N ākošajā rītā man nedeva brokastis, un es arī nejutos visai izsalcis. Es biju satraukts un nemiera pilns, lāgiem mani pārņēma bailes, un tad es vēlējos, kaut māte būtu pie manis.
Pusvienpadsmitos kopēja Konreda piestūma pie manas gultas slimnieku ratus, kas atgādināja šauru galdu uz riteņiem, un sacīja:
— Nu, celies! Es tevi pavizināšu.
Viņa noņēma man segas.
— Es pats iekāpšu, — es sacīju. — Es pats.
— Nē, es tevi iecelšu. Vai tev nepatīk, ka es tevi apņemu?
Es ātri pametu skatienu uz Angusu un pēc tam uz Miku, lai redzētu, vai viņi dzirdējuši.
— Ļauj, Jauj! — iesaucās Miks. — Otru tik skaistu vilinātāju auniņu tu diezin vai sastapsi. Nekavējies!
Kopēja pacēla mani rokās un brītiņu paturēja, smaidot raudzīdamās manī:
— Es taču neesmu vilinātājs auniņš, vai ne?
— Nē, — es atteicu, nezinādams, ka vilinātājs auns ir nodevējs, speciāli apmācīts kaušanai nolemto aitu ievilināšanai kautuvē.
Viņa nolika mani uz ratu aukstās, līdzenās virsmas un apsedza ar segu.
— Braucam! — viņa jautri iesaucās.
— Nenokar snīpi! — Anguss mani drošināja. — Drīz tu būsi atkal pie mums.
— Jā, viņš atmodīsies pats savā siltajā gultā, — apstiprināja kopēja Konreda.
— Labu laimi! — novēlēja Miks.
Dzērājs paslējās uz elkoņa un aizsmakušā balsī čukstēja, kad mēs virzījāmies garām viņa gultai:
— Paldies par olām, draugs! — Tad skaļāk piebilda: — Labs zēns!
Kopēja Konreda stūma ratus pa garu gaiteni, tad pa stiklotām durvīm operāciju zālē, kuras vidū atradās augsts galds ar tievām, baltām kājām.
Māsa Kupera un kāda kopēja stāvēja pie maza, ar baltu drānu pārklāta galdiņa, uz kura bija sarindoti metala instrumenti.
— Te nu mēs esam! — iesaucās māsa, pienākusi pie manis un glaudīdama man galvu.
Es ielūkojos viņai acīs, meklēdams tur atbalstu un mierinājumu.
— Vai tu baidies? — viņa jautāja.
— Jā.
— Muļķa zēn! Nav ko baidīties. Vienā mirklī tu iemigsi un pēc brītiņa atkal atmodīsies savā gultā.
Es nespēju saprast, kā tas iespējams. Biju pārliecināts, ka uztrūkšos no viscietākā miega, ja kāds tikai man pieskarsies. Man likās, ka viņas tā saka, mani mānīdamas, un ka es nepamodīšos gultā, bet man kaut kas notiks un būs jācieš sāpes. Tomēr es paļāvos uz kopēju Konredu.
— Es nebaidos, — teicu māsai.
— To es zinu, — viņa apgalvoja, celdama mani uz galda un novietodama zemu spilventiņu man zem galvas. — Tagad nekusties, citādi novelsies zemē.
Mundri ienāca doktors Robertsons, apstājās un smaidot raudzījās manī, berzēdams pirkstus.
— «Skic, skic, melnais kaķēn» — tā tu dziedi, vai ne?
Viņš paglaudīja man galvu, tad aizgriezās.
— Kabrioleti un melni kaķi, tā gan! — viņš murmināja, kad pienāca kopēja un palīdzēja viņam uzvilkt baltu uzsvārci. — Kabrioleti un melni kaķi! Jā, jā!
Ienāca doktors Klarks, sirms vīrs ar cieši sakniebtu muti.
— Pilsētas valde vēl nav likusi aizbērt bedri pie vārtiem, — viņš teica, pagriezdamies pret kopēju, kas turēja viņa balto uzsvārci, sagatavotu uzģērbšanai. — Es nezinu… Vai šajos laikos var pajauties, ka cilvēks turēs vārdu? Uzsvārcis tā kā par lielu. .. Nē, tas tomēr ir mans.
Es raudzījos baltajos griestos un domāju par pejķi, kas, lietum līstot, vienmēr radās pie mūsu vārtiem. Es viegli varēju pārlēkt tai pāri, bet Mērija nevarēja. Es varēju pārlēkt pāri visām peļķēm.
Doktors Klarks bija nostājies man pie galvas un turēja virs mana deguna baltu, gliemežvākam līdzīgu spilventiņu.
Pēc doktora Robertsona norādījuma viņš piesūcināja spilventiņu ar šķidrumu no mazas, zilas pudelītes, un, kad es ievilku elpu, mani it kā smacēja. Es grozīju galvu no vienas puses uz otru, taču viņš pārvietoja spilventiņu līdzi manam degunam, un man sāka rādīties vispirms krāsaini gaismas plankumi, pēc tam mākoņi, un uz tiem es aizpeldēju projām.
Es neatmodos savā gultā, kā māsa Kupera un kopēja Konreda man bija apsolījušas. Ap mani viss bija miglā un šūpojās, un es nesapratu, kur atrodos, līdz pēkšņi, uz mirkli pārvarējis miglu, es atkal ieraudzīju operāciju zāles griestus. Tad pēc maza brītiņa es varēju saskatīt māsas seju. Viņa man kaut ko sacīja, bet es nedzirdēju. Pēc tam tomēr sadzirdēju viņas vārdus:
— Mosties nu!
Brītiņu mierīgi pagulējis, es atcerējos visu un pēkšņi jutos piekrāpts.
— Es neesmu gultā, kā jūs sacījāt, — es kurnēju.
— Nē, mēs nepaspējām tevi aizvest, tu pamodies ātrāk, — māsa paskaidroja, tad piemetināja: — Tu nedrīksti kustēties, pat ne drusciņas. Ģipsis ap tavu kāju vēl ir mitrs.
Es pēkšņi jutu savu smago kāju un ģipsējumu, kas apņēma manas gūžas un vidukli kā akmens.
— Tagad guli mierīgi, — māsa aizrādīja. — Es uz brītiņu aiziešu. Uzmaniet viņu, — viņa sacīja kopējai Konredai, kas lika instrumentus stikla skapī.
Kopēja Konreda pienāca pie manis.
— Kā nu jūtas mans zēns? — viņa jautāja.
Viņas seja man likās skaista. Man patika viņas apaļie vaigi, sārti kā āboli, un spridzīgās acis, kas slēpās zem biezām, tumšām uzacīm un garām skropstām. Es vēlējos, lai viņa vienmēr paliktu pie manis, gribēju dāvināt viņai zirgu un divričus. Taču es jutos slikti, kautrējos un neko nespēju viņai pateikt.
— Tikai nekusties! — viņa brīdināja mani.
— Man liekas, es mazliet pakustināju kāju pirkstus, — es sacīju.
Atkārtotie brīdinājumi nekustēties izraisīja manī vēlēšanos pakustēties, lai redzētu, kas tad notiks. Man šķita, ja es zinātu, ka drīkstu pakustēties, es apmierinātos un gulētu rāmi.
— Tu nedrīksti kustināt pat kāju pirkstus, — teica kopēja.
— Es vairs nekustināšu.
Es paliku uz operācijas galda līdz otrajām brokastīm, tad mani uzmanīgi aizveda uz gultu, kur metala rāmis turēja segas tā, ka tās nepieskārās manām kājām un neļāva man redzēt Miku, kas gulēja pretējā pusē.
Bija viesu diena, un sāka ierasties slimnieku radi un draugi. Viņi soļoja pa palātu, apkrāvušies ar sainīšiem, un, kaut arī skaidri zināja, ka abās pusēs guļ slimnieki, neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, pievērsušies vienīgi saviem tuviniekiem, ko apmeklēja. Tāpat slimnieki mulsa, kad nāca apmeklētāji. Viņi raudzījās sānis, izlikdamies, ka neredz tuvojošos viesus, kamēr tie jau stāvēja līdzās gultām.
Arī tiem slimniekiem, ko neapciemoja draugi vai piederīgie, netrūka apmeklētāju. Meiča no Pestīšanas armijas vai kāds garīdznieks arvien iegrieszās parunāt ar viņiem, un tad vēl pastāvīga viešņa bija mis Forbza.
Mis Forbza ieradās ikvienā viesu dienā, apkrāvusies ar puķēm, grāmatiņām un saldumiem. Viņai varēja būt gadu septiņdesmit. Viņa gāja ar pūlēm, atbalstīdamās uz spieķa, un ar šo pašu spieķi mēdza piedauzīt pie gultas gala tiem, kas viņu neievēroja, un sacīja:
— Nu, jaunais cilvēk, es ceru, ka jūs izpildāt visu, ko ārsts jums liek. Zināt, tikai tā var izveseļoties. Te jums būs daži korinšu plācenīši. Tos vajag labi sakošļāt, tad nerodas gremošanas traucējumi. Vienmēr labi sakošļājiet ēdienu!
Man viņa vienmēr iedeva stikleni.
— Tās tīra krūtis, — viņa paskaidroja.
Viņa, kā parasti, apstājās pie gultas gala un klusi teica:
— Tātad šodien tevi operēja, vai ne? Nu, ārsti gan zina, ko dara, un es esmu pārliecināta, ka būs labi. Nebēdājies, esi prātīgs! Esi prātīgs!
Man sāpēja kāja, un es jutos vientuļš. Es sāku raudāt.
Mis Forbza norūpējusies ātri pienāca man klāt un apmulsusi stāvēja pie gultas, vēlēdamās mani mierināt, taču nezinādama, kā to izdarīt.
— Dievs palīdzēs tev pārciest, — viņa nopietni apgalvoja. — Pag! Man te ir kaut kas mierinājumam.
Viņa izvilka no somiņas dažas grāmatiņas un sniedza man vienu.
— Izlasi to un esi prātīgs zēns!
Viņa pieskārās manai rokai un apmulsusi gāja tālāk, vairākas reizes ar rūpju pilnu seju palūkodamās atpakaļ.
Es apskatīju grāmatiņu, ko turēju rokā, domādams, ka tajā varbūt ir kāda burvība, kādas dieva zīmes, kādi iedvesmojoši vārdi, kas dos man spēku celties un staigāt kā Lācaram.
Grāmatiņas virsraksts skanēja: «Kāpēc tevi māc rūpes?» — un tā sākās ar vārdiem: «Ja tu dzīvo, nepazīdams dievu, tad nav brīnums, ka tevi māc rūpes. Domas par nāvi un gaidāmo dieva sodu var gan tevi uztraukt. Ja tas tā, tad lai dievs dod, ka tavas rūpes top arvien lielākas un lielākas, kamēr tu radīsi mieru Jēzū.»
Es nekā nesapratu. Noliku grāmatiņu uz skapīša, joprojām klusītēm raudādams.
— Kā tu tagad jūties, Alan? — apvaicājās Anguss.
— Slikti, — es atbildēju. — Kāja sāp.
— Tas drīz pāries, — viņš teica, mani mierinādams.
Sāpes tomēr nepārgāja.
Gulēdams uz operāciju galda, kad ģipsējums ap manu labo kāju un gūžu vēl bija mitrs un mīksts, es droši vien biju parāvis uz augšu kājas lielo pirkstu, un paralizētajiem muskuļiem vairs nebija spēka noliekt to atkal uz leju parastajā stāvoklī. Tāpat, sakustinādams gūžu, es biju sagrūstījis ģipsējuma iekšējo kārtu, un izveidojusies rieva spiedās pret gūžu kā neass nazis. Nākošo divu nedēļu laikā šī rieva pamazām iegriezās miesā līdz pašam kaulam.
Paceltais pirksts sāpēja pastāvīgi, bet sāpes, ko radīja savainotais gurns, pierima, kad gulēju, mazliet sānis pagriezies. Pat īsajos miega brīžos starp sāpju lēkmēm es sapņoju, ka, tāpat kā nomodā, ciešu sāpes un mokas.
Doktors Robertsons, pieri saraucis, domīgi vērās manī, kad es aprakstīju viņam savas sāpes.
— Vai tu skaidri zini, ka tev sāp pirksts?
— Jā. Visu laiku, — es apgalvoju. — Bez apstājas.
— Droši vien viņam sāp celis, — viņš sacīja vecākajai māsai. — Viņš varbūt tikai iedomājas, ka pirksts sāp. Un sāpes gurnā… — Viņš pievērsās man. — Vai arī gurns sāp vienmēr?
— Tikai, kad kustos. Kad guļu mierīgi, tad nesāp.
Viņš pieskārās ģipsējumam virs mana gurna.
— Vai sāp?
— O-o! — es iekliedzos, pūlēdamies atvirzīties no viņa. — O-o, jā!
— Hm! — viņš norūca.
Nedēļu pēc operācijas izmisums ņēma virsroku pār nikno spītu, kas bija devis man spēku paciest sāpes, un nepalīdzēja vairs arī bailes, ka mani var uzskatīt par mazuli. Es daudz biežāk raudāju. Raudāju klusām, caur asarām stingi vērdamies augstajos, baltajos griestos. Es vēlējos, kaut būtu miris, nāvi neuzskatīdams par baigu dzīvības izbeigšanos, bet gan par sāpju netraucētu miegu.
Es sāku atkal un atkal domās atkārtot vienu un to pašu frāzi: «Kaut es būtu miris, kaut es būtu miris, kaut es būtu miris!»
Pēc dažām dienām es atklāju, ka, strauji grozot galvu no vienas puses uz otru šo atkārtoto vārdu ritmā, es aizmirstos un mazāk jūtu sāpes. Kad es, turēdams acis vaļā, mētāju galvu pa spilvenu no vienas puses uz otru, baltie griesti drīz vien aizmiglojās un gulta, kurā gulēju, kā uz spārniem pacēlās no grīdas.
Galvai reibstot, es šūpojos caur miglu un mākoņiem, plašos lokos lidoju caur tumsu un gaismu, brīvs no sāpēm, bet nelabuma mocīts.
Tur es paliku, kamēr man pārgāja vēlēšanās mētāt galvu, un tad lēnām atgriezos pie bezveidīgām ēnām, kas mirgoja un šūpojās un beidzot kļuva par palātas sienām, logiem un gultām.
Parasti es šo atvieglojumu meklēju naktīs, tomēr dažreiz, vairs nespēdams paciest sāpes, arī dienas laikā, kad kopēju nebija palātā.
Anguss laikam bija to ievērojis, jo kādā dienā, tikko es sāku grozīt galvu, viņš jautāja:
— Kāpēc tu tā dari, Alan?
— Tāpat vien, — es atbildēju.
— Paklau! — viņš neatlaidās. — Mēs taču esam draugi. Kāpēc tu mētā galvu? Vai tev kas sāp?
— Tad sāpes pāriet.
— Ak tā? Kā tad galvas mētāšana var aizdzīt sāpes?
— Es tad nejūtu sāpes. Galva griežas un vairāk nekas, — paskaidroju viņam.
Anguss nekā neteica, bet vēlāk es dzirdēju, viņš sacīja kopējai Konredai, ka vajadzētu kaut ko darīt.
— Viņš ir dūšīgs zēns, — Anguss sacīja. — Viņš nekad tā nedarītu, ja pārāk stipri nesāpētu.
Tai vakarā māsa iešļircināja man zāles un es gulēju bez pamošanās, taču otrā dienā sāpes nerimās, un man deva pulverus un lika gulēt mierīgi un iemigt.
Es nogaidīju, kamēr kopēja bija izgājusi no palātas, un tad atkal sāku grozīt galvu. Taču viņa to bija paredzējusi un skatījās caur stiklotajām durvīm.
Tā bija kopēja Frīborna, kura nevienam nepatika. Viņa bija stingra un veikla, bet darīja tikai to, kas ietilpa viņas pienākumos.
— Es neesmu kalpone, — viņa atcirta kādam slimniekam, kurš lūdza, lai viņa pasniedz man žurnālu. Dažreiz viņa sacīja: — Vai jūs neredzat, ka es eju apgaitā? — ja kāds ar savu lūgumu gribēja viņu uz mirkli aizkavēt.
Viņa steigšus ienāca atpakaļ.
— Ak tu nejaukais zēn! — viņa asi uzsauca. — Tūliņ beidz! Ja tu vēlreiz tā kratīsi galvu, es pateikšu doktoram un viņš tev sados. Tu nedrīksti tā darīt. Tagad guli mierīgi. Es tevi uzmanīšu.
Viņa aizgāja lieliem soļiem, lūpas sakniebusi, un no durvīm vēlreiz atskatījās uz mani.
— Atceries, ja es vēl pieķeršu, ka tu krati galvu, tad sargies!
Anguss nikni noraudzījās viņai pakaļ.
— Vai tu dzirdēji? — viņš sacīja Mikam. — Brīnums, ka viņa ir kopēja. Velns viņu zina .. .
— Viņa! — Miks nicīgi atmeta ar roku. — Man viņa teica, ka es slimojot ar iedomām. Es viņai parādīšu iedomas. Ja viņa man vēlreiz tā sacīs, es viņai sadošu, jūs redzēsiet, ka es to izdarīšu. Neliecies ne zinis par viņu, Alan! — viņš man uzsauca.
Man sākās saindēšanās gurnā, tai vietā, kur ģipsē- jums bija iegriezies miesā, un pēc dažām dienām man radās sajūta, it kā tur pēkšņi būtu uztrūcis augonis. Tajā dienā jau trulās sāpes kājas pirkstā bija grūti paciest un nu vēl šī dedzinošā sajūta gurnā … Es sāku šņukstēt bezcerīgi, nevarīgi un tad pamanīju, ka Anguss uztraukts vēro mani. Es pacēlos uz elkoņa un palūkojos uz viņu, un laikam mans skatiens bija izmisuma pilns, jo Angusa sejā piepeši izpaudās nemiers.
— Mister Makdonald, — es sacīju drebošā balsī. — Man sāp tik stipri, ka nelabi metas. Es vairs nevaru izturēt. Laikam man būs beigas.
Viņš lēni aizvēra grāmatu, ko pašlaik lasīja, un piecēlās sēdus, raudzīdamies uz palātas durvīm.
— Kur paliek tās sasodītās kopējas, — viņš saniknots uzsauca Mikam. — Tu staigā. Ej sameklē viņas! Aizsūti Tētiņu viņām pakaļ. Viņš to izdarīs. Zēns diezgan cietis. Es gribētu zināt, ko viņa tēvs sacītu, ja būtu šeit. Izbrauciet ārā, Tētiņ, un pasakiet, lai ienāk kāda no kopējām. Sakiet, ka es saucu! Un labi ātri!
Pēc brītiņa ienāca kopēja un ar vaicājošu skatienu pavērās Angusā.
— Kas noticis?
Viņš pamāja uz manu pusi.
— Apskatiet viņu. Viņam ļoti slikti.
Kopēja pacēla manas segas, paskatījusies uz palagu, atkal nolaida tās un, neteikusi ne vārda, izskrēja no palātas.
Atceros, ka ap manu gultu stāvēja doktors, vecākā māsa un kopējas, atceros, ka doktors zāģēja un kapāja ģipsējumu nost no manas kājas, bet es pats degu kā ugunī, galva reiba, un neatminos, ka tēvs vai māte būtu mani apmeklējuši. Atminos, ka tēvs atnesa man papagaiļa spalvas, bet tas notika nedēļu vēlāk.