtības, bet gan aiz bailēm. Viņam draudēja briesmas pazaudēt roku, taču dievs bija labs un droši vien parūpēsies par cilvēku, kas palīdz slimajiem.
Miks, īrs, kas gulēja palātas otrā galā, vienmēr
laipni atraidīja šo vīru, kad tas tuvojās viņa gultai.
— Viņš ir kā dresēts suns, — Miks reiz sacīja, kad šis slimnieks bija izgājis no palātas. — Ik reizes, kad viņš nāk pie manis, man rodas vēlēšanās pasviest sprunguli, lai viņš to atnes.
Gultā šis vīrs bija nemierīgs, mētājās, cēlās sēdus un atkal gūlās. Viņš uzčubināja savu spilvenu, grozīja to gan šā, gan tā un skatījās uz to, pieri saraucis. Kad tuvojās vakars, viņš izņēma no sava skapīša mazu lūgšanu grāmatiņu. Viņa sejas izteiksme pārmainījās, un viņš pēkšņi kļuva mierīgs. Šķita, ka viņš sameklēja kaut kur noglabātu, šim brīdim piemērotu nopietnību un ietērpās tajā kā apģērbā.
Ap savainotās, pārsietās rokas locītavu viņš bija aplicis ķēdīti ar mazu krucifiksu. Šo metala krustiņu viņš rāmā neatlaidībā spieda pie lūpām. Viņš laikam juta, ka nav pietiekami dievbijīgi lasījis, jo divas dzijas krunkas parādījās viņam starp uzacīm un lūpas kustējās, lēni izrunājot lūgšanas vārdus.
Kādā vakarā Miks, brīdi vērojis šo dievbijīgo cilvēku, acīm redzot skaidrāk apzinājās savu neticīgumu.
— Par ko gan viņš sevi iedomājas? — Miks jautāja, raudzīdamies uz mani.
— Nezinu, — es atteicu.
— Neviens nevar sacīt, ka es esmu grēkojis pret ticību, — viņš murmināja, aplūkodams nagu. Viņš nokoda to, tad turpināja: — Nu, varbūt kādu retu reizi.
Pēkšņi viņš pasmaidīja.
— Atcerējos savu veco māmuļu — lai dievs viņu svētī. Otras tik lieliskas sievietes nav bijis pasaulē. Jā, tas ir tiesa, kaut arī es pats to saku. Citi pateiks to pašu. Pavaicā, kam vien gribi, Borlikas apkārtnē. Visi viņu pazina. Jaukos rītos es mēdzu sacīt: «Dievs ir labs, mamm.» — «Jā, jā, bet arī velns nav slikts, Mik!» — viņa tad atteica. Jā, tagad bērnus tā neaudzina.
Miks bija maza auguma, kustīgs un visai runīgs. Viņš bija savainojis roku un drīkstēja celties no gultas un rītos iet uz vannas istabu. Atgriezies viņš mēdza stāvēt pie savas gultas un lūkoties tajā, uzlocīdams pidžamas piedurknes, it kā taisītos rakt bedri žoga stabam, tad iekāpa gultā, sakrāva spilvenus aiz muguras, nolika rokas sev priekšā uz atlocītās palaga malas un pavērās apkārt ar tādu skatienu, it kā tūlīt notiks kaut kas patīkams.
— Viņš sēž un gaida, lai kāds viņu iekustina, — tā Anguss izteicās.
Reizēm Miks aplūkoja savu roku ar rūpju rievu pierē un sacīja:
— Lai mani pakar, bet to es nespēju saprast! Te tā bija veselāka par veselu, te es ceļu kviešu maisu vezumā un tas uzkrīt man virsū. Nekad nevar ziftāt, kas notiks, nelaime nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
— Jums ir laimējies, — noteica Anguss. — Vēl divas trīs dienas, un jūs jau sēdēsiet krogā. Vai esat dzirdējis par Frenku?
— Nē.
— Viņš nomiris.
— Ejiet nu! Kas to varēja domāt! — iesaucās Miks. — Redziet, kā tas ir. Te cilvēks priecīgs staigā apkārt, te jau ir auksts. Otrdien, projām iedams, viņš bija pavisam vesels. Kas viņam notika?
— Sirds vājums.
— Jā, to nekad iepriekš nevar paredzēt, — sacīja Miks un drūmi klusēja, kamēr atnesa brokastis; tad viņš atplauka un teica kopējai, kas sniedza viņam paplāti:
— Sakiet, — vai ir kādas izredzes, ka jūs varētu manī iemīlēties?
Garām manai gultai steidzās kopējas kurpēs ar zemiem papēžiem, sārtās kleitās, ar baltiem, stīvinātiem priekšautiem. Dažreiz viņas uzsmaidīja, garām ejot, vai apstājās, lai sakārtotu manas segas. Tā kā es biju vienīgais bērns viņu gādībā, viņas rūpējās par mani kā mātes.
Tēva ietekmē es reizēm vērtēju cilvēkus tāpat kā zirgus, un, kad es vēroju kopējas staigājam pa palātu, tās likās man līdzīgas ponijiem.
Tajā dienā, kad mani atveda uz slimnīcu, tēvs, kuram patika sievietes, uzmetis skatienu kopējām, sacīja mātei, ka dažas no viņām izskatolies pēc labiem ilkšu zirgiem, tomēr visas esot nepareizi apkaltas.
Dzirdot zirgus rikšojam garām slimnīcai, es atcerējos tēvu un domās redzēju viņu sēžam zirgā, kas kāpās gan atpakaļ, gan atkal metās uz priekšu, un viņš arvien smaidīja. Viņš atsūtīja man vēstuli, kurā rakstīja:
«Pieturas sauss, un man būs jāsāk piebarot Ketija. Strauta lejā gan vēl ir ko ēst, tomēr es gribu, lai viņa būtu labā formā, kad tu nāksi mājās.»
Izlasījis vēstuli, es sacīju Angusam Makdonaldam:
— Man ir ponijs, vārdā Ketija, — un atkārtoju tēva vārdus: — Viņa ir ar tievu kaklu, bet godīga.
— Tavs vecais iejāj zirgus, vai ne? — Anguss man jautāja.
— Jā, — es apstiprināju. — Viņš laikam ir pats labākais jātnieks Turallā.
— Viņš diezgan uzkrītoši ģērbjas, — norūca Mak- donalds. — Kad es viņu ieraudzīju, man likās, ka viņš ir no cirka.
Es gulēju un pārdomāju šos vārdus, nevarēdams saprast, vai tie runā tēvam par labu vai sliktu. Man patika tēva apģērbs. Tas liecināja, ka viņš ir cilvēks, kas strauji kustas. Kad es palīdzēju viņam nolikt iejūgu, es notraipīju drēbes un rokas ar eļļu, bet tēvs nekad. Viņš lepojās ar savu apģērbu. Viņš rūpējās, lai viņa moleskīna bikses būtu baltas un tīras, un viņa zābaki vienmēr spīdēja.
Viņam patika labi zābaki, un viņš uzskatīja sevi par ādu pazinēju. Viņš bija allaž lepns uz saviem zābakiem — parasti tās bija gamašas. Kad viņš tos novilka, vakaros sēdēdams virtuvē krāsns priekšā, viņš tos pēc kārtas rūpīgi apskatīja, palocīja zoli un pataustīja virsu, meklēdams, vai nav pazīmes, ka zābaki sāk novalkāties.
— Kreisajam zābakam ir stiprāka virsa nekā labajam, — viņš reiz man sacīja. — Cik jocīgi! Labais ātrāk noplīsis.
Viņš bieži pieminēja profesoru Fentonu, kuram bija zirgu cirks Kvinslendā un krāsotas ūsas. Profesors valkāja baltu zīda kreklu un platu, sarkanu jostu un varēja izsist ar pātagu dubultu «Sidneja cilpu». Tēvs arī prata plikšķināt pātagu, tomēr ne tā kā profesors Fentons.
Kamēr es pārdomāju, palātā ienāca tēvs mani apciemot. Viņš gāja straujiem, īsiem soļiem un smaidīja. Vienu roku viņš turēja pie krūtīm, kur zem baltā krekla bija paslēpts kaut kas apaļš. Nostājies pie manas gultas, viņš lūkojās manī.
— Kā tev klājas, dēliņ?
Es biju juties gluži labi, taču, ieraudzījis viņu, atcerējos mājas, un pēkšņi man sāka mākties virsū raudas. Pirms viņa atnākšanas vecais aploka žogs, uz kura es mēdzu stāvēt un skatīties, kā viņš rīkojas ar zirgiem, vistas, suņi, kaķi — tas viss bija izslīdējis no mana pašreizējā interešu loka, taču tagad atkal likās tuvs un reāls, un nepieciešams. Man trūka arī mātes.
Es neraudāju, bet tēvs, raudzīdamies manī, pēkšņi saknieba lūpas. Viņš aizbāza roku aiz vaļējā krekla un izvilka no azotes kaut ko brūnu, ķepurojošos. Tad pacēla manas segas un nolika to, ko bija atnesis, man uz krūtīm.
— Paņem to pie sevis, — viņš dedzīgi sacīja. — Piespied sev klāt. Tas ir viens no Megas kucēniem, skaistākais no visiem. Mēs saucam to par Alanu.
Es saņēmu silto, pieglaudīgo kucēniņu rokās un turēju cieši sev klāt, un tajā mirklī man vairs nekā netrūka. Es jutu īstas laimes uzplūdus un, raudzīdamies tēvam acīs, pavēstīju to viņam, un viņš saprata to, jo uzsmaidīja man.
Kucēns sakustējās, un es palūkojos zem segas, ko turēju paceltu ar roku. Tur viņš gulēja, ar spožām acīm vērodams mani, un tūdaļ sāka draudzīgi luncinā- ties. Dzīvība, kas karsti pulsēja viņā, ieplūda manī, atsvaidzināja un stiprināja mani, un es vairs nebiju vārgs. Bija patīkami just viņa svaru, un viņš oda pēc mājām. Es vēlējos, kaut viņš vienmēr paliktu pie manis.
Makdonalds, kas vēroja mūs, uzsauca Mikam, kurš ar dvieli uz rokas gāja uz durvju pusi:
— Aizkavē kopējas, Mik! — Un tēvam viņš sacīja: — Jūs taču zināt, kādas viņas ir . . . Suņi palātā . . . Nesapratīs . . . Tur jau ir tā bēda.
— Tā ir, — tēvs piekrita. — Ar piecām minūtēm viņam pietiks. Tas ir kā ūdens malks izslāpušam.
Es jutu cienību pret pieaugušiem vīriešiem. Man likās, ka viņi spēj pārvarēt it visas grūtības, ka viņiem piemīt liela drosme. Viņi prata visu ko salabot; zināja visu, viņi bija stipri, un uz viņiem varēja paļauties. Es nepacietīgi gaidīju to laiku, kad būšu pieaudzis, līdzīgs viņiem.
Man šķita, ka tēvs ir pieauguša vīrieša paraugs. Tajās reizēs, kad viņš, manuprāt, rīkojās tā, kā neklātos, man likās, ka viņš to dara ar nolūku, gribēdams citus uzjautrināt. Es biju pārliecināts, ka tādos gadījumos viņš vienmēr valdīja pār savu rīcību.
Ar to izskaidrojams, kāpēc es nebaidījos no iereibušiem cilvēkiem.
Es iedomājos, ka tēvs arī iedzēris (kas gadījās visai reti) skaidri apzinājās savu izturēšanos un neaizmirsa, ka viņš ir liels cilvēks, kaut gan, no malas skatoties, tā nelikās.
Kad viņš, atgriezies mājās pēc ilgākas aizkavēšanās krogā, paķēra māti ap vidukli un grieza apkārt pa virtuvi, šad tad bramanīgi iekliegdamies, es noraudzījos viņā ar sajūsmu. Piedzērušais manās acīs bija trokšņains, runīgs cilvēks, kas daudz smējās un joka pēc streipuļoja.
Kādu vakaru divas kopējas ieveda palātā piedzērušu vīrieti, ko policija bija nogādājusi slimnīcā. Es skatījos viņā pārsteigts, un mani biedēja tas, kas viņam bija noticis, jo viņu vadīja kaut kas, pār ko viņam pašam
nebija varas. Viņu kratīja drebuļi, un mēle kā nedzīva vāļājās viņa vaļējā mutē.
Kad viņu veda pa atvērtajām durvīm, viņš palūkojās griestos un iekliedzās:
— Ei! Ko tu tur augšā dari? Nāc lejā, es tev sadošu!
— Tur nekā nav, — teica viena no kopējām. — Iesim!
Viņš gāja starp abām kopējām līdzīgi arestantam un gandrīz iemeimuroja sienā kā akls zirgs, kamēr kopējas ieveda viņu vannas istabā.
Kad viņš pēc mazgāšanās bija noguldīts gultā, kas atradās blakus Mika gultai, māsa iedeva viņam miega iāles. Viņš norija tās ar dīvainu, skaļu guldzienu, iekliedzās: — Velns! — tad žēlabaini piebilda: — Draņķīgs! Briesmīgi draņķīgs šķidrums!
— Tagad guliet! — māsa pavēlēja. — Šeit jūs nekas netraucēs. Jūs drīz vien iemigsiet.
— Dūži gribēja visu uzgrūst man, — dzērājs murmināja. — Mans paziņa pirmais uzbruka man… Jā, tā bija. . . Pie velna, kur es atrodos? Jūs esat slimnieku kopēja, vai ne? Jā, pareizi… Kā jums klājas? Mēs plostojām nedēļām … Es gulēšu . . . Būšu mierīgs . ..
Māsa, uzlikusi roku viņam uz pleca, vieglītēm noguldīja viņu uz spilvena un aizgāja.
Kad māsa bija aizvērusi durvis, viņš brītiņu mierīgi gulēja pustumsā, tad klusītēm piecēlās sēdus un paskatījās griestos. Viņš aplūkoja sienas un grīdu pie gultas. Pataustīja gultas metala rāmi, it kā pārbaudīdams slazdu izturību.
Pēkšņi viņš pamanīja, ka Miks, spilvenos atlaidies, vēro viņu.
— Labdien! — viņš sacīja.
— Labdien! — atņēma Miks. — Nodzēries kā lūks.
— Tā mana darīšana! — vīrs atcirta. — Cik viņi plēš par nakti šajā būcenī?
— Te viss par brīvu, — Miks paskaidroja. — Tev ir laimējies.
Vīrs kaut ko norūca. Viņam bija pilnīgi, nokārušies vaigi, apauguši iesirmiem bārdas rugājiem. Acu plakstiņi likās pietūkuši un iekaisuši it kā no raudāšanas. Lielais, gaļīgais deguns bija nosēts ar dziļām, tumšām porām, it kā tumšajos vidiņos slēptos matu saknes.
— Varbūt es tevi pazīstu, — viņš sacīja Mikam.
— Vai esi kādreiz bijis Mildjurā? Vai varbūt Overflovā, Paienglā, Berkā … ?
— Nē, — atbildēja Miks, ņemdams no sava skapīša cigareti. — Nekad tur neesmu bijis.
— Nu, tad es tevi nepazīstu.
Viņš sēdēja, stīvi blenzdams sev priekšā, un viņa rokas neapzināti grābstīja gultas drēbes. Piepeši viņš satraukts čukstēja:
— Kas tas? Skaties! Pie sienas! Tur kustas!
— Tas ir krēsls, — Miks paskatījies pateica. Piedzērušais steigšus atlaidās guļus un pārvilka
apsegu pāri galvai. Viņa gultas drēbes trīcēja.
Redzēdams, ko viņš dara, arī es paslēpu galvu zem segas.
— Ei! — Es dzirdēju, ka Makdonalds man uzsauca, taču nekustējos.
— Ei, Alan!
Es pavilku segu nost no sejas un palūkojos Mak- donaldā.
— Nebaidies! — viņš mani drošināja. — Viņš ir ilgi žūpojis un dabūjis delīriju.
— Ko tas nozīmē? — es jautāju viegli drebošā balsī.
— Pārdzēries. Viņam rādās. Rīt viņš būs vesels. Tomēr es nevarēju aizmigt, un, kad ieradās kopēja,
kas dežurēja naktī, es piecēlos sēdus un skatījos, kā viņa apstaigā palātu.
— Nāciet šurp, māsiņ, — piedzērušais viņu pasauca.
— Es jums kaut ko parādīšu. Paņemiet līdz sveci. Kopēja piegāja pie viņa gultas, turēdama laternu
augsti paceltu, lai labāk varētu redzēt. Vīrs bija no- grūdis segas un piespiedis pirkstu pie kailās ciskas.
— Redziet! Es to noķēru! Redziet!
Viņš pacēla pirkstu, un kopēja, noliekusies uz priekšu, tā ka laternas gaisma krita viņai tieši sejā, nepacietīgi atmeta ar roku:
— Tā ir dzimumzīme. Guliet!
— Tā nav dzimumzīme. Redzat, tā kustas!
— Guliet, — kopēja teica, laipni paplikšķinādama viņam pa plecu.
Viņa apsedza vīru. Viņas rāmās kustības un bezrūpība mani nomierināja. Pēc mirkļa es jau biju iemidzis.
No rīta pamodies, es brīdi gulēju, miegaini domādams par olām, kas atradās manā skapītī. Iepriekšējā dienā es biju tās izskaitījis, taču tagad pusmiegā nevarēju atcerēties, cik tur ir.
Slimnīcas brokastis pacienti ēda bez patikas.
— Ed, lai nenomirtu badā, — Anguss reiz paskaidroja kādam jaunam slimniekam. — Citādi tādu ēdienu nemaz nevarētu dabūt iekšā.
Brokastīs deva šķīvi putras un divas plānas maizes šķēlītes ar kripatiņu sviesta. Tie slimnieki, kuri varēja atļauties nopirkt olas vai kuru tuvinieki vai draugi turēja vistas, glabāja savos skapīšos olas. Viņi uzskatīja tās par lielu dārgumu un sāka bažīties, kad palika vairs tikai viena vai divas.
— Man olas iet uz beigām, — viņi tad sacīja, drūmi vērdamies savos skapīšos.
Ik rītus palātu apstaigāja kopēja, nesdama bļodu.
— Dodiet šurp olas! Kas ēdīs brokastīs olas?
Izdzirdējuši viņas balsi, slimnieki steigšus piecēlās
sēdus un noliecās pie saviem skapīšiem — citi stīvi, pārvarēdami sāpes, citi nevarīgi, ar saviebtām sejām — attaisīja durtiņas un sniedzās pēc papīra turziņām vai papes kastītēm, kur glabājās olas. Viņi uzrakstījapavus vārdus uz vārīšanai nolemtajām olām un tad, turēdami tās rokās, sēdēja gultās, uz priekšu sakumpuši, un raudzījās apkārt, palsajā rīta gaismā līdzīgi bēdīgiem putniem, kas tup savās ligzdās.
Vārīšanai nodotajām olām katrā ziņā vajadzēja uzrakstīt vārdu, jo bieži izcēlās strīdi, kad izvārītās olas atnesa atpakaļ, piemēram, lielu, brūnu olu īpašnieks sāka žēloties, ka viņam iedota jaunas vistiņas ola. Daži slimnieki lepojās ar savu olu svaigumu, aizdomīgi ošņāja izvārītās olas un apgalvoja, ka tās samainītas un viņiem atnestas vecākas.
Tie slimnieki, kam olu nebija, arvien vēroja šo rīta ceremoniju ar skumjām, reizēm pat ar dusmām. Tad atlaidās guļus, nopūtās un žēlojās, ka naktī slikti gulējuši. Daudzi slimnieki dalījās olās ar šiem nelaimīgajiem.
— Te būs trīs, — Anguss dažreiz sacīja kopējai. — Viena Tomam, tur pāri pretī, viena Mikam. Šī man pašam. Es visām uzrakstīju vārdus. Pasakiet pavāram, lai nevāra cietas.
Olas vienmēr atnesa atpakaļ cieti novārītas. Olu biķerīšu nebija, un vajadzēja turēt silto olu rokā, kamēr ar karotīti iztukšoja čaulu.
Māte sūtīja man duci olu nedēļā, un es priecājos, ka varēju uzsaukt slimniekam palātas otrā galā:
— Es šodien ielieku olu jūsu tiesai, Tom!
Man patika redzēt, kā smaids parādījās viņa sejā,
kad viņš dzirdēja šos vārdus. Mans ducis olu ātri izsīka; tad Anguss katru rītu deva man vienu no sava krājuma.
— Tu gan svaidīt svaidies ar olām, — viņš mēdza sacīt. — Pataupi dažas. Man arī jau iet uz beigām.
Es sāku apsvērt, kuriem slimniekiem nav olu, kad pēkšņi atcerējos jaunalnākušo, . kurš tagad dienas gaismā vairs nelikās tik briesmīgs. Es žigli piecēlos sēdus un palūkojos uz viņa gultu, taču viņš bija paslēpis galvu zem segas.
— Ko viņš tagad dara? — es jautāju Angusam.
— Viņam vēl arvien spokojas, — paskaidroja Mak- donalds, tīdams vaļā mazu sviesta piciņu, ko bija izņēmis no sava skapīša. — Naktī viņam bija pavisam slikfL Reiz pat izlēca no gultas. Miks saka, šorīt viņš esot gluži slābans.
Miks sēdēja un vienā laidā žāvājās, ik reizes žēli novaidēdamies. Viņš pakasīja sānus un piebalsoja Angusam.
— Jā, viņš ir gan slābans. Nav brīnums… Es viņa dēļ pusnakti acis neaizvēru. Kā jūs gulējāt, Mak?
— Ne visai labi. Man atkal ir sāpes. Nekā vairs nesaprotu. Tas nevar būt no sirds, jo sāp labajā pusē. Es žēlojos ārstam, bet viņš nepateica, no kā tas ir. Viņi nekā nesaka.
— Tas tiesa, — Miks piekrita. — Es vienmēr esmu sacījis, ka neviens nevar iedomāties, kā otram sāp. Pa- 1H. gājušajā naktī es saspiedu savu roku un tikai ar velnišķīgām pūlēm noturētos neiebļāvies. Tas nelaimes putns, — viņš pamāja uz jauno slimnieku, kas slēpās zem segām, — domā, ka viņam slikti. Nu, viņam šis Jaunums nāca pēc daudzām labām dienām. Es kuru katru bridi ar mieru mainīt savu roku pret viņa iekšām.
Man patika rītos klausīties šajās sarunās, taču es bieži vien nesapratu dzirdēto. Man vienmēr gribējās zināt vēl vairāk.
— Kāpēc jūs saspiedāt savu roku? — es vaicāju Mikam.
— Kāpēc? — Miks pārsteigts iesaucās. — Kas tas par «kāpēc»? Pie velna, vai tad es zinu! Nu, tāpēc, ka domāju — tā ir mana veselā roka. Tu gan esi jocīgs puišelis, nudien!
Vīrs blakus gultā iestenējās, un Miks, pagriezies uz to pusi, uzrunāja gultas drēbju kaudzi:
— Jā, brāl, beigas tev ir. Rīt tu jau būsi kapā. Ļoti žēl, bet visiem labumiem reiz pienāk gals.
— Nerunā ar viņu tā, — Anguss iebilda. — Tu viņu nobiedēsi līdz nāvei. Vai olu šodien gribi?
— Liec divas, un es tev atdošu nākošnedēļ, kad mana vecā mani apciemos.
— Varbūt viņa tev neatnesīs.
— Tas var gadīties, — Miks domīgi pamāja ar galvu. — Cik jocīgi, ka cilvēkam nekad nelaimējas apprecēt tik labu sievieti kā viņa māte. Es to esmu novērojis neskaitāmas reizes. Tagad sievietes ir visas vienādas. Nav vairs tādas kā agrāk, to jums kiu? katrs pateiks. Ieejiet manas vecās mātes pieliekamajā. Velns parāvis! Pele nevarētu izspraukties starp ievārījumu un marinēto dārzeņu burkām, mērču un alus pudelēm — to visu viņa sagatavojusi pati savām rokām. Bet palūdz kādai no mūsu jaunajām, lai izvāra džemu … — Viņš nicīgi atmeta ar roku, tad pavisam citādā balsī piebilda: — Viņa atnesīs gan olas. Iedod man divas. Šorīt esmu trakoti izsalcis.
Dzērājs piepeši uzslējās sēdus un atgrūda segas, it kā grasīdamies lēkt ārā no gultas.
— Ei! Apsedzies! — aizrādīja Miks. — Pagājušo nakti jau diezgan iztrakojies. Pietiek! Tevi sasies, ja nepaliksi mierā.
Vīrs apsedzās un sēdēja, ieķēries matos. Tad sacīja Mikam:
— Man vēl mutē zāļu garša. Viss griežas.
— Vai jūs vēlaties olu? — es uzsaucu viņam nedrošā, trīcošā balsī.
— Tur tas zēns jautā, vai tu gribot brokastīs olu, — Miks viņam paskaidroja.
— Jā, — vīrs atteica, vēl arvien turēdams rokas matos. — Es gribu. Gribu gan. Man jāaldabū spēki.
— Viņš ēdīs, — Miks uzsauca man. — Dod viņam olu.
Man pēkšņi iepatikās šis vīrs, un es nolēmu palūgt māti, lai atnes man olas arī viņa tiesai.
Pēc brokastīm kopējas steigšus apstaigāja gultas citu pēc citas, uzsegdamas vatētās segas, ko iepriekšējā vakarā bija noņēmušas. Viņas noliecās pār katru gultu, un slimnieki no saviem spilveniem raudzījās viņās. Bet kopējas tikai vērīgi sekoja savu roku kustībām un nelikās zinis par slimniekiem. Viņas apspraudīja gultas drēbes, nolīdzināja un nogludināja tās, lai nebūtu nevienas krociņas, — vajadzēja sagatavot palātu, jo gaidīja ierodamies vecāko māsu.
Dažas kopējas pajokojās ar mums, kad nebija jāsteidzas. Viņas bija laipnas, jautras, tērzēja ar pacientiem, sauca vecāko māsu par «veco vistu» un brīdināja slimniekus, kad nāca māsas.
Viena no viņām, kopēja Konreda, maza, drukna meičcf,'kura bieži smējās, runādama ar slimniekiem, bija Angusa mīlule. Ja viņam atnesa apelsīnus, viņš vienmēr kādu paglabāja kopējai Konredai.
— Laba meiča, — viņš kādreiz sacīja man, kad kopēja Konreda, garām ejot, viņam uzsmaidīja. — Es uzsaukšu viņai, lai aiziet un noskatās Blanšu ģimeni, velns parāvis, to es izdarīšu!
Ceļojošā «Mūzikas un jautrības meistaru trupa» bija pilsētā savā gadskārtējā viesizrādē, un slimnieki jau pārsprieda daudzsološās afišas, kas vēstīja par tās ierašanos.
— Vienu gan var sacīt par Blanšu ģimeni, — paziņoja Miks, — viņi jums kaut ko arī parāda par jūsu naudu. Tur ir kāds puisis. Viņš bija šeit pagājušajā gadā, un, es jums saku, viņš ir lielisks… Šis puisis spēlēja uz alus pudelēm «Tai galvā rožu vainadziņš», un — velns parāvis! — man asaras saskrēja acīs. Un viņš ir pavisam jauns zēns … Nekas sevišķs no skata… Ja satiktu viņu krodziņā, nemaz neievērotu! Velns un elle, man žēl, ka es to neredzēšu!
Otrā rītā pēc izrādes, kad kopēja Konreda līdz ar. rītausmu iesteidzās palātā, Anguss sveicināja viņu, nepacietīgi vēlēdamies dzirdēt jaunas ziņas.
— Nu, kā jums patika? — viņš uzsauca meitenei.
— O! Tas tik bija skaisti! — viņa sacīja, un viņas apaļie vaigi spīdēja pēc rīta peldes. — Mēs sēdējām otrajā rindā.
Viņa mirkli apstājās, pameta acis uz ziņojumu grāmatu, kas atradās viz galda pie durvīm, tad devās pie Angusa un, kārtodama viņa gultu, stāstīja par izrādi.
— Tas bija brīnišķīgi, — viņa sajūsmināta sacīja.
— Zāle pilna kā piebāzta. Vīram, kas pie durvīm kontrolēja biļetes, bija melns apmetnis ar sarkanu padrēbi.
— Tas būs bijis vecais Blanšs, — sauca Miks no palātas otra gala. — Skaidrs, ka viņš grozīsies, kur nauda nāk.
— Viņš nebija vecs. — Kopēja Konreda sadusmojās.
— Nu, tad viņa dēls, — teica J4iks. — Tas pats vien ir.
— Stāstiet tālāk, — skubināja Makdonalds.
— Vai mazais puisis spēlēja uz alus pudelēm «Tai galvā rožu vainadziņš»? — Miks gribēja zināt.
— Spēlēja, — kopēja Konreda nepacietīgi stāstīja. — Tikai šoreiz «Mājas, mīļās mājas».
— Vai bija labi dziedātāji? — jautāja Anguss.
— Vai viņi dziedāja kādu skotu dziesmu?
— Nē, nevienas pašas. Tur bija kāds vīrs — jūs kliegtu aiz sajūsmas, — viņš dziedāja «Mans tēvs valkāja naglotus zābakus». Visi bija sajūsmā par viņu. Un vēl tur bija kāds šveicietis, ģērbies kā īsts šveicietis, viņš jodelēja …
— Ko nozīmē «jodelēja»? — es jautāju.
Es biju pārliecies pār gultas malu, lai būtu, cik vien iespējams, tuvu kopējai Konredai un dzirdētu katru viņas vārdu. Man šis koncerts likās tikpat aizraujošs kā cirks. Redzēt vīru melnā apmetnī ar sarkanu padrēbi jau būtu bijis brīnišķīgs piedzīvojums. Kopēja Konreda nu likās valdzinoša, interesanta, it kā koncerta noklau- sišanās būtu apveltījusi viņu ar īpašībām, kādu viņai iepriekš nebija.
— Jodelēt nozīmē dziedāt ļoti augstā balsī, — viņa ātri paskaidroja man un tad atkal stāstīja Angusam: — Bendigo es pazinu kādu jaunekli. Liela auguma un tāds… — Viņa pasmējās un pabāza atrisušo matu šķipsnu zem savas cepurītes. — Tas jauneklis — lai citi saka, ko sacīdami, — prata jodelēt tikpat labi kā šis šveicietis. Zināt, mister Makdonald, es sagājos ar šo zēnu un varēju klausīties viņā cauru nakti. Redzat, es nepavisam neprotu dziedāt, tomēr bieži dziedu pali sava prieka pēc un muziķu saprotu — kaut arī tikai es pati to apgalvoju. Esmu mācījusies septiņus gadus, un tad man taču kaut kas jāzina. Vakar man ļoti patika, jo es saprotu muziķu, un vispār . . . Tomēr šis jo- delētājs šveicietis nebija tik labs kā Bērts, lai citi domā, ko domādami.
— Jā, — Makdonalds piekrita. — Tas tiesa.
Likās, ka viņš nezina, ko tālāk sacīt. Man gribējās,
lai viņš vēl kaut ko jautātu, taču kopēja aizgriezās un sāka rosīties ap manu gultu: noliekusies pār mani, pabāza segas malu zem matrača, un viņas seja bija ļoti tuvu man.
— Tu esi mans zēns, vai ne? — viņa sacīja, lūkodamās man acīs un smaidīdama.
— Jā, — es saspringti atbildēju, nespēdams novērst skatienu un pēkšņi apjauzdams, ka mīlu viņu. Mani pārņēma satraukums, un es vairs nevarēju izteikt ne vārda.
Pavisam negaidīti viņa noliecās, noskūpstīja man pieri, tad īsi iesmējās un aizgāja pie Mika, kurš viņai sacīja:
— Tas arī man noderētu. Visi apgalvo, ka es savā sirdī esot bērns.
— Jūs, precēts vīrs, tā runājat! Ko gan jūsu sieva sacītu? Man liekas, jūs esat slikts cilvēks.
— Nu jā, tāds es esmu. Man nepavisam nav laika būt labam. Sievietēm tādi arī nepatīk.
— Patīk gan. — Kopēja Konreda bija sašutusi.
— Nē, — tiepās Miks. — Viņas ir kā bērni. Kad manas māsas bērni blēņojas, viņu māte saka: «Jūs būsiet tādi paši kā tēvocis Miks.» Bet viņi domā, ka es esmu pats labākais tēvocis pasaulē, velns parāvis!
— Nevajag tā lādēties.
Jā, — Miks piekrita. — Nevajag. Tas tiesa.
- Nu, tagad nesajauciet segas. Vecākā māsa šorīt agri sāks apstaigu.
Vecākā māsa bija drukna sieviete ar dzimumzīmi uz •/oda. Uz tās auga trīs melni mati.
— Tos viņa gan varētu izraut, — Miks piezīmēja kādu dienu, kad viņa bija izgājusi no palātas. — Taču sievietes šajā ziņā ir dīvainas. Izraut šos matus nozīmētu atzīt, ka tādi ir. Tāpēc viņas ļauj tiem augt un izliekas, ka tur nekā nav. Nu, lai audzē vesela! Viņa tomēr ir pārāka par dažu labu ar visu šo savu sodību.
Vecākā māsa ātri apstaigāja gultas citu pēc citas, un viņu pavadīja kopēja, godbijīgi pastāstīdama par slimniekiem, par kuriem, pēc viņas domām, vecākajai māsai derēja zināt.
Viņa brūce labi dzīst, priekšniece. Šo slimnieku mēs ārstējam ar Polyga]a senega.
Vecākā māsa bija tajos ieskatos, ka slimniekus vajag uzturēt možus.
— Daži uzmundrinoši vārdi dara brīnumus, — viņa mēdza sacīt, pēdējos trīs vārdus ar īpašu uzsvaru, it kā skaitīdama kādu izrunas vingrinājumu.
Vecākās māsas apģērbs bija stipri sastīvināts un neļāva viņai brīvi kustēties, tāpēc reizēm šķita, ka viņai aiz muguras kopēja rausta aukliņas un vada viņas soļus.
Kad viņa beidzot parādījās durvīs, slimnieki bija beiguši rīta sarunas un sēdēja vai gulēja zināmā gaidu noskaņā, ko klusināja rūpīgi sakārtotās gultas, un domāja par savām slimībām.
Miks allaž pieminēja vecāko māsu bez godbijības, taču tagad, kad tā tuvojās viņa gultai, viņš uztraucās un izturējās ar cieņu.
— Kā šorīt jūtaties, Berke? — viņa jautāja ar tīšu jautrību.
— Lieliski, priekšniece, — Miks atteica jautri, taču nespēja šo jautrību saglabāt. — Plecs gan sāp, bet liekas, ka jau iet uz labo pusi. Tikai roku es vēl nevaru cilāt. Vai tas ir kaut kas nopietns?
— Nē, Berke. Doktors ir pilnīgi apmierināts.
Viņa uzsmaidīja Mikam un gāja tālāk.
— Nu, tā gan tevi nomierinās, — saīdzis norūca Miks, kad vecākā māsa bija aizgājusi tik tālu, ka nevarēja dzirdēt.
Pienākusi pie manas gultas, vecākā māsa sataisīja tādu seju kā cilvēks, kas grib sacīt iepriecinošus un mierinošus vārdus bērnam ar nolūku ietekmēt pieaugušos, kas tos dzird. Tādās reizēs es arvien jutos neērti, tā, it kā mani bīdītu uz skatuves un liktu tēlot.
— Nu, kā tad šorīt klājas mazajam, brašajam puisim? Kopēja stāsta, ka tu no rītiem bieži dziedot. Vai tu kādreiz man padziedāsi?
Es biju pārāk apmulsis, lai atbildētu.
— Viņš dzied: «Skic, skic, melnais kaķēn,» — teica kopēja, panākusies uz priekšu. Ļoti labi dzied.
— Man šķiet, tu dienās būsi dziedātājs, — noteica vecākā māsa. — Vai tu gribētu būt dziedātājs?
Negaidīdama manu atbildi, viņa pievērsās kopējai un turpināja:
— Gandrīz visi bērni vēlas būt mašīnisti, kad izaugs lieli. Arī mans brāļadēls. Es viņam nopirku rotaļu vilcienu, mazajam mīlulim tas ļoti patīk.
Tad viņa atkal sacīja man:
— Rīt no rīta tu iemigsi un, kad pamodīsies, tava kāja būs satīta skaistā, baltā kūniņā. Vai tas nebūs jauki? — Tad atkal kopējai: — Operācija notiks pusvienpadsmitos. Māsa palīdzēs viņu sagatavot.
— Kas ir operācija? — es jautāju Angusam, kad viņas bija aizgājušas.
— O, viņi padarbosies ap tavu kāju … saārstēs … Nekas sevišķs. Viņi to izdara, kamēr cilvēks aizmidzis.
Es sapratu, ka viņš negrib man stāstīt, un uz mirkli mani pārņēma baiļu sajūta.
Reiz tēvs, gribēdams iedzert glāzi tējas, bija atstājis ārā jaunu zirgu, iejūgtu iebraucamajos ratos, piesējis grožus pie riteņa loka; zirgs bija sarāvis stingri savilktos grožus un izdrāzies pa vārtiem, atstādams sadragātos ratus čupā pie vārtu staba, un aizauļojis.
Tēvs, izdzirdis troksni, izskrēja ārā un brītiņu stāvēja, vērodams postažu, tad sacīja man — es biju se kojis viņam:
— Eh, vienalga! Iesim izdzersim tēju!
Diezin kādē] man tas ienāca prātā, kad Anguss ap klusa un vairs nekā neteica. Es atvieglots uzelpoju.
— Eh, vienalga! — es sacīju.
— Tu esi brašs puisis! — Anguss mani uzslavēja
Doktors Robertsons, kas mani ārstēja, bija liela auguma un vienmēr valkāja svētdienas uzvalku.
Es dalīju apģērbus divās grupās — svētdienas apģērbs un tas, ko valkā pārējās nedēļas dienās. Dažreiz svētdienas uzvalku varēja valkāt arī darbdienā, taču tikai sevišķos gadījumos.
Mans svētdienas uzvalks bija šūts no vienkārša, zila sarža, un no veikala to atnesa brūnā papes kārbā. Tas bija iesaiņots zīdpapīrā un brīnišķīgi smaržoja kā visas jaunas mantas.
Taču valkāt to man nepatika, jo vajadzēja turēt to tīru. Arī tēvam nepatika viņa svētdienas uzvalks.
— Vilksim nost to sasodīto, — viņš mēdza sacīt, ^ atgriezies no baznīcas, kur gāja reti un arī tad tikai tāpēc, ka māte uzstāja.
Es brīnījos, ka doktors Robertsons katru dienu valkāja svētdienas uzvalku. Un ne tikai par to; es saskaitīju un atklāju, ka viņam bija četri svētdienas uzvalki, tāpēc nospriedu, ka viņš droši vien ir ļoti bagāts un dzīvo mājā, pie kuras atrodas zālāja laukums. Ļaudis, kam bija laukums mājas priekšā, vai tie, kas brauca ratos ar gumijas riepām vai kabrioletā, katrā ziņā bija bagāti.
Kādu dienu es vaicāju ārstam:
— Vai jums ir kabriolets?
— Jā, — viņš apstiprināja, — ir gan.
— Ar gumijas riepām?
— Jā.
Pēc tam es vienmēr kautrējos runāt ar viņu. Visi cilvēki, ko es pazinu, bija nabadzīgi. Es zināju bagātos vārda pēc un biju redzējis tos braucam garām mūsu mājai, taču tie nekad neskatījās uz nabagajiem un nerunāja ar viņiem.
— Misis Kerusersa brauc! — reizēm iekliedzās mana māsa, un mēs drāzāmies pie vārtiem, lai redzētu, kā viņa pabrauca garām savā sirmju divjūgā, ko vadīja •zirgu puisis.
Tas bija tikpat kā redzēt karalieni braucam garām.
Es varēju saprast, ka doktors Robertsons sarunājas ar misis Kerusersu, bet nespēju pierast, ka viņš runā ar mani.
Viņam bija bāla, saules neredzējusi āda, mazliet tumšāka uz vaigiem, kur bārdas nazis bija pārslīdējis pāri dzi)i iegrimušajiem bārdas rugājiem. Man patika viņa acis — gaiši zilas, ar krunciņām, kas savilkās vēl vairāk, kad viņš smējās. Viņa garās, šaurās plaukstas smaržoja pēc ziepēm un bija vēsas.
Viņš paspaidīja man muguru un kājas un jautāja, vai sāpot, tad izslējās taisni un, lūkodamies uz mani, sacīja māsai:
— Izliekums visai nopietns. Muskuļi vienā muguras pusē stipri pavājināti.
Apskatījis manu kāju, viņš noglauda man galvu un teica:
— Mēs to drīz vien iztaisnosim. — Un māsai: — Nepieciešama ciskas kaula regulācija. — Viņa roka aizslīdēja līdz potītei, un viņš turpināja: — Šinī vietā jāsaīsina cīpslas un pēda jāpaceļ. Mēs pārgriezīsim tās potītes priekšpusē.
Viņš lēni pārvilka ar pirkstu manai kājai tieši virs ceļgala.
— Regulāciju taisīsim šinī vietā.
Viņa pirksta kustības man palikušas prātā uz visiem laikiem, jo tās apzīmēja vietu, kur tagad ir rēta.
noskumis.
, ka viņš te labi iedzīvojies, nemaz nav
No rīta pirms operācijas viņš, garām ejot, apstājās pie manas gultas un sacīja vecākajai māsai, kas viņu pavAdīja
— Nē, viņš ir možs zēns, — piekrita vecākā māsa, tad piebilda slimnieku uzjautrināšanai noskaņotā balsī: — Viņš dzied «Skic, skic, melnais kaķēn», vai ne, AIan?
— Jā, — es apstiprināju, apmulsis, kā parasti tajās reizēs, kad viņa ar mani tā runāja.
Ārsts brīdi noraudzījās manī domīgi, tad piepeši panācās uz priekšu un pavilka nost manas segas.
— Apgriezies, lai es varu apskatīt tavu muguru, — viņš teica.
Es apgriezos un brītiņu jutu, ka viņa vēsie pirksti pārbaudīdami slīd pār manu saliekto muguru.
— Labi, — viņš sacīja izsliedamies un turēdams segu paceltu, lai es varētu apgriezties uz muguras.
Kad es atkal atrados ar seju pret doktoru, viņš pa- bužināja man matus un teica:
— Rīt mēs iztaisnosim tavu kāju, — tad piemetināja ar savādu — kā man likās — smaidu: — Tu esi dūšīgs zēns.
Es uzņēmu šo uzslavu bez lepnuma, brīnīdamies, kāpēc viņš tā saka, un vēlēdamies, kaut viņš zinātu, cik labs skrējējs es esmu. Es nolēmu pastāstīt viņam, taču viņš jau bija aizgājis pie «Tētiņa», kurš, savā braucamajā krēslā sēdēdams, uzsmaidīja viņam ar bezzobaino muti.
Tētiņš piederēja pie slimnīcas tāpat kā kaķis pieder pie mājas. Viņš bija vecs pensionārs ar paralizētām kājām un pārvietojās pa palātu vai verandu braucamajā krēslā, kam pie riteņu spieķiem bija pievienotas sviras. Tētiņa kalsnās, stiegrainās rokas cieši turēja šīs sviras un ar straujiem grūdieniem grieza riteņus. Noliecies uz priekšu savā krēslā, viņš ātri brauca cauri palātai, un es apskaudu viņu un domās redzēju sevi tādā krēslā traucamies apkārt slimnīcai un vēlāk pat iztēlojos, ka esmu uzvarējis, braukdams ar šādu krēslu sacīkstēs, un saucu: «Atbrīvojiet ceļu!» — tāpat kā velosipēdisti.
Ārsta vizītes laikā Tētiņš vienmēr novietojās blakus manai gultai. Viņš uzmanīgi vēroja, kā ārsts staigā pa palātu, un jau bija sagatavojies pateikt savu sakāmo ārstam, kad tas apstāsies viņa priekšā. Tādā brīdī nebija vērts viņam ko jautāt, viņš tikpat nedzirdētu. Taču •citās reizēs viņš runāja vienā runāšanā.
Viņš vienmēr bija drūms, bieži žēlojās un negribēja ik dienas iet vannā.
— Eskimosi nemazgājas, un tos pat ar cirvi nenogāzīs, — viņš izskaidroja savu nostāju pret ūdeni.
Māsa lika viņam mazgāties katru dienu, un viņš uzskatīja, ka tas esot kaitīgi krūtīm.
— Māsiņ, nelieciet nu atkal mani zem tām strūklām, citādi es dabūšu plaušu karsoni.
Kad viņš aizvēra muti, viņa seja savilkās lielās krokās. Galvu klāja reti, smalki, sirmi mati, pārāk reti, lai varētu noslēpt spīdīgo, ar brūniem plankumiem izraibināto apajo pauri.
Man viņš bija mazliet pretīgs — ne sava izskata pēc, tas man likās interesants, bet tāpēc, ka es viņu turēju par rupju un dažreiz mani mulsināja viņa runas veids. Reiz, kad viņš teica māsai: «Māsiņ, man šorīt zarnas nav iztukšojušās. Vai tas ir slikti?» — es spēji paraudzījos uz māsu, lai redzētu, kā viņa to uzņem, taču viņas sejas izteiksme nemainījās.
Tētiņa žēlošanās mani kaitināja, un es domāju, viņš reizēm gan varētu sacīt, ka jūtas labi, nevis vienmēr slikti.
— Kā jūtaties, Tētiņ? — Miks dažreiz vaicāja viņam.
— Tik slikti kā vēl nekad.
— Tomēr jūs vēl esat dzīvs, — Miks tad jautri aizrādīja.
— Jā, bet es jūtos tā, ka varu nomirt kuru katru minūti, kuru katru minūti. — Tētiņš bēdīgi pakratīja galvu un aizstūmās pie kāda jauna slimnieka, kam vēl nebija apnicis ar savu kunkstēšanu.
Viņš cienīja vecāko māsu un allaž uzmanījās to neaizvainot, galvenokārt tāpēc, ka tā varēja aizsūtīt viņu uz nespējnieku patversmi.
— Tādās vietās necik ilgi nevilksi dzīvību, — viņš stāstīja Angusam, — sevišķi ja tu esi slims. Kad cilvēks ir vecs un nespēcīgs, tad valdīšanai labāk patīk, ja ātrāk no tāda tiek vajā.
Tāpēc viņš arvien runāja ar vecāko māsu, cik laipni vien spēja, gribēdams noskaņot to sev labvēlīgi un pārliecināt, ka ir nopietni slims, jo tādā gadījumā varēja palikt slimnīcā.
— Mana sirds ir tikpat beigta kā jēra gaļa manās iekšās, — viņš reiz sacīja vecākajai māsai, kad tā vaicāja, kā viņš jūtoties.
Es iedomās redzēju miesnieka bluķi, uz kura atradās uzšķērsta sirds, valga un auksta, un nomākts sacīju Angusam:
— Man šodien ir labi. Šodien es jātos ļoti labi.
— Tā vajag, — viņš sacīja. — Vienmēr turi galvu augšā.
Man patika Anguss.
Tajā rītā vecākā māsa, apstaigājot palātu, jautāja Tētiņam, kurš ar savu krēslu bija novietojies pie kamīna, kas apsildīja palātu:
— Kas saburzīja aizkarus?
Vaļējais logs, pie kura karājās šie aizkari, atradās netālu no krāsns, un vējš tos plivināja uz uguns pusi.
— Es, priekšniece, — atzinās Tētiņš. — Es baidījos, ka tie neaizdegas.
— Jums droši vien bija netīras rokas, — dusmojās vecākā māsa, — aizkari vienos melnos traipos. Turpmāk vienmēr palūdziet, lai kopēja tos sakārto.
Tētiņš pamanīja, ka es klausos, un vēlāk sacīja man:
— Zini, tā vecākā māsa ir brīnišķīga sieviete. Vakar viņa man izglāba dzīvību, tomēr, man liekas, viņa noskaitās par aizkariem, bet, zini, ja es būtu bijis savā būdā, es tāpat rīkotos ar saviem aizkariem. Ar uguni nevar jokoties.
— Mans tēvs redzējis, kā nodeg māja, — es viņam pastāstīju.
— Jā, jā, — viņš nepacietīgi noteica, — droši vien .. . Pēc tā, kā viņš iet pa palātu, var spriest, ka viņš daudz ko redzējis. Liesmas iemetas aizkaros, un māja pagalam — tā tas notiek.
Dažreiz Tētiņu apmeklēja prezbiteriāņu mācītājs. Šis melni ģērbtais vīrs pazinis Tētiņu, kad vecais vīrs dzīvojis būdā pie upes. Kad Tētiņu atveda uz slimnīcu, mācītājs šad tad nāca pie viņa, nesa viņam tabaku un laikrakstu «Vēstnesis». Mācītājs bija jauns vīrietis ar nopietnu balsi un kāpās atpakaļ kā tramīgs zirgs, kad kāda kopēja dzīrās viņam ko pajautāt. Tētiņš gribēja viņu apprecināt un piesolīja vienai otrai no kopējām. Es allaž noklausījos bez sevišķas intereses, kā Tētiņš viņu slavē un kā izturas kopējas, kad Tētiņš viņām piedāvā precinieku, taču, kad viņš par to ierunājās kopējai Konredai, es uzslējos sēdus, pēkšņa nemiera pārņemts, paredzēdams, ka viņa pieņems vecīša piedā- vāj urnu.
— Ir kāds puisis, tieši jums piemērots, — viņš stāstīja kopējai. — Viņam ir jauka māja — varbūt nav visai tīra, bet jūs to varētu savest kārtībā. Jums tikai jāsaka viens vārds. Viņš ir skaidrs cilvēks, protams . . .
— Es par to padomāšu, — kopēja Konreda solījās. — Varbūt aiziešu apskatīt viņa māju. Vai viņam ir zirgs un divriči?
— Nē, — sacīja Tētiņš. — Viņam nav kur turēt zirgu.
— Man vajadzīgs zirgs un divriči, — jautri noteica kopēja Konreda.
— Kādreiz man būs zirgs un divriči, — es viņai uzsaucu.
— Lieliski, tad es precēšos ar tevi. — Viņa uzsmaidīja man un pamāja ar roku.
Es atlaidos gultā, pēkšņi juzdamies kā pieaudzis cilvēks, kas uzņēmies lielu atbildību. Es nešaubījos, ka tagad mēs ar kopēju Konredu esam saderināti, un pūlējos savilkt piemērotu sejas izteiksmi, līdz beidzot man likās, ka atgādinu drosmīgu pētnieku, kas raugās pāri jūrai. Es vairākas reizes atkārtoju pie sevis: «Jā, to mēs izdarīsim uz jūsu rēķina.» Manā apziņā šis teiciens piederējās vienīgi pieaugušam cilvēkam. Es bieži atkārtoju to pie sevis, kad vēlējos justies kā vīrs, nevis mazs zēns. Droši vien biju dzirdējis to kādreiz, staigādams līdzi tēvam.
Visu to dienu es prātoju, kā tikt pie zirga un divričiem …
Aizgājis no manis, doktors Robertsons vaicāja Tētiņam:
— Kā jūs šorīt jūtaties, Tētiņ?
— Zināt, doktor, man vēders aizcietējis, kā ar smiltīm piebāzts. Es domāju, man vajadzētu caurejas zāles. Kā jums liekas, vai porcija rūgtās sāls man līdzētu?
— Man šķiet, ka līdzētu, — ārsts nopietni apgalvoja. — Es likšu, lai jums iedod.
Doktors aizgāja uz palātas otru galu un apstājās pie dzērāja, kurš, ārstu gaidot, sēdēja nobažījies, un mute viņam raustījās.
— Un kā jūs jūtaties? — ārsts sausi jautāja.
— Mani vēl krata drebuļi, — vīrs atbildēja, — bet citādi es jūtos labi. Es domāju, ka pēcpusdienā varēšu iet mājās, doktor.
— Man šķiet, jums vēl galva nav gluži skaidra, Smit. Vai jūs šorīt nestaigājāt pa palātu pilnīgi kails?
Slimnieks apstulbis pablenza ārstā, tad ātri sameklēja paskaidroj umu:
— Jā, pareizi. Tā bija. Es uzcēlos nomazgāt kājas. Man briesmīgi karsa kājas. Dega kā ugunīs.
— Varbūt rīt, — ārsts īsi noteica. — Varbūt rīt jūs varēsiet iet mājās. Redzēsim.
Doktors strauji aizgāja, un slimnieks palika sēžam, uz priekšu saliecies, ar pirkstiem plucinādams segu. Pēkšņi viņš atkrita guļus.
— Vai die! — viņš kunkstēja. — Vai manu die!
Kad doktors Robertsons bija aizgājis no palātas,
manai mātei, kura gaidīja ārā, atjāva nākt mani apciemot. Es kautrējos un mulsu, kad viņa man tuvojās. Es zināju, ka viņa mani noskūpstīs, un man tas likās nepiedienīgi. Tēvs nekad mani neskūpstīja.
— Vīrieši neskūpstās, — viņš man paskaidroja.
Jūtu izpaudumus es uzskatīju par vājību. Tomēr es
justos vīlies, ja māte mani nenoskūpstītu.
Nebiju viņu redzējis vairākas nedējas, un viņa man likās pavisam citāda. Viņas smaids, viņas mīļais stāvs, gaišie mati, kas pakausī bija savīti mezglā, — tas viss bija tik pazīstams, ka agrāk to nemaz nebiju pamanījis; tagad, lūkodamies uz māti, es visu to vēroju ar prieku.
Viņas māte bijusi īriete no Tiperārijas, viņas tēvs — vācietis. Tēvs bijis lēnīgs, laipns cilvēks; Austrālijā viņš ieradies ar vācu orķestri, kurā spēlējis fagotu.
Mana māte laikam bija līdzīga savam tēvam. Viņiem bija vienāda ādas un matu krāsa. Mātei bija piemīlīgi vaibsti, un viņas raksturs atklāti atspoguļojās sejā.
Daudzie braucieni ziemā vaļējos ratos vējā un lietū bija atstājuši smalkas rieviņas viņas sejā, kas nekad netika kopta, — ne tāpēc, ka māte neuzticētos ziedēm, bet tāpēc, ka viņai nekad nebija naudas, ar ko tās nopirkt.
Pienākusi pie manas gultas, māte droši vien pamanīja manu apmulsumu, jo viņa čukstēja:
— Man gribētos tevi noskūpstīt, bet te tik daudz cilvēku skatās. Pieņemsim, ka esmu tevi noskūpstījusi.
Kad tēvs apciemoja mani, viņš vadīja sarunu, kaut gan pats prata arī klausīties, bet, kad atnāca māte, tad vienmēr es runāju vairāk.
— Vai tu atnesi daudz olu? — es vaicāju. — Te ir kāds nabaga vīrs, kam nav olu. Kad viņš skatās uz krēslu, tas kustas.
Māte palūkojās uz šo cilvēku — es runādams biju pametis skatienu uz viņu — un teica:
— Jā, es atnesu krietni daudz.
Tad pameklējās savā somā un piebilda:
— Es tev atnesu vēl kaut ko. — Un izvilka ar aukliņu pārsietu, ietinamā papīrā ievīstītu sainīti.
— Kas tas ir? — es satraukts čukstēju. — Parādi! Es attaisīšu. Dod man to!
— Kur palika «lūdzu»? — māte aizrādīja, atvilkdama sainīti atpakaļ.
— Lūdzu, — es atkārtoju, izstiepdams roku.
— To tev sūta misis Kerusersa, — viņa sacīja. — Mēs to netaisījām vaļā, bet mums visiem ļoti gribas zināt, kas tur iekšā.
— Kā viņa to atnesa? — es jautāju, paņēmis sainīti un uzlicis to sev uz ceļiem. — Vai viņa bija mūsu mājā?
— Viņa piebrauca pie vārtiem, iedeva to Mērijai un pateica, ka tās viņas mazajam, slimajam brālītim.
Es raustīju aukliņu, mēģinādams to pārraut. Tāpat kā tēvs, es šķobīju seju, kad nodarbināju pirkstus. Viņš vienmēr tā darīja, taisīdams vaļā kabatas nazi. («Tas paradums man no mātes,» viņš aizbildinājās.)
— Vai die, kā tu šķobies! — māte sacīja. — Dod man! Es pārgriezīšu aukliņu. Vai tev skapītī ir nazis?
— Manējā ir, — teica Anguss, kurš bija vērojis mūs. — Pašā priekšā, man liekas. Atvelciet šo te atvilktni.
Māte sameklēja Angusa nazi, un, kad viņa bija pārgriezusi aukliņu, es norāvu papīru ar iespaidīgo uzrakstu «Māsteram Alanam Maršalam» un uztraukts aplūkoju plakano kastīti, uz kuras vāka bija attēlotas no caurumotām metala plāksnītēm veidotas vējdzirnavas, ričas un vagoni. Es pacēlu vāku: kastītē atradās šādas metala plāksnītes, bez tam mazākos nodalījumos skrūvītes, skrūvgrieži, uzgriežņu atslēgas un ritenīši. Es nemaz nespēju ticēt, ka tas viss pieder man.
Rotaļlieta bija iespaidīga, un gluži neticami likās, ka to sūtījusi misis Kerusersa.
Varēja gandrīz sacīt, ka Turalla — tā ir misis Kerusersa. Viņa tur bija uzcēlusi prezbiteriāņu baznīcu, svētdienas skolu un mācītāja mājai jaunu spārnu. Viņa ziedoja naudu gadskārtējām skolu godalgām. Visi fermeri bija viņai parādā lielas summas. Viņa bija «Cerību vienības», «Bībeles pulciņa» un «Austrālijas sieviešu līgas» priekšsēdētāja. Viņai piederēja Turallas kalns, Turallas ezers un visi labākie zemes gabali gar Turallas upi. Viņai bija īpašs polsterēts sols baznīcā un īpaša, ādas vākos iesieta dziesmu grāmata.
Misis Kerusersa prata visas garīgās dziesmas un dziedāja, lūkodamās uz augšu. Bet «Tuvāk pie dieva kjūt» un «Ved mani, laipnā gaisma» Viņa dziedāja altā un tad turēja zodu uz leju, un izskatījās barga, jo šajās dziesmās bija ļoti zemas notis.
Kad mācītājs nosauca šīs dziesmas, tēvs pačukstēja, nenovērsdams acis no dziesmu grāmatas:
— Tūlīt ies vaļā!
Mātei nepatika šī piezīme.
— Viņai ir gluži laba balss, — māte reiz sacīja tēvam, kad mēs kādā svētdienā sēdējām pie pusdienu galda.
— Balss ir laba, — tēvs piekrita. — To es nenoliedzu. Tikai viņa vienmēr velkas astē, bet pie finiša apdzen mūs visus. Tā viņa ilgi neizturēs.
Misters Keruserss bija miris. Tēvs stāstīja, ka, dzīvs būdams, viņš arvien bijis ar kaut ko nemierā. Izteikdams savus iebildumus, viņš pacēlis tuklo roku un no- kremšļojies. Viņš protestējis pret govīm uz ceļa un pret tikumu pagrimšanu. Viņam bijuši iebildumi arī pret manu tēvu.
Mistera Kerusersa tēvs, kādas angļu sabiedrības pārstāvis, 1837. gadā ieradies Melburnā un no turienes devies uz rietumiem, vezdams vēršu pajūgos preces. Klīdušas baumas, ka simt vai vairāk jūdžu attālumā esot mežaini apgabali, auglīga vulkāniska augsne, ko iespējams iekopt, kaut gan bijis zināms, ka melnādainie neesot draudzīgi noskaņoti un nākšoties ar tiem cīnīties. Sabiedrībai tādam nolūkam bijušas līdzi šautenes.
Misters Keruserss galu galā ieguvis savā īpašumā simt kvadrātjūdžu auglīgas zemes, kas tagad, sadalīta daudzās fermās, jau nomas maksās vien deva lielus ienākumus.
Plašo, no zilgana akmens būvēto māju, ko viņš bija uzcēlis uz sevišķi laba gruntsgabala, mantoja viņa dēls, un pēc dēla nāves tā kļuva par misis Kerusersas īpašumu.
Milzīgajai mājai apkārt pletās trīsdesmit akru liels parks, izveidots pēc angļu parauga, — ar rūpīgi koptiem celiņiem un simetriskām puķu dobēm, kas ziedēja stingrā dārznieka uzraudzībā.
Gobu un ozolu ēnā, starp krūmiem, kas bija atvesti no Anglijas, fazāni, pāvi un dīvainas krāsas Ķīnas pīles knābājās un kašņājās pa zemi, ko klāja pērnā rudenī kritušās lapas. Turpat staigāja vīrs ar getrām kājās un šauteni rokā, un šad tad atskanēja spalgi blīkšķi — viņš šaudīja mazos rožu papagailīšus un sarkanos lori, kas laidās augļu kokos ēst augļus.
Pavasaros sniegpulkstenīši un dzeltenās narcises ziedēja starp tumši zaļajām Austrālijas papardēm un dārznieki ar piekrautām ričām rosījās starp kāršu rozēm un flokšiem. Ar savām asajām lāpstām viņi cirta zāles kušķus un lapainos zariņus, kas bija izauguši uz nedaudzo atlikušo eikaliptu celmiem, sakapājot vēl paglābušos nezāļu un pirmo pavasara puķu saknes; tad savāca tās un ričās aizveda projām sadedzināšanai.
Un trīsdesmit akru platībā zeme kļuva tīra, līdzena un kārtīga.
— Melnie šo vietu vairs nepazītu, — tēvs man sacīja, kad mēs reiz braucām garām fermas vārtiem.
.No vārtiem līdz mājām starp gobu rindām aizvijās grantēts braucamais ceļš. Tūlīt aiz vārtiem mazā namiņā dzīvoja vārtsargs ar savu ģimeni. Izdzirdējis zirgu soļu dipoņu vai granti čirkstam zem riteņiem, viņš steidzās ārā no savas mājiņas, plaši atvēra vārtus un, cepuri paceldams, sveicināja atbraucējus. Ciemos atbraukuši lopkopji divjūga kabrioletos, viesi no pilsētas atsperu ratos, lēdijas ar tieviem vidukļiem, kuras cienīgi sēdēja faetonos, raudzīdamās pāri uzpostajām meitenēm un zēniem, kas bija uzmetušies uz sēdekļa malas viņām pretī, — tie visi brauca garām vārtsarga namiņam un pamāja vai augstprātīgi uzsmaidīja vārtsargam, kas stāvēja, cepuri pacēlis, vai nemaz neievēroja viņu.
Pusceļā starp vārtiem un māju atradās mazs ap- lociņš. Kādreiz zilie eikalipti tur slēja savus kailos zarus augstu pār ķenguru zāli un emu krūmiem, bet tagad šo vietu apēnoja tumšas priedes un zeme bija apbiruši ar biezu skuju kārtu.
Ruds briedis nerimdams staigāja aplokā pa iemīto taciņu gar žogu. Reizēm viņš pacēla galvu un aizsmacis iemaurojās; tad žagatas aprāva savu jautro žadzinā- šanu un steigšus aizlaidās.
Iepretī aplokam atradās staļļi, — plašas, no zilgana akmens celtas divstāvu ēkas ar siena noliktavām augšējā stāvā, steliņģiem un barības silēm, kas bija izdobtas no koka stumbra. Uz akmens bruģa, kas stiepās apkārt ēkām, zirgu puiši, svilpodami pēc angļu parašas, sukāja zirgus, kas nemierīgi mīņājās, ar apcirptajām astēm veltīgi pūlēdamies atgaiņāt mušas.
Plats, bruģēts ceļš veda no staļļiem līdz mājas por- tikam. Kad ieradās kāds ceļojošs augstāks ierēdnis vai angļu džentlmenis ar savu lēdiju atbrauca no Melburnas iepazīties ar fermas dzīvi un redzēt «īsto Austrāliju», viņu karietes parasti apstājās zem portika, kamēr viņi izkāpa; pēc tam kučieri aizbrauca pa plato ceļu uz staļļiem.
Tādos vakaros Kerusersi rīkoja balli, un papardēm apaugušajā pakalnā aiz mājas, kur vēl bija paglābies akāciju puduris, stāvēja drošākie vai varbūt ziņkārīgākie Turallas iedzīvotāji, raudzīdamies lejā uz plašajiem, apgaismotajiem logiem, aiz kuriem sievietes dziji dekoltētos tērpos ar vēdekļiem rokās palocījās saviem partneriem, uzsākot kadriļu. Muziķa aizskanēja līdz šim mazajam ļaužu pūlītim, un viņi nejuta aukstuma. Viņi klausījās pasaku.
Reiz tur stāvējis arī mans tēvs, turēdams rokā pustukšu pudeli, un, skatīdamies uz dejotājiem aiz apgaismotajiem logiem, griezīgi iekliedzies ik reizes, kad beigusies kāda tūre, un pēc tam pats laidies dejā ap akācijām ar pudeli partneres vietā, klaigādams mūzikas ritmā.
Pēc brīža drukns vīrs ar zelta pulksteņķēdi, pie kuras karājies zeltā iekalts lauvas nags, medaljons ar mātes attēlu un vairāki ordeņi, iznācis ārā paskatīties, kas tur klaigā.
Vīrs pavēlējis tēvam iet projām un, kad tēvs ne- rimies klaigāt, meties viņam virsū ar dūrēm. Stāstīdams, kas pēc tam noticis, tēvs parasti teica tā:
— Es izvairījos *no sitiena, tad strauji uzbruku un uzspēlēju viņam uz ribām kā uz ksilofona. Viņš tā elsa, ka gandrīz nopūta man cepuri no galvas.
Palīdzēdams vīram piecelties kājās un nopurināt uzvalku, tēvs sacījis: «Man jau likās, ka jums par daudz grabuļu apkārt, ka nekāda cīņa neiznāk.»
«Jā,» vīrs neskaidri nomurminājis. «Par daudz… Jā, jā … Esmu mazliet apstulbis . . .»
«Iedzeriet!» tēvs sniedzis viņam pudeli. Kad vīrs iedzēris, viņi ar tēvu paspieduši viens otram roku.
— Viņš bija kārtīgs cilvēks, — tēvs vēlāk sacīja. — Tikai iekūlies nelāgā kompānijā.
Tēvs iebrauca gandrīz visus Kerusersu zirgus un draudzējās ar Pīteru Finliju, galveno zirgu puisi. Pīters bieži nāca pie mums, un viņi abi ar tēvu pārsprieda «Biļetenā» izlasītos rakstus un vienu otru grāmatu.
Pīters Finlijs bija ieceļotājs, ko atbalstīja piederīgie dzimtenē. Viņš varēja runāt par visu ko. Kerusersi nebija apveltīti ar runas dāvanām. Gudrību viņiem piedēvēja tikai tāpēc, ka viņi prata īstajā brīdī pateikt «hm, jā» vai «hm, nē».
Pīters runāja ātri, aizrautīgi, un ļaudis labprāt klausījās viņā. Misters Keruserss bieži sacījis, ka Pīters spējot prātīgi runāt tāpēc, ka esot labi audzināts, un nožēlojis, ka Pīters dzīvē tik zemu kritis.
Pīters gan nedomāja, ka viņš būtu kritis.
— Mans vecais dzīvoja stingri pēc baznīcas prasībām, — viņš stāstīja tēvam. — Kas tie bija par žņaugiem! Ēs ar lielām pūlēm tiku no tiem vaļā.
Misteram Kerusersam nācies grūti sarunāties ar ievērojamiem cilvēkiem, kas ielūgti viņa mājās. Tādās viesībās bieži valdījis ilgs, nepatīkams klusums. Augstam ierēdnim vai dižciltīgam anglim neesot pieticis ar «hm, jā» vai «hm, nē», un, kad atbraukuši viesos ievērojami vīri, kas vēlējušies savas konjaka glāzītes tukšot omulīgās sarunās, misters Keruserss bieži ataicinājis no staļļiem Pīteru.
Saņēmis mistera Kerusersa aicinājumu, Pīters tūdaļ devies uz lielo māju un iegājis tajā pa sētas durvīm. Mazā, īpaši tādam nolūkam iekārtotā istabiņā stāvējusi gulta ar vatētu damasta segu un uz gultas, glīti salocīts, viens no mistera Kerusersa labākajiem uzvalkiem. Pīters uzģērbis to, tad devies viesistabā, kur viņu stādījuši priekšā kā viesos atbraukušu angli.
Pie pusdienu galda viņš ar savām sarunām iepriecinājis viesus un devis misteram Kerusersam iespēju īstā vietā iespraust «hm, jā» vai «hm, nē».
Kad viesi aizbraukuši, Pīters novilcis mistera Kerusersa uzvalku un atgriezies savā istabiņā aiz staļļiem.
Reiz viņš atnācis pie tēva ar ziņu, ka misters Keruserss vēloties, lai tēvs parādītu savu jātnieka mākslu dažiem ievērojamiem cilvēkiem, kas viesojoties fermā un gribot redzēt kaut ko no īstās Austrālijas.
Sākumā tēvs sašutis par šādu uzaicinājumu un pasūtījis visus pie velna, bet tad nolēmis izdarīt to par desmit šiliņiem.
«Desmit šiliņi paliek desmit šiliņi,» viņš spriedis. «Ar tādu naudu nevar svaidīties.»
Pīters teicis, ka misters Keruserss būšot ar mieru, kaut arī tas esot mazliet par dārgu.
Tēvs skaidri nezinājis, ko nozīmē «īstā Austrālija», tomēr sacījis Pīteram, ka to vislabāk varētu redzēt viņa pieliekamajā. Reizēm tēvs izteicās, ka īstā Austrālija esot nabadzība, taču tā viņš domāja tikai tad, kad bija skumjā noskaņojumā.
Dodamies pie Kerusersiem, tēvs apsējis ap kaklu sarkanu lakatiņu, uzlicis galvā cepuri ar platām malām un apseglojis Draiskuli, bēro ķēvi, kura slējusies pakaļkājās, kad jātnieka papēži tikai pieskārušies tās sāniem.
Ķēve bijusi simt sešdesmit centimetru augsta un lēkusi kā ķengurs, un tā nu, kad viesi omulīgi sēdējuši plašajā verandā, iebaudīdami pa malkam vīna, tēvs auļos laidies cauri kokiem kā izbēdzis noziedznieks, mežonīgi kliegdams.
— Es izjāju no līkuma un drāzos tieši uz vārtiem ar pieciem šķērskokiem, — tēvs stāstīja, vēlāk atcerēdamies šo gadījumu. — Zeme tur stingra — mazliet grants gan ir virsū, bet, kur atsperties, pietiek. Palaižu ķēvi līdzenā riksī un tad — šaujos pāri. Es vienmēr esmu teicis, ka tieši no ganībām ņemts zirgs vienmēr attaisno visas cerības. Draiskule bija tikko iejāta, svaiga spēka pilna. Nu, lēcienu viņa sāk par agru, protams, — jauna taču un strauja, — un es redzu, ka viņa aizķersies. Vārti bija augsti — cilvēka augstumā. Puiši domāja, ka Keruserss atlaistu katru, kas iedomātos vārtus pataisīt zemākus. To no viņa varēja sagaidīt.
Tēvs nicīgi atmeta ar roku, tad turpināja:
— Jūtu, ka Draiskule lec, un paceļos, lai mazinātu savu svaru, — starp mani un segliem varēja galvu izbāzt. Baidos tikai par viņas priekškājām — ja tās būs pāri, tad viss kārtībā.
Velns parāvis, kā tas zirgs lēca! Jānudien! Viņa izliecas un paceļas vēl divas collas augstāk. Ar pakaļkājām gan aizķer vārtus, bet, tikusi uz zemes, pēc diviem lēcieniem atkal auļo, un es sēžu seglos, it kā nekas nebūtu bijis.
Nu, es uzrauju viņu pakaļkājās pie verandas, tieši Kerusersa viesu bara priekšā, un tie visi trūkstas augšā, grūstīdami krēslus, nepaspējuši norīt pēdējo dzēriena malku.
Un tad es cērtu papēžus ķēvei sānos, un viņa sāk lēkāt, kviekdama kā sivēns. Viņa mēģina nogrūst mani, berzēdamās pret koku — tāda viņa ir, nekrietnele. Es griežu viņu apkārt, plīkšķinādams ar cepuri viņai pa sāniem, un viņa sāniski uzlec uz verandas. Un nu tikai palecas un pagriežas un ik reizes apgāž kādu krēslu vai galdu. Glāzes šķīst uz visām pusēm, vīrieši lec kājās, sievietes spiedz, daži vīrieši, tēlodami «varoņus», metas vidū aizsargāt, un sievietes ķeras viņiem klāt — vārdu sakot, kuģis iet dibenā, tiek izmestas glābšanas jostas, sūta ardievu skūpstus, dzied «Dievs, sargi karali» un tā tālāk. Pie velna! Tas bija kaut kas neredzēts!
Ticis līdz šai vietai savā stāstā, tēvs sāka smieties un nemitējās, kamēr nācās ar mutautu slaucīt acis.
— O, velns parāvis! — viņš sacīja, atvilkdams elpu, tad nobeidza savu stāstu: — Nu, un, pirms es nomierināju ķēvi, vēl notriecu no kājām seru Frederiku Seils- beriju — vai kā viņu tur sauc, — un viņš iekūleņoja tieši pāvu barā.
— Vai tas viss notika, tēt? — es viņam reiz jautāju.
— Vai tas tiesa?
— Pie velna, jā … Nu, pag… — Viņš sarauca pieri un paberzēja ar roku zodu. — Nē, dēls, laikam gan ne, — viņš atzinās. — Kaut kas līdzīgs bija, bet, redzi, vairākas reizes atkārtojot, vienmēr gribas izstāstīt labāk un jocīgāk. Es nemeloju. Es tikai stāstu jocīgu notikumu. Ir labi pasmīdināt cilvēkus. Pasaulē tik daudz tāda, kas dara viņus bēdīgus.
— Tas ir tāpat kā ar briedi? — es vaicāju.
— Jā, — tēvs apstiprināja. — Apmēram tāpat. Es jāju ar viņu, un tas arī ir viss.
Misters Keruserss neieredzējis tēvu tieši tāpēc, ka tēvs jājis ar viņa briedi.
— Viņš staigāja apkārt vien, apkārt vien, — tēvs man stāstīja. — Nabadziņš… Es kopā ar dažiem puišiem stāvēju uz žoga, un, kad briedis gāja garām, es uzlēcu tam mugurā. Protams, viņi mani paskubināja. — Viņš brītiņu klusēja, lūkodamies sev priekšā un glaudīdams zodu ar tikko manāmu smaidu sejā, tad piebilda:
— Velns parāvis! — tādā tonī, kas liecināja, ka briedis bijis visai negants.
Viņš man neko daudz nestāstīja par šo gadījumu, jo pats laikam uzskatīja savu rīcību par bērnišķīgu. Kad es jautāju: — Vai viņš skrēja? — tēvs tikai noteica: — Un kā vēl!
Es apjautājos Pīteram Finlijam, domādams, ka briedis tēvu nometis, tāpēc tēvs negrib par to runāt.
— Vai briedis tēvu pieveica? — es jautāju Pīteram.
— Nē, tavs tēvs pieveica briedi.
Vēlāk kāds man pastāstīja, ka briedis nolauzis ragu, cīnīdamies ar manu tēvu, un tas aizkaitinājis misteru Kerusersu, kurš briežu ragus vāca un novietoja istabā virs kamīna.
Pēc mistera Kerusersa nāves misis Kerusersa aizveda briedi kaut kur projām, taču, kad es jau biju tik liels, ka varēju ielavīties parkā, vēl arvien bija redzama dziļā taciņa, ko tas, gar žogu staigādams, bija ieminis.
Visu šo notikumu dēļ un aiz tās godbijības, ko visi Turallas iedzīvotāji, izņemot tēvu, juta pret misis Kerusersu, es gandrīz ar cieņu uzlūkoju kastīti, kas atradās man priekšā uz gultas, vērtēdams to daudz augstāk par visām dāvanām, ko biju saņēmis. Tā bija vērtīga ne tāpēc, ka spēja mani iepriecināt — sveču kaste uz riteņiem man būtu daudz labāk patikusi, — bet tāpēc, ka tā liecināja, ka misis Kerusersa pazīst mani un uzskata mani par. tik ievērojamu, ka pērk man dāvanu.
Neviens visā Turallā taču nekad nebija dabūjis dāvanu no misis Kerusersas, vienīgi es. Un viņai piederēja kabriolets ar gumijas riepām, divi sirmi zirgi, pāvi un miljons mārciņu.
— Mam, — es teicu, palūkodamies uz māti, vēl arvien sažņaudzis rokās kastīti. — Kad misis Kerusersa sniedza Mērijai šo dāvanu, vai Mērija viņai pieskārās?